Pēcnāves dzīves aprakstos daudz transcendentālu jēdzienu, kas attiecināmi uz metafizisko pasaules izpratni. Tajos izpaudās senēģiptiešu maģiskais domāšanas veids.
Ticējumos liela nozīme bija dvēselei «Ba», kas neredzami mājoja katra cilvēka sirdī un vadīja viņa rīcību dzīves laikā. Pēc nāves ar īpašām lūgšanām Ba varēja atbrīvoties no mirušā ķermeņa un uzturēties mūmijas tuvumā, nepametot kapeņu telpas. Ikonogrāfijā Ba attēloja kā putnu ar cilvēka galvu.

Otrs dvēseles paveids bija «Ka» – cilvēka jutekliski neuztveramā daļa jeb astrālais dubultnieks, kas piedzima reizē ar viņu un mājoja viņam blakus, bet nebija viņa ķermenī. Sirdsšķīsti dzīvodams, cilvēks savu Ka varēja labvēlīgi ietekmēt. Ka lielāko nozīmi ieguva miršanas brīdī, jo tajā no mirušā ķermeņa pārgāja dvēsele Ba, kas vēlāk piedalījās nemirstības nodrošināšanā. Hieroglifos Ka attēloja kā divas lūdzoši paceltas rokas. Šim hieroglifam ēģiptologi nav devuši viennozīmīgu skaidrojumu un to interpretē dažādi. Jēdzieniski šis dvēseles veids vairāk izprotams kā pēcnāves liktenis vai kā garīgais veids. Latviskajā izpratnē – velis.

Empīriskās pasaules skatījumā vēl neskaidrāks ir trešais ar dvēseli un garu saistītais jēdziens – «Hu» («Khu»). Hu bija visaugstākā cilvēka dvēseles pakāpe, kurai lemta nemirstība, jo tā bija apveltīta ar dievišķo garu. Ikonogrāfijā to attēloja kā garkājainu ibisu ar cekulu uz galvas.

Šie transcendentālie dvēseles jēdzieni nav stingri viens no otra nodalāmi, jo hieroglifu tekstos tie bieži izteikti neizprotami. Daudzu gadsimtu gaitā seno ēģiptiešu ticība pēcnāves dzīvei pilnveidojusies, tajā uzkrājoties jauniem priekšstatiem. Mirušo dvēseles varēja dzīvot gan virszemē, nokļūt pazemē vai arī zvaigžņu tālēs debesīs. Tā bija pirmā cilvēces vēsturē pazīstamā mūžīgās dzīvības likteņmācība un ticība varenajiem debess dieviem.

Ēģiptiešu reliģiskajos priekšstatos dvēsele piemita arī cilvēka vārdam un viņa ikonogrāfiskajam attēlam. Vārds un attēls tāpēc ieguva maģisku spēku. Cilvēks, kas zināja dievu un demonu vārdus, varēja pār tiem iegūt varu. Turpretīm, iznīcinot cilvēka vārdu vai attēlu, tika iznīcināta arī viņa dvēsele. Tā bija ļauna burvestības maģija. Tempļu un kapeņu ikonogrāfijā un hieroglifos tagad daudzviet redzamas izpostītas sejas un izdzēsti vārdi, ko valdnieki likuši iznīcināt. Viens no tādiem nevēlamiem cilvēkiem, ko min vēsture, bija Saules kulta reformators faraons Amenhoteps IV jeb Ehnatons, kura vārdu un attēlus pavēlēja iznīcināt nākošie XVIII dinastijas valdnieki.

Gatavošanās pēcnāves dzīvei

«Mirušo grāmata» sniedza pamācības – kādas lūgšanas, ziedojumus un ceremonijas cilvēkiem jāveic dzīves laikā, lai iemantotu dvēseles nemirstību. Tā arī norādīja ceļu, kā caur tikumisku dzīvi un lūgšanām cilvēks pēc nāves var novērst dvēseles bojāeju un nokļūt svētlaimīgo valstībā.

Jau dzīves laikā bija jāiegūst dievu labvēlība un jāiepazīst noslēpumainā mūžības pasaule, kas bija pilnīgi sveša reālajai ikdienas dzīvei. Cilvēkam bieži bija jāstiprina savs garīgais dubultnieks Ka ar viediskajiem dievietes Izīdas vārdiem: «Es esmu! Es esmu! Es dzīvoju! Es dzīvoju! Es pieaugu spēkā! Es pieaugu spēkā!»

Šī rituālā formula palīdzēja dvēselei Ba pēc nāves savienoties ar Ka un doties atdzimšanas ceļā varenā Ozīrisa valstībā. No ķermeņa atbrīvotai dvēselei bija jāiztur vairākas šķīstīšanas pakāpes. Simboliski to svēra patiesības un taisnības dievietes Maatas svaros. Ja dvēsele izrādījās taisnīga, tad tā drīkstēja turpināt atdzimšanas gaitu, līdzīgi kā to veica Saules dievs nakts valstībā.

Saules dieva atdzimšana bija drošs paraugs, jo ik vakarus Saule nomira un no rītiem atkal parādījās jaundzimusi. Stingru pamatu šai ticībai deva arī mīts par Ozīrisu, viņa nonāvēšanu un atdzīvošanos Izīdas svēto burvestības vārdu iespaidā. Šos vārdus Izīdai bija nosaucis gudrības dievs Tots.

Svētos tekstus ēģiptieši deva līdzi katram mirušajam, rakstot tos uz sarkofāgu vāku sienām, uz papirusiem un amuletiem. Svētajiem tekstiem bija tikpat liels spēks kā dievietes Izīdas vārdiem, kas atdzīvināja Ozīrisu un tie palīdzēja mirušā dvēselei pārvarēt šķēršļus, kad tā nonāca Duata valstī.

Mirušo valstība

Duata valsts bija irracionāla, maģijas pilna nakts pasaule ar zvaigžņoto debesjumu un mirušo valstību vai aizsauli. Ēģiptieši to iedalīja divpadsmit daļās pēc nakts stundu skaita. Katru aizsaules apgabalu un nakts stundu pārvaldīja īpaša dievība. Šajās nakts divpadsmit stundās mirušo valstī nonākušās dvēseles tika šķīstītas. Tām bija jāiziet divpadsmit šķīstīšanās pakāpes un kopā ar mirušo Saules dievu jāveic atdzimšanas mistērija, kurā bija apslēpts nāves, mūžīgās dzīvības un svētlaimes noslēpums. Netaisnām, ļaunajām un bezdievīgajām dvēselēm bija jāiet bojā.

«Mirušo grāmata» atsedz divus Duata valstības aspektus. Viens no tiem ir kosmoloģiskais, kas parāda Saules nakts ceļojumu un otrs – mirušā faraona vai viņa līdzgaitnieku pārdzimšana mūžīgajai dzīvībai.

Kosmoloģiskais mīts stāsta, ka rietošā vakara Saule – Atums, zaudēdama spožumu, nolaižas pie horizonta rietumu vārtiem, aiz kuriem ved ceļš aizsaulē. Vārtus tur sargā deviņi paviāna veida krēslas dēmoni. Caur šiem vārtiem Saules dieva laiva iepeld pirmatnējā tumsas upē, kas norobežoja virszemi no apakšzemes vai dienu no nakts. Tā bija arī robeža starp dzīvajo un mirušo pasauli.

Divpadsmit stundas

Pirmais Duata valstības apgabals, kurā iepeldēja Saules dieva laiva ar pavadoņiem, saucās «Ra ieleja», ko pārvaldīja pazemes dievība Upuats jeb «ceļa atvērējs». «Ra ielejā» nonāca visas mirušo dvēseles – gan taisnīgās, gan arī ļaunās. Šeit notika pirmā dvēseļu tiesa – sirds svēršana, ko noturēja dievību padome Ozīrisa klātbūtnē. Uz viena svaru kausa tika likta mirušā sirds kopā ar dvēseli, bet uz otra – taisnības dievietes Maatas mērs: simboliska patiesības spalva. Tām dvēselēm, ko tiesa atzina par neatbilstošu šim fiziskajam mēram, uzreiz bija jāiet bojā. To sirdis aprija nezvērs Ammits, kas stāvēja aiz gudrības dieva Tota, kurš pierakstīja dvēseles svaru. Pirmajā nakts stundā tika iznīcinati ļaunākie Ra ienaidnieki – Ozīrisa nonāvētāja Seta pielūdzēji. Turpretīm taisnīgos tiesa atzina par «dieviem tīkamiem». Daļu no mazāk taisnīgajiem atstāja Upuata pārziņā, nodrošinot viņus ar zemi pēcnāves dzīvei. Pārējie drīkstēja doties Duata valsts otrajā daļā, ko pārvaldīja dievība Uerne.

Otrajā nakts stundā, kuru sauca «Gudrais, kas aizsargā savu valdnieku», Saules dieva pavadoņu skaits palika lielāks. Procesijai pievienojās vairākas laivas ar galvenajām likteņdievībām. (3. att.). Pazemes upē priekšgalā peldēja Mēness laiva ar gudrības dievu Totu, kurš pārvaldīja Mēness redzamos veidus – sirpīti un pilno disku. Nākošajā laivā, ko greznoja dzīvības simbols skarabejs, atradās dievietes Maatas varas atribūti, kas bija paredzēti taisnīgas dvēseļu tiesas nodrošināšanai. Trešajā laivā krokodila izskatā atradās Ozīriss, kurš sprieda bargu tiesu netaisnajām dvēselēm. Bet ceturtajā laivā atradās maizes un labības dievības, kurām vajadzēja pabarot pazemes valstī atstātās taisnīgās dvēseles. Pazemes Nīlupes abos krastos atkal turpinājās tiesa, un Saules dievu nepielūgušās dvēseles tika iznīcinātas. Dažām ierādīja vietu palikšanai Uernes valstī.

Trešajā nakts stundā Saules laiva ar dievišķo procesiju peldēja netraucēta plašajā pazemes upē. Šo Duata valsts daļu sauca par Pertiju jeb «piekrastes dieva valsti». Tā bija «ieleja vienīgajam valdniekam Ozīrisam», kur notika jauna dvēseļu atdalīšana. Tur palika dvēseles, kas nepazina šīs pazemes daļas noslēpumus. Kādā lūgšanā teikts: «Kas zinās šo dievību vārdus, tas tiks piepulcināts gaišajam garam, tā kājas kļūs stipras un tas netiks iznīcināts. Viņš izies kā Ka, kā tas, kas elpo gaisu līdz savai stundai.» Trešās stundas zvaigžņu dievība saucās «tas, kas atdala dvēseles».

Pirmajās nakts stundās mirušā Saules dieva ceļojums noritēja bez šķēršļiem. Tālākajās gaitās tas tika apdraudēts.

Ceturtajā nakts stundā pazemes valsts upe palika sekla un sākās tuksnešains apvidus, ko pārvaldīja Sokars – «tas, kas varens ar savu spēku». Sokara apgabals bija «apslēptā pārvilkšanas vieta». Lai to pārvarētu, Saules laiva pārtapa par čūsku. Čūska ēģiptiešiem bija laika simbols, ko dēvēja «tā, kas aptver pasauli», jo noslēpumaino dievību vārdus nekad tiešā veidā neuzrunāja. Čūska peldēja pa pirmatnējo okeānu dieva Nuna valstībā, veidojot īpatnēju izliekumu – debesjumu, pār kuru peldēja zeltītā Saules dieva laiva. No Sokara valsts sākās noslēpumainais ceļš uz Imhetu – «svētlaimības laukiem».

Piektajā nakts stundā Saules laiva nonāca visdziļākajā Duata valsts apgabalā – «vietā, kur dzimst dievi». Tā bija visnoslēpumainākā vieta, kurā noritēja maģiskās darbības, lai Saule varētu atdzimt no jauna. Saules laiva tika pārvilkta pār kalnu, kas bija debess dievietes Nutas mītne. Nutu dēvēja par «dievu dzemdētāju». Zem šī kalna atradās vieta, kur Saules dvēsele ieguva dzīvinošo spēku, kas bija nepieciešams atdzimšanai. Ar šo dievišķo spēku pildījās arī citas sirdsšķīstās dvēseles, kas pavadīja Saules dievu.

Sestajā nakts stundā Duata valstībā notika maģiska Saules dieva dvēseles savienošanās ar mirušo ķermeni. Uz to gaidīja arī daudzi citi viņa pavadoņi. Taču visiem tas nebija lemts. Pusnakts valstī mita briesmīga čūska, kas aprija cilvēku ēnas. Iznīkstot ēnai, ķermenis vairs nevarēja savienoties ar savu dvēseli. Tikai Ozīriss varēja ļaut svētlaimīgo dvēselēm iemantot dievišķo garu Hu.

Septītajā nakts stundā Saules dievs ar pavadoņiem caur «Ozīrisa vārtiem» nonāca vietā, kur viņa ceļojumu aizkavēja čūskas veida demons Apops, kas iemiesoja tumsu un haosu. Tas bija Saules dieva galvenais ienaidnieks un katru nakti viņu starpā notika nežēlīga cīņa. Apops, gribēdams aizkavēt Saules dieva tālāko ceļojumu, izdzēra visu pazemes upes ūdeni, atstājot dūņainu gultni. Ar maģiskām burvībām un lādējumiem Apops tika pieveikts.

Astotajā nakts stundā Saules laiva nonāca Duata valsts daļā, ko sauca par «dievu sarkofāgu». Šo apgabalu sargāja vārti – «tie, kas nomodā bez noguruma». Saules laiva pazemes upē virzījās gar klinšainu krastmalu, kur alās gulēja mirušo dvēseles. Dzirdot Saules dieva balsi, alu vārti atverās un tajās iespīdēja dievišķā gaisma, atmodinot tur mītošās dvēseles. Daudzām tika ļauts pievienoties procesijai. Pēc tam alas atkal nogrima tumsā un palikušās dvēseles iegrima miegā, bet Saules dievs turpināja ceļu. Naksnīgajās debesīs tas vijās caur nenorietošo zvaigznāju ziemeļdaļas apgabalu.

Devītajā stundā Saules laiva nonāca ūdeņu dieva Nuna valstībā, kas atradās horizonta austrumpusē, virs kura spīdēja uzausušās rīta zvaigznes. Nuna valstī mita «aplaimotie, kas aizstāvējuši savu valdnieku» un visi tie, kas bija rūpējušies par labības, koku un dzīvnieku kopšanu.

Desmitā nakts stunda aizritēja Duata valsts apgabalā «ar dziļo ūdeni un augstajiem krastiem». Tur nonāca dvēseles, kas bija ticējušas Saules dieva atdzimšanai. Saules laivai pa priekšu virzījās divgalvaina čūska, ko rotāja Izīdas un faraona galvassegas. Čūska simboliski iemiesoja mūžīgā laika ritējumā atdzimstošo dieva dvēseli, kas bija ieguvusi dievišķā Ozīrisa lielo spēku. Šeit nonākušās dvēseles «mirdzošā debess dzemdēs no jauna».

Vienpadsmitajā nakts stundā, ko sauca «zvaigžņotā valstība, kur Saules dievs ar savu parādīšanos atgrūž ienaidniekus», notika pēdējā dvēseļu šķīstīšana. Bargas un nežēlīgas dievības ar dunčiem rokās stāvēja pie bedrēm, kurās sadedzināja palikušo grēcinieku ēnas. Sarkofāgu teksts teic: «Briesmīgie asmeņi sacirtīs, dvēseles tiks iznīdētas, ēnas samīdītas. Nekad tie neredzēs tos, kas dzīvo uz zemes!» Par Saules dieva tālākiem pavadoņiem kļuva tikai kristālskaidrās dvēseles. Tās ieguva mūžīgo dzīvību līdz ar jaunā Saules dieva piedzimšanu – «Kas tam ticēs, tas tiks labi apgādāts gaišajās debesīs un arī virs zemes».

Divpadsmitajā, proti, pēdējā nakts stundā pienāca «pirmatnējās tumsas gals». Šajā Duata valsts apgabalā aiz vārtiem – «tiem, kas dāvā dzīvību dieviem» – debess dieviete Nuta dzemdināja jauno Saules dievu skarabeja Hepri veidolā. Saules laiva mūžīgajā laika upē bija atnesusi «dieva dzīvību» un ar līksmojošiem pavadoņiem sasniegusi debess austrumu vārtus. Aizmugurē pirmatnējā tumsā palika Ozīrisa valsts. Jaunais Saules dievs apstaro visu pasauli – zemi, dabu un cilvēkus.

Epiloga vietā

«Tikai tas, kas ticēs noslēpumainām nakts pasaules gaitām, tiks nodrošināts ar gaišo garu. Ieejot Duata valstī, tas vienmēr iznāks dzīvs,» teikts «Mirušo grāmatas» tekstos.

Senais ēģiptiešu mīts par Saules dieva ceļojumu pazemes valstī atspoguļo ne tikai visvecākos priekšstatus par Saules gaitu pie debesīm, bet arī ietver kosmiskās likteņmācības pirmmetus, kas vēlāk iegāja apkārtējo tautu reliģiskajās koncepcijās.

Kāds jaunāks ēģiptiešu mitoloģiskais teksts Saules kosmisko diennakts ritējumu izteic daudz tēlaināk: «Tā [Saule] parādās kā lotosa zieds, kas saullēktā uzzied, bet saulrietā zieds atkal sakļaujas un pazūd zem Nīlas ūdeņiem.»