Šķiet, vienīgi cilvēks ir apveltīts ar spēju izteikt emocijas asaru veidā. Kas ir asaras? Vai un kāpēc ir jāraud? Vai tomēr kaut kad spēsim atmest tās? Kas ir asaras? Vai neverbāla emociju plūsma uz āru?

Par ko mēs raudam? Par sevi vai citiem? Diemžēl pārsvarā par sevi. Mēs bieži neapzināmies un tamdēļ jaucam, kurš par kuru raud.

Asaras ir kā ūdens, kas mums vajadzīgs, lai attīrītos no iekšējās vides sārņiem. Caur tām mēs izstumjam visu kaitīgo, negatīvo, slikto … uz āru. Tās, protams, nav kaitīgas kā, piemēram, ļauni vārdi. Tās ir ievainotas dvēseles skumjas. Dvēsele vēlas, lai arī citi sadzird to balsi, kādā viņa runā dotajā brīdī. Raudas liecina par mūsu pašu neizpratni. Tās rodas no iekšējās vides nesakārtotības.

Asaras – tās ir asinis – garīgās asinis. Dvēseles asinis. Tās ir bezkrāsainas kā lietus, jo pats gars ir neredzams jeb caurspīdīgs kā gaiss. Tamdēļ, jo grūtāk pamanīt ir raudošo un vēl grūtāk izprast, par ko viņš raud.

Mēs jau varam raudāt viņam līdzi, bet tas neliecina par sapratni – par ko viņš raud. Varbūt liecina, bet reti, ļoti reti. Tā ir tikai ārēja atdarināšana. Mēs nezinām, kādā veidā palīdzēt. Un vienkāršākais ir iejusties tāda paša nelaimīgā raudātāja lomā. Tā teikt: “Tu tāds neesi vienīgais. Arī man iet slikti.” Mēs želojam sevi, ne otru caur to.

Mēs vispār žēlojamies, bet nežēlojam. Bet kas ir žēlošana? Vai tā ir sapratne?

Īsta sapratne pieprasa rīcību, un rīcība nav samērojama ar asarām, bet ar nesavtīgu priekā starojošu palīdzību otram cilvēkam. Tā ir iejušanās salauztas dvēseles stāvoklī. Mēs visi ejam uz to, lai nākotnē aizvien mazāk raudātu, bet tā vietā – priecātos.

Dievs, dievi, eņģeļi … taču neraud. Paši sargeņģeļi gādā, lai mēs ieraudātos. Gadījumā, ja esam kļuvuši sirdī nocietināti. Caur asarām, ja nepieciešams, mēs augam gara stingrībā un prāta atvērtībā. Ja tomēr augstākas debesu būtnes sēro, tad to dara iekšēji. Tas nav acīm redzami, bet ar sirdi jūtami. Viņi izplūst skumjās dziļi, dziļi no iekšām. Viņu ūdens ir uguns, kas izdedzina iekšpusē.

Dieva “asaras” var svētīt ar lietus valgmi izkaltušo zemi tuksnesī. Bet var arī atnest postu sev līdzi. Izraisot stipras lietavas un plūdus. Kā škistijoša dabas stihija. Bet pats Dievs neraud. Nē! Viņš NERAUD !!! …

P.S. – vai arī es tomēr kļūdos, un mans viedoklis ir pārāk augstos garīgos līmeņos tendēts – 🙂 🙂 🙂 Un varbūt tad padiskutēsim, jo katram jau ir savi argumenti? 🙂