Kas ir gadsimtu sens kinostāsts ziemeļvalstīs??Kad es ieraudzīju šo spoži sarkanos vākos grāmatu ar uzrakstu Ingmars Bergmanis, Priekšstati: Neuzticīgie, Dvēseles valoda, Mīlestība bez mīlētāja, es nodomāju, – interesanti, Ingmars Bergmanis un tik intensīvi sarkans tonis
Nē, es jau nesaku, ka Bergmanim nepiestāv vai nesaderas ar viņu sarkanais, es tikai nebiju iedomājusies, ka tā var. Grāmata, par kuru runāju, Solveigas Elsbergas tulkojumā ir tikko iznākusi grāmatu apgādā Daugava. Tikai viens no tajā publicētajiem kinostāstiem, Neuzticīgie, ir redzams filmā, turklāt ne paša Bergmana, bet viņa tuvās līdzgaitnieces Līvas Ulmanes filmā. Pārējie divi tikai lasāmi grāmatās.
Es domāju par to, vai kino ir mistika vai mistērija vai varbūt vīzija Un man nav atbildes. Varbūt tā ir kinozinātniekiem vai mākslas vēstures un kultūras zinātņu akadēmiķiem. Varbūt viņi var pateikt, kas ir kino, izstāstīt šī notikuma definīciju. Es neesmu akadēmiķis un to nevaru nekā Kino ir viena otrai sekojošas bildes, kas kādā īpašā veidā uzrunā cilvēku, kurš šo skatās.
Vispārzināms ir tas, ka Ingmars Bergmanis ir zviedru kinorežisors un scenārists, vairāku grāmatu autors, dažāda rakstura iestudējumu, tai skaitā arī divu operas iestudējumu autors, 20.gadsimta kinoklasiķis, kurš kļuvis par tādu jau drīz pēc tam, kad bija radījis savas pirmās filmas. Es pieņemu, ka arī kinoklasikā, līdzīgi kā literatūrā, klasiķus atpazīst pēc viņu darbu citātiem, epizodēm. Literatūrā cilvēks var būt pilnīgi neko nezinājis par Šekspīru vai Ibsenu, bet visdrīzāk, iespējams, viņš būs dzirdējis Būt vai nebūt, tāds ir jautājums vai Piedots taps, ja nevarēji, mūžam ne, ja negribēji… Ar kinoklasiku jau visdrīzāk ir līdzīgi. Klasika ir ne tikai vesela filma, sižets vai tēli, – klasika var būt pat vissīkākie fragmenti, kuri tiek citēti vēl un vēl pat tad, ja nav runa tieši par kino.
Pa tukšu ielu, šķiet izmirušā pilsētā, braucoša kariete un tajā izrādās ir zārks, zirgi, kuri sabīstas un norāvušies no pajūga aizauļo tukšā pilsētā, bet kariete apgāžas, zārks atveras un no tā stiepjas roka, kas pieder kādam, kas apbrīnojami līdzīgs visas šīs ainas līdzdalībniekam, – lai nesacītu, ka tas ir viņš pats , pulkstenis bez rādītājiem , neprātīgi jautrā dejā caur visai Ziemassvētku rotā pušķotai mājai virpuļojoši ļaudis , divas pilnīgi pretēja izskata, rakstura un attieksmes sievietes nopietnā un dziļā sarunā Ir bilde un ir sajūta, kas pārņem dzirdot vārdu salikumus Zemeņu lauks, Fannija un Aleksandrs, Rudens sonāte Tā varētu turpināt vēl ilgi. Un nav svarīgi, kas noticis pirms tam un, kas notiks mirkli vēlāk. Tiem, kuri to zina ļoti labi, ir vienas asociācijas, vienas saistības. Tiem, kuri nezin vai neatceras, sajūtas ir pilnīgi citas. Sajūta, kas pārņem, kad dzirdam kaut vai tikai šos vārdus, ir patiesībā neaprakstāma tā ir sajūta, kas ir ārpus jebkuriem vārdiem. Viens citāts var izraisīt atmiņas par citu filmu, citu režisoru, citu stāstu. Par kādu savas vai citu dzīves notikumu, stāstu vai sajūtu. Tie ir jūtu radīti un ieklausīšanās rosināti stāsti, neatkarīgi no tā, vai tie iekļuvuši filmā vai palikuši vien kā rakstīti kinostāsti tik dzīvi, tik kinematogrāfiski tie ir. Tie rada klātbūtnes sajūtu, pat vēl vairāk, tie rada iejušanās sajūtu. Un kur tad vēl tik brīnumu pilnā Bergmana filmu simbolu pasaule. Sižetu, tēlu un simbolu poētiskums, tajās slēptās līdzības, metaforas arī tā ir Bergmana kinoklasika.
Sākot no 25.oktobra un līdz 1.novembrim kino Rīga mūs lutinās ar brīnišķīgu, Zviedrijas vēstniecības Rīgā un Rīgas Kultūras aģentūras organizētu Bergmana filmu retrospekciju Sievietes Ingmara Bergmana filmās, kurā viens no īpašajiem pasākumiem iecerēts 25.oktobrī, retrospekcijas atklāšanas dienā ar režisores Marijas Ninerodas dokumentālās filmas Bergmana sala (2006) demonstrāciju. Tā ir filma, kura uzņemta mistiskajā un noslēgtajā Fores (F䳶) salā Baltijas jūrā, kurā Bergmans pavadījis savas dzīves pēdējos gadus un 88 gadu vecumā kopā ar tās režisori atskatās uz savu dzīvi un mākslu. Filmā ir ne tikai reālais Bergmana stāsts, bet arī nozīmīgāko un pazīstamāko viņa filmu epizožu atgādinājums un skatījums pat līdz šim nezināmās dzīves epizodēs un arhīva materiālos.
Es nezinu, kam cilvēka bērnībā ir jānotiek un, cik zināms, Bergmanim tā bijusi diezgan skarba, lai viņa radošajos darbos notiktu tik smalka un līdzjūtīga izpratnes pilna klātbūtnes sajūta. Kad mēs varam skatīties Bergmani, lasīt viņa grāmatas un sajust viņš ir dzīvi klātesošs katrā sava tēla dzīvē, pārdzīvojumā un notikumu ritējumā, katrā viņa jūtas un emocijas izpausmē. Bergmanis ir attiecību meistars, – viņa dziļā un smalkā attieksme pret sievietēm, viņu jūtu pasauli un likteņiem ir atspoguļojusies visās viņa nozīmīgākajās filmās. Sievietes un mūzika ir īpašās tēmas Bergmana filmās un īpašās tēmas viņa dzīvē. Par izteikti smalko sievietes psīhes un dvēselisko vibrāciju uztveri vēsta ne tikai Bergmana laikabiedres, bet arī viņa daiļrades pazinēji. Bergmana skatījums valdzina, tas piesaista, tas aicina vēl un vēlreiz ļauties viņa filmu noskaņai arī tos, kas Bergmanu pazīst vien caur viņa radošo veikumu. Es laikam nevarēšu spriest par filmām, bet visas viņa latviski iznākušās grāmatas tulkojušas sievietes: Mudīte Treimane, Rute Lediņa, Ilze Kačevska un Solveiga Elsberga Un visdrīzāk tā nav nejaušība.