Patiesi ticīgais vēršas pie Dieva vienīgi lūdzot garīgo attīstību. Pienākums, kuru nepieciešams pildīt, lai atgrieztos pie Dieva un tādā veidā pilnībā uzticētu sevi Viņam – tā ir vienīgā patiesi dievbijīgā darbība.Kristietība un Vēdas.

Patiesi ticīgais vēršas pie Dieva vienīgi lūdzot garīgo attīstību. Pienākums, kuru nepieciešams pildīt, lai atgrieztos pie Dieva un tādā veidā pilnībā uzticētu sevi Viņam – tā ir vienīgā patiesi dievbijīgā darbība. Bhagavad-gītā (8.28) teikts, ka cilvēks, kas iet garīgās kalpošanas ceļu, nezaudē augļus, ko dod Vēdu apgūšana, askētiska ziedošana, dāvanu došana un filozofiska vai auglīga darbošanās.

Garīgi kalpojot, viņš visu to iegūst un galu galā sasniedz augstāko mūžīgo mājvietu”. Apustulis Pāvils rakstīja, ka ikkatrs Dieva iedvesmots raksts ir arī noderīgs mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā” (2. Tim. 3.16). Šrīla Prabhupāda paskaidro: “Visiem Vēdu rakstu norādījumiem ir viens mērķis: palīdzēt cilvēkam sasniegt dzīves augstāko mērķi, t.i. atgriezties pie Dieva.

Tāds pats ir visas pasaules svēto rakstu mērķis.

Tā ir visu garīgo skolotāju un reliģisko reformatoru misija. Rietumos, piemēram, šo misiju nesa Kungs Jēzus Kristus. To pašu darīja arī Kungs Buda un Muhameds. Neviens no viņiem nav ieteicis padarīt šo materiālo pasauli par savu mūžīgo mājvietu. Transcendentālistu mācības var nedaudz atšķirties viena no otras, kas ir saistīts ar vietu, laiku un apstākļiem, bet garīgajā pasaulē, un tur sakrīt visu īsteno transcendentālistu mācības.” “Bet dzenieties papriekšu pēc Dieva valstības” (Mt. 6.33) – aicināja Jēzus.

Nevajag domāt, ka “kļūt ticīgam” nozīmē sēdēt bezdarbībā un gaidīt, kad atnāks Dieva žēlastība. Garīgā kalpošana nav sentimentāli spriedelējumi vai mākslīga ekstāze.

Tās būtība ir praktiska darbība.

Apustulis Jēkabs paskaidro: “Līdzīgi kā miesa bez gara ir nedzīva, tāpat arī nedzīva ir ticība bez darbiem” (Jēk. 2.26). “Norādījumu nektārā” (3) Šrīla Rūpa Gosvāmī, runājot par sešiem principiem, kas veicina garīgo kalpošanu, saka: “Cilvēkam nepieciešams rīkoties ar entuziasmu”. Jēzus uzsvēra nepieciešamību būt neatlaidīgam: “Lūdziet, tad jums taps dots. Meklējiet, tad jūs atradīsiet. Klauvējiet, tad jums taps atvērts” (Mt. 7.7).

Tos, kas vēro norādījumu, Pats Krišna ir nosaucis par “diženām dvēselēm”: “Vienmēr apdziedot Manu godību, visiem spēkiem un ar lielu noteiktību cenšoties, noliecoties Manā priekšā, šīs diženās dvēseles nepārtraukti kalpo Man.” (Bg. 9.14) Kungs vēršas pie katra no mums: “Vienmēr domā par Mani un mīlestībā kalpo Man. Godā un cildini Mani, un tu noteikti atnāksi pie Manis. Es to apsolu, jo tu Man esi ļoti labs draugs.” (Bg. 18.65) un apsola: “Bet tos, kas godina Mani, veltot visus savus darbības Man, meditē uz Mani, prātu vēršot uz Mani – tos Es ātri izglābju no dzimšanas un nāves okeāna, ak, Prithas dēls.” (Bg. 12.6-7)

Kā piemērs šo norādījumu izpildei un tam, kā Kungs pilda Savu solījumu var kalpot Bhīšmadēvas aiziešana, kurš, mirstot, teica šādus vārdus: “Lai ‘viņš, Kungs Šrī Krišna, Dieva Personība, atbrīves devējs, kļūst par manu galamērķi .. lai nāves brīdī mani piesaista tikai Šrī Krišna, Dieva Personība .. lai mans prāts sakoncentrējas uz Kungu Šrī Krišnu .. Zinot, ka Bhīšmadēva ir saplūdis ar bezgalīgo Augstāko Absolūta mūžību, visi klātesošie noklusa kā putni dienas beigās.” (Bhag. 1.9.38-44).

Lai arī tiek uzsvērts, ka “ticība ir nedzīva bez darbiem”, Jēzus brīdināja no pārliekām rūpēm par ķermenisko vajadzību apmierināšanu: “Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai nu viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. Tāpēc es jums saku: – Nežēlojaties savas dzīvības dēļ – ko ēdīsiet un ko dzersit; ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes?” (Mt. 24-25).

Pāris tūkstošus gadu pirms Viņa par to pašu runāja Šukadēva Gosvāmī: “Kāda jēga gultām, ja uz zemes ir tika daudz līdzenas vietas? Kādēļ vajadzīgs spilvens, ja pagalvī var palikt rokas? Kādēļ vajadzīgi trauki, ja ir plaukstas? Kādēļ vajadzīgas drēbes, ja ir tik daudz koka mizu? Vai uz lielceļa vairs nevar atrast saplēstas drēbes? Vai koki, kas aug, lai uzturētu citus, vairs nevar padzerties? Vai kalnu alas ir aizvērušās, un, vēl jo vairāk, vai Visaugstākais Kungs vairs neaizsargā sevi uzticējušas dvēseles? Kāpēc tad mācīti gudrie iet un glaimo tiem, kurus apreibinājusi viņu sūri un grūti nopelnītā bagātība?” (Bhag. 2.2.4-5).

Burtiski izskaidrojot Jēzus vārdus – “Skatieties uz putniem gaisā, ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz vairāk vērti (labāki) nekā viņi?” (Mt. 6.26) – Šrīla Prabhupāda rakstīja: “Visaugstākais Kungs rūpējas par visām dzīvajām būtnēm Visumā. Kā tad Viņš var aizmirst par sevi uzticējušu Viņam dvēseli, kura ir veltījusi sevi kalpošanai Kungam?”

Upanišādās teikts par Kungu: “Viņš ir sākotnēji no visiem mūžīgajiem. Viņš ir augstākā būtne starp visām dzīvajām būtnēm, un Viņš viens dod visiem visu nepieciešamo” (Kath. 22.13). “Tāpēc jums nebūs žēloties un sacīt: ko ēdīsi, vai – ko dzersim, vai ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas, jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka visa tā jums vajag.” (Mt. 6.31-32) pagāni ir tie, kas godina padievus, lai iegūtu kādus materiālos labumus. Bet tīrs, sevi uzticējusi dvēsele, izjūtot vajadzību pēc kaut kā, vēršas vienīgi pie Visaugstākā Kunga. Tomēr tādai dvēselei nav raksturīgi lūgumi pēc materiāliem labumiem. “Tas, kas godina Dievu ar nesavtīgas mīlestības pilnu sirdi, ir pilnībā apmierināts ar to, kas viņam ir. Apmierinātība nozīmē, ka cilvēkam nav jācenšas krāt vairāk un vairāk materiālu bagātību. Viņam vajag būt apmierinātam ar to, ko viņš iegūst ar Visaugstā Kunga žēlastību.” (Šrīla Prabhupāda)