Tu jau no pieredzes zini, kas ir koncentrēšanās; bet, novērojot sevi koncentrēšanās laikā, pārliecināsies, ka koncentrējoties tu dodies cauri trim fāzēm saprāta, sajūtu un garīgajai fāzei. Katra koncentrēšanās sākas ar saprāta fāzi. Tu virzi savas domas uz savas koncentrēšanās objektu, pārdomājot, kas šis Kaut kas, uz ko tu koncentrējies, īsti ir. Šajā gadījumā strādā saprāts, jo tu vēlies radīt skaidrību savās domās un meklē pilnībā apmierinošu definīciju, kas precīzi un viennozīmīgi raksturo tavas koncentrēšanās objektu.
Kad esi atradis šādu definīciju, tu esi ticis galā ar saprāta darbību, jo tagad zini, kas ir šis Kaut kas. Tev vairs nav vajadzības par to domāt, jo, zinot, kas tas Kaut kas ir, mēs par to vairs nedomājam. Domāšana ir tilts starp nezināšanu un zināšanu. Kad mēs visu zināsim kā Dievs mums domāšana vairs nebūs vajadzīga. Dievs ir visu zinošs. Viņš ir pati Zināšana, viņa zināšanas ir pilnīgas kā aplis. Kāpēc Viņam būtu jādomā, ja Viņš visu zina?! Domāšana ir vajadzīga tikai tiem, kam savas zināšanas vēl jāpapildina. Un šis papildināšanas darbs tiek veikts tieši domāšanas procesā.
Kad tavas zināšanas attiecībā uz koncentrēšanās objektu ir pilnīgas, tu pārej no Domāšanas uz Sajušanu. Tā ir koncentrēšanās otrā fāze. Tava apziņa projicē no iekšas uz āru cauri nervu tīklam visas koncentrēšanās objekta īpašības uz taviem maņu orgāniem, un tu to piedzīvo ar sajūtām. Tu sajūti un izjūti ar katru savu asins pilienu, kas un kāds ir tavas koncentrēšanās objekts!
Kad tu savas koncentrēšanās objektu saprāta un izjūtu veidā esi pilnībā pieredzējis, tu pārej uz trešo fāzi, uz garīgo koncentrēšanos. Tas nozīmē, ka tu savā apziņā kļūsti identisks ar savu koncentrēšanās objektu tu esi tas! To mēs saucam par Būtības stāvokli! Šajā stāvoklī tev vairs nav jādomā par šo Kaut ko, tev tas vairs nav jājūt, jo tu pats esi kļuvis par to. Šajā stāvoklī visas tavas domas, visas tavas izjūtas, visi tavi vārdi, visi darbi kļūst par šī Kaut kā izpausmēm.
.. Pieņemsim, ka tu sēdi kādas upes krastā un koncentrējies uz ūdeni. Tu vispirms aizdomājies, kas ir ūdens. Tu domā, ka ūdens ir šķidrums, kas radies no divu gāzu apvienošanās, tu pat vari izmērīt, kāda ir šī ūdens temperatūra, un zini, ka pie 0 grādiem tas kļūst ciets. Tu vari noteikt ūdens krāsu un īpašības, līdz tavs prāts būs ūdeni pilnībā izpratis. Tā ir ar saprātu saistītā koncentrēšanās.
Tad tu piecelies un iebrien ūdenī. Tagad tu sajūti, izjūti, kas un kāds ir ūdens. Tieši piedzīvojot tu jūti, ka ūdens ir šķidrs, ka tas apskalo tavu ķermeni. Tu sajūti arī ūdens temperatūru, tev to vairs nevajag mērīt, jo tu tāpat skaidri sajūti, vai tas ir silts vai auksts. Tu vari plunčāties pa ūdeni, ar plaukstu šļakstīt pilienus vai radīt viļņus, tu ar savām sajūtām pieredzi visas ūdens īpašības. Tā ir ar sajūtām saistītā koncentrēšanās.
Bet tad pēkšņi tu pārstāj būt par citu, no ūdens atšķirtu būtni, tu tagad sakūsti ar ūdeni, tev vairs nav cilvēka ķermeņa, tu esi kļuvis par ūdeni. Tagad tev vairs nav jādomā par ūdeni un tā dažādajām īpašībām, tev arī vairs nav jāizjūt, kāds ir šis ūdens, toties tagad tu pats esi ūdens. Pilnīga koncentrēšanās nozīmē, ka tu kļūsti identisks ar koncentrēšanās priekšmetu, ka tu kļūsti par šo objektu! Visas citas koncentrēšanās fāzes nosaka atšķirtību. Tikai Būtības stāvoklis rada pilnīgu vienotību, tātad arī pilnīgu izpratni un absolūtu apzināšanos no iekšienes. Proti, tavs ķermenis nevar kļūt par ūdeni, bet savā apziņā tu to vari pilnībā piedzīvot.
Novēro cilvēkus. Ir tādi, kas nemitīgi runā par mīlestību un labestību, viņi valkā saldu, svētsvinīgu smaidu, un pie katras izdevības izrāda, cik mīlestības pilni un labi viņi ir. Bet tikai ārēji! Viņi valkā mīlestības masku; bet, kad nonāk līdz darbiem, tad atklājas viņu patmīlība jo viņi ir pati patmīlība.
Kāds cits turpretī nerunā par labestību, pat nedomā par to, ka vēlas būt labs, tomēr viss, ko viņš domā, runā un dara, rodas no labestības, jo viņš ir pati labestība!
Par to, kas pats ir, par to neviens nedomā, to arī nejūt, jo katrs ir, kas viņš ir, par to nerunā, toties viss, par ko tu domā, ko saki un dari, ir izpausmes tam, kas esi tavas paša Būtības atklāsmes.
Un tagad visgrūtākais uzdevums: koncentrējies pats uz sevi! Vispirms pārdomā, kas tu esi, tad jūti, kas tu esi, un visbeidzot tev jākļūst par to, kas tu esi!
Lai tu šeit, uz Zemes, kļūtu apzināts, tu esi iekritis savā saprātā, savās sajūtās, un tu tikai domā un jūti, kas tu esi, bet nevari būt tas, kas tu esi! novēro cilvēkus, un tu atzīsi, ka viņi nav tie, kas viņi patiesībā ir, bet nemitīgi identificējas ar domām, sajūtām un lomām, ko viņi šeit uz zemes spēlē. Viņi ir izkrituši paši no sevis, viņi ir Šķietamas būtnes. Tikai pavisam mazu bērnu acīs tu vēl saredzēsi spožumu – Būtības gaismu.
Saprātam pieaugot, bērns sāk identificēties ar ārējo personu, viņš attālinās no savas patiesās dievišķās Būtības. Turklāt persona ir tikai maska, no kuras skatās īstais Es lielais Neredzamais. Persona nedrīkst būt nekas vairāk kā Paša izpausmju līdzeklis. Cilvēki toties ir tik ļoti saauguši ar šo masku, ka vairs netiek no tās vaļā. Īstais Es ir kungs, ķēniņš, un persona ir tikai viņa kalpotājs. Bet cilvēki pamet savu Es un, tronī kāpjot, identificējas ar savu masku, ar savu personu. Viņi izveido ķēniņu no kalpotāja un atdalās no pašu patiesās būtības. Viņi aizsūta savu augstāko Es trimdā uz Neapzināto. Prāts izraisa atdalīšanos, bet viņš arī palīdz tikt ārā no šī sašķeltā izkrišanas stāvokļa ar koncentrēšanās vingrinājumiem un virzību uz apzināšanos.
Līdz šim tu izmantoji dažādus priekšmetus, lai koncentrētos. No šī brīža tavs vienīgais uzdevums būs koncentrēties uz sevi pašu un īstenot visas trīs fāzes līdz pat Būtības stāvoklim īstenot savu paša Es. Tev jāsasniedz tāds stāvoklis, kuru vienskaitļa pirmajā personā var izteikt tikai šādi: Es esmu tas, kas es esmu.
Ievēro: nepietiek, ja tu domā, kas tu esi, ja tu jūti, kas esi, bet tev arī jābūt tam, kas tu savā īstajā Būtībā esi!