KAS IR PSIHISKĀ ATTĪSTĪBA?
Izpratne par to, ka cilvēks pēc savas dabas ir divējāds ir tikpat sena kā cilvēka mēģinājumi definēt savu būtību. Cilvēkam piemīt tik atšķirīgas pēc izpausmēm funkcijas, ka tās nevar neuztvert kā pēc būtības atšķirīgus procesus.
Saprašanu (Platona termins) un dažādus mentālus procesus viegli atšķirt uz organisma fizioloģiskās darbības fona. Senie grieķi pēc būtības saprašanu uzskatīja par cilvēka kā personības svarīgāko īpašību un dievišķīgu talantu, kas piemīt ķermenim. Dvēseli un saprašanu uztvēra kā sinonīmu un šajā nozīmē uzskatīja par vienu no svarīgākajiem cilvēka divējādās dabas elementiem.
Tāpat arī grieķi mīlestības jēdzienu tās visaugstākajā nozīmē pieskaitīja dvēseles atribūtiem. Dvēseli saprata kā saprātīgu un mīlošu būtību. Tāda mīlestība līdzinājās līdzjūtībai un tika uzskatīta par visaugstākās morāles izpausmi, uz ko spējīgs cilvēks. Dvēseli kā būtību iztēlojās amorfu, ēterisku un neredzamu. Tai nebija materiālas izpausmes kā ķermenim. Kaut arī tās īpašības atšķīrās no fiziskā ķermeņa īpašībām, tomēr uzskatīja, ka tā ienāca ķermenī reizē ar pirmo ieelpu, un ar pēdējo izelpu to atstāja. Tāpēc grieķiem dvēsele asociējās ar gaisu, elpošanu jeb pneimu. Tāpat kā gaiss, dvēsele pārvietojas uz citiem telpas apgabaliem. Ilgi pirms grieķiem spārnu attēlojums cilvēkiem asociējās ar dvēseli, kuru simboliski attēloja kā putnu vai lidojošu kukaini.
Vēlāk dvēseli personificēja ar Psīhes tēlu. Sengrieķu mīts vēsta, ka Kupidons bija Psīhes vīrs (skat. Apuleja metamorfozes). Kad viņa atklāja, kas patiesībā ir vīrs, viņam nācās sievu atstāt, ko veicināja arī Venēras nodevība. Pēc ilgiem meklējumiem un ciešanām, ko sagādāja greizsirdīgā Venēra, Psīhe atguva savu vīru. Beigās viņu apraksta kā skaistu jaunavu ar spārniem, tas ir kā lidojošas dvēseles tēlu.
Vārda psihe sakne atrodama tādos vārdos kā psihisks, psiholoģija, psihosomatiska un daudzos citos vārdos, kuri attiecas uz iekšējo pasauli, nevis uz fizisko stāvokli. Vairākums reliģiju dvēseli, psihi definē kā dievišķu būtību, kura piešķirta cilvēkam. Uzskata, ka tai piemīt tādas īpašības kā apziņa, sirdsapziņa, morāle, kā arī citas nemateriāla rakstura īpašības un īpatnības.
Gan pagātnē, gan mūsdienās eksistē dažādi uzskati par dvēseles iedzimtām īpašībām. Saskaņā ar dažiem teologu uzskatiem, dvēseli apgrūtina grēki, kurus cilvēks mantojis, un no kuriem tai jāatbrīvojas, lai pilnā mērā izpaustos. Šī atbrīvošanās jāiegūst ar noteiktu darbību palīdzību, kuras paredzētas glābšanai. Cilvēks tiecas pēc garīgās attīrīšanās, kas dvēselei dos brīvību, kuru var sasniegt, ievērojot noteiktus reliģiskus rituālus. Tāda veida darbība vērsta uz garīgu attīstību, jeb, izmantojot grieķu terminu dvēseles jēdziena apzīmēšanai, uz psihisko attīstību.
No filozofiskā un metafiziskā viedokļa dvēselei kā kaut kam tādam, ko cilvēks saņēmis, piemīt spēks un apziņa kā daļa no augstākā kosmiskā spēka un apziņas. Saskaņā ar šo doktrīnu, šī apziņa transcendentāla racionālam saprātam vai mirstīgam intelektam. Tā kontrolē organisma nepatvaļīgas funkcijas, tādas kā elpošana, asinsrite un citas, kuras cilvēks ar savu gribu nevar ietekmēt. Tomēr šī virsapziņa pieejama objektīvajai apziņai. Cilvēks var sasniegt harmoniju ar šo avotu, lai iegūtu rezultātu, kuru nevar sasniegt, izmantojot parastās smadzeņu funkcijas.
Sakarā ar to, ka augstākais dvēseles intelekts vai prāts kā enerģija nav ierobežota savā mijiedarbībā ar kosmosu, uzskata, ka tai piemīt spējas, kas pārsniedz cilvēka smadzeņu iespējas. To neierobežo ne laiks, ne telpa. Tai piemīt savs apziņas līmenis, percepcijas un apstrādes spēja, tas ir, spēja uztvert to, ko fiziskie maņu orgāni nespēj uztvert. Tā ģenerē gudrākas domas nekā mēs varam izdomāt ar prātu. Uzskata, ka prāts ar savu vareno spēku cilvēka organismā eksistē kā rezervuārs, kuru cilvēkam jāizmanto, lai sevi un savu vidi pilnveidotu.
Tā kā šis prāts un spējas pieder dvēselei, attaisnojas tā nosaukšana par psihiskām spējām, ko lieto mistiķi un metafiziķi. Viņu teorijās pieņemts apgaismot cilvēka attīstības un psihisko spēju metodes un ceļus. Daudzas metafizikas un ezotēriskas skolas ir izstrādājušas dažādas šīs attīstības metodes un veidus. Tomēr attīstības termina lietošana, kad tiek runāts par psihiskām spējām, nav korekta, jo, ja eksistē dvēseles transcendentālā būtība, dievišķā apziņa, kas funkcionē cilvēkā kā augstākais prāts, tad nav cilvēka kompetence to attīstīt.
Loģiski, ka laicīgais nevar pārvaldīt bezgalīgo. Tāpēc, atbilstoši šiem uzskatiem, vienīgais attīstības veids var būt vienīgi apzināti gribas impulsi, ar kuru palīdzību cilvēks var apzināties savas latentās spējas, tās stimulējot un vadot, bet nepapildinot. Cilvēks attīsta vienīgi savu izpratni, savas spējas, lai saprastu un radītu sev slēpto psihisko spēju atklāšanas un funkcionēšanas kanālu.
Dzīva organisma psiholoģijas attīstības gaitā termins psihisks ieguva citu nozīmi. Tas vairs neapzīmēja kaut kādu garīgu, augstāku atsevišķu cilvēka būtības elementu. Visas cilvēka funkcijas, visas viņa īpašības sāka uzskatīt par pilnīgi dabisku viena organisma kopumu. Atmiņas, loģika, emocijas, morāle, sirdsapziņa, apziņa, – tās visas ir vienam organismam piederošas īpašības, vienai reālai personībai, un tas ir cilvēks. Saskaņā ar mūsdienu psiholoģijas atziņām, cilvēka organisms var demonstrēt dažādus stāvokļus tāpat kā viena klaviatūra var atskaņot dažādas notis.
Tajā pašā laikā šī zinātne izstrādāja arī cilvēka vispārējo stāvokļu klasifikāciju. Uzskata, ka daļa no tiem veidojas apzināti, citi zemapziņas līmenī, kā smadzeņu funkcijas rezultāts. Citiem vārdiem, uzskata, ka daži procesi ir ļoti neizprotami un slēpti, jo saistīti ar sarežģītiem smadzeņu un nervu sistēmas funkciju procesiem, Tas ir, ar prātu. Tas viss veido cilvēka organisma psihiskās funkcijas, kā definē zinātne. Taču atkārtoju, ka te no jēdziena psihiskais pilnīgi izskaustas dievišķās, metafiziskās kategorijas.
Zinātne gatava atzīt, ka cilvēka psihiskās izpausmes ir ļoti dažādas. Tā sauktās zemapziņas motivācijas, instinktīvas darbības, intuīcija, kas parādās apzinīgas uztveres līmenī, daļai cilvēku izpaužas spilgtāk, citiem vājāk. Kā un kāpēc vieniem šīs īpašības izpaužas izteiktākā formā nekā citiem, psiholoģijai un psihiatrijai paliek mīkla un stimuls tālākiem pētījumiem.
No psiholoģijas viedokļa, kā uzskata zinātne, pastāv zināmas īpašības, kuras var apzināti attīstīt. Piemēram, viena no tām ir radoša pieeja (creativity). Dažādās psiholoģijas mācību grāmatās apraksta pretrunīgus uzskatus par radošu pieeju un kā to attīstīt. Sakarā ar to, ka zinātne atmiņu, iztēli un vizualizāciju pieskaita psihiskām īpašībām, tad eksistē arī metodikas to attīstībai.
Tādas parādības kā ekstrasensora uztvere, telepātija, biolokācija, apziņas projekcija (eksteriorizācija), empātija (līdzjūtība, sevis iedomāšanās cita cilvēka vietā) un telekinēze arvien vēl paliek noslēpums ortodoksālai zinātnei. Tomēr mūsdienās Rozenkreiceru Ordeņa laboratorijās notiek šo fenomenu zinātniski parapsiholoģisku parādību pētījumi.
Neskatoties uz to, ortodoksālas zinātnieku aprindas nestudē transcendentālas, garīgas un kosmiskas kategorijas. Viņiem tas nozīmē cilvēka organismā noritošo procesu daļu. Neskatoties uz to zinātne savos eksperimentos cenšas noteikt, vai cilvēkam iespējams praktiskā ceļā attīstīt šīs latentās spējas.
Tāpat kā daudzi psihologi neatzīst ārējas apziņas, Kosmiskā Prāta ietekmi uz cilvēku, kas varētu izskaidrot neparastu spēju rašanos, tāpat arī daudzi, kas studē misticismu un metafiziku, jauc dabiskus procesus ar ārēja psihiska spēka ietekmi. Pakāpeniski tēli (oftalmoloģijas termins), papildkrāsas, kuras cilvēka redze saglabā pēc tam, kad skatiens novērsts no gaismas objekta, bieži pieņem kā nesaistītus ar dabisku parādību. Troksni ausīs bieži uztver kā psihiska spēka izpausmi, kuru jāattīsta! Nervu iekaisumus, muskuļu spazmas un raustīšanos maldīgi uztver nevis kā fizioloģisku parādību, bet kā psihisku.
Jums ir dziļi apziņas līmeņi, kuri patiešām izsauc sajūtas un uztveres impulsus, kurus patiešām var nosaukt par psihiskiem, ja ar to domājam mūsu augstākās apziņas ietekmes rezultātu. Spējas šo procesu vadīšanā un izmantošanā var attīstīt, jo tās ir dabiskas jebkura cilvēka spējas, kuras dažiem izpaužas vairāk, citiem mazāk. Tajā pašā laikā mentālās oberācijas, smadzeņu un nervu sistēmas funkciju traucējumi var radīt izmaiņas, kurām piemīt psihisks raksturs veidā, kādā to saprot psihiatrija, nevis mistika un metafizika.
Augsti tikumiskas dziņas, vēlēšanās piedzīvot saplūšanu ar realitāti, kura pārsniedz mūsu fizisko esību, ir psihisks impulss gan no zinātniskā, psiholoģiskā viedokļa, gan arī no mistiskā. Kaislīga vēlēšanās piedzīvot saplūšanu ar Kosmosu, ar visu realitāti, ir mistiska vēlme. Bet apziņas līmeņus, kuriem cauri iet cilvēks, lai sasniegtu šo stāvokli, uztver kā dabisku, mentālu un emocionālu procesu rezultātu. Lai cik skaists nebūtu muzikāls sacerējums, taču nepieciešams materiāls mūzikas instruments, ar kura palīdzību to izpildīt, lai ideālais kļūst reāls. Psihiskais spēks ir neatņemama cilvēka kā dzīvas būtnes dabisko īpašību daļa. Mēs to neattīstām, mēs vienkārši radām apstākļus, lai apzinātos un izmantotu šos spēkus savā dzīvē.