Visam ir savs laiks… laiks klusēt un laiks runāt.
Ražīga dzīve vienmēr ir klusuma apņemta dzīve. Kad cilvēks kaut ko rada, viņš neizjūt tieksmi runāt. Viņš aizklīst savās domās un, pakāpeniski virzoties pa sakopoto domu ceļiem, piekļūst pie dabas apslēptajiem krājumiem. Viņš neizšķiež savus spēkus, runājot par ikkatru atklāsmi, kas viņam paveras.
Tikai klusuma brīžos mēs dzirdam Bezgalības balsi. Kad klausāmies pasaules skaļajās balsīs, mēs nevaram sadzirdēt balsi, kas runā sirdī.
Ko miegs dara mūsu ķermenim un nervu sistēmai, to klusums dara prātam un garam. Klusuma ievērošana ļoti palīdz prāta līdzsvarošanai un ķermeņa nomierināšanai. To var pieredzēt tikai tad, kad visa būtība plūst vienā gultnē, vienotā saskaņā un ideālā ritmā.
Klusums ļauj uzkrāt dzīves spēkus lielos daudzumos, kurus mēs bieži vien izšķiežam nevajadzīgā runāšanā. Mēs sevi izsmeļam, traucējam citus un pasakām daudz ko tādu, kas varētu palikt nepateikts. Mēs apdullinām prātu un vājinām tā spēkus, kas vajadzīgi dziļākai lietu izpratnei.
Vairums pārpratumu rodas no nevērīgi pateiktiem vārdiem.
Katra cilvēka un visas sabiedrības miera labad ir jāizvairās no nepatiesību teikšanas, apmelošanas, nosodīšanas un pārmērīgas runāšanas.
Kā vēsta paruna: “apmelojumiem vislabākā atbilde ir klusēšana.” Jāizvairās meklēt patvērumu kliegšanā vai dusmu izvirdumos. Turklāt spēja labi klausīties ir prasmīga sarunu biedra svarīgākā īpašība.
Daži atturas runāt par nebūtiskām lietām. Tādējādi viņi iegūst gaišreģa dotības un spējas dot svētību citiem. Pat viņu dzīvesvieta iegūst zināmu garīgā spēka auru.
Dažas lietas vienmēr tiek veiktas klusi. Vienmēr, kad kāda dzīve ir ražīga, mēs varam novērot, ka tā ir klusuma pilna dzīve. Lai mūsu centieni būtu sekmīgāki, jāizvairās no liekas runāšanas. Prasme pārvaldīt savu runu ir teicama lieta. Kad būsim sasnieguši līdzsvarotību šajā ziņā, mēs atklāsim, ka arī citas mūsu būtības daļas kļuvušas līdzsvarotākas un visa dzīve ieguvusi jaunu ritmu un apskaidrību.
Pitagors ir teicis: vai nu klusē vai pasaki kaut ko, kas ir labāks par klusēšanu.
Enerģija tiek izšķiesta tukšās sarunās un tenkās. Klusēšana saglabā enerģiju, ļaujot tev strādāt labāk gan garīgi, gan fiziski. Tai piemīt brīnišķīgi remdējošs iespaids uz smadzenēm un nerviem. Ievērojot klusēšanu, runas enerģija pakāpeniski tiek pārvērsta vai novirzīta garīgajā enerģijā.
Klusēšana veicina gribasspēka attīstību un izturības spējas, iegrožo runāšanas tieksmi un nomierina prātu. Klusēšana palīdz saskatīt patiesību un valdīt pār dusmām. Emocija tiek apvaldītas un aizkaitinājums (dusmas) pazūd.
Klusuma piekopšana attiecas uz ikvienu mūsu ķermeņa daļu. Ir ķermeņa klusums, prāta klusums, un sirds klusums. Kamēr visas šīs daļas nav nonākušas mierā, mēs nevaram uzzināt, kas ir īsts klusums. Ķermenis ir rāms, kad tas atbrīvojies no kustības un spriedzes. Tam jābūt pilnīgi brīvam, taču vingram un mierīgam. Nekas nepalīdz labāk saglabāt fizisko enerģiju, kā šī klusuma forma. Tai piemīt arī lielas dziedinošas spējas.
Prāts var sasniegt klusumu tikai pastāvīgu atlases un koncentrēšanās vingrinājumu rezultātā. Nonākot saskarē ar apkārtējo pasauli, tas iemācās saskatīt atšķirību starp svarīgo un nesvarīgo, īsto un šķietamo; tad atmetot neīsto un nebūtisko, tas dedzīgi fokusējas uz savas uzmanības lokā nonākušo lietu. Meditējot sirdī ienāk miers un prieks, jo meditācija ir nepārtraukta domu un izjūtu plūsma pretim ideālam. Tikai šādā stāvoklī mēs varam saskatīt augstākā saprāta izpausmes.
Tev ir jāizjūt, ka tu gūsi labumu, ievērojot klusumu, kā arī jāiegūst iekšējs miers, iekšējs spēks un prieks. Ievērot klusumu tikai tāpēc, lai kādu atdarinātu vai pakļautos, nav vērts, jo tas padarīs tevi nemierīgu.
Centies kļūt par cilvēku, kurš nemētājas ar vārdiem. Noteikti izvairies no garām runām, lielīšanās, mazsvarīgām sarunām. Cik vien iespējams, pievērsies savai iekšējai būtībai. Tā ir īstā klusēšana. Ja pusgadu šķiedīsies ar vārdiem un tad pusgadu klusēsi, no tā nebūs nekāda labuma.
Pievērs uzmanību katram vārdam, ko paud! Tā ir vislielākā māka. Vārdiem piemīt liels spēks., tāpēc lieto tos uzmanīgi. Pārvaldi savu runu!
Attīri prātu un nododies apcerei. Esi rāms un nomierini prātu. Apvaldi domu lidojumus un emociju bangas. Ienirsti savos sirds dzīļu visattālākajos stūrīšos un izbaudi klusuma diženumu. Klusums ir noslēpumains. Dodies tajā iekšā. Izzini to. Kļūsti par šo klusumu.
“Ja ūdens iegūst dzidrumu no rāmuma, cik daudz gan no rāmuma iegūtu prāts! Gudra cilvēka prāts, būdams mierā, kļūst par Visuma spoguli, visa radītā atspulgu.”
Klusums ir dziļš kā mūžība, runa – sekla kā laiks.
Iemācies runāt Dieva valodā. Klusēšana ir viņa valoda.
Labāk par tūkstoš bezjēdzīgiem vārdiem lai viens labs teikums, kuru dzirdot iestājas miers.
Nerunā ļaunu par citiem.
Vārdos skops cilvēks reti kad būs neapdomīgs savos izteikumos, jo viņš apsvērs katru vārdu.
Tikai klusumā var notikt īsta virzība uz priekšu. Tikai klusums var labot aplamu kustību. Tikai klusējot cilvēks var palīdzēt kādam citam.
Tev jābūt un jācenšas būt vēl klusākam un mierīgākam, gan iekšēji sevī pašā, gan savā attieksmē pret apkārtējo pasauli.
Iemesls, kādēļ cilvēki tik bieži ar lielu patiku runā, ir tāds, ka kopīgās sarunās viņi meklē viens otra atbalstu; un cilvēki vēlas izkratīt sirdi, ko nogurdinājušas dažādas domas. Ja noteikti ir jārunā, tad runājiet par pacilājošām un pamācošām lietām.
Garīgā skolotāja klusēšana ir viņa visskaļākais padoms. Klusēšana ir arī labvēlība tās visaugstākajā formā.
Ar klusēšanas pieredzi mēs iegūstam zināšanas par savu garīgo būtību, palīdzot savai ārējai būtībai nonākt vienotā harmonijā.
Klusēšana līdz ar pieticību lieliski palīdz uzturēt sarunas.
Nepateikts vārds nevar kaitēt.
Klusē vai liec saviem vārdiem būt labākiem par klusēšanu.
Klusēšana ir sarunas risināšanas māksla.
Skat, kā daba, koki, ziedi un zāle aug pilnīgā klusumā un zvaigznes, mēness un saule kustas klusumā!
Klusums ir pamatā mūs saiknei ar Dievu un vienam ar otru.
Viens no godīgas dzīves pamatiem ir klusēšanas ievērošana. Dieva balsi iespējams sadzirdēt savā sirdī tikai tad, kad mēle nekustas, iekšējās vētras norimušas un viļņi ir mierīgi.
Esi kluss tu pats, un tas pamudinās klusēt arī citus. Uzturi ap sevi klusas apceres gaisotni, lai kur arī būtu. Lai par tavu paradumu nekļūst skaļa klaigāšana vai ilga un skaļa runāšana.
Izkop savu runāšanu. Runā laipni un bez dusmām. Esi vienkāršs. Saudzē savu valodu. Regulāri ievēro klusēšanu. Tā pasargās tevi no ķildām un laika izniekošanas.
Skaļas runas, garas runas, neprātīgas runas – tās visas slikti iespaido veselību. Tās perina naidu un dusmas arī citos cilvēkos.
Maiga, laipna runa ir vistīrākā mīlestības izpausme. Naids kliedz, bailes spiedz, iedomība taurē. Bet mīlestība dzied miega dziesmiņas, tā ieaijā un līst kā dziedinošs balzams dvēselē. Apgūsti mīlestības vārdnīcu, aizmirsti naida un nicinājuma valodu.
Runa ļauj ieskatīties cilvēka raksturā, tāpēc rūpīgi apsver vārdus, kurus paud. Kļūmīgu soli var labot, bet pārteikšanās var radīt nelabojamo. Vārdus vajadzētu lietot tikai tamdēļ, lai meklētu un saskatītu simetriju, harmoniju un skaistumu.
Tas, kurš ievēro klusumu, iemanto mieru, spēku un laimi. Viņš vienmēr ir mierīgs un kluss. Klusumā ir spēks, gudrība, miers, līdzsvars, prieks un svētība.
– No M.M. Valia grāmatas labākai dzīvei “Klusums”