Liesmojošā delta ir viens no brīvmūrniecības svarīgākajiem simboliem. Grūti iedomāties kādu vēl populārāku simbolu, kas profāniem asociētos ar brīvmūrniecību, ja vien, protams, nemin cirkuli un taisnleņķi. Šis simbols rotā ne tikai gandrīz jebkuru ložu, bet arī dolāra naudaszīmi, gan pat, kas daudziem varētu būt zināms pārsteigums- Aglonas Bazilikas altāri

Tomēr šis simbols ir sastopams daudzās un dažādās variācijās. Liesmojošā delta vai „Blazing Delta” ir tikai viens no šī simbola iespējamajiem nosaukumiem. Ievadot šo vārdu savienojumu google meklētājā, informācija būs ļoti trūcīga, lai neteiktu, ka tādas nebūs vispār. Daudz populārāki nosaukumi būtu „All Seeing Eye” vai „Eye of Providence”. Abi šie nosaukumi norāda nevis uz pašu deltu, bet gan uz aci, kas visbiežāk ir tās centrā. Tomēr ir sastopamas divas galvenās variācijas- ar aci vai arī burtu „G”. Bet tieši tāpat vidū var būt arī „Jod” simbols, tetragramatons vai punkts. Līdz ar to ir skaidrs, ka tas ir kompozīts simbols, kas sastāv no trijstūra, acs vai burta „G” tā centrā un bieži vien no liesmveidīgiem stariem, kas apņem trijstūri vai arī pašu aci.

Delta, proti trijstūris ir ļoti sens un daudznozīmīgs simbols. Visi ģeometriskie simboli tādi kā punkts, līnija, četrstūris, arī pentagramma, heksagramma un protams arī trijstūris ir visabstraktākie un tādējādi arī visplašāk interpretējamie. Pretstatā simboliem, kas nāk no priekšmetiskās vai dzīvās dabas pasaules, no mūsu ikdienas dzīves, un tādējādi ir daļēji ierobežoti to interpretācijā ar vispārpieņemtām cilvēciskām asociācijām, ģeometriskie simboli paceļas daudz, daudz augstāk. Tie paceļas līdz platoniskajai Eidosu, jeb Ideju pasaulei, Kanta noumenu sfērai vai arī mentālajam līmenim teozofijā. Ģeometriskajiem simboliem līdzīgi un pat varbūt nedaudz abstraktāki ir tikai skaitļi, kas vairs nenorāda uz neko materiālu, bet tikai kvantitatīvām attiecībām. Arī gandrīz jebkuru ģeometrisku simbolu var izteikt ar kādu noteiktu skaitli, un jebkuru figūru var izteikt ar vairāk vai mazāk sarežģītu ciparu kombināciju. Kā piemēram aplis var norādīt gan uz nulli, kas būtu neesamība, gan uz bezgalību, gan arī izteikt kā noteiktu konstanti- 3,14… Pavirši citējot interesantu filmu ar nosaukumu „Pī” var teikt: „Visur kur mēs redzam skaitļu sistēmu, mēs to varam izteikt kā formu. Tādējādi redzot dabā jebkuru formu, mēs varam atminēt Visuma kodu.”

Tātad delta būdama vienādmalu regulārs trijstūris, visvienkāršākajā interpretācijā ir izteicams kā skaitlis 3. Un tieši šeit arī sākas problēmas, jo skaitļi aiz savas nevainīgās vienkāršības slēpj miriāžu miriādes visdažādākās idejas un ideju ķēdes. Kas tad ir skaitlis 3? Tas ir jāapskata kontekstā ar iepriekš sekojošajiem skaitļiem. 0 nemaz nav skaitlis, jo tā nenorāda ne uz kādām kvantitatīvām attiecībām, vai drīzāk – norāda uz to neesamību. Tā simbolizē neesamības un absolūta tukšuma ideju pašu par sevi. Prātam neaptveramu konceptu, kas pastāv ārpus laika un telpas.

Un piepeši šajā nebūtības matricā notiek kas negaidīts- parādās pirmais punkts, ko var izteikt ar skaitli 1. Punkts vēl joprojām ir bezgalīgi mazs- tik neaptverami mazs, ka varētu droši apgalvot ka tā nav vispār un to sajaukt ar neesamību. Tomēr punktam atšķirībā no neesamības ir viena vienīga būtiska pazīme, kas tam ļauj būt. Punktam ir novietojums, ģeometriskas koordinātes, kas ļauj konstatēt tā novietojumu telpā. Līdz ar punktu dzimst arī telpas ideja. Precīzāk sakot, pateicoties vienam vienīgam punktam, bezgalīgā neesamība piepeši kļūst par bezgalīgu telpu un punkts ir tās centrā. Tas ir pats Dievs Visuma centrā, jo ir pati Esamība neesamībā.

Paiet zināms laiks un punkts sāk sevi apzināties. Apziņai ir nepieciešams objekts, ko apzināties. Un šis objekts pavisam nemanot rodas- punkts iedomājas, ka kaut kur, un vienlaikus jebkur, ir iespējams cits punkts. Un šis punkts rodas! Apziņa ir radījusi citu punktu ko apzināties. Un laiku, kas paiet šajā apziņas evolūcijā simbolizē ģeometriska forma- līnija, kas savieno jau 2 piepeši radušos ģeometriskus punktus. Tagad mums ir Telpa, Laiks un Apziņa, kas ir pati Esamība. Bet vai mums ir manifestācija? Nē, mums ir tikai apziņa par Esamību.

Lai kaut kas manifestētos, proti rastos no nekā, ir nepieciešams kas vairāk par imagināriem punktiem, kas viens otru savstarpēji apzinās. Mums ir nepieciešams lauks kurā kaut kas rodas „pa īstam”. Un šis lauks rodas- un tas ir trijstūris, jeb delta! Apzinīgu punktu lineāra konfigurācija trijstūra formā nodrošina pirmo laukumu, pirmo ģeometrisko figūru, kas ir patiešām eksistējoša, jo 3 līnijas to norobežo no absolūtās neesamības, kas atrodas trijstūra ārpusē… Un šajā laukā var rasties jebkas, tai skaitā jebkas trīsdimensionāls, jo punktiem vairs nav nepieciešams atrasties taisnās līnijās, lai neizšķīstu nebūtībā… Tagad mums ir lauks kurā Esamība var ne tikai būt, bet arī manifestēties. Un šis lauks, un šī matrica ir trijstūris, jeb delta.

Un kas tad ir pats pirmais, ko Esamība, Apziņa gribētu vai varētu manifestēt? Protams, ka pati sevi! Un šo pirmo manifestāciju simbolizē burts G vai arī visu redzošā „Hora” acs, „Jod”, tetragramatons vai arī punkts. Un šeit nav pat svarīgi vai „G” simbolizē Dievu, ģeometriju vai gnozi, jo šajā radīšanas triumfā tas ir pilnīgi un viscaur viens un tas pats! Senajā un Sākotnējā Memfisas Micraima Ritā izmantotā melnā delta ar baltu „G” tās vidū ir viens no visprecīzākajiem iespējamajiem simboliem ar kuru var izteikt neko mazāk kā pašu Dievu- Esamību- Apziņu, kas ir nākusi no nebūtības tumsas un manifestējusies punkta, līnijas un figūras mistiskajā, noslēpumainajā un svētajā trīsvienībā.

Daudzi saka, ka trijstūris simbolizē garu, pretstatā četrstūrim, kas simbolizē matēriju. Un kas tad ir Dievs? Tas ir Gars pār Matēriju. Bezgalīgi pilnīgs Gars, kas sevi ir manifestējis materiālajā plānā. Citi saka, ka trijstūris simbolizē gaismu vai radīšanu. Alķīmijā tas simbolizē Uguni. Arī tā ir taisnība, jo pirmā radītā „lieta” bija gaisma, jeb Uguns, resp. enerģija. Un enerģija ir tas pats, kas Dievs vai radīšana vai ezotēriskā Uguns. Interpretējot Liesmojošās deltas simbolu mēs nevaram izlauzties no savstarpēji cieši saistītu jēdzienu loka. Un tieši šis apstāklis mums liek padomāt par mūsu konceptuālo apzīmējumu atbilstību realitātei. Šis simbols liek mums pacelties ārpus jēdzieniskās pasaules un kaut uz mirkli uzlūkot dievišķo visā tā liesmojošajā spožumā. Tieši tas manuprāt ir Liesmojošās deltas, kā simbola, uzdevums.

Simboli ir vienīgā valoda kuru saprot un kurā runā mūsu zemapziņa. Nekādi vārdi un nekādas interpretācijas nespēj pat ne tuvu izteikt tās idejas, kuras atbrīvo simbols, kas sācis „runāt”. Uzlūkojot kādu simbolu, mēs neapzināti sūtām zemapziņai vēsti, ko tā apstrādā un sūta atpakaļ tieši tādā pašā formā- simbolu valodā. Simboli ir pirmais veids kādā mēs nodibinām kontaktu ar savas esamības patiesajiem dziļumiem un jo vairāk mēs izmantojam šo spēcīgo valodu, jo vairāk mēs mīkstinām apziņas/ zemapziņas robežu, kas pie metodiskas simboliskas valodas var kļūt kā Šengenas zona, ko var šķērsot bez pases.

John Johnson
www.memphis-misraim.lv