Edmunda Tukiša krivūle, konkrētā krivūle darināta mūsdienās. E. Tukišs reiz sapnī saņēmis ziņu: “Ej tur un tur. Tur aug krīvs koks. Nocērt to un pagatavo sev krivūli.”Tā ari darījis un krivūles sānos iegriezis iezīmes pēc norādījumiem un skaidrojumiem, ko saņēmis sapnī. Zīmēm sakars ar laika aprēķiniem un seno kalendāru. E.Tukišs dzīvo kādas senas svētnīcas malā, – iespējams tieši tādēļ šāds atgadījums.
Pēc ziņām līdzīgi ierobi bijuši iegriezti arī Tālavos krīvu Iskaišāru Reiņa Ozoliņa krivūlē (par to pēdējās ziņas no 1938. gada), viena zemāka ranga svētnieka krivūle bez zīmēm glabājas pie rakstnieka Artura Gobas.
Senajās krivūlēs ne tikai arvien bija iegrieztas īpašas zīmes, to parasti bija veidoti zirga vai zalkša galvas izskatā. Krivūle bija sens galvenais amata rīks – enerģētiskais aizsardzības un aizsargāšanas instruments – un amata zīme, ko tas nekad neizlaida no rokām.
Krivūles vārdu var tulkot kā “krīvsargs” vai “zināšanu avota aizsargs”. Senatnē plaši izmantoti arī īsto krivūļu aizstājēji – kumpji, kam bija Krīvā vārda, likuma jeb zīmoga nozīme. Tie bija diezgan īsi, no koku saknēm vai greizi izaugušiem kokiem pagatavoti priekšmeti, un tos izmantoja krīvu ziņneši, sūtņi.
Par krivūlēm folklorā un dažāda veida literatūrā saglabājies ļoti daudz ziņu, taču pašu priekšmetu saglabājies ārkārtīgi maz, – to īpašnieki arvien ir vēlējušies, lai krivūles tiktu ieliktas viņiem līdzi kapā.