…Pieskāriens. Stīga. Vieglas trīsas. Skaņa. Tālumā vērsts skatiens. Patiesība. Mirklis. Skaņa un mūzika. Balsīs noglabātas balsis. Zeme. Jūra. Debess un tu. Kokles dziesma.
– Viļņu šalkoņa uzmodina krastu. Smilšu ņibēšana. Gaisma. Saules plūšana caur smilšu graudu miljardiem. Divas jūras. Gaismas un skaņas. Kokle, brūns putns, kas smilšainā krastā nometies atpūtai. Katrs uzsitiens rada skaņu, mazu pasauli, rada smilšu graudu saules plūsmā. Kokle, putns, kas radīšanu izdzied.
– Kokle ir zeme. Neuzatra. Nepabarota. Pirmatnēja un mežonīga. Skaista un svēta. Grēcīga un neskarta. Grēks vēl nav skarts un zeme ir nevainīga. Kokle, brūns arkls, ozola paēnā. Pasaule klausās. Pasaule, aizturējusi elpu, drīz dzims. Klusums. Kokle Dievu lūdz.
– Pirksti atzīstas mīlestībā koklei. Pasaulei. Modina stīgas. Smejas ozoli vakara ēnās. Akmeņu acīs mirdz asaras. Jūras krastos dzied brūns putns. Dzied uzartie tīrumi un smaržo maize, tur tālu augšā, Dieva galdā. Kokle, stīgu skarta, atzīstas Mīlestībā. Dieva Mīlestībā Pasaulei.