Vispārīgs apskats
Priekšstati par viņsauli
Bēru ieražas
Miršanas brīdis, mirušā sagatavošana bedībām
Vākas
Izvadīšana
Bērinieki atgriežas sētā, mielasts
Vispārīgs apskats

Vecākais priekšstatu slānis latviešu tautas ticējumos par “viņu sauli” un dzīvi pēc nāves paredz mirušā tuvus sakarus ar tuviniekiem “velēnīšu kalniņā”, dzimtas kapos, kas ir viņa “mūža māja”, “mūža nams”, “guļu vieta”. Latviešu uzskati par dzīvību un nāvi gan paredz mirēja aiziešanu no šīs dzīves, bet “aizgājējs”, “nelaiķis” nav ar to no dzīvo sabiedrības izslēgts un joprojām paliek savas dzimtas loceklis, kas neredzamā vai pārveidotā izskatā ir līdzi palicēju priekos, ir pie tiem arī citādi.. tas saistīts ar seno apbedīšanu vai nu mājas tuvumā, tieši pašā mājā, senos laikos pie pavarda. Izskaņas sastopamas dažādās tautās – arī latviešu tautas dziesmā, ko vēl dzied Zemgalē: “Es vīriņš biju, Es smagi gāju, Es smagi gāju Un apdomāju: Kur jūs man’ raksiet, Kad es nomiršu? Taisiet man kapu No liepu dēļiem, Sniegbaltām segām, Linpaladziņu; Rociet man’ krogū, Zem lielā galda, Lai varu redzēt, Ko draugi dara, Vai kārtis spēlē, Vai zirgiem mijas?” par gulēšanu smilšu kalniņā ir daudz tautas dziesmu. Bet nākošajā posmā veidojas jau uzskati par veļu valsti kopkapos ar Veļu māti un Zemes māti, kas tur uzņem aizgājēju. Atslēdziņa ir Veļu mātei, kuºa līdz ar veļu bērniem sagaida atnācēju. Ticējumi min, ka, mirušo uz kapiem vedot, zirgi smagi velk, jo veļi viņu sagaida ar veseliem bariem jau ārpus kapiem, sēžoties ratos ap šķirstu, arī pieķeroties ilksīm. Vēl jaunākos laikos ņēmuši uz kapiem līdz maizi un degvīnu, dzērienu tukšojuši pie kapsētas vārtiem, traukus sasituši, bet maizi devuši nabagiem vai pavadītājiem. “Viņas saules” noslēpumu veci ļaudis risinājuši lielā mierā, jo miršana un nāve ir tikai pārejas moments turpmākajai dzīve: “Šī saulīte brītiņam, Viņa saule mūžiņam”. Jau laikus rūpējas par savu “mūža namu”, zārku, ko jau ilgi tur gatavu, par bēru tērpu, kārto sava nama uzturēšanai.
Agrāko dzimtas vai tuvāko kaimiņu “kapiņu” vietā nākušo veļu valsti, uzskatot to par visu mirušo koptelpu, tikai vēlāk pārceļ debesīs vai zemzemē. Bet abās vietās iekārta paliek pēc zemes dzīves parauga. Debesīs nomirējs tēvs pūš āža ragu, ganot Dieva kumeliņus: “Māte kaºa vilnainītes Zeltābeļu zariņos”, vai sēž Dieva namiņā aiz galda rakstīdama, t.i., rakstus darinādama. Zirņi ir bēºu ēdiens. A.Švābe raksta, ka debesu sēta ir veidojusies līdzīgi bagāta zemnieka sētai, tāpat kā Dieviņš ir līdzīgs lielas lauku sētas saimniekam: viņam pieder sava sēta un novads, kur viņš līž līdumu, ar sudraba sētuvi sēj rudzus un miežus, kopj apīņu dārzu, taisa aploku, jāj pieguļā, pilnām rokām iemauktu, seko darbiem maltuvē un rijā, pilda klētis ar labību, dara alu u.c. Nav pieminēts, kā tiek uz turieni. Tilta uz debesīm nav, pazīstams gan ir pupas motīvs: “Es pupiņu iestādīju Sava kapa maliņā, Lai kāpj mana dvēselīte Pie Dieviņa namdurvīm”. Ir sens motīvs par kāpšanu debesu kalnā ar visu mūzu glabātiem, nogrieztiem nagiem. Pasakās jāj glāžu kalnā māti redzēt, debesīs iekļūst ar dūmiem, lidinās kā dūja. Ja nav kāpņu, tad vedējs uz turieni ir pats Dieviņš vai arī “dvēselīte pieķeºas” Dieva kamanām, ar Dieviņu ielīgojot dvēselīšu namiņā. Vedēji ir arī balti balodīši. Kā divas dūjas ir pašas mirušo dvēseles, pa gaisam lidinot. Bieži vien pati dvēsele iet uz debesīm. Viņai ir baigi pie durvīm, viņa dzied un klauvē, lai ielaiž: “Celies, Dievs, aun kājiņas, Laid iekšā dvēselīti”. Netikšana pie Dieviņa, tāpēc ka “Ni svētīja svētdieniņas, Ni saulītes noejot”, ir kristīgās svētdienas un apkaºotās saules noiešanas nesvētīšana. Debesu motīvā nav sevišķi izveidots duālisms ar debesīm svētajiem un elli kā soda vietu grēciniekiem. Elle, kas domāta kā sodību vieta, tautas dziesmās un pasakās viduslaiku ietekmē ienāk tikai daļēji. Debesis vēl identificējamas ar stikla kalnu. Kalnus arī ģermāņu zemēs uzskata par dvēseļu mītnēm.
Izsekojams turpretim ir motīvs par pasaules jūru ar saules ceļu pār to. Mirušo salas jūrā, virzienā uz rietumiem, kur saule noiet, ir ķeltiem, piemēram, Britanija, arī stikla sala. Ir arī veļu upes – Reina, līdzīgi mūsu Daugavai. Saule naktī aizbrien vai aizbrauc jūrā, un aizejot tā var paņemt līdzi vismaz sveicienus: “Aiznes manai māmuliņai simtu labu vakariņ’ “, tā lūdz bārene, kas tecēdama sauli nepanāk. Katru dienu saule kāpj augstu kalnu, vai iet gar kalniņu, noriet aiz kalniņa jūrā.
Minētie motīvi lielā mērā saista mirušo vidi ar dievu mitekļiem un iesaista arī plašus kosmiskos motīvus. Visumā tomēr visi apraksti piekļaujas zemes dzīves iekārtai un iztēlei. Arī plašā zemzeme ir zemes atspulgs, tikai grandiozāka savā plašumā, dažādībā un bagātībā. Ieeja tajā parasti ir caur visādiem čūkslājiem, ūdeņiem, caurumiem, mežu biezokņiem, bet dzīve tur visumā ir laimīga, gan arī pēc lielkungu parauga darinātajās elles valdnieku pilīs pakļauta zināmām mocībām. Dzīvie cilvēki var nonākt arī vietēji norobežotās “ellēs”, kas ir pie minētajām ieejām, bet ne zemzemē. Tās apmeklē vilkači un burvji.
(Straubergs Kārlis Pār deviņi novadiņi. – Rīga, 1995.)

Izsekojot dažādu tautu bedību ierašām un to maiņām laika gaitā, redzams, ka atšķirības mirušo apglabāšanā sakņojas dziļi katras tautas reliģijā un uzskatos par dzīvību un nāvi. Tie radījuši ļoti īpatnējus mirušo apbedīšanas paņēmienus, kā mūmiju apglabāšanu Eģiptes piramīdās vai mirušo sadedzināšana sārtā, kas vēl tagad pazīstama Dienvidaustrumāzijā un Indijā.
Latvijas teritorijā nav neparastu dabas apstākļu, kas būtu varējuši ietekmēt tautas bedību paražas, tāpēc par bedību paražu galveno veidotāju jāuzskata senā latviešu dievestība un pēcnāves izpratne. Bet galvenais cēlonis maiņām latviešu bedību ieražās nenoliedzami ir svešo varu likumi un neiecietība pret latviešu parašām un dievestības rituāliem.
Lai gan kristiānisma ideja vēl ilgi nespēj iespiesties latviešu apziņā, un daudzus gadsimtus tā atstāj senās dievestības būtību neskartu, citādi tas ir ar dievestības izpausmi – rituāliem. Pie tiem, protams, pieder arī mirušo apbedīšana, kas kļūst par mērķi vajāšanām.
1428.gada “Statuta provincialia concilii Rigensis” vēstījumā redzams, ka latvieši mirušos apglabā mežainos laukos un citās neiesvētītās vietās, kur apbedīti viņu vēcāki un draugi. Vidzemes kristīgās baznīcas likumi jau kopš zviedru laikiem nosaka, ka mirušie apglabājami tikai baznīcas iesvētītās vietās, bet latvieši vēl 17. Un 18.gs. dod priekšroku senajām kapu vietām un rituāliem, lai gan par to draud bargi sodi. Ir uzglabājušies nostāsti par mirušo apbedīšanu Zilā kalna nogāzēs, par ko vainīgos pārmāca, pieslēdzot važām, kas vēl tagad redzamas pie Valmieras sv.Sīmaņa baznīcas torņa līdzās galvenai ieejai. Bargo sodu dēļ latvieši savus mirušos sāk apbedīt slepeni. Kad slepenie bedījumi kļūst zināmi baznīcas vizitātoriem, vainīgos soda un miroņus liek izrakt un pārvest uz baznīcas kapsētu. Tā 1739.gada spriedums nosaka, ka jaunākie bedījumi Zilā kalnā likvidējami un par katru slepeni apbedīto jāsamaksā soda nauda 3-5 daldeºu apmērā. Rūjienas draudzē šai laikā 16 neiesvētītas kapenes liek apart.
Tāpēc nav šaubu, ka maiņas seno rituālu izpildījumā 19. Un 20.gs. bedībās radušās kristīgās baznīcas neatlaidīgā spiediena rezultātā. Šī laika bēºu aprakstos sastopamas daudzas izdarības, kas dažreiz liekas nesaprotamas un gadījuma nopietnam raksturam nepiemērotas. Tās tagad uzskata par māņticībām, bet, izvērtētas senās dievestības gaismā, tās parādās kā senseno rituālu atliekas.
Grīns Marģers, Grīna Māra Latviešu gads, gadskārta un godi. – Rīga, 1992.

Senā latvieša priekšstati par viņsauli

Dzelzs laikmeta t.s. uzkalniņu kapi ir plakani kapu kalniņi, sabērti uz līdzenas zemes, bez dobēm, izņemot seklākas dobes Kursā, ar akmeņu “dārzu” apkārt; tie ir samērā nelieli ģimenes kapi. Pirmo apbedī vidū, apmet ar zemi, parasti baltām smiltīm, bet turmākos piederīgos rok apkārt, kalniņu arvien paaugstinot līdz 20 – 30 cm ar apmetumu; pēdējo rok jau pašā virsū. Ar to ir nobeigts viens šāds uzkalniņš; retumis ir apbedījumi arī ārpusē. Pazīstamais paņēmiens pavadītājus, no kapiem pārbraucot, pērt skujām ir arī dziedājumā: “Nemirstiet, nemirstiet, Nava rūmes kapsētā”, ar detaļām: “Jau mēs tēvu (māsiņu u.c.) glabājām… pašā kapa maliņā”, arī pašā vārtu paslieksnē, arī ārpus kapiem, tāpat: “ārpus vārtiem apbērām”, tātad dažādos variantos par kapu pārpildīšanu.
Ar kapu kalniņu formu saistāms liels daudzums latviešu tautas dziesmu. Staigāšana pa zaļo velēniņu, kas ir kā sega pār kapu, nav iedomājama pār kapu kopiņām. Bet to dara Zemes māte, kas priecājas, “Kapu virsu staigādama” un arī bārenīte: “Gāju, gāju raudādama Pār zaļo velēniņu: tur pagula mīļi vārdi, Mīļu vārdu devējiņa”, arī: “Spēru kāju raudādama Pār zaļo velēniņu: Tur guļ mana māmuliņa, villainītes audējiņa”. Tikai šādi var atrast un tuvoties uzkalniņā citu vidu apraktajai māmuliņai un izsūdzēt tai savas bēdas. Sena ir Zemes mātes, Veļu mātes, Kapu mātes, Smilšu mātes, pa daļai arī Saules saistīšana ar uzkalniņiem, un jo sevišķi ar tiem eventuāli saistāmais agrais dzelzs laikmets nav tālu no romiešu rakstnieka Tacita laika. Pēdējais 98.g. pēc Kr. Min kā aistu (senbaltu) dievi Dievu māti, ko mēdz identificēt ar Zemes māti. Pēdējā ir indoeiropiešu tautās pienācīgi pārstāvēta. Latviešu tautas dziesmās viņa un viņas līdzinieces ir cieši saistītas ar kapu kā “mūža māju”. Šī māja nav konstruktīvi veidota ne akmeņu krāvumos, ne sarkofagos, ne mājveidīgās urnās mirušā miesas grausta vai pelnu uzņemšanai, kā citās tautās, ne arī koka celtnēs ar divslīpu jumtu, kas atrastas Eiropā bronzas laikmetā un sastopamas vēl pie karēļiem. Citādi ir ar bluķa zārkiem, kas tāpat pazīstami jau bronzas laikmetā, un arī tautas dziesmās tiek dēvēti par “mūža māju”. Tie ir minēti dusas vietai kopā ar smilšu kalniņu. Gulēšana smilšu kalniņā pie tam nav nekāds nāves miegs, jo mirušais dzird, kas notiek ap viņu, nav zaudējis sakarus ar savējiem: “Māsiņ’ sūta brālīšam Dižus labus vakariņus: Kas par labu gulēšanu Baltā smilšu kalniņā”. Senie kapi ir bijuši tuvu pie mājām, ganībās, ārpus laukiem, mežos vai krūmājos, kā liecina izrakumi un apraksti, sākot ar 15.gs. Velēna ir apsegai, piemēram: “Manis dēļ, māmuliņa, Neaud baltu villainīšu, Apsegšos kalniņā Ar zaļo velēniņu”. Tāpēc arī mēģina modināt, celt augšā: “Celies augšā, tēvs, māmiņa, Es pacelšu velēniņu”, un sūdzot bēdas: “Es tev teikšu raudādama, Ko man dara sveša māte.”
Kalniņā tad nu atnācēju sagaida Zemes māte, sagatavojusi tam mīkstu guļas vietu. Šeit ir viņas valsts, viņai ir kapa atslēdziņa. To no viņas izlūdzas: “Zemes māte, Zemes māte, Dod man kapa atslēdziņu, Man jāiet kapu slēgt Īstajam brālītim”. Bet velti to prasīt, lai ar aizgājēju katrā laikā sastaptos. Veļu māte ir baltā tērpā, un baltās drēbēs guļa arī mirušais. Māte šuj meitai gaºu kreklu. Tērpā tomēr ir dažādība, un Veļu mātei ir ko žāvēt atnācējas apģērba gabalus, kas sīki uzskaitīti. Atnācēju liek par sargu pie vārtiem, durvis var vērt arī citi veļi, lai gan parasti to dara Veļu māte pati, saņemot arī kukuli, un citas mātes (Kapa, Mēºa, Smilšu māte u.c.). Nāve, nāvīte turpretim ir tikai dažkārt gaidīta rāvēja, aizvedēja.
Dzīvei viņā saulē piemērota arī ģimenes dzīve; tur ir paredzētas, starp citu, arī veļu kāzas. Sākumā nāvē līdzi devuši atraitni, kā vēl jaunākos laikos Indijā, vai – neprecētam – kādu jaunavu, bet vēlāk to dara simboliski, sevišķi neprecētos izvadot procesijā ar kādu jaunavu līgavas tērpā aiz zārka, dziedot kāzu dziesmas, sevišķi pie slāviem. Ģermāņu zemēs mirušo jaunavu apbedī līgavas tērpā.
Latviešu tautas tradicijās bērēs jau ar pusnakti sākas mirušā kāzu svinēšana, bet īstās veļu kāzas izkārto Veļu māte savā valstībā.
Gauži maz tautas dziesmās un arī citās tautas tradicijās ir ziņu par mirušo sadedzināšanu, kas tik labi zināma kuršu izrakumos. Senprūšiem pat ordeņa miera līgumā 1249.g. aizliegts ļaut maldu priesteºiem saskatīt mirušo zirgā pie debesīm ar pavadonību aizjājot citā dzīvē. Atskaņas no jāšanas ir jezuītu ziņojumos par veļu laikā kaujamā dzīvnieka ādas u.c. nešanu uz kapiem, lai mirušajam būtu ar ko jāt uz mielastu. Arī bērēs kautais lops ir tam pašam nolūkam – šai vajadzībai nav kāvuši cūku, jo tā ložņājot caur žogiem. 15.gs. par kuršiem ceļotājs de Lannua raksta, ka tie savus mirušos sadedzinot apbedīšanas vietās tuvākā mežā vai birzī, ozola malkas sārtos, un ticot, ka, dūmiem uz augšu kāpjot, dvēsele tikšot debesīs. Dievam lūdz mazu zemes gabaliņu, “Asi vien gaºumā, Olektiņu platumā”, kas ir sārta vietas lielumā. Pieminēts arī, ka Veļu māte trīs dienas kaļķu cepli kurina, jaunu viesi gaidīdama.
(Straubergs Kārlis Pār deviņi novadiņi. – Rīga, 1995.)

Latvieši miršanu uzskata par dabīgu norisi, par daļu no pasaules rituma, par dieva likumu. No miršanas nebaidās, jo to saprot kā pāreju no dzīves šai saulē uz dzīvi viņā saulē. Dainās izteikta latviešu pārliecība, ka mūža gaºums šai saulē ir Dieva ziņā.

Divējāda saule tek, tek kalnā, tek lejā;
Divējāds mans mūžiņš ar to vienu dvēselīti.

Jautājumi un minējumi par Viņas saules dzīvi tomēr nodarbina latviešu prātus.

Zinu dienu pie dieniņas, vienu dienu nezināju:
To dieniņu nezināju, kad zūd manis augumiņš.

Dainās atrodama izpratne par zemes mūža īsumu salīdzinājumā ar dzīves turpinājumu Viņā saulē. Līdz ar to zemes virsu vadītais mūžs ir it kā sagatavošanās dzīvei Viņā saulē.

Šai saulē dzīvodams, viņu sauli daudzināju;
Šī saulīte ciemoties, viņa – mūžu nodzīvot.

Dainas rāda, ka latviešu uztverē cilvēkam ir trīs daļas: 1) augums, kas dzīvo un, mūžam beidzoties, mirst un izirst; 2) velis – auguma vielieskais dvīnis, kas turpina dzīvot veļos vai pēc auguma nāves; 3) dvēsele, kas, augumam mirstot, aiziet pie Dieva.

Ko tu dziedi, leļa bērns, ne tev kaulu, ne dvēseles;
Man ir kauli, man dvēsele, man jaukā valodiņa.

Dainās redzams, ka latvieši nevairās par nāvi un miršanu runāt, jo par to atrodami daudzi prātojumi. Ir minējumi par to, kādā mūža posmā aizgājēja visvairāk pietrūks palicējiem: vai grūtāk aiziet mazam, jaunam vai pusmūžā. Bēºu dainas pilnas ar žēlumu par šķiršanos no palicējiem, bet tās arī liecina par dzīves turpinājumu veļos.

Neraudāji, māmuļīte, mani mazu nomierstamu;
Tur es tevi sagaidīšu, noslaucīšu kapu sētu.

Arī dvēseles un veļa pāriešana no šīs saules Viņā saulē nenotiek bez zināmam grūtībām. Dvēsele kādreiz vēl kavējas pusceļā; arī pēc apbedīšanas tā pirmo nakti pārguļ kapsētā krusta galā.

Guli, mana dvēselīte, laukā krusta galiņā,
Gan tu biji kūpējuse dūmaiņā istabā!

Cilvēka dabā ir vairīšanās no svešā, nezināmā, tāpēc latvietis dažkārt atrod iemeslus atrunāties no miršanas tuvākā nākotnē, izskaidrojot, kāpēc vēl nav gatavs aiziet no šīs saules.

Lai tie mira, kam bij vaļa, man nebija patapiņas:
Zīda pļavas man nepļautas, zelta kalni neecēti.

Vēl citas dainas apraksta zīmīgas darbības, ar kuºām cer miršanas brīdi novilcināt, piemēram, liekot bērza kluci savā vietā, gaidot kapa puķes noziedēšanu. Arī pelīte, kas lien mūža māju apraudzīt, aicināta palikt kapā par vietnieci.

Es ievēlu bērza kluci savā kapa vietiņā;
Kad tas klucis satrūdēja, man jāiet tai vietā.

Tec, pelīte, caur zemīti, meklē manu mūža namu;
Ja rūsēja, ja pelēja, paliec pate tai vietā.

(Grīns Marģers, Grīna Māra Latviešu gads, gadskārta un godi. – Rīga, 1992.)

Bēru ieražas

Gatavojoties aiziešanai, saimnieks pats mēdz kārtot savas lietas, gan mantojumu, gan arī to, kā rīkojamas bēres, cik alus jābrūvē, kas bērēs lūdzami. Viņā arī pie laka sakārtojas, nomazgājas, velk tīru veļu. Nāves nākšanu paredz no dažādiem aicinājumu trokšņiem, un mirēju arī nedrīkst atturēt ar pārliecīgām asarām un vaimanām, lai aiziešana nebūtu grūta. Pretēji – tad viņu sauc vārdā no kāda jumta vi koka. Apbedīšana trešajā dienā ir pieminēta gan par kuršu kritušajiem pie Rīgas 1210.gadā, gan arī tautas dziesmās, kur Zemes māte gaida trīs dienas. Ceremonijās ap mirušo mēdz saskatīt it kā ļaunuma atvairīšanu, kas no viņa nāktu, bet nav pietiekama pamata domāt, kāpēc īsti no mīļoto vidus aizgājušais īstajā mirklī būtu pārvērties par palicēju ienaidnieku, postā nesēju. Labākais risinājums ir uzskatā, ka mirušajam viņā dzīvē mēdz līdzi dot visu, kas tam būtu vajadzīgs vai noderīgs, katra puse arī vēro, lai otra tai ko neatrautu. Paraža aizspiest acis un iznest visu no mirēja istabas ir, lai mirušais vai mirējs neiekārotu ņemt kaut ko līdzi. Miršanas brīdim tuvojoties, paceļ visus mājas cilvēkus un arī lopus, apsedz bišu stropus, no viņa istabas iznes ārā sēklas un augus, lai tiem nezustu dīgšanas, augšanas spējas. Broce min, ka uz kapiem nav veduši pāri druvām, upēm, ezeriem. Nedod mirējam pienu un medu, lai viņš nepaņem lopu un bišu svētību. Pretēji – viņam dod līdzi visādas mantas. Par to liecina izrakumi ar mantām, kas liktas līdzi kapā vai sadedzinātas. Šī paraža vēl uzglabājusies. Bērzaunē pēc bērēm, mirušā mantas, drēbes un gultas cisas sadedzinot dziedājuši: “Mēs savam Jēkaupam Līdumiņu nokrāvām, Lai tas sēja rudzus, miežus, Lai dēstīja kāpostiņus”. Līdzīgi līdumu iekopj arī kāzās jaunajam pārim. Ir uzskats, ka sadedzinātās vai zemē iznīcībai nodotās lietas nāk mirušā rīcībā, tāpēc arī, piemēram, Vilkumuižas ezerā sasviestās metalla rotas lietas un ieroči piederas šai katēgorijai. Tāpat ar drēbēm un audumiem. Dedzināja nelaiķa cisas un drēbes, par ko priecājās Veļu māte: “Dūmi kūp purmalē, Kas tos dūmus kūpināja? Veļu māte kūpināja, Bēdu drēbes dedzināja”. Cisas un gultas drēbes mirušais ņem līdzi kapu kalniņā. Dedzināja visvairāk cisas, gan istabā, aizbraucot, gan pie ārdurvīm, aiz mājas, laukmalē, mežā, purvā, krustceļā, uz māju robežas, ceļā uz kapiem, pelnus norokot zemē. Līdz ar cisām līdzi ņemtas arī drēbes, un šie mešļi sadedzinātu ceļā pie liela koka, ar pavarda uguni, kas paņemta līdzi no mājām. Tāpat pēc kapu mielasta ugunī svieda trauku lauskas, lai mirējam viņā saulē būtu ēdamais. Ziemā rūpējušies par siltumu, likuši uz kapa malku. Līdzīgi apgādā nelaiķi, viņam līdzi dodot visādas mantas. Viņu nomazgā, apģērbj, iezārko. Agrāk mazgājot to sēdinājuši uz krēsla vai beņķa un mazgājuši ar lietotu pirtsslotu. Apģērbtu un izgreznotu aizgājēju nosēdināja uz krēsla bez atzveltnes, ar muguru pret sienu un seju pret durvīm; viņam vajadzēja izskatīties pēc dzīva. Aiz jostas aizsprauda cirvi, sakot: “ej, nabadziņ, uz labāko viņpasauli, kur valdīsi pār vāciešiem un tur viņu mocīsi tā, kā viņi moca mūs šeit.” Kad sanākušie ciemiņi bija istabā sasēdušies solos, aizgāja tuvākais radinieks, kas veica saimnieka pienākumus, sāka cienāt visus ar alu. Katrs no dzērājiem aizgājējam kaut ko jautāja. Viens jautāja, vai viņš nav šejieni atstājis tāpēc, ka trūcis maizes, otrs – ka viņam nav bijis ratu u.t.t. Kad viss bijis labi iztaujāts un arī alus izdzerts, tad aizgājējam vēlēja labu nakti un lūdza, lai viņš viņā pasaulē neaizmirst savus radus, draugus un paziņas. Šinī laikā aizgājēja sieva, māte un māsa un pieņemtās raudātājas sāka raudāt un kliegt, pa starpām jautājot mirušam viņa nāves iemeslu un uzskaitot visu, kas viņu saistīja pie dzīves: mīļo sievu, skaistos bērnus, straujo zirgu, labo govi u.t.t. līdz par mazākai lietai, kas mirušam piederēja un kurās viņš nevarēja paņemt līdzi, un vienmēr atkārtojot jautājumu, kāpēc viņš mira? Šai ceremonijai beidzoties, mirušo iznesa ārā un novietoja uz ratiem, tad brauca uz kapsētu. Aiz ratiem sekoja, gan zirgos, gan kājām, radi un draugi, vicinot gaisā ieročus, kliedzot, lai tādā veidā aizdzītu garus. Sievietes, ejot aiz aizjūga, raudulīgi kliedza. Pārvadījušas mirušo lauka robežai, viņas atgriezās sādžā. Kapā pirms tam bija ielikts meža kuilis un akmens bulta, par zīmi tam, ka mirušais bijis kaºavīrs, bet pēc tam divi maizes kukuļi, lai mirušam būtu ko stiprināties, un divi naudas gabaliņi (pārceltuvei). Beidzot kapā ielaida krūzi alu un mazu māla trauciņu ar raudātāju asarām.
(Straubergs Kārlis Pār deviņi novadiņi. – Rīga, 1995.)

Miršanas brīdis, mirušā sagatavošana bedībām

Cilvēka miršanas brīdis ir Dieva ziņā, un kādreiz tas pienāk negaidīts, piepeši pārtraucot dzīves gaitu.

Dod, Dieviņ, tā nomirt, kā nomira tēvs māmiņa:
Tēvs nomira rij’ kuldams, māte maizi mīcīdama.

Veci ļaudis, kas nodzīvojuši gaºu mūžu, sagaida miršanu kā pelnītu atpūtu, kad varēs atgulties smilšu kalniņā. Parasti veci cilvēki jau laikus nolikuši šai vajadzībai velkamo drēbju kārtu un sagādājuši sev šķirstu.

Laiks bij man gulēt iet baltu smilšu kalniņā:
Dēlu dēli arājiņi, meitu meitas malējiņas.

Kad miršanas brīdis jau ļoti tuvu, piederīgie novieto mirēja augumu zemē uz gaºiem salmiem, zirnāju cisām, citur uz ragavām. Mirēja novietošana zemē šolaiku izpratnē liekas kā ļaunprātīga rīcība pret mirēju, bet šai darbībā saglabājusies sena rituāla prasība pēc iegulētām cisām, ko vēlāk ar sadedzināšanu nodod mironim līdzi veļu valstī. Šī rituāla svarīgo nozīmi latviešu bedībās apliecina apstāklis, ka cisu sagādāšana un sadedzināšana, kas ar archailoģiskiem izrakumiem datēta gadsimtos pirms mūsu ēras, patvērusies bēºu paražās līdz 19.gadsimtam, kad citas izvadīšanas izdarības norit pēc kristīgās baznīcas priekšrakstiem.
Piederīgie mirušā tuvinieka augumu apkopj un sagatavo dzīvei Viņā saulē. Par mirušā mazgāšanu dainas nerunā, bet tautā vēl zināma paraža mirušo augumu sēdināt krēslā un mazgāšanai lietot izparu – nopērtu pirts slotu. Pēc tam mirušo saģērbj goda kārtā, dodot līdzi rotas lietas. Dainas aizgājēja apģērbā uzsveº goda drānas un baltu krāsu: balti autas kājas, baltus palagus, baltus linu kreklus, baltas villaines. Melna krāsa sēru apzīmēšanai nav latviešu paraža. Tā ir nesens, svešs ienesums, kas pieminēts tikai pāris dainās.

Saģērb mani, māmuliņa, diženā rotiņā!
Nu es iešu tai ciemā, kur mūžam neatstāšu.

Bez apģērba un rotām mirušam piederīgam dod līdzi dzīvei nepieciešamus priekšmetus: ieročus un darba rīkus, kas lielos daudzumos atrasti kapu izrakumos. Šī ieraža nav vēl pilnīgi izzudusi līdz pat 19.gadsimtm, bet līdzi dotie priekšmeti gājuši mazumā: doti cimdi, zeķes, nauda, pirts slota un daži iemīļoti priekšmeti, ko mirušais lietojis, dzīvs būdams, piemēram, pīpe, krams un šķiltavas u.c. šī ieraža minēta bēºu aprakstos visā Latvijā.
Dzīve veļos iedomāta līdzīga zemes dzīvei ar visām ikdienas vajadzībām. Tā kā visas veļos nepieciešamās lietas nav iespējams ievietot šķirstā, tad aizgājējam tās nodod līdzi simboliskā veidā – padarot šos priekšmetus zemes dzīvē nelietojamus. Paņēmieni, kā to izdara, ir dažādi: mājlopus kauj un izlieto bedību mielastam, cisas sadedzina, uguni ņemot no mājas pavarda, traukus un kausus sasit lauskās, rotas un ieročus nogremdē ezerā.
Dainas zārku sauc par mūža namu, koka namu, mūža māju, sešu dēļu gabaliņu. Pēdējais nosaukums apzīmē vēlāko laiku zārku, kas gatavots no 6 dēļiem un sastiprināts ar koka tapām. Latviešu pārliecība par dzīvi Viņā saulē saiets ar ieradumu jau laikus parūpēties par savas mūža mājas sagatavošanu. Sevišķi vecāki ļaudis mēdz turēt savu šķirstu gatavībā – parasti novietotu klētsaugšā vai kādā citā vietā līdz bēºu reizei.

Dod, māmiņa, manu tiesu, neba man daudz vajaga:
Divu nīšu paladziņu, sešu dēlu gabaliņu.

Grīns Marģers, Grīna Māra Latviešu gads, gadskārta un godi. – Rīga, 1992.

Vākas

Parasti, kamēr mirušais vēl ir mājās, viņu vāķē, sevišķi pēdējo nakti pavadot nomodā. Šīs vākas jau kopš viduslaikiem baznīca mēģina ierobežot tā, lai tajās tāpat kā bērēs nebūtu pagānisko dziesmu, dzeršanas un priecāšanās, mirušam klātesot.
Klusāki vākas ir Vidzemē, kur pa nakti uz galda noliek ēdienus un dzērienus, noceļ šķirstam vāku un atstāj mirušo vienu, lai viņš pēdējo reizi varētu mieloties viens vai kopā ar citiem mirušajiem. Puzē (Kurzemē) priekšnamā pie šķirsta noliek galdiņu ar ēdieniem un dzērieniem, ko pēc bērēm izdala nabagiem. Sveces dega visu nakti (Kurzemē). Ar vākām vai arī citu laiku bērēs ir saistītas arī raudas. 1210.g. kurši savus kritušos pie Rīgas apraud, tos sadedzinot. Senprūšiem to aizliedz ordeņa līgums 1249.g. Ir iemesls domāt, ka dziesmās minēti aizgājušo darbi ar viņu slavināšanu. Kad Rusīns 1208.g. atgriežas savā pilī Beverīnā, viņš saka: “Mani bērnu bērni (dēlu dēli) teiks saviem dēliem trešā un ceturtā augumā, ko izdarījis Rusīns.” Seb.M�s un citi citē dažādos variantos latviešu lamentāciju ar novēlējumiem mirušajam nonākt labākā dzīvē viņa pasaulē, līdzi dodot cirvi un naudu.
Uz izvadīšanu sanāk lūgtie viesi jau bēºu priekšvakarā, pēdējo nakti pavadot vākās, vai arī salasās bēºu dienas priekšpusdienā. Ielūgtajiem jānāk visiem, baidoties no aizgājēja atmaksas. Ja kāds slims, tam vismaz sava bēºu deva viņam jānosūta. Mirušais dzird, kas ir ap viņu; ēst nesāk, pirms viņš nav ienests un zārks atvērts. Dažās zemēs atvadoties uzdzeº mirušajam, saskandina ar glāzi, kas viņam nolikta. Arī Latvijā no rīta ēd kopā ar viņu. Viņam noliek ēdienu un dzērienu, ticot, ka arī viņš nāk pie galda un nogaršo. Viņam lika no visiem ēdieniem, prasīja, vai viņš ir mierā, viņa klusēšanu iztulkojot par piekrišanu. Tad ēd viesi. Zemē nometa arī pa druskai no zirņiem, pupām un putras un nolēja mazliet degvīna un alus. Vai arī pie šķirsta nolika galdiņu, ko uzklāja vecākiem cilvēkiem, kas tur ēda kopā ar mirušo, bet citi pie galda. Krustpilī vecas sievas, kas sēdēja pie šī galda, lika kumosiņus viņa traukā, novēlēdamas tos mirušajam. Pie durvīm bija pakārts dvielis, lai viņš tajā pēdējo reizi noslaucītu muti. Viss, kas bērēm gatavots, bija jāapēd, bet palikums jānorok zemē. Tā vietā ņēma ziedam vistu vai gaili un ziedoja asinis. Kapos mirušā vārdā deva pupas, zirņus.
Straubergs Kārlis Pār deviņi novadiņi. – Rīga, 1995.

Uz bedībām braucot, lūgtie viesi ņem līdzi ēdienu: noteikti novārītus sausus zirņus vai pupas, maizi, gaļu un dzeršanai alu. Tie, kas bēºu godā nevar piedalīties slimības vai citu iemeslu dēļ, arī nosūta savu tiesu ciema kukulim, lai aizgājējs neturētu ļaunu prātu.
Pēc senām tradicijām pirmās bedību dienas vakarā bēºu viesi sapulcējas pie mirušā, lai jo kupli novadītu viņa pēdējo mūža godu. Šo izdarību, kas ilgst visu nakti, sauc par vāķēšanu jeb vākām.

Vākājat, vāķenieki, vedat mani smilktienā!
Gaºa man šī naksnīna pie bērniem pārgulēt.

Seno laiku vāķēšanai un tālākām bēºu norisēm ir vērojamas visai raksturīgas mūža godu pazīmes – dzimtas sapulcēšanās, mielasts, dziedāšana un dejošana. Izdarības risinājušās, pulcējoties ap mirušo augumu, kuºa neredzamais līdzinieks – velis – ir šo pēdējo mūža svinību dalībnieks un goda viesis. Ar mirušā veli sarunājas, tam uzdzeº, jautā aiziešanas iemeslus, piedāvā pa druskai no dažādiem ēdieniem. 17.gadsimta latviešu bēºu aprakstos atrodamas ziņas, ka mirušā augums, goda drānās tērpts, apsēdināts krēslā, lai varētu pienācīgi savā godā piedalīties.
Mirušo vāķējot visu nakti dedzina sveces. Arī dainās atrodams mudinājums gādāt par uguni un gaišumam degt sveces.

Man māmiņa piesacīja: šonakt guni neapdzēs,
Lai celiņis gaiši spīd, pie Dieviņa pieejot.

Šī pēdējā mūža goda izdarības nenoliedzami caurstrāvotas ar piederīgo žēlumu par šķiršanos, kas izskan bēºu dainās neskaitāmās variācijās.
Grīns Marģers, Grīna Māra Latviešu gads, gadskārta un godi. – Rīga, 1992.

Izvadīšana

Bēºu otras dienas izdarības sākas jau no rīta, lai paspētu veikt visus darbus un rituālus, kas saistīti ar mirušā izvadīšanu uz dzimtas kapu kalniņu. Dainas mudina mirušo apbedīt priekšpusdienā, kad veļu vārti vaļā. Arī pats mirējs grib laikus tikt pie miera.

Steidzaties, bāleliņi, ko tik ilgi kavējat,
Lai es savu guļu vietu ar saulīti apraudzīju!

Šai cilvēka mūža goda un mirušā auguma beidzamā ceļā sevišķa vērība veltīta zirgiem, to izvēlei, jūgšanai un pušķošanai. Cenšas arī ievērot paša aizgājēja agrāk izteiktās vēlēšanās. Bēºu dainās tāpēc ļoti daudz apdziedāti zirgi, ar kuºiem mirušo ved uz kapiem. Visvairāk iecienīti sirmi un bēri zirgi. Izvairās jūgt baltus zirgus, jo tos palicēji vēl tālumā var saskatīt.

Baltu zirgu nejūdziet, man’ vezdami smiltainē:
Tāli spīd balti zirgi, gauži raud māmuliņ’.

Dainās sameklējamas pēdas par citu senu ieražu, kas saistās ar miroņa vešanu uz kapiem: zirgu jūgšana kamanās kā ziemu, tā vasaru. To apstiprina vēl 19.gs. savākti bēºu norišu atstāstījumi, norādot uz vecu ļaužu vēlēšanos pēdējā ceļā braukt kamanās ziemu vai vasaru. Vairākās bēºu dainās minētas kamanas, gan sevišķi nepieminot gadalaiku. Vienā no šīm dainām ragavas sauktas apvidum īpatnējā vārdā par važām.

Es to savu mīļu tēvu ar važām aizvažoju,
Ar atslēgu vārtus slēdžu, lai nenāca ciemoties.

Izvērtējot miroņu izvadīšanas ieražas, var secināt, ka tajās saglabājušies daudzi elementi no dziļas senatnes. Kad kapsēta vēl bija dzimtas “smilšu kalniņš”, tad vairāki zirgi bija ne tikvien pēdējā goda greznība, bet arī nepieciešamība. To pašu var attiecināt uz kamanu priekšrocību, smilšu kalniņā braucot, kas vēlāk kļūst par smiltīm kaisītu ceļu vieglai vizināšanai.
Atvadoties no aizgājēja, bērinieki dod viņam veltes, ko ņemt līdzi Viņas saules dzīvei. Seno kapu izrakumi ar mirušajiem līdzdoto priekšmetu daudzumu un dažādību apliecina zināmu vēstures posmu turības pakāpi, bet reizē arī apstiprina šīs paražas senumu. Jaunākos laikos palicēji samet naudu, cimdus, zeķes un citas mazas veltes, ko vēlāk izdala dobes racējiem, krusta un šķirsta nesējiem. Atlikumu patur piederīgie, šķirstā ieliekot tikai pa naudas gabalam. Salīdzinot ar seno kapu bagātību, jāsecina, ka agrāk visas veltes dotas mironim līdzi, bet vēlāk veltīšana it kā apvienota ar mirušā mantas dalīšanu.

Vakar tēvu glabājām, šodien mantu dalīsam:
Citam cimdi, citam zeķes, citam vecs kažociņš.

Pa ceļam uz kapu kalnu līķa vedēji apstājas pie zināmas priedes un iecērt tajā krustu. Ja mirusi sieviete, tad priedei piesprauž mazu dzīparu pušķīti – ziedu. Šī darbība saprotama kā atskaņa no senatnes, kad vedēji piestājuši Māras baznīcā – dzimtas svētvietā. 19.gs. atstāstījumos īstais darbības nolūks ieguvis citu izskaidrojumu, kas radies ar kristīgās miršanas izpratnes piejaukumu un kādreiz ir pretrunīgs: dažās vietās krustu cērt, lai “gars” grieztos pie krusta atpakaļ un nenāktu uz mājām, citur to dara, lai mironis pastardienā zinātu ceļu uz mājām. Protams, pamatā šai nozīmes maiņai ir baznīcas sodi par seno rituālu kopšanu.
Grīns Marģers, Grīna Māra Latviešu gads, gadskārta un godi. – Rīga, 1992.

Bērinieku atgriešanās sētā, mielasts

Pa ceļam uz mājām bērinieki nocērt eglīti vai paegli un salauž priežu vai egļu zarus. Kapsētas braucējus sagaida mājinieki, vērdami vārtus un dziesmās vaicādami pēc mirušā. Bet aizgājēja vietā pārvesta tikai zaļa eglīte. Liecības par šo raksturīgo dziesmu izmaiņu vēl saklaušināmas vecu ļaužu atmiņās par bēºu izdarībām 20.gs. sākumā. Ar pārvestajiem priežu vai egļu zariem kapenieki peº mājniekus, sakot: “Nemirstiet, nemirstiet, nav vairs vietas kapsētā!” vai uz veciem ļaudīm saka arī otrādi.
Kad mājinieki kapu braucēji apmainījušies vairākām dziesmām, tad visus aicina pie galda baudīt bēºu mielastu. Galvenie ēdieni ir karašas, balta maize, gaļa, zirņi un pupas, dzeršanai – alus. Ēdienu sagādājuši mirušā piederīgie, bet arī katrs bēºu viesis ir kaut ko ēdamu un dzeºamu paņēmis līdzi. Mirušais sagaida, ka, viņu pieminēdami, palicēji šo pēdējo godu jo kupli novadīs: ar ēšanu, dzeršanu, dziedāšanu, pat dejošanu un rotaļām. Dejošanai sevišķa nozīme, ja mirušais aizgājis veļos neprecējies. Tad bēºu mielasts, ejot pāri pusnaktij, apzīmē nenosvinēto vedību godu. Citur šādos gadījumos pirmā bēºu diena uzskatīta par vedībām un otra diena par bērēm.

Man māmiņa piesacīja šonakt miega negulēt;
Lika ēst, lika dzert, lika viņu daudzināt.

Ir saglabājušās ziņas par bēºu rituāla rotaļām ar dziedāšanu. Nīcā pierakstītās rotaļas tekstā gan jūtami cietis ritms un zudusi jēga. Citā bēºu rotaļā, ko sauc par malšanu, dalībnieki, ap galdu sēdot, dzied bēºu dziesmas un ripina tukšu pudeli, cenšoties to saplēst; sisti arī citi trauki, piesakot, ka mirējam vajadzīgs. Par trauku sišanas ieražas rituāla raksturu un vecumu liecina trauku lauskas, kas atrastas archailoģiskos izrakumos kapu vietās visā Latvijā.

Man māmiņa piesacīja, atpakaļ stellēdama:
Lai dzeº mani vedējiņi, biķerīšus dauzīdami!