Katram ejams savs ceļš- pie tādas atziņas Zaiga, Laura un es nonācām pēc Dzintara Korna perfekti sagatavotās un izzinošās lekcijas Undīnē par mūžīgo filosofiju kā domāšanas un meklējumu ceļu. Nepajautāju gan, pie kādām atziņām nonāca Laima, Linda, Indulis un Una, bet ceru, ka komentāros viņi ierakstīs savus viedokļus. Tā bija izglītojoša lekcija, kuru nav iespējams pārstāstīt.
Tiem, kuriem interesē latviskā tradīcija, varu ieteikt apmeklēt viņa nākamo lekciju Undīnē 16.decembrī par latviešu folkloru un meditāciju. Jāpiezīmē, ka lekcijas tur ir par brīvu un katram pieejamas.
Turpinot domu par ceļu. Cilvēkiem vienmēr ir bijusi izvēles iespēja, kādu ceļu izvēlēties. Kā pasakās: iesi pa kreisi- būs tas un tas; iesi pa labi- piedzīvosi to un to; pa vidusceļu ejot- nokļūsi atkal kaut kur citur.
Ir teiciens, ka krustcelēs ilgi nevar stāvēt, pienāk brīdis, kad ir jāizlemj, pa kuru ceļu iet. Tagadnē mēs ejam pa to ceļu, ko iepriekš paši esam izvēlējušies, ko noteikusi mūsu rīcība, bet mūsu nākotnes virziens ir atkarīgs no tā ceļa, ko izvēlēsimies tagad. Te mums var palīdzēt sevis izzināšana, kas palīdz mainīt mūsu domu virzienu, Dieva atzīšana, kas palīdz pārveidot domu kvalitāti augstākā līmenī un pašaizliedzīgs darbs. Mums jāiemācās attīrīt mūsu domas, līdzsvarot prātu un jūtas, lai rastos vieta, kur dievišķajam mūsos izpausties.
Bet kā zināt, kurš ir pareizais, īstais ceļš? Ir zināms, ka pareizs lēmums rodas dvēseles un prāta vienotībā (sirdsgudrībā). Ja esam pieņēmuši pareizo lēmumu, dvēsele gavilē un arī prāts ir apmierināts. Jāiemācās sadzirdēt savu sirdsbalsi, intuīciju.
P.Koelju ir labi pateicis, ka katram ir sagatavota taka, pa kuru jāiet, lasot un redzot zīmes, ko mūsu ceļā ir izvietojis Dievs. Mums tikai tās ir jāpamana. Bez ceļa zīmēm vēl ir septiņi principi, kuru ievērošana palīdz ceļu sasniegt ātrāk un veiksmīgāk.
Tie ir: sirds skaidrība, prāta skaidrība, mīlestība, pateicība, personisko robežu pārvarēšana, sevis atdeve, apzināšanās, ka esi daļa no Visuma.
R.Raudupe ir secinājusi, ka ceļš pastāv tikmēr, kamēr neesam atklājuši Dieva Gaismu sevī.
Kad to esam atklājuši, jūtamies kā pārbraukuši mājās no tālienes, ārpasaules. Ja nezinām savu dzīves mērķi, maldamies, skatāmies kaut kur apkārt, ārpusē, kur ir mūsu pieķeršanās lietām, vietām, idejām, cilvēkiem.
Bet kad pagriežam skatienu uz visdziļāko iekšieni, uz sevi un vienkārši ejam- šeit, šajā mirklī un šajā vietā, darot savu darbu- mēs ļaujam šim mirklim vienkārši notikt.
Ir tikai tagadne un atklātais es Pats. Gan meklētājs, gan ceļš, gan ceļa galamērķis- visi ir Augstākā Esamība.
Iespējams, ka tā arī ir. Kad būšu mūžu nodzīvojusi, tad zināšu…