Restorāns bija šodien tikko atvērts, sanākušie apmeklētāji pētīja ēdienkarti un savstarpēji apspriedās – nez’, kura šnicele varētu būt garšīgāka, kuros rolmopšos šodien ietīts kas svaigāks, ko varētu nozīmēt spāņu tostemonu frikasē ar pompidū siera terterīni un kurā desertā ir mazāk kaloriju. Apmeklētājs pie pirmā galdiņa izvirzīja domu, ka rolmopši noteikti varētu būt pati labākā izvēle šim vakaram. Apmeklētājs pie trešā galdiņa iebilda, uzstājot, ka pareizākā un garšīgākā izvēle ir sēņu krēmzupa franču gaumē, jo rolmopši ēdienkartē atrodoties jau no senseniem laikiem un kā ēdiens ir morāli novecojuši. Apmeklētājs pie pirmā galdiņa tam nepiekrita, nosauca apmeklētāju pie trešā galdiņa par mūlāpu, jo tradicionāli klasiskas vērtības nemaz nevarot novecot. Apmeklētājs pie trešā galdiņa sāka apdomāt jēdziena „mūlāps” nozīmi, taču līdz definējumam viņš nenonāca. Ar draudīgu izteiksmi sejā piecēlās kājās talārā tērpies apmeklētājs no otrā galdiņa un nokliedza: „Beidziet zaimot dakšiņas un šķīvjus! Avīzē stāv rakstīts, ka vienīgais izsalkumu remdējošais ēdiens ir šnicele!”

Tikmēr restorāna stūrī divas dāmas karsti diskutēja, kas varētu būt frikasē. Apaļīgākā dāma atsaucās uz kaut kur lasītu gastronomisku žurnālu, ka jēdzieniskais apzīmējums „frikasē” ir atvasināts no jēdzieniskā apzīmējuma „frikadele”, kas esot viens makten garšīgs paēdiens. Tievākā dāma, to dzirdot, iesaucās: „Fui! Tad jau tur varbūt samalts iekšā vis kaut kas – žurki, peļi, vaboļi! Tas maitā māgu! Tas maitā figūru! Tad man būs tikpat resnas ciskas kā tev! Nost ar frikasē!!!”

Apmeklētājs pie ceturtā galdiņa bija vēsturnieks ar labi nostādītu lektora balsi. Viņš abām dāmām paskaidroja, ka frikasē nav saistīts ar frikadelēm, taču viņš šo ēdienu noteikti neiesakot ēst, jo viens no pavāriem, kas to restorānā gatavo, pirms divdesmit gadiem ir pārgulējis ar svešu sievu. Un vispār senajiem latviešiem bijuši savi ēdieni, kas vislabāk atbilduši vidusmēra latvieša vielmaiņai. Frikasē latvieša zarnu traktā varot izraisīt aizcietējumu vai tieši otrādi – paraut uz šķidreli.

Apmeklētāji diskutēja ilgi un dikti. Diskutēja un turēja acīm priekšā ēdienkartes, tādējādi neredzot, ka visi ēdieni jau sen kā bija servēti. Vajadzēja tikai ēst …

Vispār jau tas viss iepriekš sarakstītais nemaz nebija rakstā paredzēts. Bija iecerēts savas sapratnes ietvaros visnotaļ nopietns raksts par zināšanu un darīšanu, sevis attīstīšanu un darbošanos vispār kā tādu. Taču, ja jau tas tā ir uzrakstījies, lai jau paliek kā hiperbolizēta ilustrācija. Vienīgi, nu jau ir skaidrs, ka pārējais iecerētais vairs nemaz nesanāks atbilstoši sākotnējai versijai. Ak, nerātnie pirksti, lien un gramstās, kur nevajag (t.i., gramstās ne pa tām klaviatūras pogām!).

Aplūkojot hrestomātisko jautājumu, kas tad no minētā pāra – zināšana un darīšana – ir primārs, vēlētos tomēr nošķirt laicīgo sfēru no garīgās sfēras (protams, būs taisnība tiem, kas apgalvos, ka tās pretnostatīt nav pareizi un vispār nevar. Viss ap mums ir saistīts un viens otra caurausts. Tomēr, lai paskaidrotu domu, man tie ziedi no pļavas ir jāizgriež!).
Darot laicīgas lietas – piemēram, dodoties ārzemju braucienā, ceļot māju, vadot uzņēmumu vai valsti – viss ir skaidrs. Ja šajos gadījumos darīšana notiks pirms zināšanas, būs lielas nepatikšanas.

Bet kā ir ar garīgo sfēru? Vai garīgajā sfērā ir iespējams strikti noteikt kādas robežas starp tām? Atstāšu jautājumu atklātu, izteikšu tikai dažas pārdomas.

Jebkurš jauns apziņas stāvoklis (kad apziņa ir paplašinājusies kaut vai par mazmazmazdrusciņu), ir agrāk nenogaršota ēdiena baudīšana. Taču vai agrāk nebaudīta ēdiena garšu un tā sniegto sāta sajūtu var uzzināt tikai no ēdienkartes un pavārgrāmatu lasīšanas un diskutēšanas – es nezinu. Mana pieredze saka, ka [laikam] nē – garīgajā sfērā tikai caur „garīgu darīšanu” (ēdiena nobaudīšanu un gūstot sātu sevī) var nonākt pie „garīgas zināšanas” un tad iegūtās zināšanas līmenī var arī sākties kalpošana – neierobežojot citu brīvo gribu, ar savu piemēru veicināt apkārtējo „paēšanas” līmeni, ja tas ir zemāks; paralēli uz augstāku piemēru pamata, ļauties „aizdedzināties” un celties pašam. Ar „garīgu darīšanu” es šeit saprotu divas lietas – pirmā ir dzīves pieredze, kad dzīve bliež pa pieri un caur ciešanām neapzināti ārda prātā esošos rāmīšus. Otrs ir garīgo prakšu (meditāciju, u.c.) ceļš – novācot no acīm ēdienkartes un pavārgrāmatas (t.i. – laiku pa laikam izejot no domājošā prāta važām un vispār nosacīti atmetot jebkādu „zināšanu”), var tikt pie ēdiena. Citāts no Bībeles: „Jūs pētījāt rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani! Bet jūs nenākat pie Manis, lai iegūtu dzīvību!” (Jņ 5:39-40)

Lasīšana un diskutēšana ir laba un apsveicama lieta, taču tās patiesu zināšanu nerada – alegorijā ēdienkaršu izstudēšana un tur sastopamo jēdzienu diskutēšana neremdē izsalkumu. Tādējādi nenotiek „nākšana pie Manis”. Savukārt, caur darīšanā gūto pieredzi nāk patiesa zināšana, kas, savukārt, veicina jaunu darīšanu. Rodas pašizziņas process – cilvēks caur sevi var izzināt pasauli un sevī atrast atbildes uz jautājumiem. Tas nenozīmē, ka, baudot ēdienu, nav lietderīgi ieskatīties arī pavārgrāmatā vai uzklausīt dežūrējošā pavāra padomus. Tomēr jāatceras, ka automobilis ir domāts braukšanai, nevis kā diskusiju objekts ar mehāniķiem par degvielas oktānskaitļa ietekmi uz cilindru aizslēgblīvēm.

Pienāk brīdis, kad rodas vajadzība ar zināšanu dalīties un lietas izskaidrot. Un te nu (laikam) parādās nepieciešamība studēt rakstus. Ievietoju šo „laikam”, jo man ir gadījies satikt gaišredzīgus (gados ļoti jaunus) cilvēkus, kas savā mūžā nebija izlasījuši nevienu filozofisku vai garīga rakstura grāmatu, taču runāja kā no visviedākās literatūras arhīva.

Nobeigumā vēlētos aicināt – katram atrast laiku un iespējas, lai nepastarpināti baudītu ēdienu, ko Radītājs mums sagatavojis. Tas ir tā vērts un galdi stāv saklāti. Labu apetīti!

P.S. Atbildes uz dažiem paredzamiem varbūtējiem jautājumiem.

1) Bet ja nu ēdiens ir „saindēts”?

Tad „barības pārstrādes sistēma” reaģēs ar „sliktu dūšu”. Ieklausoties sevī, to nevar palaist garām. Var vērot, kas un kādi ir tie, kuri lieto tās pašas „karotes” (pēc augļiem būs spriest!). Pie tam, „ēst”, „saindēties” un izdarīt secinājumus ir vērtīgāk nekā neēst.

2) Kā pareizi to putru dabūt līdz mutei?

Šeit der pavāru un virtuves strādnieku rekomendācijas. Taču, tik un tā, bez paša reālas piepūles nekas nenotiks. Un tikai paša pieredze iemācīs labāko „karotes trajektoriju”.

3) Re, kur pats šis rij. Bet citiem?

Par dalīšanos ar zināšanu jau tika runāts. Vēlreiz uzsveru – dalīšanās notiek, ievērojot brīvo gribu. Nevienam ar varu putra mutē nav jālej, tad tiešām var palikt slikta dūša un rasties gremošanas traucējumi.

Atsevišķs gadījums ir tā dēvētās kalpošanas meditācijas. Bet tas ir cita formāta stāsts.