Saules meitas, Dieva dēli
Rotaļām spēlējās,
Rotaļām spēlējās
Pa rociņu rociņām.

priekšlasījums

>>>|||<<>>|||<<>>|||<<>>|||<<>>|||<<>>|||<<<

Vēdu mīta un Dainu mīta vēstījums ir

* jēdzienu pa jēdzienam,
* funkciju pa funkcijai,
* tēlu pa tēlam

vien un tas pats.

Mēs esam cilvēcei vienīgā atslēga, tikai caur mums tā var Dainu baltajai pasaulei piekļūt, jo mēs esam vienīgie, kuºi to izjūt un saprot no iekšienes, vienīgie, kas var to pareizi aprakstīt un pareizi izgaismot.

>>>|||<<>>|||<<>>|||<<>>|||<<>>|||<<>>|||<<<

Ziemas saulgriežu svētku metafīziskā jēga mums ir dota sensenajā pagātnē, kad bijām vēl viena un tā pati ļaužu kopiena — gan tie, kas nonāca Baltijas jūºas krastos un savas senās zintis iznēsājuši līdz šai baltai dienai dainās, gan tie, kas aizgāja ap Melnās jūºas rietumkrastu, pāri Divupei un aiznesa vienas un tās pašas zintis uz Indus upes grīvu un tālāk uz Gangas krastiem – un sauc tās par vēdām. Bijām vieni, Dieva padomu saņēmām to pašu, līdzi paņēmām katrs uz savu pusi.

Gan dainas, gan vēdas nes ziņu, ka Ziemas saulgrieži ir gaismas svētki, gaismas uzvara pār tumsu. Aizlaicīgie astronomi, jeb zintnieki, novēroja debess spīdekļu un zvaigznāju šķietamās kustības un pareizi secināja, ka tajās ir zināmas parādības, kas vienādi atkārtojas un uz kuºām var paļauties, tostarp saules šķietamo uzniršanu debess jūºā un iegrimšanu tajā, kā arī to, ka šo notikumu vietas atkārtojas ik pa 365.25 dienām.

Šī drošā paredzamība un precīzitāte zintniekā viesa izbrīnu, nojausmu par esmes majestātiskumu un varenību. Daudzviet precīzi izmērāmajā vietā pie horizonta, kur saulei jāuznirst tai rītā, kad dziļāk jūºā tā vairs negrims, gaidāmajam notikumam par godu uzcelti saules vārti. Milzu akmeņi salikti tā, lai uzliesmotu tie divi starp kuºiem saules stari vispirms sprauksies ziemas saulgriežu rītā. Mums vispazīstamākā tāda vieta ir Stounhendža Anglijā, jo tā vislabāk saglabājusies. Latvijā tikai nesen esam sākuši meklēt un atklāt līdzīgus (pa garīgas tumsonības laikmetiem aizmirstus) akmens apļus, kuºi iezīmē un norāda debess ķermeņu ritmisko nokļūšanu cilvēkam nozīmīgajās vietās.

No mutes mutē padotajām ziņu paliekām atklājam arī, ka šīs zintis ir bijušas iekodētas ne tikai šais akmens apļos, bet arī dainās un vēdās. Astronoms Viktors Grāvītis labu daļu debess teiku atšifrēja un savus atradumus publicēja vairākos Dabas kalendāros. Gunta Jākobsone savus publicējusi Zvaigžņotā debesī. Un etnolingvists Alenes Jānis jeb Paliepas Jānis savā 2004. gadā izdotajā monografijā Latvju dainas un vedu himnas, dainu un vedu kopējā debess teikā atrada drošo pamatu, uz kuºa nostiprināt dainu un vedu kopējo cilmi.

Tik seni, tik droši un tik gudri ir pamati mūsu svinībām, kuºas dēvējam gan par ziemas saulgriežiem gan Ziemassvētkiem, gan arī — itkā pretrunīgi — par saulstāvjiem, jo vērojot ik rīta saullēkta vietu pie horizonta ar neapbruņotu aci, šķiet, ka saulīte itkā trīs dienas stāvētu uz vietas (tāpat kā vasaras saulgriežos Jāņos), lai trīs rītos uzlēktu vienā un tajā pašā vietā.

Kosmiskās varenības iedvesmoti šo svētku laikā gatavojam puzuºus, kuºi ar savu zeltaino (salmu) mirdzumu atgādina debess spīdekļu gaismu un savu daudzo lielāku un mazāku trīsstūºu salikumiem atgādina kosma uzbūvi. Trīsstūºi — Dieva, Māras un Laimas zīmju sastāvdaļas. Sīku gaisa maiņu šūpoti, puzuºi nemitīgi kustās, atdarinādami kosma pastāvīgo kustību. Mēs bērna prieku par izdevušos pašdarinātu puzurīti padziļināsim, ja aprādīsim, ka viņš radījis ne tikai skaistu lietiņu, bet ka viņš izdarījis lielu lietu: atdarinājis kosma uzbūvi!

Velkam bluķi, domādami, ka ar to simboliski savelkam kopā izbijušā gada likstu un neveiksmju pārpalikumus, lai tos sadedzinātu. Aizmirsuši esam, ka bluķis — ozols, saules koks, iemieso izbijušo gadu pašu. Jāsadeg vecajam, lai jaunam dotu vietu izaugt. Lielā jautrība, ar kuºu mūsu laikos apvijusies bluķa vilkšana aizmiglojusi seno auglības un dabas cikliskuma nozīmi. Auglība un dabas devums bija sakrālas lietas un bijāšanas iemesli. Neesam vienīgie, kam tāda aizmāršība. Angļiem izsenā svētdarbība aprobežojas ar dzīvā koka atveidi plastmasā ar pāris degošām svecēm tajā. Vācieši uz svētku mielasta galda jau sākot ar četrām nedēļām iepriekš tur skuju vainadziņu, kuºā ik pa nedēļai iededz vienu sveci vairāk līdz deg visas četras; vēl nosauc to par “adventes vainagu”, adventi jeb atnākšanu attiecinādami uz Kristus piedzimšanu. Francūži ar dzīvu uguni nemaz nenoņemās; viņi izcep kūku, to apziež ar pamatīgu sviesta krēmu un saritina bluķa formā; kad kūka sāk apstrādāt žulti, uguns deg vēderā.

Savā simboliskajā pārveidē cauri laiku laikiem, bluķis ir nesis vēl citas ziņas, veidolus un atribūtus; tas būtu stāsts par sevi.

Ejam ķekatās, budēļos. Kāda inteliģentu kopa Rīgā, kas svin senos svētkus sevi sauc par budēļiem. Izdevuši gudru grāmatu Mēs no Rīgas budēlīši ar daudziem brīnišķiem padomiem laikmetīgā svētku svinēšanā. Ķekatu kults tautā saglabājies gandrīz tikpat košs un daudzveidīgs kā vedību kults. Tā simboliku gadu no gada pārcilā un apcer rakstiņi žurnālos un avīzēs, ar visām krāšņām ilustrācijām, kā, lūk, tādā un tādā pulciņā seno rituālu atdarina.

Par kultā iestrādātajiem pārlaicīgajiem motīviem – atmiršanu, dzimšanu, klibumu, ūdeni, miglu, asarām, aizsauli un sauli, veļu valstību, auglību, zagšanu – katru atsevišķu būtu savs gaºāks stāsts. Aprobežošos ir vienu vienīgu no mūsu bieži daudzinātā, bet neaplūkotā garamantu pūra pārlaicīgajiem dziļumiem ko jums atgādināt vai – ja nebijāt dzirdējuši – pavēstīt.

Latvijas bitinieks Ziemassvētku danču bērniem teica: Ejam bišu klausīties! Vienīgā pierakstītā daina, kas par to runā, pareģo: “ja bitītes daiļi dzied, tad būs silta vasariņa”, silta vasariņa norāda jau nu gan uz labu laiku, labu ražu, auglību, svētību un prieku. Tas tiesa, bet lai nu lai.

Taču bišu dziesmas saklausīšanā glabājas daudz, daudz dziļāka nozīme. Tā ir kodēta ziņa, ka bišu zumēšanas uztveršana paveº apziņai ceļu uz paša nūmena pārdzīvojumu.

Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados (tāpat kā šobaltudien) filozofi un teologi daudz raizējās par to, ka kristiānisms ir zaudējis pievilcību un prātoja – kādēļ gan tas tā…

Teologs Rūdolfs Otto paskaidroja, ka šī reliģija, kā visas organizētas reliģijas, laika tecējumā zaudējusi nūmenu. Zaudējusi spēku iedvesmot katrā cilvēkā to dievišķās apskaidrības pārdzīvojumu savā dvēselē, ko tā iedvesa iesākumā, kad tā vēl nebija dogmatizēta, organizēta, sakārtota, ar galvas gabaliem iemācīta un pierasta.

Mēs esam laimīga tauta. Ik paaudzē mums dzimst dzejnieki, kuºi kā medu piesūkušās bites prot no dainu pārpilnības smelto seno viedu pārkausēt laikmetīgā dzejā. Tā mūs uzrunā allaž svaigos vārdos, bet tajās senās, mīļās metaforās, kuºās mums atklājās brīnumainā pasaule pašu pirmo reizi. Antons Austriņš skaidro, kādēļ saime svētvakarā vakariņas ēd neparastā klusumā: “Jā, Dieviņš mazs, baltu bārdiņu, Viņš smaida un nemin ne vārdiņu. Viņš atnācis saviešus apraudzīt, ar dvēseles mieru tos apveltīt, Kas cīnīj’šies, agri cēlušies un darbā sev laimi smēlušies. Viņš neredzams pieiet ikvienam klāt, Liek roku uz sirds — sāpes klusināt…” Austriņa vārdi, Austriņa ritms baltās dainu pasaules pārlaicīgajā ietvarā. Poruks: “Balts sniedziņš snieg uz skujiņām…” Valda Moora: “Balts ceļš caur tumsu lokās, Un tālē zvaigznes māj – Kāds siltas, mīļas rokas Pār zemi svētot klāj.” Lolita Gulbe: “Mēness, iemetis savu gaismas špagu miglā, bija kautkur augstu, pilnīgi balts un spožs … un visa migla, katrs vissīkākais ūdens piliens mēness gaismā vizēja, spīdēja, spoguļojās, un šinī brīdī migla nebija balta, tā mirdzēja … sidrabā tīta un staroja. Pat vējš bija apstājies … Neredzēju neviena koka, nevienas robežas — viss bija saplūdis vienā sidraba gaismā. Un es stāvēju un stāvēju un skatījos mirdzošā sidraba naktī …”

Mūsu dzejnieku vārdi — ceļa vārdi ejot bišu klausīties. Mēs ejam pie viņām jau svētvakara noskaņojumā, klusi, klusi, no prāta izslēguši itin visas domas, uztveºot tikai un vienīgi sniegoto klusumu, kas valda visapkārt, pie stropa piegājuši iekļaujot apziņā maigo vibrāciju ar samtaino dūkoņu. Dziļi, dziļi tveºot zumēšanu, tai ļaujoties, ar to pamazām sakļaujoties, līdz kamēr manis paša ķermeņa vibrācija, kas izstaro no saules pinuma kļūst par vienu un to pašu virmu, kas plūst no stropa ņirb pa manām ķermeņa šūniņām līdz pirkstu, līdz nagu galiņiem. Bišu dziesma, mana auguma dziesma, pašas zemes zumēšana saplūst par kopēju dziesmu, tā ir manas dvēseles dziesma visumā. Mana dvēsele dzied, manī iedzirkstas un uzzied neizsakāma visaptveºoša labestība – man ir gaiši gaiši, mana visdzidrākā sirds vēlēšanās ir, lai visiem tā būtu…

Tāds var būt nūmena, dievišķās apskaidrības, pārdzīvojums, saplūsme ar visumu, mūžības apjausmas trīsas. Bezdomu un pilnīga apklusuma stāvokli apziņā izraisīt un noturēt līdz svētlaimīgās saplūsmes un labestības pārdzīvojumam var dažādos veidos. Šis ir viens no tiem. To prata un kopa mūsu izsenie senči, kuºiem bite bija svēts dzīvnieks – starpniece starp ikdienišķo šīs saules cilvēku un aizsaules jausmām. Zināja arī – kad tas jādara: rītausmā pēc visgaºākās nakts, kad gaisma sāk savu uzvaras gaitu.