Es jūtu kārdinājumu atkārtot jums kādu stāstu. Kāds augstu pakāpi sasniedzis māceklis ieradies pie Dieva un prasījis, lai viņam iemācot īstenību. Šis nabaga Dievs atbildējis:’’ Mans draugs, šodien ir tik karsta diena, lūdzu, atnes man ūdens glāzi’’. Māceklis gāja un pieklauvēja pie pirmo pamanīto māju durvīm. Durvis atvērusi apburoša meitene. Māceklis viņā iemīlējās, viņi apprecējās un viņiem piedzima bērni. Un tā kādu dienu sāka līt lietus, tas lija un lija. Lietus gāzes appludināja ielas, un ūdens sāka aizskalot mājas. Māceklis pagrāba sievu un ar bērniem plecos sācis peldēt. Kad viņu sākusi aizraut straume, viņš sācis lūgt: ‘’Mans kungs, lūdzu, glāb mani!’’ Dievs atbildējis: ‘’Kur ir ūdens glāze, ko es biju lūdzis?’’

Šis ir diezgan pamācošs stāsts, jo vairums no mums domā laika kontekstā. Cilvēks dzīvo laikā. Nākotnes izdomāšana vienmēr ir bijusi viņa iemīļotais glābšanās veids.
Mēs domājam, ka pārmaiņas mūsos var notikt laika gaitā, ka iekšējā kārtība mūsos radīsies pakāpeniski, dienu pēc dienas. Taču laiks neatnes nedz kārtību, nedz mieru, tāpēc mums jāpārstāj domāt pakāpeniskuma jēdzienos. Tas nozīmē, ka mums neeksistē tā rītdiena, kurā mēs iegūsim mieru. Mums ir jāiegūst miers, rāmums nekavējoties, patlaban.

Kad pastāv reālas briesmas, laiks pazūd, vai ne tā? Darbība norit nekavējoties. Taču mēs neredzam daudzu savu problēmu briesmas, tāpēc izgudrojam laiku kā līdzekli to pārvarēšanai. Laiks ir mānīgs, jo nepalīdz mums veikt pārmaiņas sevī. Laiks ir virzība, kuru cilvēks ir sadalījis pagātnē, tagadnē un nākotnē. Un līdz tam brīdim, kamēr viņš turpinās sadalīt laiku, viņš vienmēr atradīsies konfliktā.
Vai mācīšanās ir laika jautājums? Tūkstošgades mūs nav iemācījušas, ka pastāv labāks veids par viens otra neieredzēšanu un nogalināšanu. Ir ļoti svarīgi izprast laika problēmu, ja mēs vēlamies izmainīt šo dzīvi, kas ar mūsu palīdzību ir kļuvusi tik briesmīga un bezjēdzīga.
Pirmais, kas mums ir jāsaprot, ir tas, ka mēs varam novērot laiku tikai ar to svaigumu, to prāta skaidrību, par kuru mēs jau bijām runājuši. Mēs esam apjukuši daudzo mūsu priekšā radušos problēmu dēļ, mēs zaudējam galvu šajā apjukumā. Tad lūk…ja cilvēks ir apmaldījies mežā, ko viņš dara vispirms? Viņš apstājas, vai ne tā? Cilvēks apstājas un raugās apkārt. Taču, jo lielāks ir mūsu apjukums un jo stiprāka ir sajūta, ka mēs esam apmaldījušies dzīvē, jo vairāk mēs šaudāmies šurpu turpu, meklēja, izprašņājam, pieprasām, lūdzam. Un tātad… ļaujiet man jums pateikt priekšā – vispirms jums ir jāapstājas – pilnībā iekšēji jāapstājas. Un, kad jūs pilnībā iekšēji, psiholoģiski būsit apstājušies, jūsu prāts būs kļuvis ļoti mierīgs un skaidrs. Un tad jūs patiešām spēsit izskatīt šo laika jautājumu.
Problēmas pastāv tikai laikā, tas ir, tās nerodas, kad mēs nepārtraukti pieņemam izaicinājumu. Kad mēs pieņemam izaicinājumu daļēji, fragmentāri vai arī cenšamies no tā aizbēgt, – citiem vārdiem, kad pieejam tam ar nepilnīgu uzmanību, – mēs radām problēmu. Un šī problēma pastāvēs līdz tam brīdim, kamēr mēs neveltīsim tai pilnu uzmanību, kamēr mēs cerēsim to atrisināt kaut kad vēlāk.
Vai jūs ziniet, kas ir laiks? Nevis hronoloģiskais, kas atbilst pulkstenim, bet gan psiholoģiskais? Tas ir intervāls starp ideju un rīcību. Ideja pilnīgi acīmredzami kalpo pašaizsardzībai. Rīcība vienmēr ir momentāna. Tā nav nedz no pagātnes, nedz no nākotnes. Lai rīkotos, ir jābūt tagadnē. Rīcība ir tik bīstama, tik nenoteikta, ka mēs balstāmies uz ideju, kura, kā mēs ceram, sniegs mums zināmu pārliecību, palīdzēs izvairīties no riska.
Pārbaudiet to paši uz sevis. Jums ir ideja par to, kas ir pareizi un kas – nepareizi, vai arī vispārējs skatījums uz sevi, uz sabiedrību, un atbilstoši šai idejai jūs esat apņēmušies rīkoties. Tāpēc rīcība ir pakārtota idejai, cenšoties pēc iespējas precīzāk to izpildīt, un tas neizbēgami rada konfliktu. Pastāv ideja, zināms intervāls un rīcība, un šis intervāls sevī ietver visu laika sfēru. Šis intervāls pēc savas būtības ir doma. Ja jūs domājiet, ka būsit laimīgi rīt, tas nozīmē, ka jums ir radies priekšstats, ka jūs sasniegsiet noteiktu rezultātu laika gaitā. Ar vērošanas, vēlmes un šīs vēlmes paildzināšanas palīdzību doma stiprinās ar nākamo domu, sakot: ‘’Rīt es būšu laimīgs, rīt es gūšu panākumus, rīt pasaule kļūs brīnišķīga.’’ Tā doma rada intervālu, kas ir doma.
Tad nu lūk…mēs jautājam, vai mēs var apstādināt laiku? Vai mēs varam dzīvot tik pilnīgi, lai nebūtu šīs rītdienas? Jo laiks ir skumjas. Vakar un tūkstošiem vakarējo dienu garumā jūs mīlējāt vai jums bija biedrs, kas aizgāja, un šīs atmiņas paliek, un jūs domājat par šo prieku un šīm skumjām, atskatieties atpakaļ, vēloties, cerot un skumstot. Tā doma, atgriežoties pagātnē, atkal un atkal rada to, ko mēs saucam par skumjām, un rada laika intervālu.
Līdz tam brīdim, kamēr pastāv domas radīts laika intervāls, jāpastāv nebeidzamām bailēm. Tāpēc cilvēks sev jautā: ‘’Vai šis intervāls var beigt pastāvēt?’’ Ja jūs sakāt: ‘’Vai tas jelkad beigsies?’’, tad tā jau ir ideja, kas tāds, ko jūs vēlaties sasniegt, un tātad ir radies jauns intervāls, kurā jūs esat kā slazdā.
Tagad pamēģināsim tikt skaidrībā ar nāves jautājumu, kas vairumam cilvēku ir milzīga problēma. Jūs ziniet nāvi – tā vienmēr ir jums blakus. Vai ir iespējams tai pieiet veseli, lai jūs vispār neradītu šādu problēmu? Lai tai pieietu šādā veidā, ir jāizzūd jebkādai ticībai, cerībai, jebkādām bailēm no tās. Citādi jūs šai neparastajai parādībai pieiesiet ar prāta slēdzienu, priekšstatu, jau iepriekš esošu trauksmi, un tādējādi jūsu pieeja būs saistīta ar laiku. Laiks ir intervāls, attālums starp novērotāju un novērojamo. Tas nozīmē, ka novērotājs, kas esat jūs, baidās sastapt to, kas saucas nāve. Jūs neziniet, kas tas tāds ir. Jums ir visāda veida cerības, teorijas tās sakarā; jūs ticiet pārdzimšanai vai augšāmcelšanās koncepcijai, vai kaut kam, ko dēvē par dvēseli, ātmanu, garīgo būtību, kas pastāv ārpus laika un ko jūs dažādi dēvējiet; taču vai jūs esat paši sev noskaidrojuši dvēseles pastāvēšanas jautājumu? Vai arī tā ir ideja, kas jums ir iedvesta? Vai pastāv kaut kas pastāvīgs, kas turpinās aiz domu robežām? Ja doma var par to domāt, tātad tas atrodat domāšanas sfērā un tādējādi nevar būt pastāvīgs. Domāšanas sfērā nav nekā pastāvīga. Ir ļoti svarīgi to apzināties, jo tikai tad jūs būsit brīvi redzēt, bet šajā brīvībā ir liels prieks.
Jūs nevarat izjust bailes nezināmā priekšā, jo jūs neziniet, kas tas tāds ir, un tādējādi nav tā, no kā jums būtu jābaidās. Nāve ir vārds, bet vārds, tēls ir tas, kas rada bailes. Un tātad…vai jūs spējat paraudzīties uz nāvi bez baiļu tēla? Kamēr pastāv tēls, priekšstats, no kura rodas doma, šai domai vienmēr ir jārada bailes. Tad jūs cenšaties nāves bailes uzveikt ar veselo saprātu un pretoties neizbēgamajam vai arī izdomājiet neskaitāmas ticības, lai aizsargātu sevi pret nāves bailēm. Tādējādi rodas plaisa, intervāls starp jums un to, no kā jums ir bail. Šajā laika-telpas intervālā ir jāpastāv konfliktam, kas ir bailes, trauksme un žēlums pret sevi. Doma, kas rada nāves bailes, saka: ‘’Attālināsim to, izbēgsim no tās, turēsim to pēc iespējas tālāk, nedomāsim par to,’’ – taču jūs domājiet par to. Kad jūs sakiet, ka nedomāsiet par to, jūs jau domājiet, kā no tās izvairīties. Jūs baidāties nāves, jo vēlaties to attālināt.
Mēs atdalījām dzīvi no miršanas, un šis intervāls starp dzīvi un miršanu ir bailes. Šis intervāls, šis laiks ir baiļu radīts. Dzīve ir mūsu ikdienas mokas, aizvainojumi, skumjas un apjukumi ar gadījuma apskaidrojumiem, kad mēs kā logā, kas atveras, ieraugām skaistu jūru. Lūk, ko mēs saucam par dzīvi, un mums ir bail mirt, kas nozīmētu šo moku izbeigšanos. Mēs esam gatavi pieķerties zināmajam, lai nesastaptos ar nezināmo. Zināmais ir mūsu mājas; mūsu apkārtne, mūsu ģimene, mūsu raksturs, mūsu darbs, mūsu zināšanas, mūsu vārdi, mūsu vientulība, mūsu dievi – viss tas sīkais, kas sastāda nebeidzamu virpuli sevī pašā ar saviem personīgajiem, ierobežotajiem skumjās eksistences šabloniem.
Mēs domājam, ka dzīve vienmēr norit tagadnē un ka nāve ir kas tāds, kas mūs sagaida tālā nākotnē. Taču mēs nekad neesam sev uzdevuši jautājumu, vai šī ikdienas dzīves cīņa ir dzīve vispār. Mēs vēlamies zināt patiesību par pārmiesošanos. Mēs vēlamies saņemt pierādījumus, ka mūsu dvēsele turpinās dzīvot; mēs ieklausāmies gaišreģu apgalvojumos un secinājumos, kas izdarīti no psiholoģiskajiem pētījumiem, taču mēs nekad nejautājam, kā dzīvot, kā dzīvot ar sajūsmu, ar burvību katru dienu. Mēs esam samierinājušies ar dzīvi tādu, kāda tā ir, ar visām tās sāpēm un izmisumu, mēs pie tās esam pieraduši un domājam par nāvi kā kaut ko, no kā būtu jāizvairās. Taču nāve ir kaut kas tikpat neparasts, cik dzīve, ja mēs zinām kā dzīvot. Jūs nevarat dzīvot bez nomiršanas. Jūs nevarat dzīvot, ja nemirstat psiholoģiski katru mirkli. Tas nav intelektuāls paradokss. Lai dzīvotu pilnīgi, veseli, ar katru dienu atklājot jaunu un jaunu prieku, vajag nomirt visam vakarējam; ja tas nenotiek, jūs dzīvojat mehāniski, bet mehānisks prāts nekad nespēs uzzināt, kas ir mīlestība un kas ir brīvība.
Vairums no mums baidās no miršanas, jo mēs nezinām, ko nozīmē dzīvot, mēs nezinām, kā dzīvot un tāpēc nezinām kā mirt. Līdz tam brīdim, kamēr mums ir bail no dzīves, mums būs bail no nāves. Cilvēks, kurš nebaidās dzīves, nebaidās arī no pilnīgas neaizsargātības, jo viņš saprot, ka iekšēji, psiholoģiski nepastāv nekāda aizsargātība. Kad nav pārliecības par drošību, pastāv nebeidzama virzība, un tad dzīve un nāve ir viens un tas pats. Cilvēks, kurš dzīvo bez konflikta, kurš dzīvo skaistumā un mīlestībā, nebaidās no nāves, jo mīlēt nozīmē mirt. Ja jūs nomirstat visam, ko zināt, ieskaitot jūsu ģimeni, jūsu atmiņas, visu, ko jūs jutāt, tad nāve ir attīrošs un atjaunojošs process; tad nāve atnes tīrību, nevainīgumu, un tikai nevainīgi, tīri cilvēki ir apveltīti ar kaismi, bet nevis tie, kas tic un vēlas noskaidrot, kas notiks pēc nāves. Lai patiešām noskaidrotu, kas notiks pēc nāves, jums ir jānomirst. Jums ir jānomirst ne fiziski, bet psiholoģiski, iekšēji jānomirst visam, kas jums ir dārgs un kas jūs ir skumdinājis. Pat ja jūs nomirsiet vienam savam apmierinājumam, vismazākajam vai vislielākajam, nomirsiet dabiski, bez jebkādas piepūles vai argumentācijas, jūs zināsiet, ko nozīmē miršana. Miršana nozīmē būt ar prātu, kas ir pilnībā tukšs no sevis paša satura, no saviem ikdienas centieniem, baudām un mokām. Nāve ir atjaunošanās, mutācija, kurā doma nedarbojas pilnībā, jo doma ir vecais. Kad atnāk nāve, rodas kaut kas pavisam jauns. Brīvība no zināmā ir nāve. Un tikai tad jūs dzīvojat.