Apziņa turpinās nomodā, miegā, arī miegā bez sapņiem. Šis Liecinieks mums ir pieejams jebkurā stāvoklī, ieskaitot šī brīža apzinīgo stāvokli. Es centīšos jūs ar to iepazīstināt caur sapņiem, caur uzvedinošiem norādījumiem, kā tos dēvē budismā. Es necentīšos jums radīt citādāku vai neparastu apziņas stāvokli. Es vienkārši vēlos norādīt uz to, kas jau eksistē jūsu pašreizējā, parastajā, dabiskajā stāvoklī.Un tā, sāksim ar to, ka apzināmies apkārtējo vidi. Paskatieties debesīs un vienkārši atbrīvojiet savu prātu, ļaujiet tam klejot debesīs. Ievērojiet slīdošos mākoņus. Ievērojiet, ka tas neprasa nekādas pūles. Jūsu apziņa, kurā šobrīd peld mākoņi, ir ļoti vienkārša, viegla, nepiespiesta, patvaļīga. Jūs vienkārši atzīmējat, ka mākoņi ir. Tāpat kā ir šie koki, putni un pakalni. Jūs vienkārši esat liecinieks to klātbūtnei, nepieliekot nekādas pūles.
Tagad pievērsieties savām sajūtām. Jūs varat uztvert jebkādas sava ķermeņa šī brīža fiziskās sajūtas – tas var būt sēdekļa spiediens, siltums vēderā, sasprindzinājums sprandā. Arī tad, ja šīs sajūtas ir spēcīgas un saspringtas, jūs tās varat viegli apzināties. Šīs sajūtas tagad parādās jūsu apziņā, un apziņa ir ļoti vienkārša, viegla, nepiespiesta, patvaļīga. Jūs vienkārši esat liecinieks to klātbūtnei, nepieliekot nekādas pūles.
Pievērsieties domām, kuras ienāk prātā. Jūs ievērosiet dažādus tēlus, simbolus, jēdzienus, vēlmes, cerības un bailes, kas patvaļīgi rodas jūsu apziņā. Tās rodas, uz kādu mirki aizkavējas un atkal zūd. Šīs domas un jūtas tagad rodas jūsu apziņā, un apziņa ir ļoti vienkārša, viegla, nepiespiesta, patvaļīga. Jūs vienkārši esat liecinieks to klātbūtnei, nepieliekot nekādas pūles.
Atzīmējiet šo: jūs varat redzēt peldošus mākoņus, jo jūs neesat šie mākoņi – jūs esat tikai liecinieks. Jūs varat uztvert ķermeņa sajūtas, jo jūs neesat šīs sajūtas – jūs esat šo sajūtu liecinieks. Jūs varat redzēt domu mainīšanos, jo jūs neesat šīs domas – jūs esat šo domu liecinieks. Tas viss notiek patvaļīgi un dabiski, pats no sevis rodas jūsu apziņā, kura nepieliek ne mazākās pūles.
Kas tad jūs esat? Jūs neesat apkārtējās pasaules priekšmeti, jūs neesat jūtas, jūs neesat domas, – jūs to visu apzināties, nepieliekot nekādas pūles, tātad jūs tas neesat. Bet kas tad?
Sakiet sev tā: Man ir jūtas, bet es neesmu jūtas. Kas es esmu? Man ir domas, bet es neesmu domas. Kas es esmu? Man ir vēlmes, bet es neesmu vēlmes. Kas es esmu?
Līdz ar to jūs tuvojaties savas apziņas sākumam. Jūs tuvojaties Lieciniekam un iegūstat Liecinieka stāvokli. Es neesmu objekti, es neesmu jūtas, es neesmu vēlmes, es neesmu domas.
Lūk, šeit cilvēki parasti ļoti kļūdās. Viņi domā, ka, saglabājot Liecinieka stāvokli, viņi kaut ko ieraudzīs vai sajutīs – kaut ko neparastu un skaistu. Taču nekas nenotiek. Ja jūs kaut ko ieraugāt, tas ir tikai kārtējais objekts – kārtējās jūtas, domas, sajūtas vai tēli. Taču tie visi ir objekti, tas neesat jūs.
Nē, vienīgais, ko jūs atzīmēsiet, būdams Liecinieka stāvoklī – apzinoties, ka es neesmu objekti, es neesmu jūtas, es neesmu domas, – tā būs brīvības sajūta, atbrīvošanās sajūta, izraušanās no sevis personificēšanas ar šīm sīkajām, īslaicīgajām lietām, ar savu mazo ķermeni, mazo prātu un mazo ego, visiem šiem objektiem, uz kuriem var skatīties un kuri tādēļ nevar būt patiešām Redzīgais, tīrais Liecinieks, īstais Pats, kas jūs patiešām esat.
Neko īpašu jūs neieraudzīsiet. Ja kaut kas parādās – lai parādās. Debesīs peld mākoņi, ķermenī klejo sajūtas, prātā pazib domas – jūs varat tam visam būt liecinieks, nepieliekot nekādas pūles. Tas viss patvaļīgi rodas jūsu dabiskajā, nepiespiestajā apziņā, kura nepieliek nekādas pūles. Un šī apziņas klātbūtne kā tāda nav kaut kas īpašs, kas pieejams jūsu apcerei. Tā vienkārši ir bezgalīga brīvības fona vai pilnīga tukšuma sajūta, un šajā tukšumā, kas esat jūs, parādās visa redzamā pasaule. Jūs – tā ir brīvība, atvērtība, tukšums, nevis kāda no tajā pamanāmajām sīkajām detaļām.
Paliekot šajā tukšajā, brīvajā, vieglajā, nekādas pūles neprasošajā stāvoklī kā liecinieks, ievērojiet, ka jūsu bezgalīgajā apziņas telpā ienāk mākoņi. Mākoņi rodas jūsos – tik ļoti jūsos, ka jūs tos varat nogaršot, jūs esat savienojies ar mākoņiem. Tie ir it kā šajā dzīves pusē, tik tuvu. Debesis un apziņa ir kļuvušas vienotas, un viss, kas debesīs, peld caur apziņu, nepieliekot nekādas pūles. Jūs varat noskūpstīt sauli, nogaršot kalnus – viss ir tik tuvu. Izdzer ar vienu malku Kluso okeānu, saka Dzen, un tas ir vienkāršāk par vienkāršu, kad vairs nav divu – ārējā un iekšējā, – kad subjekts un objekts nav duāli, kad skatītājs un redzamais pēc garšas ir vienādi. Vai saprotat?