Reiz Pilāts uzdeva jautājumu: Kas ir Patiesība, un, nebūdams iekšēji izglītots, nesaņēma atbildi. Jēzus Kristus teica: Patiesība jūs darīs brīvus, bet Platons, mistiskas intuīcijas vadīts, paziņoja: Dievs ir patiesība, bet gaisma viņa ēna. Jānis teica: Dievs ir gaisma, bet, tā kā viņš atradās tuvāk Skolotājam nekā citi mācekļi, viņš, bez šaubām, bija saņēmis augstāku izglītību nekā spēja saņemt pārējie. Atcerieties: ne jau patiesības daudzums svarīgs, tā vienalga mums nav pieejama, kamēr mēs neesam tai gatavi. Katrs redz neskaitāmu krāsu toņu skaistumu, izņemot tos, kuri zaudējuši redzi. Tas, kurš nespēj uztvert pasaules krāsu gammu, patiešām ir nelaimīgs. Tāpat ir ar Patiesību. Patiesība ir visur, to vienmēr var atrast, ja esam spējīgi to uztvert.
Platons un Jānis teica, ka Dievs ir Gaisma, un, ja mēs aiziesim uz kādu no lielām observatorijām un ar visspēcīgākā teleskopa palīdzību ielūkosimies kosmosā, mēs redzēsim, ka gaismai nav robežu. Tā ir visur, kā simbols gaisma mums liek saprast, ka Dievs, kuru mēs pielūdzam, ir visur un visvarens. Pirmajos piecos Jāņa Evaņģēlija pantos teikts: Sākumā bija vārds, – lūk, lielisks problēmas atrisinājums, jo, atgriežoties sākumā, mēs nonākam Patiesības valstībā.
Šodien mēs esam iestiguši matērijā un nespējam uztvert patiesību, bet, domās atgriežoties visa sākumā, domās mēs nonākam pie Dieva un spējam vairāk uztvert patiesību. Platons runā par laiku, kad valdīja tumsa. Vecā Derība vēstī par tumsu, par pirmatnējo matēriju jeb Arhe, kurai Dievs, Lielais Arhitekts, patiesais visuma celtnieks, piešķīra formu.
Kad mēs domājam par to, kurš sākumā visu radīja, mēs nonākam kontaktā ar Viņu, ar Dievu iekš arhe, kas pieminēts pirmajā piecu pantu teikumā, kurus mēs izvēlējāmies meditācijai. Nākošajos vārdos mēs izlasām nākošo faktoru Vārds. Termins Vārds mūsdienu Bībelē iztulkots nepareizi, jo runa te ir ne tikai par Vārdu, bet arī par domu, jo grieķu Logoss, kas izmantots šajā pantā, nozīmē gan vārdu, gan loģisko domu, ko tas satur. Pirms izpaužas vārds, ir nepieciešama loģiska doma. Pirms vārds varēja sākt eksistēt, bija nepieciešams domātājs; tāpēc Jānis izmantoja vārdus Arhe un Logoss.
Tie izsaka to, ko mēs gribam izprast: ka sākumā eksistēja viendabīga matērijas masa un šajā matērijā bija Dievs un Dievs kļuva Vārds, ritmiska skaņa, kura izplatās visumā un to veido.
Tālāk piecos pantos lasām apgalvojumu: Viņā bija gaisma. Sākumā bija tumsa; nekādu vibrāciju sākotnējai matērijai nebija, vajadzēja valdīt tumsai. Taču pirmais, kas piesaka eksistenci, kā mums norāda, ir gaisma un skaņa, pēc savas augstākās būtības sinonīmi. Ir jūtīgi cilvēki, kuri vienmēr dzird skaņu un redz gaismas uzplaiksnījumu, redz gaismu un dzird skaņu. Tāpēc Jānis noslēpumaini saka: Sākumā – pirmatnējā matērijā bija Dievs un Vārds bija Dievs, un Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija gaisma cilvēkiem.
Lūk, abstrakta patiesība tādā mērā, kādā mēs to spējam uztvert par pasaules radīšanu. Cilvēka ķermenis satur gaismu, kura staro līdz mūsu dienām, gaismu, kura tumsā spīd, gaismu, kura noslēpta aiz Izīdas plīvura, bet mums apkārt Gari tumsā, kamēr caur dvēseles logu nepavērsies visuma diženums. Tad mēs uztversim Dievu kā gaismu, visu labo kā gaismu, bet pretējo kā tumsu.
Taču gaisma nav viendabīga, jo Dievgalda priekšā stāv septiņi Gari, katrs no tiem ar noteiktu gaismas staru.
Katrs no mums atnāk ar noteiktu gaismas staru, katrs labāk atsaucas uz vienu šādu staru.
Tātad, katrs Patiesību saskata citādi, un, kaut arī mēs visi pakāpeniski ejam un vienu mērķi, uz Dievu, tomēr mums atšķirīgos laikos ir atšķirīgi uzskati. Kaut arī mēs esam atšķirīgi, šajos piecos Jāņa Evaņģēlija pantos atklājas Patiesība: mēs visi esam gaismas bērni. Katram mums ir dievišķais gaismas Gars; katrs pakāpeniski mācās šo gaismu iepazīt un ar vingrinājumu palīdzību atklāt vairāk gaismas.
Vērodams rītausmu, mistiķis uz to skatās kā uz ik dienu dvēselē ienākošu Radošu Pavēli: Lai top Gaisma!, bet, atkarībā no tā, kā dienas gaisma pieaug un pakāpeniski rietumu debessmalā dziest, viņš saulrieta skaistajā gobelēnā redz kaut ko tādu, ko cilvēka valodā nevar aprakstīt, kaut ko tādu, ko spēj sajust tikai dvēsele. Ja mēs dosim iespēju šiem pieciem pantiem sevī pastāvēt tāpat kā tie pastāv mistikā, arī mēs iepazīsim gaismu, iepazīsim patiesību, jo nekā vairāk pasaulē nav.
Mēs esam gājuši pa dažādiem dzīves ceļiem. Kādu laiku mēs gājām kareivīgā Stara gaismā, bruģējām aktivitātes un kaislību ceļus, nerūpēdamies par tiem, kuri cieš, neinteresēdamies, kas notiek ar citiem. Citā dzīvē mēs soļojām gaišākā Ticības Stara gaismā, ceļus bruģējām mīlestības pusē. Vēlāk ceļi iegriezās Saturna Stara tumši zilajā gaismā, un pēc tam gaiši zilajā Jupitera Starā. Tā mēs ejam uz priekšu, uz augstāku izpratni, kura nāk no Urāna dzeltenā stara, kaut gan vairums no mums pašlaik vēl nespēj to uztvert un tiem jāsamierinās ar Merkūra tumši dzelteno Staru. Mēs visi pamazām tuvojamies baltajai gaismai, kura savieno visus gaismas spektrus un kuru izstaro Saule. Mums uz to jātiecas, jo gaisma no jebkura cita stara ir sekundāra. Visa gaisma nāk no lielā centrālā Avota.
Bet kā ar tumsu, – kāds pajautās, – vai tā ir ļauna? Nē, Dieva valstībā nav nekā ļauna. Dienā Saules gaismā mēs redzam mūsu mazās Zemes skaistumu, un varbūt, ja būtu tikai gaisma, mēs neko citu izņemot Zemi nezinātu, mēs paliktu nezinot, ka pasaulē ir ne tikai Saule un Mēness. Bet, kad iestājas nakts un izzūd dienas gaisma, kad Saule vairs neapspīd debesu jumu, mēs zināmā mērā varam novērtēt visuma bezgalību. Mēs redzam pasaules, kuras atrodas miljonus un miljonus jūdžu tālu, un Garu spārno bezgalīga padevība, kad mēs saprotam Patiesību, ka DIEVS TAS IR VISS VISĀ.