Lasīšana starp rindām ir ļoti interesanta nodarbošanās. Rakstītais pastāsta par rakstītāju ļoti daudz. Pievērsīšos šajā rakstiņā dažām ego izpausmēm tekstos. Katrs var pārdomāt teikto attiecībā uz sevi. Runa būs par nelielām frāzītēm. Pats esmu pieņēmis šajās nelielajās frāzītēs manifestēto kā aksiomu, jo redzu, ka tā ir taisnība, ja ne nu gluži 100, tad 99 procentos gadījumu noteikti. Interesenti var papētīt gan forumu, gan komentārus zem rakstiem – lieliska datu bāze (ko tur liegties, arī pats neesmu bijis (un joprojām neesmu!) bez grēka)!

Uzreiz jāsaka, ka secinājumi būs tikai kā fakta konstatācija, bez vērtēšanas – cik tas ir slikti vai labi. Patiesībā viss ir tā, kā ir. Vienīgais moments – cilvēkam, kurš komunicē ar citiem ar pārākuma apziņu, jāmācās ir daudz vairāk, nekā viņam pašam šķiet. Te pat nav svarīgi, KO viņš pasaka (rakstītais var saturēt lieliskākās pērles!). Svarīgi ir KĀ viņš pasaka. Jāatceras arī, ka tas notiek neapzināti.

Un tā, ķeramies pie frāzītēm!

1. Vārda „redzi” lietošana pirms uzrunas. Piemēram, „Redzi, Jāni …”, vai „Redzi, Anna …”. Ko šādi ziņo zemapziņa? Tulkojums varētu būt apmēram šāds: „Es, Jāni, redzu, bet tu šajā gadījumā neredzi to, ko redzu es; klausies, ko ES tev saku un mācies!” Kā jau bija teikts ievadā – var jau būt, ka Jāņa vai Annas uzrunātājs patiešām ir ļoti redzīgs un zinošs, savukārt, Jānis vai Anna neredz un nesaprot neko. Tajā pašā laikā šādi uzsverot savu ego, „redzīgais” uzrunātājs īstenībā nemaz nav tik redzīgs, kā viņam pašam varbūt šķiet.

2. Frāze: „Es tāpat domāju pirms gadiem desmit …” vai „Es arī kādreiz tā domāju …”. Tulkojums – „Kādreiz es biju tikpat neattīstīts savā domāšanā un uzskatos, kā tu esi tagad. Tev vēl jāaug līdz manam līmenim, bet kamēr neesi izaudzis, klausies, ko ES tev saku!”. Šis vispār ir ļoti interesants gadījums. Kā zināms, attīstība iet pa spirāli un nekur nav teikts, ka „pirms gadiem desmit” vecie uzskati neatgriezīsies atpakaļ, tikai jau citā kvalitātē. Nē, nē, uzskatiem var nepiemist modes tendences (piemēram, šodien modē sešdesmitie), tomēr uzskati nekādi nav kaut kas akmenī iecirsts.

3. Frāze: „Tas ir elementāri…”. Atcerēsimies filmu par Šerloku Holmsu un doktoru Vatsonu. Kā Holms vērtē Vatsonu, kad saka savu jau folklorizējušos frāzi „Eļementarno, Vatson!”? Laikam komentāri vairāk nav vajadzīgi (ja godīgi, tieši šī frāze bija katalizators rakstam).

4. Sāpīga reaģēšana uz vispārinājumiem, parasti ar frāzi „Man ir citādi!” vai līdzīgu. Tulkojums – „Kā tā drīkst MANI arī pieskaitīt pie tiem tur, ES esmu savādāks, ES esmu citāds, ES esmu labāks”. Laikam jau būtu jāpriecājas, ka ir „citādi”, ja vispārināts tiek kaut kas ne pārāk glaimojošs. Tajā pašā laikā kliedziens „Man ir citādi!” bez sevis īpašās izcelšanas var arī norādīt, ka ir noticis pieskāriens tam, ko cilvēks nevēlas sevī redzēt. Ne velti gļēvi cilvēki mēdz izturēties bravurīgi – viņi tādējādi uzsver, ka nav gļēvi, bet ir „citādi”.

Izlasot šo, var rasties vēlme sevi pastiprināti kontrolēt un sekot līdzi paša sacītajam. Te ir svarīgi klausīties sevī un saprast, ka pietiek tikai ar vēlmi izrunāt kādu no šīm frāzēm, lai būtu saņemts signāls – ego ceļ galvu, viņš ir dzīvs.