„Augstākais dzīves labums ir laime. Laime nav mantā un slavā, bet tikumībā, cilvēka dvēseles labklājībā. Par naudu nedrīkst rūpēties vairāk kā par tikumību. Tikai tikumīgais ir laimīgs, bet tikumīgs var būt tikai tas, kas prot atšķirt labu no ļaunā. Tikums ir zināšana, tikums ir gudrība. Gudrība ir tikumības priekšnoteikums. Cilvēka ļaunums ir nezināšana. ”

Sokrats. (469-399 g. rietumu filozofijas pamatlicējs)

Šis raksts nesatur dogmas vai kādu ideoloģiju, tas nav domāts kādai konkrētai cilvēku kategorijai, bet visiem tiem, kuri atradīs laiku tā izlasīšanai.

 

Šeit izteiktās domas pašas par sevi nav nekas ne jauns ne arī oriģināls, lai arī kādam tās liksies utopiskas, šī teorija pastāv daudzus gadsimteņus jau kopš izcilā sengrieķu matemātiķa, filozofa, zinātnieka, ārsta, politiķa Pitagora (ap.580 – 500g.) laika, kurš tās ievedis Eiropā no seno mistēriju skolām Ēģiptē. Šīs idejas turpināja pastāvēt viņa skolniekos, tās tika nodotas tālāk caur Pitagora nodibināto skolu. Šiem jautājumiem pievērsās izcilie sengrieķu domātāji un filozofi savos darbos, atstājot nenovērtējamu mantojumu turpmākajām paaudzēm cilvēka dzīves un pasaules izzināšanā. Šīs idejas tika saglabātas līdz mūsdienām, noejot garu ceļu caur gadsimteņiem, neskatoties uz to, ka tika bargi vajātas no garīdzniecības un inkvizīcijas puses. Šādu domāšanas veidu piekopa daudzi mūsu pasaules izcilākie zinātnieki, filozofi, komponisti, rakstnieki, jo tas ir vērsts uz to, lai cilvēce atdzimtu un iepazītu laimi, uz kuru tā tik ļoti tiecas.

Mani daudzkārt ir nodarbinājusi doma par to, kāpēc cilvēce, daudzās jomās sasniedzot augstu attīstības pakāpi, nevar kļūt laimīga, bet vēl jo vairāk – tā pati sevi iznīcina. Neparedzot drīzu pasaules galu mūsu civilizācijai, bet ievērtējot to, ka mēs uz planētas Zeme neesam pirmie, un pirms mums ir pastāvējušas vairākas citas augsti attīstītas civilizācijas, kuras pēc vienas no hipotēzēm varētu būt iznīcinājušas pašas sevi, varam pieļaut to, ka arī mēs pamazām ejam bojā. Mēs esam aizmirsuši to, ka esam dabas, kura mums dāvājusi dzīvību un uztur to, sastāvdaļa. Cilvēki ir attālinājušies no dabas, aizmirstot un neievērojot tās pamatlikumus, bet daba vienmēr izstumj no sevis lieko, vai nākamais liekais neizrādīsies cilvēks ? Par to liecina saspīlētās attiecības starp valstīm, kas var pāraugt smagos globālos konfliktos, situācija, kad naudas, varas vai dažkārt personisko ambīciju dēļ tiek upurētas tūkstošiem cilvēku dzīvības. Par to liecina tas, ka daudzas valstis dzīvo reāla kara apstākļos, kur kara izraisītāji nerēķinās ar bērnu un mierīgo civiliedzīvotāju dzīvībām, strauji augošais terorisms, kura aktos tiek atņemtas nevainīgu cilvēku dzīvības. Par to liecina tas, ka attīstoties augsta līmeņa tehnoloģijām, daudzkārt tās tiek pavērstas pret pašu cilvēku, tā veselību un dzīvību. Cilvēka dzīvība mūsu pasaulē ir zaudējusi patieso vērtību. Cilvēce ir pazaudējusi, vai vēl nav atradusi savas galvenās tikumiskās vērtības – taisnīgumu, godīgumu, patiesīgumu, līdzcietību. Pazaudējusi to, kas nošķir viņu no nelaimēm un ciešanām, jo tikai tikumības zināšana un pielietošana nosaka pareizu indivīda izturēšanos un rīcību sabiedrībā. Diemžēl tikumība ir sveša arī valsts vadītājiem un politiķiem, kuri lielā mērā atbildīgi par mūsu nākotni ,bet tas ir likumsakarīgi, jo sabiedrība līderos izvirza sev līdzīgos. Mūsu dzīvē pastāvošā korupcija, alkatība, naids ,dusmas, skaudība, neapmierinātība, meli, mantkārība parāda kādi mēs īstenībā esam, kā arī to, ka ar mūsu sabiedrību kaut kas nav kārtībā. Mēs esam apmaldījušies un kopīgām pūlēm ir jāatrod pareizais ceļš, pretējā gadījumā mēs virzāmies uz nekurieni. Katra cilvēka galvenais uzdevums ir izzināt šo pasauli un dzīvot atbilstoši dabas noteiktajām likumsakarībām, nepārkāpjot un neignorējot tās, tādējādi pievēršoties garīgumam un humānismam. Ja cilvēce pieņems sev jaunās zināšanas, lai paceltos uz nākamo pakāpienu dabas izzināšanā, tā izdzīvos, ja nespēs pieņemt, tad iznīcinās pati sevi.

Krīzei, kas ir attīstījusies daudzās valstīs, (lai neteiktu – visā pasaulē) nav tikai sociālais ,ekonomiskais vai finansiālais raksturs. Tās ir civilizācijas krīzes sekas globālajā izpratnē. Citiem vārdiem sakot , krīzē atrodas pati cilvēce kā tāda . Pastāv uzskats, ka cilvēce atrodas garīguma krīzē un šādas krīzes pamatā ir trīs iemesli:

1. Pasaules reliģijas, kuras nodibinājušās pirms daudziem gadsimtiem, vairs nevar atbildēt uz jautājumiem, ko uzdod mūsdienu cilvēki. Viņu mācība un morāle ir sastingušas laikā, tas izskaidro attālināšanos no šīm mācībām un garīgā tukšuma rašanos, ko daudzi pat nemēģina aizpildīt. Domājot par reliģiju, rodas jautājums – vai mūsdienu reliģijām ir nākotne? Pirms atbildēt uz šo jautājumu, ir jāatzīst, ka tās izraisa cieņu pret saturu, kas māca saviem sekotājiem dzīvot atbilstoši savai ticībai ikdienas dzīvē. Bet kā jau runājām, cilvēku domāšanas veids un apziņa ir stipri izmainījusies kopš to parādīšanās laikiem un daudziem cilvēkiem, it sevišķi jaunatnei, šīs mācības šķiet novecojušas. Nerodot iespējas un zināšanas kā padarīt reliģijas atbilstošas mūsdienām, tās agri vai vēlu nolemtas izzušanai, un tad no tām paliks tikai pieminekļi, kas celti vēstures gadsimteņos un to akceptētie svētie teksti, tādi kā Bībele, Korāns, Upanišpadas, Tripitakas u.c

2. Daudzās tā saucamajās attīstītajās valstīs sabiedrība paliek arvien vairāk materiāla tādā sapratnē, ka arvien vairāk mudina cilvēkus rast savu labklājību caur materiālo lietu iegādāšanos un pārmērīgu patērēšanu. Šī tendence ievērojami palielināja naudas varu un izkropļoja tās izmantošanu. No līdzekļiem tā pārvērtās par pašmērķi, kaut arī naudai pašai par sevi nav nekādas vērtības, to cenšas iegūt dažādām metodēm. Pievēršoties naudas tēmai nav jāiegrimst demagoģijā, tas bija un paliek līdzeklis dzīvei nepieciešamo lietu apmaiņai sabiedrībā. Tā mums nepieciešama, lai iegādātos visu nepieciešamo mūsu materiālajai labklājībai, ko dzīve spēj mums piedāvāt. Bet ar laiku nauda ieguva pārāk lielu nozīmi un kļuva par noteicošo praktiski visās cilvēka darbības jomās. Mūsdienās tā kļuvusi par īsta kulta objektu, kurš nomainījis reliģiju. Par visas cilvēces nelaimi tiek upurētas cilvēka galvenās ētiskās vērtība, tādas kā godīgums, patiesīgums, neuzpērkamība, taisnīgums, solidaritāte u.c.

Kopš tā laika, kad cilvēks parādījās uz zemes, tas vienmēr centies uzlabot savus dzīves apstākļus un kļūt laimīgāks. Šī cenšanās ir daļa no cilvēka dziļākās būtības iegūt tam pienākošos dzīves labumus. Bet laimīgs nevar būt tas, kurš veidojis savu dzīvi, pamatojoties tikai uz materiālo labklājību. Tas izskaidro kāpēc daudzi, kas sevi uzskata par bagātajiem, dvēselē ir dziļi nelaimīgi. Nelaimes iemesls ir tāds, ka viņi cieš no iekšējā tukšuma, ko nevarētu aizpildīt ar visu pasaules naudu. Šajā sakarā mēs visi zinām sakāmvārdu „Nav laime naudā”, kaut arī jāatzīst, ka nauda laimi veicina. Augstāk teiktais nenozīmē to, ka materiālās bagātības nav savietojamas ar garīgumu

3. Mūsdienu cilvēce ir pazaudējusi garīguma jēdziena izpratni, pamatā reducējot to uz reliģiju vērtībām. Kas tad ir garīgums? Platona izgudrota un Dekarta papildināta noslēpumaina īpašība, ko teologi pārvērtuši par ticības simbolu. Mūsu sabiedrībā pastāv uzskats, ka ar garīgumu nodarbojas pārsvarā reliģiskas organizācijas, bet tie kas minētajās organizācijās nesastāv, nejūt nepieciešamību domāt par šiem jautājumiem. Cilvēki, kuri ir iesaistījušies reliģiskajās organizācijās naivi tic, ka viņi nodarbojas ar garīgumu un tuvojas dvēseles harmonijai, dzīvojot šajās ilūzijās viņi tā arī neizprot garīguma būtību. Kad mēs katrs pa savu ceļu pietuvosimies garīgumam, tad sapratīsim, ka vienīgais, kas ir bijis nepieciešams, ir bijis – atbrīvoties no savas materiālistiskās domāšanas. Tad varēsim atrast garīgo saturu visam, ko agrāk uztvērām tikai materiālā nozīmē . Ir grūti definēt garīguma jēdzienu bet to varētu definēt kā meklējumu ceļu. Garīgums ir ceļš ,kas ved uz dzīvi patiesā un pilnīgā saskaņā ar savu sirdsapziņu , uz dzīvi saskaņā ar materiālās un garīgās pasaules likumiem

Lai dziļāk izprastu šo jautājumu, mums jāpiekrīt tam, ka cilvēks nav tikai fizisks ķermenis, kas tiek uzturēts dzīvā stāvoklī, pateicoties fizikāli ķīmiskiem procesiem, bet tam piemīt arī dvēsele, kurai arī nepieciešama barība. Saistībā ar iepriekš teikto, garīgums neietilpst reliģiozitātē. Citiem vārdiem sakot, tas neaprobežojas ar ticību Dievam un sekošanai ticības mācībai, lai arī cik cienījama tā nebūtu. Garīgums drīzāk sastāv no dziļas dzīves jēgas meklējuma un pakāpeniska visa tā atmodināšanas, kas slēpjas mūsu iekšienē. Tieši šī meklējuma un pilnveidošanās mūsdienu cilvēkiem slimīgi pietrūkst, un tieši tāpēc veidojas haoss un marasms, kurā pasaule atrodas jau vairākus gadu desmitus.

Lielākā daļa cilvēku visā pasaulē jūt, ka tie atrodas tumšā tunelī, no kura izeju neredz neviens, pat tie, kas tos virza un vada. Pie tam cilvēki neapjēdz, ka gaisma, uz ko visi cer, var nākt tikai no pašu dvēselēm, nevis no ārējiem cēloņiem. Tas viss mūs noved pie garīguma un nepieciešamības meklēt cilvēces problēmu risinājumus ārpus materiālisma.

Protams, vienmēr atradīsies cilvēki, kuri dvēseles eksistenci nepieņems, un tās ir viņu tiesības, bet tad šajā sakarā gribētos uzdot dažus jautājumus:

1.Kā var izskaidrot to, ko sauc par sirdsapziņu?

2.Kā var izskaidrot cilvēka spēju paust labvēlību, līdzjūtību, mīlestību u.t.t?

3.Kā var izskaidrot to, ka miljoniem cilvēku visā pasaulē, pārdzīvojot klīnisko nāvi, atgriezās mūsu pasaulē ar atmiņām par redzēto un dzirdēto tā saucamajā aizsaulē?

4.Vai tad izcilākie mākslas darbi mūzikā, glezniecībā, tēlniecībā u.c. nav radušies to radītāju mentālajā pasaulē?

5.Vai paši izcilākie pasaules domātāji un filozofi pieņemtu to par acīmredzamu realitāti, ja dvēseles eksistence patiešām ir izdomājums ?

Bez šaubām, jebkuram cilvēkam piemīt dvēsele ,tieši tā padara mūs par dzīvu radību, kam piemīt apziņa, kura ir spējīga domāt un izjust emocijas. Tajā atrodas pats labākais, ar ko ir apveltīta cilvēka daba. Ja mēs dzīvojam uz šīs zemes, tad tikai tāpēc, lai apzinātos dvēseles vērtības un izpaustu tās savā uzvedībā un spriedumos. Diemžēl tā dara ļoti maz cilvēku, tai skaitā ticīgie .Tas izskaidro to, ka neiecietība, ļaunprātība, egoisms, skaudība, lepnība, naids acīmredzami piedalās mūsu pasaulē ar visām no tā izrietošajām sekām, tādām kā netaisnība, konflikti, nevienlīdzība, ciešanas. Šajā gadījumā ļaunums eksistē labestības trūkuma dēļ un tā pirmsākums meklējams cilvēku uzvedībā. Tādēļ varam apgalvot ļaunums nav ne no Dieva, ne no velna gribas, bet velns tāpat, kā tam kalpojošie dēmoni, nekad nav eksistējuši.

Bet kas tad ir ar Dievu? Daudzus gadsimtus ticīgie redzēja Viņā antromorfu Būtni, kas atrodas kaut kur debesīs un vada cilvēku likteņus . Vēloties Tam izpatikt, lai saņemtu no Viņa žēlsirdību, ticīgie sekoja un turpina sekot reliģiju priekšrakstiem, kuri balstās uz viņu svētajām grāmatām. Ir acīmredzami, ka ticēt Dievam un sekot ticības mācībai, kas pasludināta par Viņa iedvesmotu , ir nepietiekami, lai kļūtu laimīgam. Pretējā gadījumā miljardi ticīgo visā pasaulē, atskaitot ateistus, jau būtu laimi sasnieguši. Bet vai reāli dzīvē tā ir ? Tas nozīmē, ka īstā laime, uz ko mēs visi tiecamies, nav reliģiozitātē, bet īstenībā tā atrodas garīgumā, par ko tika runāts iepriekš.

Lai saprastu kas ir Dievs, pievērsīsimies Rozenkreiceru mācībai, kura dod atbildi, ka Dievs eksistē un ateisms, kurš pats par sevi izraisa cieņu, ir maldi.

„Ateists vai ticīgais nenoliegs Pasaules esamību. Skatoties racionāli tās eksistences pamatā ir kāds pirmcēlonis. Sakarā ar to, ka šo pasauli pārvalda likumi, kuru darbība izraisa sajūsmu pat zinātniekos, šis cēlonis ir ļoti saprātīgs. Tad kāpēc šo pirmcēloni nesaistīt ar Dievu un nesaskatīt Tajā Absolūto, bez personīgo Saprātu, kurš ir Visuma veidojuma pamatā? Jāatgādina, ka Visums savā pirmsākumā bija enerģijas centrs atoma izmērā un savā potenciālā saturēja visas tagad eksistējošas galaktikas, zvaigznes un planētas, Zemi ieskaitot.”

Patiesais jautājums, ko mēs varētu sev uzdot, neslēpjas tajā vai Dievs ir vai nav ,bet slēpjas apstāklī, lai uzzinātu cik lielā mērā Tas piedalās cilvēku dzīvē. Caur kādiem likumiem un likumsakarībām Viņš izpaužas Visumā, dabā un pašā cilvēkā. Tieši šo likumsakarību izzināšana, saprašana un ievērošana ir tik nepieciešamas mūsdienu cilvēcei. Šādam darbam, sevis attīstīšanā, ir vairāk zinātnisks nevis reliģiozs raksturs. Tagad vairāk nekā nekad ir nepieciešams pāriet no reliģiozitātes pie garīguma un pilnīgi nomainīt vienkāršu ticību Dievam pret Dievišķo likumu zināšanām, tas ir visuma likumu, dabas likumu, garīgo likumu zināšanām un ievērošanu. Tieši šo likumu izzināšanā un gudrībā kas izriet no šo likumu zināšanas slēpjas labklājība un laime, kuru mēs visi tā meklējam.

„Nav nekā labāka par mistērijām, kas mūs no zemās un rupjās dzīves paceļ līdz cilvēcei un lēnprātībai, jo no tām mēs gūstam ne tikai prasmi priecīgāk dzīvot, bet arī cerību uz labāku nāvi”

Cicerons (106 -43g.senās Romas

filozofs,valstsvīrs, literāts)

„Ne tas ir gudrs, kas daudz zina, bet tas, kas zina derīgo”

Aishisls (525 -456 g. pirmais no

lielajiem grieķu traģiķiem)

„Cilvēka laime un nelaime atrodas viņa dvēselē. Ļaunums nav dievu dots, bet pašu cilvēku radīts”

Dēmokrīts (ap 460g.p.m.ē. sengrieķu

folozofs)

„Lai neviens jauneklis nevilcinās sākt un neviens sirmgalvis neapnīkst filozofēt! Jo rūpēties par dvēseles labklājību nevienam nav ne par agru, ne par vēlu. Kas saka, ka viņa laiks filozofēšanai vēl nav pienācis vai jau pagājis, ir līdzīgs cilvēkam, kas domā ka viņam vēl nav pienācis laiks būt laimīgam vai arī šis laiks jau garām”

Epikūrs (341 – 270 g.sengrieķu  filozofs)

Iedvesma gūta un rakstā izmantots R+K darbs   „Appellatio Fraterniatis Rosae Crucis 1614 – 2014” „Uzsaukums pievērsties garīgumam”

Juris Priednieks