Es rakstu ar cerību, ka manu rakstu varētu publicēt , jo man ir kas svarīgs jāpavēsta tautai!
Es redzēju sapni, kuru man iztulkoja vel neesot nomodā.
Mans sapnis sākās tā, Vakarā es ar pāris saviem radiniekiem braucu mājās, mēs zinājām, ka šajā vakarā būs pasaules gals, jeb, ka sapnī teica lielā debesu bļoda apgāzīsies! Mēs braucām gar baznīcu pie kuras pūlcējās simtiem cilvēku! Tie visi lūdza Dievu! Tajā pašā brīdī pāri baznīcai ar vilni sāka lieties lielas ūdens šalktis, kas acu mirklī noskaloja visu pilsētu. Pēkšņi es ar dažiem svešiem cilvēkiem atrados pie liela koka krusta, no ūdens nebija ne vēsts, kaut arī šie cilvēki bija sveši, viņi man likās tuvi! Mēs visi mācījāmies lidot, nedaudz paceļoties virs zemes daudzi zaudēja līdzsvaru un krita lejā! Tad meiģināja vel pacelties virs zemes ar katru reizi uzlidojot augstāk, daži aizlidoja, daudzi meta mieru un devās prom, bija arī paris cilvēki, kas, nepadevās un mēiģināja vēl.
Tad pie manis pienāca kāds kungs, noskrandušās drēbēs, kalsna auguma, un teica cilvēkam jāmācās sadzīvot ar dabu un apkārtējo pasauli, jo mēs esam viens vesels ar kokiem, dzīvniekiem, zemi, visu kas no zemes nāk, sauli, lietu sniegu utt.
Mēs esam viens vesels un cilvēks nav ne par ko pārāks. Kad reiz cilvēks spēs saskatīt dzīvo nedzīvajā, kad iemācīsies paņemt savu pasauli rokās, viņš sapratīs, ka ir maza daļiņa no lielas mozaīkas. Pārāki savā līmenī, bet joprojām esot cilvēki, ir tie, kas sevi redz kā brāli kokiem, dzīvniekiem, visam kas ir ap mums. Darot tiem pāri, tu dari pāri saviem tuvākajiem, kuri par tavu nodevību, no tevis novēršas, un tu paliec viens, bet, kā mēs labi zinām, cilvēks viens nekad nav spējis izdzīvot!
Tad šis vīrietis pacēlās augšā, saka man: Saki to savai tautai! Pieņem to par savu, saskati dzīvo nedzīvajā, redzi labo katra dienā ko nodzīvo, mīli sevi un to kas atrodas ap tevi, tad tu arī tajā dienā varēsi pacelties spārnos! Ir pēdējais laiks to mācīties, jo tie, kas to pieņems par vēlu, un tajā dienā lūgsies sakot, ka ir sapratuši, tiks aizskaloti vienā katlā ar neticīgajiem!
Mana stāsta jēga, lūgums un aicinājums- ja Jūs vēlaties dzīvot nākošajā dzīvē, nevis mocīties sāpēs paliekot šeit, ir tāds, kā jau minēju, saskatiet dzīvo nedzīvajā, mīliet visu un visus, gan tos kas ir darījuši Jums pāri, jo nepiedodot viņiem Jūs nepiedodat sev! Un atcerieties, ka mēs esam viens vesels ar dzīvo un nedzīvo mēs cilvēki neesam pārāki par viņiem, mēs esam viens vesels!
Es ceru, ka Jūs ,manu vēstījumu sapratāt un tajā diena kopā ar citiem pacelsieties spārnos, lai dzīvotu labāku dzīvi!
Ar cieņu Laura Stašulāne.