Bieži mēs esam dzirdējuši, ka pēc nāves dvēsele dodas vai nu uz debesīm, vai nu uz elli. Jautājums ir kas tad notiek ar cilvēku kad viņš nomirst?
Šī jautājuma
izpēti mēs varētu sākt ar rakstvietu no (Rom.6:23).
”Tā tad grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīgā dzīve Kristū Jēzū,
mūsu Kungā.”
Šajā īsajā pantiņā, būtībā, ir izteikta visa atpestīšanas plāna būtība. Krītot
grēkā, cilvēku pirmvecāki, ierāva grēkā visu cilvēci. Ko šajā situācijā dara radītājs,
kurš mīl cilvēku, kuru viņš radīja pēc savas līdzības? To mēs varam izlasīt (Jāņa
3:16-17).
„Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu,
lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, Jo Dievs
savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur viņu
tiktu glābta.”
Tātad, tad kad cilvēks ir nonācis bezizejas stāvoklī, Dievs sūta savu Dēlu, lai
ikvienam būtu pieejama atkal mūžīgā dzīvība. Cik daudziem tad ir nepieciešams
Jēzus, lai iegūtu mūžīgo dzīvību? Mēģināsim atbildēt ar Bībeles tekstu.
„Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.” (Rom.3:23).
Cik daudziem ir nepieciešams Jēzus, ja visi ir grēkojuši? Visiem ir nepieciešams
Jēzus. Nevar ņemt nevienu citu Dieva vīru viņa vietā, jo neviens nav bez grēka. Visi
ir mirstīgi, un tieši šis faktors ir nāves punkts visām austrumu reliģijām. Jo visi,
vai tas būtu Buda, Muhameds, Konfūcijs vai Krišņa ir mirstīgi.
Tātad ko saka Bībele par to kas notiek aiz nāves robežas? Kad tad Dieva
apsolījums par mūžīgās dzīvības dāvanu realizēsies mūsu dzīvē? Diemžēl šajā
jautājumā valda liela neskaidrība. Nepareizas mācības un tai pašā laikā liela
interese. Sevišķi pēdējā laikā ir populāras okultās mācības, kuras nesniedz neko
jaunu, līdzīgi kā senatnē.

Kāds mazs piemērs no nesenas pagātnes. 1978.g. mira slavenais rokmūziķis
Elviss Preslijs. Pēc laika viņa būtne it kā esot parādijusies ģimenei.Vai tā ir
realitāte, iedomas, vai kaut kas cits? Telpās dzird slepenus soļus, neviena tur nav,
notiek vēl citas dīvainas lietas. Ja atceramies par Kristus otro nākšanu, par tām
zīmēm, kas uzrāda Kristus nākšanas tuvumu. Tas sacīts Mateja 24.nodaļā, pat
vairākkārt sacīts, ka būs daudz viltus pravieši, kas darīs lielus brīnumus, un tik
rafinēti to darīs, ka pat izredzētie var tikt pievilti. Te rodas jautājums, vai ir
iespējams sastapties ar mirušajiem? Ko Bībele saka par to? Pirms mēs lasām par
to, varam būt būt droši, ka Dievs ir aizliedzis tādus mēģinājumus, satikties ar
mirušajiem. Vēl vairāk, Dieva acīs tādi mēģinājumi ir negantība.

„Lai tavējo vidū nerastos neviens pats, kas savu dēlu, vai savu meitu liktu
sadedzināt ugunī, nedz arī kas zīlē nākotni, nedz laika zīmju taujātājs, nedz
čūsku apvārdotājs, nedz burvis, nedz vārdotājs, nedz garu izsaucējs, nedz
pareģis, nedz mirušo izaicinātājs, jo visi, kas dara šīs lietas, piekopj
negantību tā Kunga acīs, un šīs negantības dēļ tas Kungs, tavs Dievs, tos
dzen ārā, tev ienākot. Tev ir jābūt bezvainīgam tā Kunga, sava Dieva
priekšā!” (5.Mozus.18:10-13).

2

Bet cilvēks domā, kas tad tur slikts, sastapties ar mirušiem. Ja Dievs to
aizliedz, tad tas nozīmē, ka tur darbojas pavisam citi spēki.
Kādēļ mēs aizliedzam bērnam likt roku pie karstas krāsns, tad kad to kurina?
Mēs zinām kāds būs rezultāts. Tieši tāpat arī Dievs zin kāds būs rezultāts, ja mēs
nodarbosimies ar augšminētajām lietām. Tas ir Dieva brīdinājums.
Lai mēs izprastu nāves būtību, mums ir jāiepazīstas ar radīšanas būtību. Ko
saka Bībele par cilvēka izcelšanos? Mums gadu desmitus ir centušies ieskaidrot ka
esam cēlušies no mērkaķa, vai vēl no kaut kā cita. Bībele saka ko citu.
„Un Dievs tas Kungs izveidoja cilvēku no zemes un iedvesa viņa nāsīs
dzīvības dvašu; tā cilvēks kļuva par dzīvu būtni.” (1.Mozus.2:7).
Glika Bībeles tulkojumā viss ir tieši tāpat, tikai pašā panta beigās ir teikts:
„…tā cilvēks kļuva par dzīvu dvēseli.”
Šis ir daudz precīzāks tulkojums. Tātad no kā cēlies cilvēks? Cilvēks ir cēlies
no zemes un cilvēka ķermenī ir atrodami visi Mendeļējeva tabulas elementi. Un
tikai tad kad Dievs iepūta savu dvašu šajā zemes veidojumā, tas kļuva par dzīvu
dvēseli. Tātad, ko Bībele uzskata par dzīvu dvēseli? Zemes vedojumu, savienotu ar
dzīvības dvašu. Tas Bībeles izpratnē ir dzīva dvēsele. Dievs neielika cilvēkā dzīvu
dvēseli, bet savienoja zemes veidojumu ar savu dvašu, rezultātā iegūstot dzīvu
dvēseli. Tie esam mēs katrs.
Šī Bībeles patiesība saskaras ar grieķu filozifiju. Filozofu uzskati nesaskan ar
Bībeli, bet tiek pieņemti kā patiesība, un piesārņo cilvēku smadzenes ar
nebībeliskām mācībām. Patiesība ir tā ka mums nav dzīvas dvēseles, bet mēs paši
esam dzīvas dvēseles. To saka Bībele. Kamēr apustuļi bija dzīvi pirmajā gadsimtā,
šī Bībeles patiesība tika saglabāta tīra. Pēc apustuļiem drauzē ienāca filozofu
idejas un baznīctēvs Origens ienesa Platona un Sokrāta idejas drauzē. Vēlāk
Platona un Aristoteļa idejas iespaidoja 15. un 16. gadsimta protestantu baznīcas.
Arī mūsu dienās daudzas baznīcas, daudzas konfesijas pieturas pie nebībeliskās
dvēseļu nemirstības. Tādēļ nav jābrīnās, ka bieži nākas dzirdēt, sevišķi bēru
gadījumos, ka lūk tā cilvēka dvēsele devās, vai nu uz debesīm, vai uz elli. Bībele to
nemāca, bet nebībeliskajai nemirstības mācībai ir jau gadsimtiem ilgas saknes,
tikai ne saknes Bībelē, bet nepareizā cilvēku filozofijā.
Varētu vaicāt, vai tad tas ir kas slikts, ka es ticu dvēseles nemirstībai? Diemžēl
jāatzīst ka tās ir lielas un neapzinātas briesmas, un liels ļaunums.
Vai ir atšķirība starp cilvēka dvašu un dzīvnieka dvašu? Ko saka Bībele šajā
jautājumā?
„Tiešām, kāds ir cilvēku, tāds pats ir arī dzīvnieku liktenis: kā viens tā
otrs mirst, visiem ir viena dvaša, un cilvēks nav pārāks par dzīvniekiem. Visi
noiet vienā vietā; visi viņi ir cēlušies no pīšļiem, un visi atgriežas atpakaļ
pīšļos” (Sal.māc.3:19-20).
Vai neesam mazliet pārsteigti? Nevajadzētu būt pārsteigtiem, jo šajos divos
pantos vēl nav viss pasacīts, bet dzīvās dvašas ziņā mēs esam vienādi ar
dzīvniekiem, jo dzīvība visa nāk no viena avota, – no Dieva. Dzīvība ir Dieva
monopols. Cilvēki, tai skaitā zinātnieki, ģēniji vai brīnumdari, nav radījuši
nevienu dzīvu šūnu. Vienīgais dzīvības avots ir Dievs.
Kāds vienkārš salīdzinājums. Mums telpās deg gaisma, ir kontakti sienās. Lai
ko mēs pieslēgtu šiem kontaktiem, lai iegūtu gaismu, skaņu, siltumu, attēlu,
enerģujas avots būs viens un tas pats. Tā arī Dievs ir viens dzīvibas avots, bet viņš to var dot dzīvību dažādiem veidiem.

3

Tagad rodas jautājums, ja dzīvības dvašas ziņā mēs esam vienādi ar
dzīvniekiem, kāda tad ir atšķirība starp cilvēku un dzīvnieku? Šajā ziņā Dieva
noliedzošās teorijas gadu desmitiem mums cenšas iegalvot, ka nav nekādas
atšķirības.
„Visu Dievs ir savā laikā jauki iekārtojis, pat arī mūžību Viņš ir licis
cilvēku sirdīs; žēl tikai, ka cilvēks nevar izprast Dieva darbu – ne tā iesākumu
nedz galu.” (Sal.māc.3:11).
„Ne visas miesas ir vienādas; citāda ir cilvēka miesa, citāda lopu miesa,
citāda putnu un citāda zivju miesa.” (1.Kor.15:39).
Tagad mēģināsim padomāt, kāda ir atšķirība cilvēkasm un dzīvniekam. Cilvēks
ir radīts ar tādu smadzeņu sistēmu, kas spēj aptvert savu eksistenci. Viņš spēj
aptvert arī mūžības jēdzienu un rēķināties ar to. Cilvēks spēj atzīt Dievu, atzīt to
kas ir svēts un kas ir grēcīgs. Cilvēks ir radīts ar gribas un izvēles brīvību. Cilvēks
var personīgi izlemt, labo vai ļauno. Mūsu pirmvecāki izvēlējās nepaklausību,
tāpēc ienāca grēks ar visām sekām; ar nāvi. Šodien mēs jau piedzimstam ar
iedzimtām grēka tieksmēm, padoti nāvei. Dievs no tā bija brīdinājis mūsu
pirmvecākus, ka nepaklausības rezultātā, jus mirdami mirsiet.
(1.Mozus.2:17.;1.Mozus.3:3.).
Dievs kad radīja cilvēku, neradīja viņu padotu nāvei, Dievs bija ieprogrammējis
cilvēku mūžīgai dzīvei, bet ar savu izvēli, nepaklausīt, cilvēks nonāca zem šāda
sprieduma. Būtībā, arī šodien katrā cilvēkā ir ilgas dzīvot mūžīgi. Bieži vien,
cilvēka nāves brīdī sastopas Dieva spriedums un cilvēka negribēšana mirt. Pat
lielais Dieva noliedzējs Voltērs, atrodoties uz nāves gultas savam ārstam lūdza: „Es
tev došu milijonu, dod man vienu dienu !” Šajā gadījumā milijoni nepalīdz, arī
ārsts to viņam apstiprināja. Bet kas tad notiek ar cilvēku viņa nāves brīdī?
„Tiešām pīšļiem būs atkal atgriezties atpakaļ zemē un kļūt par to, kas tie
iepriekš bijuši, un garam atkal atgriezties atpakaļ pie Dieva, kas to devis.”
(Sal.māc.12:7).
Šeit vārdi gars un dvaša ir lietoti kā sinonīmi, un nozīme tiem ir vienāda. Tātad
kas notiek nāves brīdī? Kas notiek ar to zemes veidojumu? Pīšļiem būs atkal
atgriezties atpakaļ zemē un kļūt par to, kas tie iepriekš bijuši. Un kas notiek ar
dzīvības dvašu? Tā atgriežas atpakaļ pie Dieva.
„Redzi, visas dvēseles pieder Man, kā tēva tā arī dēla dvēsele, abas Man
pieder; kura dvēsele grēko, tai jāmirst.” (Ecech.18:4).
Lūk, ko saka Bībele, bet reliģiskajā pasaulē eksistē jēdziens: – nemirstīgā
dvēsele. Tas ir krasā pretrunā ar Bībeli. Apgalvojums, nemirstīgā dvēsele, Bībelē
nav. Augšminētais Bībeles teksts saka, ka dvēsele ir mirstīgs cilvēks grēka dēļ. Tas
esmu es, un tie esat jūs, kas grēka dēļ esam mirstīgi. Kā jau mēs lasījām „Jo visi
ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.” (Rom.3:23). Visi mēs esam
mirstīgi. Vārds, dvēsele, Bībelē lietots vairāk, kā 1600 reizes, bet ne reizi nenorāda
par nemirstīgu dvēseli.
„Dzīvie vismaz vēl zina, ka viņiem ir jāmirst, nomirušie, turpretī vispār
nezina vairāk nekā, tiem arī nav vairs ko algas gaidīt; pat viņu piemiņa
aizmirstas. Tiklāb laiks mīlēt kā ienīst un dzīves iekārēs degt viņiem jau sen
pāri, un mūžībā viņi nepiedalās vairs ne pie kā, kas norisinās zemes virsū.
Visu, ko tava roka spēj ar taviem spēkiem veikt, to dari, jo pazemē, kurp tavs
ceļš iet, nav ne darba, ne vairs kādu pārdomu, ne atziņas, nedz gudrības.”
(Sal.māc.9:5-6;10).
Tātad aiz nāves robežas atziņa nepastāv. Šie Bībeles teksti par to runā
pietiekoši skaidri.

4

„Kad gars iziet no miesas, tad viņi atgriežas pīšļos, un tanī pat brīdī viņu
nodomi aiziet bojā.” (Ps.146:4).
Sakiet lūdzu, ja mēs izslēdzam strāvu, vai gaisma turpinās degt? Lūk tāpēc, ka
Dievs atņem dzīvības dvašu, nekas vairs neturpinās. Bībele ziņo par vienu vienīgu
būtni, kam ir nemirstība.
„Ko savā laikā darīs redzami svētais un vienīgais valdnieks, ķēniņu ķēniņš
un kungu Kungs,kam vienīgam ir nemirstība, kas dzīvo nepieejamā gaismā,
kuru neviens cilvēks nav redzējis, nedz arī var redzēt, – viņam lai ir gods un
mūzīga vara ! Āmen !” (1.Timot.6:15,16).
Lūk kam vienīgam ir nemirstība, ļoti skaidri pasacīts. Teorija, ka pēc nāves ir
apziņa, mūs noved bezcerībā un bezizejā. Ja es neesmu bijis pietiekami labs savas
dzīves laikā, tad man pēc nāves ir jānonāk mūžīgā soda vietā. Šo mācību par
šķīstīšanas vietām ieveda 6.gadsimtā. Pēc nāves cilvēks it kā nonāk šķīstīšanas
vietā, bet tā nav Bībeles mācība un Bībele tādu mācību neatbalsta. Šādas teorijas
ieviešana bija ļoti ienesīga viduslaiku baznīcās, laikā kad pārdeva grēku atlaides
par naudu. Visļaunākais cilvēks par attiecīgu samaksu, varēja saņemt priesteru
apgalvojumu ka pēc nāves viņš nonāks debesīs. Ne tajā laikā ne arī šodien
tamlīdzīgus darījumus Bībele neatbalsta. Kur tad īsti atrodas mirušie?
„Nebrīnieties par to! Jo nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, dzirdēs viņa
balsi, un nāks ārā: tie kas labu darījuši, lai celtos augšām dzīvībai, bet tie kas
ļaunu darījuši, lai celtos augšām sodam.” (Jāņa 5:28-29).
Kur viņi atrodas? Vai debesīs, vai ellē? Viņi atrodas kapā, to pats Jēzus Kristus
saka. Šis teksts norāda, ka galīgam norēķinam neviens nevarēs izmukt, visi
saņems pilnus norēķinus. Bībele norāda, ka nāve ir bezapziņas stāvoklis lidz pat
Kristus nākšanai.
„Brāļi, es uzdrošinos atklāti ar jums runāt par ciltstēvu Dāvidu; tas ir
nomiris un aprakts, un viņa kaps ir pie mums līdz šai dienai. Jo Dāvids nav
uzkāpis debesīs,…..” (Apst.2:29;34).
Pēc dvēseles nemirstības teorijas, kur Dāvidam vajadzēja atrasties? Debesīs.
Bet pēc Bībeles kur Dāvids atrodas? Atrodas kapā, līdz laikam kad Kristus nāks
otreiz. Daudzi vaicās, bet kas tur var celties? Kam mēs ticam? Vai akmens, vai
koka elkam, vai horoskopam, kuri ne redz, ne dzird? Vai Dievam radītājam, kurš
pavēl elementiem un matērijām? Kam mēs ticam? Bībeles mācība ir tā, ka ja mēs
uzņemam sevī Jēzu Kristu, mēs nekļustam nemirstīgi, bet mums ir cerība, jo mēs
tāpat kā Jēzus Kristus esm līdzīgi graudam kuram ir dzīvības asns. Pieņemot Jēzu
Kristu, cilvēks pieslēdzas dzīvības avotam un Dievam ir vara izsaukt no kapa ar
savu autoritāti, jebkurā laikā. Ja viņš no zemes veidojuma spēja radīt pirmo
cilvēku, tad viņš jebkurā laikā ar savu autoritāti, var izdarīt arī ar jebkuru citu.
„Un to sacījis, viņš stiprā balsī sauca: „Lācar, nāc ārā !” Un mironis
iznāca; kājas un rokas tam bija autiem sasietas, un seja aizsegta ar
sviedrautu. Bet Jēzus sacīja tiem: „Atraisiet viņu un ļaujiet viņam iet.””
(Jāņa 11.43-44).
No kurienas tad Jēzus viņu sauca, no debesīm vai no elles? Ļoti vienkārši, no
kapa. Pienāks diena, kad nāks Jēzus un teiks, nāc ārā no kapa arī tu. Bet tas
nozīmē, ka šodien man jābūt ticības attiecībās ar viņu. To saka Bībele.
Apskatīsim, ko šajā sakarā saka lielais reformators Mārtiņš Luters. Viņš savā
disertācijā saka tā: „Lielie filozofi domā, ka nāvē dvēsele šķiras no miesas. Svētie
raksti māca citādi. Visa cilvēka būtība ir mirstīga, visa cilvēka dvēsele ir mirstīga.
Jaunā derība liecina pretēji filozofu ticējumiem. Mūžīgo dzīvību dos Dievs tikai
tādēļ, ka ticējis Jēzum Kristum.”

5

Kur tad radās doma par nemirstīgu dvēseli? Kas tās ir par parādībām kuras
redz un kuras dzird, kur redzēti it kā mirušie?
Jau pirms pirmā grēka Dievs pietiekami skaidri sacīja, ja jūs grēkosiet, jūs
mirdami mirsiet. Nekādas atlaides. Sarunā ar Ievu, sātana medijs, čūska,
apgalvoja kaut ko citu.
„Bet par tā koka augļiem, kas ir dārza vidū, Dievs teicis: no tiem jums
nebūs ēst nedz tos aiztikt, citādi jūs mirsiet. Tad čūska teica sievai: „Jūs
nemirsiet viss, bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tiem ēdīsiet, jūsu
acis atvērsies un jūs būsiet kā Dievs, zinādami, kas labs un kas ļauns.””
(1.Mozus.3:3-5).
„Nav arī brīnums; jo pats sātans izliekas par gaismas enģēli”
(2.Korint.11:14).
No kurienes nāk ideja, jūs nemirsiet viss? No kurienes nāk ideja pierādīt ka
mēs neesam mirstīgi, ka pēc nāves vēl ir kaut kas apzinīgs, kas turpina eksistēt?
Mēs lasījām pietiekami daudz tekstus Bībelē, kuri apgalvo ka pēc nāves nav vairs
nekas.
Bet ja nu kritušais eņģelis, kuru mēs arī saucam par velnu un sātanu, vai
kāds no viņa padotajiem tērpjas mūsu mirušo tuvinieku izskatā un atdarina
mirušā balsi un kustības? Ja kāds dzird savu mātes balsi, vai vecāki dzird savu
bērnu balsi? Kā reaģēt? Par nožēlu tā notiek, jo viņš pārspēj visinteliģentākos
zinātniekus un pat tos samulsina. Tieši tāpēc tās ir lielas un neapzinātas
briesmas, ticēt dvēseles nemirstībai. Vai tas ir ļaunums un briesmas , ja es
uzņemu kontaktus ar demoniem? Tautā ir tāds sakāmvārds: „Atdod velnam mazo
pirkstiņu un viņš paņems visu roku”. Tas šeit būtu vietā. Ja Dievs aizliedz
kontaktēties, tad tāpēc, lai mums nebūtu vienošanās ar demoniem, jo ir darīšana
ar reālām būtnēm augstākā inteliģencē par mums. Mums nav darīšana ar
mirušajiem tuviniekiem, bet ar demoniem.
Vairākus gadus atpakaļ Āfrikā strādājošā misionāra dēls saslima ar malāriju
un nomira. Reiz, kad viņa māte mazgāja virtuvē traukus, viņa redz ka parādās
durvīs kāds, kas līdzīgs viņas dēlam. Šī parādība izstiepj rokas pret viņu un saka:
„Mamma !” Šī kundze zināja no Bībeles, ka tas kas noiet kapā nekad vairs
nerādīsies zemes virsū. Tikai tad atgriezīsies, kad Kristus augšāmcelsies. Tagad
cīnoties ar savām emocijām, viņa apslāpē savu vēlēšanos tiekties tam pretī, kas
ienācis. Viņa stingri sacīja: „Jēzus Kristus vārdā, es zinu, ka tu neesi mans dēls !”
Tad viņas acu priekšā parādība pārvērtās par ļaunu enģeli un pazuda.
Bībeles skaidrā mācība ir tā, ka mirušie dus kapā līdz Kristus nākšanai.
Mirušie neizjūt laika ritumu, jo bezapziņā laika izjūta nepastāv.
„To mēs jums sakām, balstoties uz mūsu Kunga vārdu: mēs, kas līdz mūsu
Kunga atnākšanai paliksim dzīvi, ne ar ko nebūsim priekšā tiem, kas
aizmiguši. Pats Kungs nāks no debesīm, kad Dievs to pavēlēs, atskanot
erceņģeļa balsij un Dieva bazūnei: tad pirmie celsies tie, kas ticībā uz Kristu
miruši” (1.Tesal.4:15-16).
Kad mēs nomirstam, mums nav nekur jāklīst nekādā garu pasaulē, bet mums
ir dusa līdz augšāmcelšanās dienai. Kristum nav problēmu uzmodināt mirušo. Pie
mirušā kapa kristietis nestāv izmisumā, jo viņam ir cerība. Mūsu cerībai ir jābūt
Jēzum Kristum. Uzticēsimies Jēzum Kristum tik pilnīgi, lai Viņam nākot otreiz,
Viņš varētu mums piešķirt mūžīgās ticības dāvanu.