Vai jums, strādājot Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centrā, ir bijusi saskare ar Latvijā pēdējā laikā tik izplatītajām sektām?
Jā, pēc katras televīzijas pārraides, kur bijusi runa par sektām ir daudz satraucošu zvanu, bet ir arī konkrēti iesniegumi, kas mums jāizskata, tāpēc esmu pabijusi daudzu sektu dievkalpojumos, sekojusi tur iesaistīto bērnu likteņiem. Iesniegumi nāk lielākoties no sektās iesaistīto cilvēku tuviniekiem, jo paši šie cilvēki ir tā psihiski iespaidoti, ka zaudējuši spēju patstāvīgi novērtēt savu stāvokli.
Piemēram, ir iesniegums no kādas vecmāmiņas, kas grib glābt savu mazmeitiņu, kuru māte velk uz sektas pasākumiem. Meitenes tēvs dzīvo Ukrainā un nesūta pat alimentus, jo māte tik un tā tos atdotu sektai. Taču mūsu uzspēlētās demokrātijas apstākļos mēs šādiem bērniem maz ko varam palīdzēt. Likumi nosaka, ka katrs var ticēt, kam viņš grib, kaut vai laternas stabam.
Mēs Latvijā spēlējam demokrātiju, citādi Eiropa vai Amerika mūs nesapratīšot. Tāpēc tiek reģistrētas gandrīz visas sektas, kas vien iesniedz dokumentus. Tikmēr daudzas Eiropas savienības valstis, it īpaši Francija un Vācija, ir atjēgušās. Dažas bīstamākās sektas, kas brīvi darbojas pie mums, tur ir aizliegtas, piemēram Habarda dibinātā kustība. Arī Rietumeiropa spēlē demokrātiju, bet sektu darbība tur tiek stingri kontrolēta. Pēc katra pārkāpuma seko bargi sodi. Piemēram, Vācijā pie Bundestāga darbojas speciāls dienests, kas seko sektu darbībai. Francijā šīs funkcijas veic īpašs starpministriju birojs. Nesen francūži bija Rīgā sarīkojuši ļoti vērtīgu divu dienu semināru. No viņiem daudz ko varētu mācīties, bet mēs tā vietā gaužamies par naudas trūkumu. Sektām gan naudas netrūkst, un nauda tām paver visas durvis. Ja Rietumeiropā sektu vadītājiem jārēķinās, ka pēc katra likumpārkāpuma sekos lielas nepatikšanas, tad Latvijā sektas gandrīz netiek kontrolētas. Otrkārt, jāsaprot arī tas, ka to, ko var atļauties tik lielas valstis kā Francija vai Vācija, nevaram atļauties mēs.
Kur tad sektas ņem to naudu?
Pirmkārt, tās iekasē savu desmito tiesu no sektās iesaistītajiem cilvēkiem. Bieži vien tā nav tikai tradicionālā desmitā tiesa – daudzi nabadzīgākie sektu locekļi atdod visu savu īpašumu un ziedo pēdējo grasi. Otrkārt, sektas mūsu valstī bauda nodokļu atlaides. Nav noslēpums, ka reliģijas aizsegā notiek aktīva uzņēmējdarbība, kas dod ar nodokļiem neapliktu peļņu. Visbeidzot, sektas saņem prāvus līdzekļus no aizjūras. Nav jāaizmirst, ka vairumam sektu īstā mājvieta un bāze ir bagātā Amerika. Daudzi Latvijas cilvēki uz Ameriku raugās kā uz ko īpašu, bet varbūt laiks būtu to beigt. Varbūt mēs paši ar savu dzīves ziņu un gadu simtos pārbaudīto dzīvesveidu esam daudz īpašāki un labāki, un to nevajadzētu tā noniecināt.
Varētu uzskatīt, ka no ārvalstīm finansēta kustība, kas turklāt kontrolē mūsu iedzīvotāju psihi un ņem no tiem nodevas, apdraud mūsu valsts un sabiedrības drošību. Vai patiešām valdība šādas nozīmīgus procesus nekontrolē?
Tautā netradicionālās reliģiskās organizācijas ierasts saukt par sektām, bet, ja mēs gribam spēlēt demokrātiju, tad tās pareizi jāsauc par jaunajām reliģiskajām kustībām. Pie Tieslietu ministrijas darbojas Sabiedrisko un reliģisko lietu departaments, ko vada Ringolds Balodis. Departamenta uzdevums ir mēneša laikā reģistrēt reliģisku organizāciju, ja tā iesniegusi visu pieprasītos dokumentus un ja tie nav pretrunā ar Latvijas Satversmi un likumiem. Atteikt reģistrāciju var tikai gadījumā, ja organizācija ar savu darbību (mācību) apdraud valsts drošību, sabiedrisko mieru un kārtību, kā arī citu personu veselību un tikumību, sludina reliģiskās neiecietības un naida idejas. Tās ir tādas lietas, ko mūsu likumdo?anas un reālo iespēju ietvaros ir grūti pierādīt, tāpēc atteikuma gadījumu ir ļoti maz. Atteikumu var apiet, nodibinot organizāciju ar citu nosaukumu, bet kas faktiski ir šīs organizācijas meitas uzņēmums. Reliģiska organizācija var tikt reģistrēta arī kā sabiedriska organizācija vai uzņēmums, lai gan tā faktiski veic reliģisku darbību. Visbeidzot, reliģisku organizācija var brīvi darboties arī bez reģistrācijas, jo nekādu sodu likums par to neparedz.
Kas trakākais, lai Latvijā reģistrētu reliģisku organizāciju, pietiek, ja iesniegumu paraksta 10 cilvēki. Būtībā reliģisku organizāciju pēc mūsu likumiem var nodibināt katrs: sarakstīt formāli nevainojamus statūtus, paziņot sabiedrībai, ka ir atdzimis pravietis vai paša Dieva sūtnis zemes virsū, kam no augšas saka, kas būtu darāms, un brīvi darboties. Turklāt katra sekta parasti cenšas veidot savu zirnekļa tīklu, t.i., dibina struktūras visās pilsētās. Vairāk par desmit cilvēkiem viņi parasti savā draudzes sarakstā neraksta, jo likums to neprasa.
Bet kas notiek tālāk? Organizācija tiek reģistrēta, ir valsts akceptēta, faktiski nonāk pat valsts aizsardzībā, bauda dažādus nodokļu atvieglojumus, valsts pilna ar nelaimīgiem, ticību zaudējušiem cilvēkiem, kas meklē dzīves jēgu utt. Nu ko tad vēl, kas vēl vajadzīgs, lai blēdis vai viltvārdis varētu īstenot savus nodomus?
Vairākos gadījumos esmu konstatējusi, ka paralēli reliģiskai organizācijai tiek organizēts uzņēmums, kur notiek saimnieciska darbība. Abām šīm organizācijām bieži vien ir tas pats nosaukums, piemēram, Rīta zvaigzne un Rīta zvaigzne Baltijā. Ej nu nosaki, kur beidzas reliģiska darbība un sākas uzņēmējdarbība, bet šis bizness saņem nodokļu atvieglojumus. Turklāt laikā, kad valdība nespēj savākt līdzekļus pensijām un pabalstiem. Manuprāt ļoti daudzos gadījumos reliģija ir tikai aizsegs naudas un varas iegūšanai. Reliģisko organizāciju reģistrācijas noteikumi ir pārāk viegli. Piemēram Čehijā jaunas reliģiskas organizācijas reģistrācijai nepieciešams savākt 10000 cilvēku draudzi., bet mums tikai 10. Tādas brīvības nav nevienā citā valstī. Jājautā – kāpēc? Manuprāt, visu durvju plaša atvēršana sektām ir liels mūsu Saeimas un valdības noziegums.
Pie Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta (SRLD) darbojas Jauno reliģisko kustību pētīšanas konsultatīvā padome (JRKPP), kurā darbojos arī es. JRKPP strādā speciālisti, arī psihologi. Padome sanāk vismaz reizi mēnesī, lai pārrunātu aktuālākos jautājumus. Parasti uz sanāksmi tiek uzaicināts arī kādas sektas vadītājs. Mēs uzdodam viņam jautājumus, informējam par ienākušajām sūdzībām.
Cilvēki bieži uzskata, ja organizācija ir oficiāli reģistrēta valsts iestādē, tad tā nav kaitīga. Diemžēl tā tas nav. JRKPP darbojas gudri, labu griboši cilvēki, izcili speciālisti, kas izprot stāvokļa kritiskumu, bet mums nav ne līdzekļu, ne citu iespēju, lai pietiekami brīdinātu sabiedrību. Rikam Reneram (Labā vēsts) un Aleksejam Ļedjajevam tiek dots raidlaiks televīzijā, bet, piemēram, mēs, Bērnu tiesību aizsardzības centrs, nevaram atļauties raidlaiku televīzijā.
Ņemot vērā mūsu tautas lielākās daļas sociālo postu, krīt acīs sektu bagātība. Sektām naudas pietiek visam. Tās savu organizāciju var reklamēt ar visdažādākajiem paņēmieniem: bezmaksas lapiņām, vizītkartēm, bukletiem, žurnāliem, grāmatām, videomateriāliem, televīzijas pārraidēm. Viņi var iegādāties vai nomāt lielus, labiekārtotus namus, ierīkot peldbaseinus un sporta zāles, ceļot pa Latviju un ārvalstīm, algot palīgus, pirkt mašīnas un mikroautobusus, iekārtot bērnu novietnes un atpūtas namus utt. Sektas būtībā ir pieteikušas Latvijai psiholoģisku karu. Tā ir psiholoģiska okupācija.
Bet ir taču dzirdēts par tik daudziem gadījumiem, kad cilvēki sektās tiek zombēti, izjauktas ģimenes, no ģimenēm tiek atrauti bērni, cilvēki tiek aizvilināti no Dzimtenes, citiem izkrāpti īpašumi, sektu cilvēki iefiltrēti mācību un kultūras iestādēs, citi, paklausot sektu dogmām, ir zaudējuši dzīvības u.tml.
Reliģisko organizāciju likumā ir pants, ka sodīt var tikai tad, ja tiek pārkāpi sabiedriskās kārtības noteikumi, apdraudēta valsts drošība, kā arī cilvēku drošība un veselība. Bet garīgā veselība arī ir veselība, turklāt var teikt, ka tā ir labas veselības priekšnoteikums. Taču garīgu kropļojumu ir grūti noteikt vai pierādīt, tāpēc mēs esam gandrīz bezspēcīgi. Ja cilvēkam uzsit zilu aci vai salauž roku, tad tā ir visiem redzama, taustāma fiziska vardarbība, bet daudz grūtāk ir noteikt vai pierādīt psihisku vardarbību, pierādīt, ka cilvēkam ir sakropļota domāšana. Stāvokļa bīstamība ir apstāklī, ka daudzi sektanti ir psihiski slimi cilvēki, kas savas dīvainības mēģina izskaidrot ar Dieva gribu. Viņi saka: Dievs man lika to darīt. Tā var attaisnot katru noziegumu. Es, piemēram, pazīstu sektā iesaistītu sievieti, kas kļuvusi par aizbildni vairākiem bērniem. Bet kas notiks, ja kādu dienu Dievs šai sievietei pateiks bērnus nogalināt? Tāpēc šajā ziņā mēs esam ļoti dziļā purvā.
Gribu uzsvērt, ka sektas īpaši apgrozās tur, kur ir bērni un jaunieši, kur ir vēl nenobrieduši prāti. Piemēram, Jūrmalas gatvē, Pedagoģijas fakultātes garderobē var savākt veselas kaudzes Jehovas liecinieku materiālu. Būtībā tur nekas slikts nav rakstīts, mūsdienu amorālajā gaisotnē tas pat var šķist svētīgi. Ir skaisti iesieta jehoviešu grāmata par jaunatnes problēmām, ģimenes vērtībām, pret narkotikām u.tml. Bet tā ir tikai ēsma, lai lētticīgus cilvēkus ievilinātu sektā.
JRKPP sastāvā ir ārsti un psihologi, kas atzīst, ka sektu rīkotajos pasākumos notiek neatļauta hipnoze, iedarbība uz cilvēku psihi, bet neviens nespēj to ierobežot vai novērst. Pēc ārstniecības likuma hipnotizēt drīkst tikai sertificēts ārsts un tikai ārstnieciskos nolūkos. Ārsts, kas hipnotizē ārstnieciskos nolūkos, pacientu ieved hipnotiskā stāvoklī, bet pēc tam izved ārā, bet, teiksim Jaunās paaudzes dievkalpojumos cilvēki tiek novesti transā, notiek tā saucamā roku uzlikšana, cilvēki burtiski gāžas gar zemi, runā mēlēs vai raustās krampjos. Kā nu kurš cilvēks to hipnozi panes. Pēc seansa uz grīdas paliek guļot pāris desmiti cilvēku. Tā reliģiskās organizācijas zem dažādas labdarības, narkotiku vai alkoholisma apkarošanas vai cita aizsega mierīgi dara savus ļaunos darbus.
Jājautā, ko un par kādu cenu mēs pārdodam. Sektas grozās gar mūsu skolām, bērnudārziem, bērnunamiem, augstskolām un tur nozvejo dvēseles savām vajadzībām. Vēl vairāk. Ļoti daudzas kultūras un izglītības iestādes, lai kaut kā uzturētu savu finansiālo stāvokli, ir spiestas izīrēt savas telpas. Skolai jādomā, kā salabot jumtu vai izremontēt telpas, un tad kā glābējs parādās sekta. Tā ir masveida parādība. Un tad vairs nav skaidrs, kas šajās telpās ir īstais saimnieks – nabadzīgā iestādes administrācija vai bagātā sekta?
Tad jau iznāk, ka valdība, nedodot izglītībai un kultūrai izdzīvošanai nepieciešamos līdzekļus, faktiski grūž skolas un kultūras iestādes dažādu avantūristu, tai skaitā sektantu, ķetnās? Bet ir sektas, kas īpaši orientējušās uz sabiedrības izglītotākajiem, ietekmīgākajiem slāņiem, piemēram, mūnisti?
Faktiski sektu vairums pēc darbības principiem ir līdzīgas viena otrai kā ūdens piles, bet katrai ir mazliet cita specifika un cita mērķauditorija. Katra sekta mūsu sabiedrībā meklē savu nišu, tāpēc savus dievkalpojumus organizē atbilstoši konkrētās auditorijas temperamentam, gaumei un intelektuālajam līmenim. Katram tiek atrasta vislabākā pieeja. Jā, ir Jaunatnes un studentu organizācija Karps, sieviešu organizācija Par mieru visā pasaulē u.tml. Tās visas ir mūnistu filiāles. Bet arī viņi meklē iespēju piekļūt bērniem. Uz mūsu centru bija atnākuši Karps pārstāvji piedāvāt savu palīdzību bērniem. Viņi izteica gatavību lasīt lekcijas par alkohola un narkotiku kaitīgumu, veikt remontdarbus utt. Bet vēlāk izrādījās, ka viņu uzrādītā adrese sakrīt ar Mūna organizācijas adresi Merķeļa ielā 8 – 6. Tad pēkšņi šīs organizācijas līderis Helmuts mums piezvanīja no Norvēģijas un stāstīja, ka tur ir organizācija, kas grib palīdzēt nabadzīgajiem Latvijas bērniem. Viņš man lūdza 100 cilvēku sarakstu ar vārdiem, uzvārdiem, vecumu, adresēm, dzimumu, hobijiem, interesēm, teica, ka šiem bērniem tiks izsūtītas humānās palīdzības paciņas. Mums bija lielas pārdomas, kā šajā gadījumā rīkoties. Daudziem bērniem palīdzība patiešām ir vajadzīga, bet prāts neļauj viņu sarakstu dot rokās sektantiem. Mēs pateicām, ka dosim sarakstu tikai ar vārdiem, vecumu un dzimumu, ka hobijs šie bērniem nav svarīgākais, kad runa ir par izdzīvošanu. Pakas patiešām pienāca, turklāt ar lidmašīnu, kas ir dārgs transports. Bet tā kā ne bērnu adreses, ne īpašu atsaucību no mums mūnisti nesagaidīja, viņu interese par palīdzību bērniem pēkšņi pārtrūka.
Reizi gadā Rīgas cirka telpās ir Mūna organizācijas festivāls, kurā notiek laulāšana pēc Mūna tradīcijām. Mūns katram jaunietim atrod, viņaprāt, piemērotu laulāto draugu un pasaka, kurā valstī un pilsētā būs jādzīvo. Tas ir vēl viens veids, kā no Latvijas aizvilināt izglītotus cilvēkus.
Vēl manu uzmanību piesaistījusi organizācija Labā vēsts. Viņi Purvciemā uzcēluši sev jaunu baznīcu. Uz turieni bija aizgājis mūsu komisijas loceklis – ārsts Igors Kudrjavcevs. Katrs jaunienācējs tiek acumirklī pamanīts un aicināts baznīcas priekšā. Kad viņš atteicās sēsties pirmajās rindās, viņam vaicāja, kas viņš tāds ir. Kad Igors stādījās priekšā kā Tieslietu ministrijas pārstāvis, viņam piedāvāja iepazīties ar namu. Kā svarīgāko objektu namā sektanti viņam nosauca bērnu novietni. Kamēr notiek dievkalpojums, bērni tiek ievesti speciālās telpās, kur tiek sadalīti pa vecumiem. Jaunākajiem ir ērtas gultiņas, rotaļu istabas, auklītes. Baznīcā ir arī trenažiera zāle un baseins, autostāvvietas utt. par visu ir gādāts. Viss noorganizēts tā, ka mums atliek tikai pabrīnīties, kādi līdzekļi tiek ieguldīti, lai tiktu klāt mūsu cilvēkiem. Bet tas, ka galvenā uzmanība tiek pievērsta bērniem, galu galā par kaut ko liecina?
Vai tiešām nav nekādu iespēju pasargāt vismaz bērnus?
Reliģisko organizāciju likums un arī Bērnu tiesību likums paredz, ka līdz 14 gadu vecumam par bērna reliģisko virzību atbild viņa vecāki. Lai reliģiskās organizācijas savā darbībā iesaistīti bērnus līdz 18 gadu vecumam, nepieciešama abu vecāku rakstiska piekrišana. Bet kā to kontrolēt?
Pēc mūsu lūguma Reliģisko lietu departaments pieprasīja reliģiskās kustības sniegt informāciju, cik bērnu tās ir iesaistījušas savā darbībā un vai viņiem ir vecāku atļaujas. Dažas organizācijas teica skaitu, citas iesniedza sarakstus, bet visi tie bija ļoti mazi saraksti. Atnāca uz tikšanos arī jaunās paaudzes līderis Ļedjajevs. Viņam sarakstā bija pieci bērni un arī vecāku piekrišana. Es viņam jautāju: Kā tad tā? es pati biju uz jūsu pasākumu un tur bija simtiem nepilngadīgu bērnu, bet jūs rakstiet, ka iesaistīti ir tikai pieci? Bet Ļedjajevs man atbild: Bet ko jūs saprotiet ar vārdu iesaistīti? Es varu iesaistīt tikai tos, kas dievkalpojuma laikā uz skatuves dzied korī vai spēlē orķestrī. Tie, kas ir zālē, neskaitās, jo baznīcas durvis ir atvērtas visiem. Mēs viņus nekur nereģistrējam un nezinām, kurš kad ir nācis vai nav nācis. Tātad mēs labi zinām, ka sektu dievkalpojumos piedalās tūkstošiem bērnu, kas tiek psiholoģiski apstrādāti tā, ka transā ģībst vai asaras straumēm gāžas no acīm, bet neko nevaram pierādīt.
Piemēram, Jaunās paaudzes rīcībā Rīgā ir vesels kultūras nams bijušās militārās rūpnīcas Elar klubā, kam tagad aizmūrēti logi. Kad vaicā, kāpēc viņi aizmūrējuši logus, mums atbild, ka tā tiekot turēts siltums. Pierādi, ka tā nav. Tas ir viņu īpašums un viņi dara, kā grib. Vēl jautājums, kā viņi šo klubu par tik smieklīgi zemu cenu ieguvuši. Tas nevarēja notikt bez varas aprindu atbalsta. Bet pasaule ir maza. Kad viens no Reliģisko lietu departamenta darbiniekiem aizbrauca uz semināru Alma-atā, viņš tur atrada žurnālu, kurā bija intervija ar Ļedjajevu. Ļedjajevs intervijā stāsta, ka Rīgas mēra sieva ir viņa organizācijā. Kad runāts, par kādu cenu nopērkams minētais klubs, sākumā tika minēta viena cena, bet vēlāk cita, jo ko gan man sieva vakarā teiks, ja es šo kustību neatbalstīšu?
Dzirdēts, ka uz Jaunās paaudzes dievkalpojumiem nāk tie spirta tirgoņi un citi ar kriminālo pasauli saistīti indivīdi?
Jā, tā tas ir. Varbūt viņi tādā veidā cer šķīstīt savus melnos darbus, bet no otras puses, tas varētu būt saistīts ar viņu biznesu. Ganību dambī 30, bijušās rūpnīcas Boļševička klubā notika organizācijas Blagodatj (Svētlaime) dievkalpojumi, parasti krievu valodā. Šai sektai ir saistība caur Ameriku ar Koreju. Praktiski šī un citas organizācijas ne ar ko neatšķiras no Ļedjadeva organizācijas. Labajā vēstī gan tik skaļi nebļauj. Kad es reiz biju ar novēlošanos ieradusies Blagodatj baznīcā un vaicāju, vai tur nāk arī bērni, man pastāstīja, ka jā. Bērniem tiek organizētas nodarbības citā telpā un kopā esot ap 40 bērnu. Bērnu telpa viņiem ir aiz skatuves. Izrādījās, ka šai draudzē ir viens mans skolnieks. Viņš man vēlāk skaidroja, ka neko sliktu tur viņam nemācot, bet atzina, ka desmitā tiesa draudzei ir jāmaksā. Viņa ģimene ir izlikta no dzīvokļa un dzīvo smagos apstākļos.
Dievkalpojuma laikā, kad es tur biju, viens amorāla izskata vīrišķis ar alus vēderu ar dzeltenu šlipsi, nomestu žaketi, rokas sabāzis kabatā, staigāja pa skatuvi un it kā lasīja sprediķi, ik pēc laika pieiedams pie statīva, uz kura stāvēja Bībele. Man radās iespaids, ka viņam ir lielas grūtības ar lasītprasmi, viņš boksterēja. Mūsu darbiniece Kornēlija Bulatova viņa rīcībā saskatīja tās metodes, ko lieto psihiatri, piemēram, alkoholiķu ārstēšanā. Viņam bija tāda balss intonācija: kulminācija un atslābums, kulminācija un atslābums Kad mēs Ļedjajevam prasījām, kur viņš mācījies ietekmēt cilvēkus, viņš paskaidroja, ka tas viņam ir no Dieva. Pēc izglītības viņš esot ķīmiķis. Un viņam būtu graša vērtība, ja tādas ietekmes nebūtu. Bet mūsu komisijas psihiatri atzina, ka Ļedjajeva metodes ir ļoti smalki un rūpīgi iestrādātas.
Ko jūs varētu pateikt par krišnaītiem?
Krišnaīti nav masveida parādība, tāpēc viņi izdara mazāku ļaunumu nekā, piemēram, Jaunā paaudze vai Labā vēsts. Krišnaīti ir pārāk eksotiski, lai kļūtu masveida kustība. Vienīgā problēma ar krišnaītiem bija, kad viņi kādus trīs savus bērnus nelaida skolā, jo viņu tradīcijas un izturēšanos skolā izsmej. Viens no krišnaītu līderiem savu bērnu sūta mācīties uz Indiju, kur viņu apmāca nez kāpēc pēc Anglijā izstrādātas programmas un gatavo kaut kādai misijai. Par to, ka bērnus nesūta skolā, var uzlikt tikai administratīvu sodu.
No dažiem intelektuāļiem esmu dzirdējis par t.s. saientologiem, kas cilvēkiem sola izkopt garīgās spējas, sakārtot dzīvi, atbrīvot no alkoholisma vai narkotikām. Bet personīgi pazīstu divus viņu darbiniekus, kas ir visai aprobežoti un acīm redzami sirgst ar garīgām kaitēm.
Saientologiem Lāčplēša ielā ir mītne, uz kurieni viņi aicina cilvēkus pārbaudīt un attīstīt savas spējas. Interesanti, ka viņi saviem klientiem liek parakstīt līgumu, kurā organizācija tiek atbrīvota no atbildības gadījumā, ja klientam rodas problēmas ar veselību. Turklāt klientam šo līgumu uz rokas nedod. Saientologi nemaz īpaši neslēpj, ka viņu mērķis ir iegūt varu visā pasaulē, kas pēc tam dzīvos pēc saientoloģijas likumiem.
No tā izriet viena ļoti nopietna problēma. Mēs jau runājām, ka aiz reliģijas un labdarības izkārtnes faktiski tiek slēpts parasts bizness – naudas kāšana no lētticīgiem, psiholoģiski apstrādātiem cilvēkiem. Bet mēs nedrīkstam izlikties neredzam, ka galīgais šo sektu mērķis ir neierobežotas varas iegūšana pār sabiedrību. Cilvēki mums stāstījuši, ka daži ietekmīgi mūsu valdības locekļi ir Jaunās paaudzes pārstāvji. Kas gan notiks, ja, teiksim, kādi desmit sektanti ar tiesībām iesniegt likumprojektus, iekļūs Saeimā un citi deputāti nolems, ka viņu interesēs ir šos projektus atbalstīt? Par deputātu pērkamību sabiedrībā jau sen nav lielu ilūziju, bet sektām naudas netrūkst. Ir zināms, ka pagājušajās Saeimas vēlēšanās vairāki deputātu kandidāti, piemēram, Kreitusi, atbalstu meklēja sektās. Uzrādīt reliģisko piederību likums neprasa, un nevienam kandidātam uz pieres reliģiskā piederība nav rakstīta. Sektās pastāv tik dzelžaina disciplīna, ka nav šaubu arī par attiecīgo deputātu paklausību. Tātad sektas var izrādīties ļoti nopietns drauds valsts un sabiedrības drošībai, bet valdība, šķiet, par to neliekas ne zinis. Jājautā, kāpēc?
Sektu uzraudzība ir uzdota Drošības policijai. Faktiski par to atbildīgs visā Latvijā ir tikai viens cilvēks. Esmu viņam sūtījusi cilvēku sūdzības. Tās tiek iešūtas vākos zināšanai. Neesmu saņēmusi nevienu atbildi. Policija rīkosies tikai tad, ja būs skaidri redzams drauds valsts drošībai, bet skaidri redzams tas nav un nebūs līdz brīdim, kad kaut ko darīt varbūt jau būs par vēlu.
Līdz šim mēs runājām par tipiskām sektām, bet kā ir ar starptautiskajām Jaunā laikmeta jeb New Age kustībām: teozofiem, rērihiešiem un citiem okultiem strāvojumiem, kas sludina globālus mērķus – jaunā Ūdensvīra laikmeta iestāšanos, jaunas pārcilvēku rases atnākšanu un citas epohālas pārmaiņas visas pasaules mērogā?
Rērihieši Latvijā ir reģistrēti kā sabiedriska organizācija. Ap viņiem notiek dažādas dīvainības. Man pazīstams konkrēts cilvēks, jauna sieviete, kas tagad ir psihiatra pacients ar ļoti sliktām atmiņām. Viņa netiek no viņiem vaļā, viņu vajā uzmācīgas domas, viņa palikusi bez darba utt.
Ir tāda sabiedriska organizācija Ceļš uz panākumiem, kas darbojas Vagonu rūpnīcas klubā. Iekļūšana tajā organizācijā maksā lielu naudu, un tā saviem klientiem piedāvā trīs soļus. Dzīvē tiek solīti tikai panākumi, ja tu iziesi šos trīs soļus jeb kursus. Man zvanīja vecāki, kuru nu jau pilngadīgais dēls, kas iestājies šajā organizācijā, ir nedēļas laikā pilnīgi pārvērties. Staigā, it kā dzīvotu pilnīgi citā pasaulē, ar vecajiem draugiem un paziņām netiekas. Par laimi, pēc pirmā kursa pabeigšanas puisis tomēr atjēdzās un no šā kluba spēja izrauties. Starp citu, arī Ceļš uz panākumiem ļoti interesējas par bērniem. Viņi rīkoja līdzekļu vākšanas pasākumu bērnu patversmēm Apīte un, ja nemaldos, Teika.
Hospitāļu ielā darbojas Jēzus Kristus žēlsirdības biedrība. Arī tur nepiederīgas personas iekšā nelaiž. Biedrībai bija plāns ierīkot patversmi bērniem. Vēl viņi dalīja humāno palīdzību un divas reizes nedēļā baroja kaut kādus cilvēkus. Tas viss notiek ļoti antisanitāros apstākļos un gandrīz kriminālā gaisotnē. Pie sienām karājas apšaubāmas kvalitātes svētbildes, telpas netiek kurinātas. Draudzes vadītāja man stāstīja, ka biedrība nepieder ne pie vienas konfesijas, bet viņa atsaucās uz Makdonalda meitu Amerikā, kas solījusi lielu atbalstu. Šī biedrība, lai gan darbojas reliģijas vārdā, nav reģistrējusies kā reliģiska organizācija. Manuprāt, tādas organizācijas vajadzētu aizvērt.
Ko jūs domājat par reliģijas mācīšanu skolā?
Tas mani uztrauc. To var darīt ļoti dažādi – konfesionāli, nekonfesionāli, bet jāsaprot, kādus rezultātus tas dod. Izbrīna, cik daudzi cilvēki atbalsta reliģijas mācīšanu skolā. Es tam negribētu piekrist.
Reliģijas vēsture ir neatņemama kultūras vēstures sastāvdaļa; varētu teikt arī otrādi – tik cieši saistītas ir šīs divas jomas. Manuprāt, būtu ļoti labi, ja skolā mācītu reliģijas vēsturi kā būtisku kultūras vēstures daļu. Jāmāca arī ētika. Bet ja reliģiju grib mācīt skolā, tad veidosies kaut kāds kokteilis – materiālistiskais pasaules uzskats blakus reliģiskajam. Ja jau Reliģisko organizāciju likums paredz, ka par bērna reliģisko orientēšanu lemj viņa vecāki, tad lai tas tā arī būtu. Šim nolūkam pie dažādām konfesijām darbojas svētdienas skolas. Tad tā lieta būtu sakārtota. Līdz šim likumā bija punkts, kas skolā atļāva mācīt tradicionālo konfesiju mācību, ja ir vismaz desmit vecāku atbilstoši iesniegumi. Bet ar šo mācību gadu lieta pavēršas pavisam citādi. Bērniem ir jāapgūst vai nu kristīgās ticības mācība vai ētika, vai abas. Turklāt šīs mācības tiks finansētas no valsts vai pašvaldības budžeta, lai gan valsts un baznīca Latvijā ir šķirtas. Būtu jāņem vērā arī Dienvidslāvijas bēdīgā pieredze. Ja skolās par bērnu dvēselēm sāks cīnīties Rietumu un Austrumu reliģijas, tad cik tālu paliks līdz reliģiskiem konfliktiem? Jānorāda arī uz to, ka lielākā daļa netradicionālo reliģisko organizāciju nāk zem kristietības aizsega, un kas garantēs, ka jau tuvākajā laikā sektas caur šo nišu netiks pie mūsu bērniem arī skolas klasēs? Tāpēc mums būtu jāizdara tālredzīgi secinājumi. Varbūt būtu labāk, ja vecāki paši savus bērnus vestu uz savu draudžu svētdienas skolām. Tas turklāt saliedētu šīs ģimenes un uzliktu vecākiem lielāku atbildību par savu bērnu nākotni.
Vai jums ir bijusi saskarsme ar sātanistiem?
Jā, pirms 6 – 7 gadiem skolā, kurā tolaik strādāju, visas sienas un jauniešu apģērbi bija apzīmēti ar sātanistu simboliem. Es saprotu, ka ir īstie sātanisti un ir t.s. postsātanisti, bet vairums ir pusaudži, kuriem šīs simbolikas šķiet interesantas un eksotiskas. Viņiem tā ir pārejoša mode. Ar šo problēmu audzinātājiem un sociālajiem pedagogiem vajadzētu tikt galā pašā iedīglī. Es savā skolā šos zēnus un meitenes, kas tusējās pa stūriem un vēlu vakaros, nēsājot tos simbolus, ar dažādiem paņēmieniem izšķīru, un tā tā mode drīz vien pajuka, un bērni spēja pabeigt skolu.
Savukārt īstajiem sātanistiem un postsātanistiem ir apzināti mērķi un stingra organizācijas hierarhija. Lai tiktu uz augšu, sātanistam savā organizācijā jāiesaita zināms skaits jaunu biedru. Par sātanistu noziegumiem mēs šad un tad lasām avīzēs, bet diez vai šī organizācija spēj kļūt masveidīga. Cilvēku vairākumu radikālisms atbaida. Sātanistu mērķis ir kristietības un kristīgo tradīciju pilnīga iznīcinā?ana. Bīstamākas ir tās sektas, kas sludina cēlus mērķus, bet kuru darbi ir melni.
Lai gan bērni tās nāvesgalvas un citus sātanisma simbolus izmanto it kā neapzināti, modes pēc, tomēr man ir pārliecība, ka šī mode atstāj dziļu iespaidu uz bērnu prātu un psihi. Runājot par sātanismu, jāmin smagais roks un metālisti, kas daudzus jauniešus pilnīgi pārņem savā varā. Rokmūzikas koncertos var redzēt tādus pašus skatus kā Ļedjajeva dievkalpojumos. Tā ir tā pati tehnika un arī tie paši mērķi – naudas pelnīšana un vara. Ar šo kultu cieši saistīta arī narkotiku lietošana, seksuālā izlaidība, perversijas, mistika u.tml. Jāsaka, ka viss pasaules ļaunums iet roku rokā, un tagad visi tā paveidi ir gāzušies virsū arī Latvijai. Tāpēc es runāju par atkārtotu Latvijas okupāciju. Turklāt tā ir daudz viltīgāka un bīstamāka okupācija nekā tanku iebraukšana 1940. gadā.
Vai redzat kādu izeju?
Es tagad esmu ļoti muļķīgā situācijā. Darbojos konsultatīvajā padomē, veltu tai savu laiku, bet saprotu, ka neko nopietnu nevaru panākt. Nāk konkrēti iesniegumi, bet es nevaru neko palīdzēt. Nevaru teikt, ka negribu šai padomē darboties; nāku kaut vai tāpēc, lai zinātu, kas notiek. Konsultatīvajā padomē pārstāvu mūsu bērnu tiesību aizsardzības centru un asociāciju Nākotnes vārdā. Kad tik rodas iespēja paust sabiedrībai informāciju, es to visu stāstu, lai cilvēki būtu piesardzīgi.
Tiek pielietotas psihoterapijas metodes.Valsts likumi nedarbojas. Sava hiarhija, likumi, rituāli.Sekas grauj sabiedrības pamatvērtības.
Pesonīgi zinu ka mainās cilvēka psihe.