Loading ...
Kas ir brīvība?
Tā ir cilvēcība.
Kas ir cilvēcība?
Tas ir kauns.
Kauns, bailes, bažas, trauksme, panika… Cilvēciskās brīvības izvērsumi.
Bažas ir brīvības kā iespēju iespējamības īstenošanās.
Tāpēc zvērā bažu nav, jo zvēra daba nav gara caurstrāvota. /Sērens Kirkegors/
Gara caurstrāvoto tricina brīvības iespējamība. No zvēra izrauto biedē perspektīva. Cilvēks ir starpbūšanā, cilvēks ir izrautība un izmestība. Cilvēks ir kailbūšana vienam. Vientulība.
Nevainīgajā stāvoklī cilvēks ir visvainīgākais. Vainīgs, jo nezina savu nodarījumu, bet nojauš. Vainīgs par savrupību, par iespēju iespējamību ne-vietā. Cilvēciskajā ne-pasaulē. Mea culpa. Tā ir cilvēcība.
Ne-vieta – tā ir sapņojuma valstība. Tā ir pirmā atraušanās pašapjēgsmē, primārā jausma, ka esi. Esi un tātad vari izvēlēties. Esi, bet tātad neesi mājās. Pati pasaules pasaulība, tās priekšmetiskums uzdod jautājumu būšanai. Kas tu esi?
Kas ir cilvēks?
Tā ir brīvība.
Kas ir brīvība?
Tas ir kauns.
Uzdots jautājums jau nosaka visas iespējamās atbildes. Tā ir brīvības īstenošanās, tā ir pati brīvības parādīšanās.
Tāpēc Kirkegors saka, ka nevainībā cilvēks nav gars, cilvēks ir nezinošais. Bet jau nevainībā cilvēks ir trauksmains, bažas piemeklē sapnī. Jo atbilde ir Nekas, bet cilvēks ir Jautājums. Jo atbilde ir nevainība, bet jautājums ir visa pasaule.
Cilvēks nav zvērs, to caurstrāvo gars. Cilvēka pasaule nav vieta, tā ir ne-vieta, tas ir nemājīgums. Ne-vieta ir vieta, kurā mājo cilvēcīgais. Ne-vainīgums ir vaina, kuras nav. Nevainībai ne-vietā nav vietas, tāpēc ne-vainīgais ne-pasaulē ir vainīgs.
Kas ir cilvēks, pirms to caurstrāvojis gars? Pats savai miesai atņemtais, izzagtais un atsavinātais. Es iesavinātais, sev atstumtais. Ķermeniskais, ko miesa aizdevusi es. Atbrīvotais, bez sākotnes. Gara sapņojums ir gara aizplīvurotība. Pašķirt priekškaru vai novērsties?
Drīzāk tramīgs, ne bažīgs, cilvēks iznāk dabā, transcendē, bet neatraujas. Iznāk iespēju iespējamībā. Cilvēks pats ir iespēju iespējamība. Uzdota būšanai un atcelta īstenojoties. Brīvība kā iespēju iespējamība īstenojas nebrīvē.
Sastopot pasauli, nevainība kļūst par izlikšanos. Nav tādas nevainības, kas nepazīst bažas, nav tāda jautājuma, kas vēl nebūtu uzdots.
Nevainīgais pasaulē kļūst vainīgs.
Nevainīgo nospiež brīvības smagums.
Gars, apmaldījies pasaules sapnī, meklē īstenošanos. Tramīgo rausta izmisums. Bet tramīgums vēl nav norūpētība vai atkalsastapšanās ar sevi. Tramīgums jāaizklāj, jāaizsedz plaukstām, dubļiem, māliem vai lapām. Tas ir pirmējais kauns.
Tā ir pirmējā atdošanās dzīvei, pārdošanās par savpatības cenu. Bēgšana no brīvības, atsacīšanās no trauksmes.
Tramīgums lauž ceļu pārdrošībai. Izvērstībai pasaulē jeb izvirtībai. Lai aizmirstos, sevi jāiesakņo. Cilvēks izvirst. Res extensa. Tas ir pirmais ceļš. Nevainīgā dēla novēršanās.
Novēršanās no kā? No gara savpatības. Pievēršanās kam? Pasaulei. Vietas jaunrašanai. Cilvēks pasaules modā. Cilvēks nesavdabīgā aktualitātē. Iespēju īstenošanās kā iespēju aizmiršana. Ne-pagriešanās. Ne-izvēle.
Jautājums ir brīvība, bet arī robeža, kas atceļ atbildes neiespējamību. Uzdots jautājums nekad vairs nav neizskanējis. Ratio un Res cogitans. Brīvības obligātā ierobežotība. Vaina nevainībā. Jautājums pieprasa atbildi. Brīvība nebrīvi.
Es un tas jeb gara iesaldēšana. Divi res, kur trešajam nav vietas. Atteikšanās no brīvības svētā miera labad. Iestrēgšana sapņojumā. Nepamošanās. Prāts, kas atstājis savas mājas. Pasaules prāts, āra prāts, ār-prāts. Cilvēks pārtop cilvēkzvērā.
Pamošanās. Gara otrais ceļš. Tas ir ceļš pasaulē vai atpakaļ sevī? Trešais kā gars un kā sastapšanās. Miesa un gars, tie ir trīs. Diāde atveras brīvības īstenībā, mea culpa, tev top piedots, jo tu neesi tu. Ne-vieta nepārtop vietā. Ne-vieta ir sastapšanās iespējamība. Prāts atveras, tas ir ne-prāts, atrašanās ceļš. Jautājums bez atbildes, bažas ir brīvības priekšnoteikums. Diādes neaizvēršanās. Pievēršanās dzīvei, ne pasaulei. Cilvēks sastapšanās modā. Vainīgā sastapšanās.
Nevainīgā trauksme var būt atmošanās vai aizmiršanās. Bažas var aizklāt vai atjaust. Vaina var būt brīvība vai nesastapšanās. Cilvēks: gars vai izlikšanās. Cilvēks ir starpbūšanā tvertais.
Uzturēt nevainības prezumpciju nozīmē aizmigt.
Cilvēks ir jautājums būšanai, uz kuru atbildes nedrīkst būt. Trauksme, novēršanās un atkalsastapšanās. Visi ceļi ir jautājums būšanai, kuras atbilde ir brīvība.
Lai atbilde neatceļ jautājumu un jautājums atbildi, ir vajadzīgs trešais. Bažas, trauksme un bailes kā brīvības iespējamība. Horizonta neaizvēršanās un gara atžirgšana.
Būšana – tā vienmēr ir Trejādība. Pasaule, Nekas un ne-vieta. Bažas, novēršanās un pievēršanās. Es, tas un cits. Prāts, neprāts un ārprātība.
Kad jautājums uzdots, ir jāizvēlas. Atveras brīvības horizonts.
Kas ir cilvēks?
Tas ir jautājums.
Kas ir jautājums?
Tā ir brīvība.
Bet kas tad ir zvērs? Pirmais cilvēks vai pēdējais? Gara mošanās vai izlikšanās par beigtu? Tie ir abi, tā ir izvairīšanās no teiktā. Iespēju iespējamības neīstenošanās: trešais liekais. Atbildes pieņemšana. Jautājuma atcelšana. Aizmiršanās. Zvērs ir aizmukšana neizbēgamībā.
Kas ir cilvēks?
Tās ir bažas.
Kas ir bažas?
Iespēju horizonts.
Anne Sauka
