Priekšvārds

Šitro mācību tulkojums ir tapis manas mācību grupas ietvaros. Tekstos tiek izmantota valoda, kura izveidojās mācībās, kuras notika šajā vidē. Līdz šim dzogčena mācības teksti netika publiceti latviešu valodā. Priekšā vēl liels darbs dzogčena  leksikās radīšanā mūsu valodā. Būšu priecīgs jā mūsu ieguldijums šajā lietā kādam noderēs.

Artūrs Alsiņš

BARDO

Bardo ir tibetiešu vārds. Bar nozīmē starp un do nozīmē vietu vai salu. Tātad to var tulkot kā „starp-vietu” vai „starp-posmu”. Bardo jēdziens tiek lietots, lai aprakstītu sākotnējo pāreju no dažādiem pārdzīvojumu līmeņiem, kas veido iemiesošanās un pārdzimšanas procesu. Ir daudz dažādu veidu, kā izprast bardo koncepciju.

Bardo mācības runā par prāta dabas un pārdzīvojumu turpināšanos. Šie norādījumi tiešā veidā ir saistīti ar ikdienas dzīvi un nāvi. Ja mēs spējam apzināties, kas notiek šobrīd, dzīviem esot, mēs varam droši iet pretī nāvei.

Buda ir teicis, ka visas dzīvās būtnes pēc savas dabas ir apgaismotas, un tās no sākta gala ir bijušas tīras. Tomēr mazas kļūdas dēļ neliela pieķeršanās rada ego piesaisti un maldu stāvokli. Kamēr mēs atrodamies maldu stāvoklī, mūsu patiesās dabas apzināšanās ir aptumšota. Bardo ir intervāls, kas ilgst no maldu sākuma līdz brīdim, kad notiek atgriešanās pie sākotnējās dabas stāvokļa. Visa mūsu klejošana šajā starplaikā ir bardo. Kamēr mēs neesam sasnieguši apgaismību, viss, ko mēs jūtam, zinām un pārdzīvojam, ir bardo parādības. Pat šobrīd mēs klīstam pārejas stāvoklī. Tā tas turpinās, kamēr vien mēs atrodamies duālismā, cieši turoties pie uzskata par sevis paša un pasaules pastāvīgo eksistenci.

Bardo neeksistē ārpus mums. Tie ir mūsu pārdzīvojumu konteksti. Ir ļoti svarīgi to saprast. Nevajag domāt, ka jūs atrodieties bardo tikai kaut kādos noteiktos brīžos. Viss samsaras un nirvanas visums notiek bardo ietvaros. No mūsu sapņu sākšanās brīža līdz mēs pilnībā pamostamies – tā visa ir bardo teritorija. Kamēr vien mēs atrodamies ego piesaistes un pieķeršanās slazdā, mēs esam bardo.

Pat augsti realizētas būtnes un lieli praktiķi parādās šajā procesā, taču viņi ir jau apgaismoti, tāpēc viņi nedara kļūdainus dalījumus starp bardo un sākotnējo apzināšanos. Viņi saprot, ka itin viss, kas parādās, ir sākotnējā vieduma izpausme.

 

 

 

MĀCĪBAS LĪNIJA

No kuries ir radušās mācības par bardo? Šīs mācības nāk no Budas Šakjamuni un turpinās ar Guru Padmasambhavu, kas atnesa tās uz Tibetu astotajā gadsimtā. Guru Padmasambhava norādījumi un skaidrojumi saistībā ar bardo ir ļoti detalizēti un skaidri, kurpretim Budas Šakjamuni norādījumi ir daudz vispārīgāki un izkaisīti visos mācību rakstos. Kad Guru Padmasambhava ieradās Tibetā, viņš nodeva dažas bardo mācības saviem skolniekiem, bet citas, savukārt, ar Ješe Cogjal palīdzību noslēpa dažādās vietās, lai tās varētu atklāt nākotnē. Mainoties paaudzēm, vairāki lieli tertoni tās ir atklājuši, kā rezultātā šodien ir pieejamas plašas mācības par bardo.

Lai apgaismotu dzīvās būtnes ar dažādas pakāpes spējām, Buda Šakjamuni piedāvāja vairāku līmeņu mācības, kas ir iedalītas deviņās kategorijās – deviņās Janās. Šitro, kas tulkojams kā miermīlīgās un dusmīgās dievības, ir iekšējo Tantru nozīmīga daļa. Patiesībā tā ir koncentrēta mācība par Guhjagarbha Tantras būtisko nozīmi, kas savienota ar uzskatiem, kas pausti Anu un Ati Jogas mācībās. Vairāki diži meistari ir teikuši, ka Šitro mācības ir iekšējo Tantru iekšējā Tantra. Šajā gadījumā mēs nevelkam robežas starp dažādām iekšējām Tantrām, vai radīšanas un nobeiguma stadijām, mēs tās visas apvienojam kopā. Tā ir rigpa un tukšuma vienotība, dzimšanas, nāves un dzīves pārdzīvojumu veselums. Nav pamata izdalīt atšķirības, jo tie visi ir vienas patiesās dabas aspekti. Itin nekas netiek noliegts vai īpaši izcelts. Šī mācība ir tā, kura visu apvieno vienā vienīgā stāvoklī.

Guru Padmasambhava nodeva bardo mācības daudziem izciliem Tibetas skolniekiem, no kuriem visi sasniedza apgaismību. Vēsturiski daudzi no šiem meistariem bija Dzogčena adepti, tāpēc augstās mācības atziņas ieņem centrālo vietu Šitro mācībās. Bardo norādījumi ir atrodami gan kama, gan terma līnijās. Pateicoties tādiem tertoniem kā Karma Lingpa, četrpadsmitajā gadsimtā termas teksti kļuva ļoti populāri. Viņš bija viens no lielajiem meistariem, kurš atklāja Šitro dārgumu, no kura viena daļa satur bardo todrol, kas ir tulkots angļu valodā ar nosaukumu Tibetiešu mirušo grāmata.

Tiek uzskatīts, ka ir pieci lielie tertoni, Dordže Lingpa, Ratna Lingpa, Padma Lingpa, Karma Lingpa un Sangje Lingpa, kas ir saistīti ar pieciem virzieniem: austrumiem, dienvidiem, rietumiem, ziemeļiem un centrālo daļu. Karma Lingpa bija viena no divdesmit piecu Guru Padmasambhava skolnieku reinkarnācijām, kura vārds bija Cokro Lüi Gyeltsen, slavens Kangyur tulks, kas dzīvoja Tibetā devītajā gadsimtā. Daudzas no Budas Vinaijas mācībām nonāca Tibetā pateicoties šim meistaram. Pēc tam, kad viņš bija saņēmis prakses norādījumus no Guru Padmasambhava, Šantarakšita, Vimalamitra, viņš tās praktizēja, līdz sasniedza apgaismību. Saskaņā ar savu bodhičitas pārliecību un Guru Padmasambhava vēlmi, meistars Cokro vairākas reizes pārdzima Tibetā kā dažādi tertoni un lielas bodhisatvas. Viena no tādām reinkarnācijām, kas dzīvoja četrpadsmitajā gadsimtā, bija laicīgais praktiķis, kura vārds bija Karma Lingpa.

Karma Lingpa, tertons no „ziemeļiem”, bija dzimis dienvid-austrumu Tibetā uz ziemeļiem no Takpo, kas ir Gampopas dzimšanas vieta. Sekojot Guru Padmasambhava norādījumiem, viņš atklāja Šitro mācības un citus Gampodara kalna dārgumus, kur akmens veidojumi līdzinās dejojošiem dieviem. Ieguvis termas, viņš praktizēja tās pilnīgā slepenībā, kā to bija pieprasījis Guru Padmasambhava. Tikai dažus gadus vēlāk viņš padalījās ar savu dēlu Nyinda Chöje. Gan Karma Lingpa, gan Nyinda Chöje praktizēja Šitro slepenībā un prakses rezultātā sasniedza varavīksnes ķermeni. Trīs paaudžu garumā šie norādījumi tika nodoti tikai atsevišķiem cilvēkiem. Beigu beigās Šitro mācības tika nodotas Karma Lingpa mazdēlam Namka Chöki Gyamtso. Savas dzīves laikā viņš tikai trīs reizes nodeva šīs mācības tālāk. Kopš tā laika, šis mācību cikls ir viens no populārākajiem Tibetas budismā.

Pirmajā reizē viņš nodeva mācības mazā grupā, kurā ietilpa kāds cits slavens tertons Ena Lingpa. Pateicoties viņam mācības nonāca Sruming, kas ir Chogyam Trungpa laicīgais klosteris. Nākošajā reizē Namka Chöki Gyamtso nodeva šīs mācības lielākai grupai, kā rezultātā tās izplatījās Katok klosteros. Slavenais meistars Heba Chunyung lielā mērā veicināja to, ka Šitro mācības izplatījās Kagju skolas ietvaros. Savas dzīves nogalē Namka Chöki Gyamtso vēl pēdējo reizi deva Šitro mācības skaidrojumus. Daudzi no tiem, kas tos saņēma, nāca no Nindal tempļa-klostera, kurš saistās gan ar Kagju, gan Ņingma skolas praktiķiem. Šajā grupā ietilpa slavenais meistars Karma Chamling, kurš nodeva šīs mācības tālāk daudziem skolniekiem.

Kaut gan Namka Chöki Gyamtso nodeva šīs mācības tikai trīs reizes, viņš deva aizsākumu trīs atsevišķām Ņingma un Kagju skolas mācības nodošanas līnijām. Prakses, kas saistās ar šīm mācībām, ātri kļuva ļoti populāras, un tās joprojām ik dienu praktizē daudzi augsta līmeņa praktiķi, slaveni Lamas un laicīgie cilvēki. Praksē, kas tiek veikta agri no rīta, parasti piedalās visa ģimene. Pat tie, kuri neprot lasīt, klausoties, kā citi ģimenes locekļi katru dienu atkārto lūgšanas, ātri vien iemācās tekstu no galvas.

Šitro mācībās nav runa tikai par bardo. Tā ir pilnīga mācība. Tibetiešu mirušo grāmata ir tikai neliela daļa no Šitro mācības. Pamatteksts ir milzīgs, un tas satur sīku izklāstu par vizualizāciju un nobeiguma stadijām, norādījumus par Dzogčena mācības Tregčod un Todgjal (threg-chod, thod-rgyal). Tas aptver visu ciklu pilnībā, bet iztulkotas ir tikai sadaļas par bardo. Šīs mācības nodošana tibetiešu valodā ir īpaši daiļskanīga. Katram Guru Padmasambhava teiktajam vārdam piemīt īpašs Mantru spēks, kas atklāj daudzu redzējumu un pārdzīvojumu iekšējo būtību. Tas būtu īss ieskats šo mācību nodošanas līnijas vēsturē.

 

IEVADS

Šīs mācības ir ļoti spēcīgas un īpašas. Bardo skaidrojumi sniedz mums tehniku un prakšu kopumu, kas palīdz mums atklāt savu Budas dabu. Ja mēs esam labi iepazinušies ar bardo, mēs nebūsim pārsteigti vai apjukuši, kad mūsu dzīvē vai starp dzīvēm notiks lielās pārejas. Gluži pretēji, mēs ar prieku izdzīvosim apzināšanās nepārtrauktību un garīgo izaugsmi. Lai iegūtu šādu plašu redzējumu, ir nepieciešama drosme, pārliecība un uzticēšanās.

Termā, kuru atklāja Karma Lingpa, Guru Padmasambhava runā par sešiem dažādiem bardo. Pirmais bardo sākas ar piedzimšanas brīdi un ilgst visu dzīves laiku. Otrs ir sapņu bardo. Trešais ir koncentrācijas vai meditācijas bardo. Ceturtais iestājas miršanas brīdī. Piektais ir pazīstams kā patiesās dabas tīrās gaismas bardo. Sestais tiek saukts par pārdzimšanas vai karmiskās tapšanas bardo. Tāds ir šis seškārtīgais bardo dalījums. Es nedaudz sīkāk pastāstīšu par katru no tiem.

Pirmais dzimšanas un dzīves bardo sākas ar brīdi, kad jūs tiekat ieņemti mātes klēpī, un ilgst līdz pēdējam elpas vilcienam, kad nāves brīdī apziņa atstāj ķermeni. To sauc par šine (shi-nay) bardo.

Otrs ir milam (mi-lam) vai sapņu bardo, un citās mācībās tas tiek uzskatīts par pirmā bardo sastāvdaļu, jo mūsu dzīves laikā mēs bieži guļam un redzam sapņus. Ir metodes, kā iemācīties apvienot sapņu stāvokli ar praksi, tādējādi pat sapņojot, mēs varam attīstīt savu realizāciju. Trešais ir samten (sam-ten) vai meditācijas bardo. Pārsvarā to pārdzīvo tikai praktiķi un tie, kuri meditē vai meklē iekšējo mieru un skaidrību. Bardo sākums un ilgums atkarīgs no praktiķa spējām. Meditācijas bardo arī tiek uzskatīts par dzimšanas un dzīves bardo sastāvdaļu. Guru Padmasambhava ieviesa šādu dalījumu, jo sapņi un meditācija ir ļoti svarīgi dzīves un prakses aspekti. Meditācija ir primārā metode garīgo atklāsmju un apzināšanās stiprināšanai. Tā ļauj mums nonākt ārpus bardo jucekļa un sasniegt sākotnējās dabas skaidrību.

Ceturtais ir čikkai (chik-khai) vai nāves brīža bardo. Tas sākas brīdī, kad ārējās un iekšējās pazīmes norāda nāves tuvošanos, un turpinās, kamēr izšķīst elementi, un ilgst līdz pēdējam elpas vilcienam vai varbūt vēl dažas minūtes pēc tam, līdz kamēr iekšējā elpa ir pilnībā apstājusies.

Piektais ir čonjid (chö-nyid) vai patiesās dabas tīrās gaismas bardo, kas sākas tūdaļ pēc pēdējā elpas vilciena. Ārējā nozīmē parasti to uzskata par nāves iestāšanās brīdi, taču iekšēji joprojām notiek smalka vēju kustība, kas pakāpeniski turpina izgaist. Šajā brīdī  parādās ārkārtīgi spilgti un neparasti pārdzīvojumi skaņas un gaismas veidā. Dzogčena mācībās tos sauc par todgjal (thod-rgyal) redzējumiem, kuri parādās spontāni, neviena nesaukti. Vienlīdz ar šiem redzējumiem, tiek pārdzīvots dziļš miers un tīra apzināšanās. Tas var ilgt, sākot no vienas sekundes līdz pusstundai vai ilgāk.

Sestais ir sidpai (sid-pai) vai pārdzimšanas, vai citiem vārdiem sakot, tapšanas bardo. Parastie cilvēki, kuri nekad nav praktizējuši un nav atpazinuši tīro gaismu nāves brīdī, visbiežāk  pazūd maldos piektajā tīrās gaismas bardo. Galu galā viņi nonāk sestajā bardo, kas ir pēdējais līmenis pirms pārdzimšanas. Šis posms turpinās tik ilgi, kamēr tiek ieraudzīti jaunie vecāki un notiek ieņemšana mātes klēpī. Periods starp nāvi un pārdzimšanu vidēji ilgst četrdesmit deviņas dienas, tikpat labi tās var būt tikai trīs dienas. Katram tas var atšķirties. Zināmos apstākļos šis periods var būt daudz ilgāks, tomēr vidēji tās ir četrdesmit deviņas dienas.

Bardo process atspoguļo savstarpēji atkarīgās rašanās apli. Tas griežas atkal un atkal, tāpēc nomirstot un ceļojot caur bardo, mēs atkal piedzimstam un iegūstam jaunu dzīvi. Šis cikls turpinās tik ilgi, kamēr mēs sasniedzam apgaismību. Iemesls, kāpēc ir svarīgi apgūt bardo secību, ir ne tikai, lai vispārēji iepazītos ar šiem stāvokļiem, bet lai kļūtu lietpratēji to atpazīšanā. Gudri izmantojot šīs mācības, attīstīsies jūsu realizācija un sniegs nenovērtējami noderīgu palīdzību, kas nāks par labu visām dzīvām būtnēm.

Ņemot vērā šo mācību ārkārtējo nozīmi, Guru Padmasambhava deva plašus bardo skaidrojumus. Tā kā mēs visi esam ceļinieki uz šī lielceļa, mums ir jāapzinās savi apstākļi un jāizmanto šīs mācības, cik vien labi iespējams.

 

DZIMŠANAS UN DZĪVES BARDO  

shi-nay bardo

Dzimšanas un dzīves bardo attiecas uz esošo brīdi un pārdzīvojumu. Mēs jau esam piedzimuši un joprojām dzīvi, tātad mēs šobrīd atrodamies pirmajā bardo. Kā vislietderīgāk izmantot šo laiku? Guru Padmasambhava ļoti skaidri norādīja, ka mums ir jāiemācās koncentrēt savu prātu, lai lietderīgi izmantotu šo iespēju un piepildītu mūsu centienus šīs dzīves laikā. Mums atvēlētais laiks neturpināsies mūžīgi.

KAD DZIMŠANAS BARDO ATAUST VIRS MANIS,

NAV BRĪVA LAIKA ŠAJĀ DZĪVĒ;

LAI ĻAUTOS SLINKUMAM …

Mēs nekad nevaram būt droši par to, cik ilgi mums nāksies vēl būt dzīves bardo. To neviens nevar pateikt. Nekad nav zināms, kad un kur mēs mirsim. To nekādi nevar paredzēt. Neatkarīgi no tā, cik gudri vai bagāti jūs esiet, jūs nekad nevariet būt droši, cik ilgi jums vēl atlicis dzīvot. Tā kā mēs nevaram būt droši, cik ilgi šī dzīve vēl turpināsies, Guru Padmasambhava iesaka mums neļauties slinkumam.

Ir pienācis laiks atzinīgi novērtēt un pateikties par savu dzīves situāciju, uzmundrināt sevi un ar priekpilnu centību sasniegt labus rezultātus. Mums savā ceļā ir jāattīsta paļāvība un jābūt laimīgiem savos centienos. Atmetiet pieņēmumu, ka esiet nekam nederīgi un nespējīgi. Neļaujiet šai iespējai aizslīdēt jums garām, lai vēlāk nebūtu jānožēlo. Iemācieties strādāt efektīvi, ar priecīgu prātu un ar pārliecību. Lielākais šķērslis garīgās izaugsmes ceļā ir slinkums. Ir daudz dažādu slinkuma paveidu, bet tos visus vieno sajūta, ka ir atlicis vēl daudz laika. „Es šodien ar to nenodarbošos. Es to izdarīšu vēlāk.” Kad mēs domājam šādi atkal un atkal, mēs palaižam garām daudz svarīgu iespēju un zaudējam no sava redzesloka mērķi. Tā ir pati sliktākā slinkuma īpašība.

Viens no slinkuma paveidiem ir šaubas: „Kad gan es to panākšu?” Jūs noniecināt sevi un pat jūtaties kā īpaši, uzskatot sevi par mazāk spējīgiem, maziem un melniem. Lai to pārvarētu, ir nepieciešama drosme. Atklājiet savu dabisko cieņu. Sajūtiet šī brīža vērtīgumu, cik apbrīnojami ir būt dzīvam! Ja jūs izprotiet šo būtību, nav nekā tāda, ko nevarētu paveikt. Tieši to izdarīja Buda un citi lielie meistari. Viņi strādāja balstoties uz šo iedvesmu. Tā kā mums visiem ir Budas daba, un mēs esam pārmantojuši viedumu, kāpēc gan mēs nevarētu paveikt to, ko paveica viņi? Tāpēc mācieties būt uzcītīgi un bezbailīgi sāciet praktizēt.

Cits slinkuma paveids ir saistīts ar piesaisti pie mazāk svarīgām interesēm, tādējādi tiek palaistas garām lielākas iespējas. Jūs zināt, ka prakse ir kaut kas īpašs, jūs kaut kādā mērā apzināties, ka šis ir ļoti īpašs brīdis, un šī brīnišķīgā atklāsme jūs iedvesmo, bet jūs joprojām izniekojat laiku, nododoties nenozīmīgām, laicīgām nodarbēm. Jūs līdzināties kaķim, kurš vienmēr cenšas noķert vēl vienu peli. Guru Padmasambhava mācīja, ka šāda veida darbības ir nebeidzamas kā viļņi okeānā. Tieši tobrīd, kad nodomājat, ka tūlīt beigsiet to darīt, nāk jauns vilnis, un tad vēl viens. Vienmēr atrodas kas cits, ko darīt un apgūt. Šis slinkuma paveids atkarīgs no tā, ka paliekam aizņemti ar neskaitāmām lietām, kuras jādara un jāsasniedz. Tāds brīdis nepienāk, kad varētu teikt, ka tagad jūs visu esiet padarījuši. Tādas rūpes nekad nebeidzas. Neapzinoties šīs neatrisinātības iemeslu, jūs pieraduma pēc pieķeraties pie ārējiem apstākļiem un esiet cilvēki, kas nepārtraukti ražo šaudīgas domas un impulsīvas rīcības. Tā tas notiek ikreiz, kad uzmanība tiek piesaistīta pie ārējiem apstākļiem. Bet ieskatoties iekšējā pasaulē, jūs atklāsiet šo visu nemierīgo sajūtu avotu. Jūs vienlaicīgi atklāsiet prieku, klusumu un domas, kas atnes mieru un harmoniju.

Jums nav jātic tikai tāpēc vien, ka to teicis Guru Padmasambhava. Ieskatieties slavenu cilvēku, karavadoņu, valdnieku vai izcilu mākslinieku vēsturē. Viņi visi nomira ar nepiepildītiem sapņiem un iecerēm. Ikviens pamet šo pasauli, atstājot aiz sevis nepadarītus darbus. Pajautājiet sev. Jūs atklāsiet, ka tā patiešām ir taisnība. Kad mēs pamanām sevī slinkumu, ko mums vajadzētu iesākt? Atbildiet nekavējoties un nelokāmi. Neiekrītiet lamatās „Es to izdarīšu vēlāk”. Ar slinkumu nedrīkst būt iecietīgam. Guru Padmasambhava teica, kad jūs novērojat slinkumu sevī, rīkojieties kā bailīgs cilvēks, kurš tikko pamanījis, ka čūska ir ierāpusies viņa klēpī. Jūs taču neturpināsiet tā vienkārši sēdēt un vērot, ko čūska darīs tālāk. Jūs uzleksiet kājās, nometīsiet to zemē un metīsieties skriet! Tāpat Guru Padmasambhava ir teicis, lai pieveiktu slinkumu, ir jārīkojas nekavējoties, tā rīkojas skaista meitene, kurai matos iemetusies uguns. Šie ir ļoti skaidri piemēri, kā atbildēt uz slinkumu.

No sešiem bardo, pirmais – piedzimšanas un dzīves bardo ir tas, kuru ir vissvarīgāk apgūt. Tieši šeit mēs varam patiesi attīstīties, piedzīvot izaugsmi, apzināties, kas ir vērtīgs, un pilnībā atpazīt Budas dabu, līdz ar to pārējos bardo apgūt ir pavisam vienkārši. Ar praksi un meditāciju mēs varam iemācīties atpazīt to, kas ir, un turpināt virzīties caur visām piedzimšanas un nāves pārmaiņām ar lielu paļāvību un prieku. Jums nebūs jāraizējas vai jārūpējas, jums pat nenāksies vilcināties. Itin viss, kas būs nepieciešams, parādīsies jūsu plaukstā; jūs būsiet uz pareizā ceļa. Guru Padmasambhava ir teicis, ja jūs labi praktizēsiet šajā bardo, jūs virzīsieties uz priekšu bez mazākām šaubām, atgriezīsieties mājās kā vanags, kurš ierīkojis drošu ligzdu augstu klintī. Vanags vienkārši lido augšup un bez kavēšanās vai neizlēmības, nosēžas ligzdā. Tātad, ja jūs patiešām kaut ko apgūsiet šajā dzīvē, pārējie bardo nesagādās jums ne mazākās rūpes. Jūs virzīsieties caur tiem ar paļāvību un būsiet pilnīgi apzināti, tādējādi itin viss kļūs par brīnišķīga piedzīvojuma sastāvdaļu. Guru Padmasambhava īpaši uzsver to, cik vērtīgs ir šis brīdis, kurā tieši šobrīd mēs atrodamies. Atturieties no netikumīgas rīcības. Nepārtraukti iesaistieties darbībās, kas sniedz labumu jums pašiem un citām būtnēm. Daudzas mācības norāda, ka tas, kur mēs šobrīd atrodamies, ir dārgumu sala: te var atrast visa veida dārgakmeņus. Jums tie tikai jāpaņem rokā, jāieliek kabatā un jānoglabā mugursomā. Ja jūs pārnāksiet tukšām rokām, samsaras cikls griezīsies atkal.

Laiks mūs negaida. Mums tas jāizmanto, lai paveiktu kaut ko nozīmīgu. Protams, ir daudz lietu, kas mums jādara, lai vienkārši izdzīvotu šajā pasaulē, taču mums patiešām ir jāpaplašina savs redzējums un jāpieskaņo sava attieksme. Guru Padmasambhava dod mums padomu būt uzmanīgiem attiecībā pret tagadni, tomēr neizturēties nevērīgi arī pret nākotni; domāt par rītdienu, kā arī parītdienu, nākošo gadu un arī  par turpmākajiem. Šādi domājot, mēs attīstīsim savas gara spējas un līdzjūtību, kas nepieciešami, lai sniegtu labumu visām dzīvām būtnēm, šodien, rīt un tā joprojām.

Šīs mācības nodeva pats dārgais Guru. To pašu patiesību ir pauduši visi Budas un Bodhisatvas. Visi lielie meistari, kuri devuši labumu dzīvām būtnēm daudzu paaudžu garumā, smagi strādāja, lai attīstītu mīlestību, līdzjūtību un bodhičitu. Tāds bija viņu ieturētais standarts. Mums ir jādara tāpat. Domājiet par vīriešiem un sievietēm, kuri kļuva par garīgiem skolotājiem, un paturiet tos prātā. Mācieties darīt tā, kā darīja viņi. Nemaldiniet sevi. Mēs, iespējams, domājam, ka esam ļoti gudri, bet, ja mēs joprojām turpināsim ākstīties, karmisko važu cikls paliks neskarts.

ATMETOT SLINKUMU,

NENOVĒRŠOTIES NOSTĀJIES UZ TRĪS CEĻIEM –

KLAUSĪŠANĀS, PĀRDOMAS UN MEDITĀCIJA

Guru Padmasambhava un Buda Šakjamuni – abi ir teikuši, ka mums ir jādara trīs lietas: jāmācās, jāveic pārdomas un jāmeditē. Sākumā mācieties un uztveriet mācību, un tad pārdomājiet to. Lai nomierinātu prātu, mums vispirms jāapzinās šķēršļi un aptumšojumi, kas aizsedz patieso dabu. Un tikai tad jūs esiet gatavi meditācijai.

Meditācija ir mācības apgūšanas un apceres auglis. Šajā kontekstā meditācija nenozīmē tikai atrašanos miera stāvoklī un prāta koncentrāciju uz ārēju objektu. Drīzāk tā ir meditācija uz patieso dabu. Tā kā patiesā daba attiecas gan uz iekšējo, gan ārējo, meditācija uz patieso dabu padara skaidrāku mūsu redzējumu un palīdz mums iemācīties izprast subjektīvās un objektīvās parādības. Pašas meditācijas koncentrācijas objekts ir prāta daba. Tas atklās itin visu.

Patiesās dabas meditācija rada caurspīdīgu skaidrību un dziļu atvērtību, kas ir ļoti noslēpumaini. Pastāvīga atrašanās šajā stāvoklī rada lieliskas īpašības, kā piemēram, līdzjūtību un viedumu, kas dabiski parādās un laistās. Sākumā domas kļūs mazāk saistošas vai mazāk neatlaidīgas. Kad jūs iemācīsieties atrasties dziļā meditācijā ilgāku laika posmu, duālā uztvere pilnībā nomierināsies. Kad jūs būsiet brīvi nostiprinājušies sākotnējās dabas mirdzumā, domas pārtaps par jūsu kalpiem. Tajā brīdī jums būs daudz lielākas iespējas uzņemties atbildību par saviem mentāliem pārdzīvojumiem.

Pakāpeniski iestāsies liela svētlaime. Brīdī, kad jūs apvienojaties ar patieso dabu, vairs nebūs ciešanu, paliks tikai nesatricināma nosvērtība. Gūstot virsroku pār uztveri un prātu, jūs spēsiet arvien vairāk ietekmēt un veidot visus parējos savas dzīves aspektus. Ikviens mirklis kļūs par praktiski realizējamu, jo jūs izprotat bardo procesu.

Klausīšanās, pārdomas un meditācija tiek saukti par „trīs viedumiem”. Katra no šīm praksēm ir vitāli svarīga, lai realizētu savu Budas dabu un spēju sniegt labumu citiem. Pirmām kārtām, uzmanīgi un cieši klausieties mācību, kuru saņemat. Tas dos jums drosmi un iedvesmu ar prieku mēģināt. Nekļūstiet tikai par mācību kolekcionāru; skatieties, uz ko mācības norāda, pārdomājiet to jēgu. Tad piemērojiet tās savā dzīvē, lai tas, ko jūs saņēmāt, nekļūst tikai par kārtējo nodarbi jūsu ausīm un smadzenēm. Lai patiesi izprastu jēgu, kas slēpjas aiz mācību norādēm, paņemiet to savā sirdī un no jauna apstipriniet katra vārda patiesumu paši ar savu izpratni. To sauc par apceri vai pārdomām. Dziļi pārdomājot mācības, jūs dabiskā veidā īstenosiet rezultātu, ko sauc par meditāciju. Meditācija palīdzēs apgūt to, ko jūs iemācījāties, tādējādi jūsu zināšanas nav tikai intelektuālas vai konceptuālas. Rezultāti nobriedīs līdz ar jūsu izaugsmi. Kaut arī visi trīs aspekti ir obligāti, meditācija ir vissvarīgākā.

Lai īstenotu šīs trīs prakses, jums ir jāiemācās atpazīt un atlaist tieksmi pazust visā, kas novērš uzmanību. Īpaši tas attiecas uz iesākumu, taču novēršanās var būt nopietns šķērslis katrā prakses līmenī, arī meditācijā. Dzogčenā ir teiciens, „Nav nekādas meditācijas, nenovēršanās ir meditācija”. Pradžnaparamitas mācībā Buda Šakjamuni uzskaitīja desmit novēršanās kategorijas, kas var parādīties prakses laikā.

Novēršanās atnāk bez uzaicinājuma, tāpēc ir nepieciešama skaidra, spilgta apzināšanās, lai mazinātu to ietekmi un turpinātu efektīvi praktizēt. Tas nebūt nav viegli, pat ja mums ir pareizā motivācija un spēja ar prieku un centību turpināt praksi. Mācieties saglabāt klātbūtni klausoties. Neļaujiet uzmanībai novērsties un klejot apceres prakses laikā. Izvairieties pieķerties idejām un tēliem meditācijas laikā. Lai izvairītos no nākošām domām, esiet klāt un vērojiet ar atslābinātu modrību.

Nākošā rinda izskaidro rezultātu, kas tiek īstenots ar trīs vieduma praksēm:

IENES PARĀDĪBAS UN DOMAS SAVĀ CEĻĀ

UN REALIZĒ TRĪS KAIJU DABU.

Trīs Kaiju realizācija ir trīs piemēroto viedumu rezultāts. Dharmakaija, Sambhogakaija un Nirmanakaija simbolizē Budas trīs nedalāmus aspektus. Iekšējās Tantras trīs Kaijām nav objektīvas esamības, tām nav lokāla rakstura, tās drīzāk ir visaptverošas, kas iekļauj gan prātu, gan parādības. Tas nozīmē, ka vienmēr viss ir pilnīgas apskaidrības stāvoklī.

Visas lietas ir Kaiju izpausmes. Trīs Kaijas nekad nav atdalītas viena no otras, tās eksistē ārpus laika patiesās dabas veselumā. Trikaija ir tas, kas mēs un visas ārējās parādības būtībā esam. Kad jūs pilnībā apzināsieties, kas jūs esiet, jūs uzzināsiet, ka jums nekas nav jādara un nekur nav jāiet, lai sasniegtu apgaismību vai ieraudzītu tīrās zemes. Tīrā zeme ir Trikaija un seši bardo izpaužas šajās Kaijās. Kaiju izpausme, darbība un patiesā daba – tas viss ir mūs pašos. Nav runa par glābšanos, aizmūkot no „šīs šausmīgās vietas” uz kaut kādu iedomātu, brīnumskaistu vietu, kur valda trīs kaijas. Mums ir jāapzinās, ka trīs kaijas ir visu parādību patiesā daba un realitāte.

Bezgalīga un neviena neradīta prāta patiesā daba ir lielais tukšums vai neaptverama atvērtība, ko sauc par Dharmakaiju. Lielais tukšums nenozīmē tukšu vietu vai tukšu telpu, tas nenozīmē, ka nekā nav. Tas ir caurspīdīgs, skaidrs un pilns. Spožums un skaidrība parādās spontāni. Šo nepārtraukto patiesās dabas mirdzumu sauc par Sambhogakaiju.

Prāts vienmēr it aktīvs, tas rada ap sevi pārmaiņu pasauli. Inerces dēļ katru nākamo brīdi tas nekad nav tieši tāds pats, kāds bija pirmīt. Katra esamības izpausmes dzirksts vai mirdzums nav atdalāms no patiesās dabas sākotnējā stāvokļa. Katra dzirksts ir tukšuma un skaidrības vienotība. Šo manifestējošo mirdzumu, kas izpaužas kā telpas/laika acumirklis, sauc par Nirmanakaiju.

Guru Padmasambhava mācīja, ka trīs kaijas sakņojas prāta dabā. Daudzi cilvēki to nezin, un viņi vienmēr atrodas pastāvīgos meklējumos pēc kaut kā ārpus sevis. Šie meklējumi paver viņiem pārāk daudz pārdzīvojumu: labu un sliktu, augstu un zemu, dziļu un seklu, ieguvumu sajūtu, kurai seko zaudējums. Jebkurā gadījumā šie priekšstati ir paša prāta radīti. Neviena no šīm īpašībām neeksistē taustāmā, objektīvā nozīmē. Pašreizējais tecējums un pārmaiņas, un tās ne-pastāvīgums norāda, ka lietām un notikumiem nepiemīt pastāvīga, nemainīga esība. Visi priekšstati un apziņas pārdzīvojumi nav nekas cits kā jūsu prāta izpausme. Viss, ko jūs redzat, dzirdat, jūtat, garšojat, saožat un sataustāt ir prāts. Uz ko prāts īsti attiecas? Prāts ir atvērts, tukšs un skaidrs no paša pirmsākuma. Prāts iemieso arī trīs kaijas. Mūsu prakses uzdevums ir atklāt un izpaust prāta patieso dabu. Mums ir jāapgūst mācība, jāvelta laiks pārdomām un meditācijai un galu galā jāīsteno trikaijas realizācija. Ja mēs esam uzticīgi savai apņemšanai un viennozīmīgi tai sekojam, visas parādības atsedz trikaijas būtību. Kad atnāk nāves stunda, mēs atpazīsim miršanas pārdzīvojumā trīs kaiju mirdzošo izpausmi, patiesās dabas vēl vienu seju. Te nav nekādu pretrunu, ja mēs izprotam, ka nāve ir dabiska procesa sastāvdaļa. Piedzimšanas un dzīves bardo ir pavisam īpaši prakses apstākļi. Tā kā viss izpaužas caur trīs kaijām, mums jānonāk pie atziņas, ka mūsu šī brīža redzējums un uztvere galu galā ne ar ko neatšķiras no sākotnējās prāta dabas.

Izpratne par uztveres dabisko tīrību ir iekšējo Tantru augstākā mācība. Visi mūsu duālie priekšstati, tādi kā es un cits, labs un ļauns, palīdzēt draugiem un izvairīties no ienaidniekiem, parādās mūsu prātā kā domas. Prāts rada visus šos safabricējumus. Starp visiem šiem vārdiem nav itin nekā, kam piemistu jebkāda taustāma eksistence, tomēr prāts rada priekšstatu un projicē redzējumus, kuriem mēs sliecamies ticēt un uz kuriem mēs balstām mūsu rīcību. Būdami izklaidīgi un neapzināti, mēs pieraduma pēc pieķeramies un pielīpam.

Kas ir pieķeršanās? Pieķerties nozīmē būt piesaistītam pie tā, ko domājam. Tas ir uzskats, ka lietas patiesībā eksistē tā, kā tās uztver nosacītais prāts. To sauc par pieķeršanos. Mēs nepārtraukti pieķeramiem uzskatiem un radām mākslīgus dalījumus. Mēs nolēmām, ka dažas lietas ir nemainīgi labas, bet citas ne. Šī pieķeršanās priekšstatiem ir balstīta uz pieņēmumu, ka viss ir pastāvīgs. Neskatoties uz to, ka visas parādības nepārtraukti mainās, prāts projicē noteiktu tēlu un turas pie tā, pieņemot, ka lietas visu laiku saglabā zināmu veidolu. Cenšanās redzēt pasauli tādu, kādu mēs gribam to redzēt, un pieturēšanās šim redzējumam ir nekas cits kā ego pieķeršanās. Tas līdzinās tam, it kā jūs būtu iežņaugti ciešā kokonā. Notverti piesaistes slazdā, mēs palaižam garām iespējas atsvabināt savu tvērienu un augt.

Ieslodzīti nelielā telpā, kur nav iespējas paspert soli ne uz priekšu, ne atpakaļ, ķermenī rodas sasprindzinājumi. Kad mēs vēlamies izmainīt pozu, tad pietrūkst vietas, tāpēc mēs ciešam; mēs nedaudz pakustamies uz vienu pusi, bet joprojām nav ērti. Mēs izjūtam ciešanas pie katra pagrieziena, jo mūsu kustības ir ierobežotas. Tieši tādā veidā ego pieķeršanās un piesaistes ietekmē gan ķermeni, gan prātu. Kad mēs nespējam izjust mīlestību un līdzjūtību, mēs līdz ar to radam mazu, šauru telpu sev un citiem. Ego pieķeršanās, piesaistes un duālā domāšana, padara mūs aprobežotus un saspringtus, tādējādi mēs dabiskā veidā nododam šīs īpašības tālāk citiem. Tām ir tendence likt justies visiem neērti. Durvis uz šo telpu ir plaši atvērtas, bet ja mēs neizejam caur tām, tās tikpat labi var tikt noplombētas, un mēs cietīsim no šiem ierobežojumiem. Kad mēs atveram savas sirdis un prātus, un mīlam visas būtnes vienlīdzīgi, mēs esam atbrīvojušies bezgalīgā plašumā, realitātē, kura ir ārpus visiem ierobežojumiem, mūsu pirmsākuma vai sākotnējā prāta dabā, kura ir atvērta un brīva uz mūžu mūžiem. Atlaižot ego pieķeršanos, mēs tikai atgriežamies pie sākotnējās dabas, kāda tā vienmēr ir bijusi un ir.

Lolojot tādus duālos priekšstatus kā absolūtais labais un ļaunais, mēs neapzināti attīstām cerības un bailes, kuras ved pie pacilātības un depresijas emocionālajiem cikliem. Mēs izvairāmies no tā, kas mums nepatīk un pieņemam, ka ir kaut kas labs, pie kā mums būtu jāpieķeras un kas būtu jāgaida. Ja šie pieņēmumi netiek apšaubīti, cerības un bailes var iznīcināt mūsu redzējumu un pazudināt mūs. Tā ietekmē mēs zaudējam savu spēku un patieso identitāti. Kur rodas cerības un bailes? Prātā, kas ir sadalīts duālos priekšstatos. Prāts ir visa pirmavots. Kur it prāts? Pirms atbildēt uz šo jautājumu, mums ir jāsāk mūsu meklējumi zinot, ka mēs neatradīsim taustāmu, vieliski esošu prātu. Viss pazūd tikpat ātri, cik parādās. Jo dziļāk mēs skatāmies, jo vairāk tas izzūd, līdz mēs nonākam tiktāl, ka mēs vispār neko vairs neatrodam. Tagad meklējumi ir galā. Mums patiešām nav ne mazāko ideju, ko darīt tālāk!

Vienā ziņā mēs esam pilnīgi pazuduši. Bet no otras puses, mēs ātri tuvojamies pirmatnējam stāvoklim, kuru Buda dēvēja par lielo tukšumu. Te nav nekādu dalījumu, atšķirību vai ierobežojumu. Mēs esam sasnieguši galīgo mērķi: sākotnējo, bezgalīgo, patieso prāta dabu.

Pa rūpīgi izliektiem varavīksnes lokiem mēs beidzot esam sasnieguši horizontu, kur vairs nav nekā kam dzīties pakaļ. Viss saplūst šajā neizmērojamā stāvoklī. Kad prāts izgaist patiesās dabas neierobežotajā dimensijā, atslābinaties un palieciet meditācijā. Šī ir centrālā vieta. Kad nav nekādu satraukumu vai ķermeņa un prāta duālisma, tad ir patiesa meditācija. Te nav nekādas maģijas. Vienkārši vērojiet paši savu prātu. Ja jūs nepārtrauksiet lūkoties tajā, jūs galu galā nonāksiet pie šī absolūtās nosvērtības svētlaimes brīža.

IENES PARĀDĪBAS UN DOMAS SAVĀ CEĻĀ

Meditācijas prakse māca mums pārvarēt priekšstatu nosacīto dalījumu starp parādībām un domām. Subjekts un objekts saplūst vienā veselā intensitātē. Mēs vairs neredzam pasauli kā autonomi pastāvošas lietas un vienības. Patiesībā pat atomi nav nekas nemainīgs. Kaut gan tiem ir daudz dažādu rakstura īpašību, atomi nav konkrēti, neatkarīgi objekti. Ikviena acīm redzama lieta ir nepastāvīga prāta konstrukcija, kas balstās uz lietu savstarpējo saistību. Nekas nepastāv ārpus šīs savstarpējās saistības. Pat pašā mazākajā atomā eksistē daudz atomu veidojošu elementārdaļiņu. Ikviena vienība var tikt sadalīta sastāvdaļās, kuras savukārt var tikt sadalītas tālāk līdz bezgalībai. Atomi un viss, ko tie veido, ir nekas cits kā noslēpumains patiesās dabas uzplaiksnījums, kas izpaužas kā parādības. Šī iemesla pēc lielie meistari spēj staigāt pa debesīm un transformēt elementus. Jūs varbūt teiksiet, ka viņi patiesībā neko nemaina tā rīkojoties, īstenībā viņi demonstrē savstarpēji saistīto realitāti un patieso dabu visam, kas parādās.

Sākotnējā daba ir apbrīnojami neaptverama. Bez raksturīgās esamības, lielais tukšums ir absolūti atvērts un elastīgs. Itin visas mirdzošās izpausmes ir dārgas un vienreizējas. To var redzēt daudzos veidos. Piemēram, visām būtnēm ir nedaudz atšķirīgas uztveres sistēmas. Dzīvnieki, dievi un cilvēki redz ļoti dažādas pasaules. Bet tieši tāpat notiek vienas kultūras cilvēku vidū.

Paskatieties uz šo (Rinpoče paceļ zvaniņu). Kaut gan katrs var pateikt, kā to sauc, mums katram ir savs uztveres un izpratnes veids, kas tas ir. Tas, kā jūs redzat sarkano krāsu, nebūt nenozīmē, ka citi arī tā to redz. Lietas nepastāv vienā nemainīgā veidā, kā tās izpaužas. Prātam ir ļoti īpašs veids, kā tas runā ar katru no mums, jo dažādas būtnes var raudzīties uz vienu un to pašu priekšmetu, bet neredzēt to pašu. Tas ir ļoti unikāli! Acīmredzamas atšķirības, kā piemēram dažādi redzes viedokļi, ir ārējās pasaules relativitātes daļa. Bet iekšēji, tas ir daudz dziļāk, jo mums visiem ir dažādas pieejas un mēs radam unikālas asociācijas, kas izgaismo mūsu īpašo veidu, tādējādi mēs katrs redzam pasaules individuālo versiju. Šī iemesla pēc ir tik daudz dažādu Budu. Piemēram, ir piecas Dhjani Budas. Katrs no tiem realizēja Budas dabu nedaudz savādākā veidā, un viņiem piemīt īpašas rakstura īpašības, kas sniedz labumu visām būtnēm. Līdzīgi kā sportisti, kas trenējas Olimpiādei, lai iegūtu zelta medaļu, piedzimšanas un dzīves bardo ir treniņu zāle, lai vingrinātu un īstenotu savas prasmes, kas tādējādi pārējiem bardo, īpaši ceturtajam, piektajam un sestajam nodrošina nosacījumus iegūt zelta, sudraba un bronzas medaļas. Pirmais bardo ir labākā vieta, kur pilnveidot šīs vērtīgās prasmes.

Tekstā, kurā ir uzsvērta šī būtība, lasām:

ŠAJĀ BRĪDĪ,

KURĀ TIKAI ŠOREIZ ESAM IEGUVUŠI CILVĒKA ĶERMENI

Būt cilvēkam, atrasties šīs labklājības un skaistuma ieskautam un saņemt iespēju realizēt Budas dabu ir kas īpašs un vērtīgs. Šis ir ļoti izšķirošs brīdis. Nedomājiet, ka šī situācija ir kaut kas pats par sevi saprotams, neizniekojiet to. Īstenojiet savu patieso dabu. Cilvēku pasaule ir unikāla vieta, kur mēs varam strādāt, lai paveiktu kaut ko nozīmīgu un pilnveidotu savu izpratni. Savas dzīves laikā Buda Šakjamuni atkārtoja to vairākkārt. Šī nav tīrā zeme, kā mēs varam novērot, paskatoties, kas notiek pasaulē, bet šī ir labākā vieta, kur mums mācīties un sevi pilnveidot.

Ir daudz citu pasauļu. Dažas ir īpaši skaistas, krāšņas un drošas. Salīdzinājumā mūsu pasaule var likties mazāk pievilcīga, bet patiesībā šī ir ļoti īpaša vieta, jo šeit mēs varam sasniegt briedumu un pārspēt sevi. Te ir tik daudz visa kā, kas veicina mūsu izaugsmi un palīdz atklāt un izpaust mums savu Budas dabu. Tādas īpašības kā drosme, uzticība un mīlestība tiek izpaustas pirmām kārtām kā atbilde uz daudzām situācijām. Ja mums izdodas sasniegt kaut ko nozīmīgu šajā pasaulē, mēs būsim spējīgi dodies arī uz citām vietām un piedzīvot augstākas realizācijas. Bet šobrīd, šī ir tā vieta, kur mums jāpaveic kaut kas nozīmīgs savā dzīvē.

Praktizējot piedzimšanas un dzīves bardo laikā, uzcītīgi praktiķi var sasniegt apgaismību vienas dzīves laikā. Jogi un Jogas ar augstu realizācijas pakāpi ir spējīgi uztvert visumu visā pilnībā kā dievību mandalu, kur visas formas tiek redzētas kā Budas ķermenis un visas skaņas tiek uztvertas kā apgaismoto būtņu runa vai Mantra. Šī nepārtraukti izpaudošā redzējuma patiesās dabas atpazīšana ir daļa no tīrās apziņas spontānās izpausmes. Galu galā viss parādās kā sākotnējā vieduma izpausme, un šajā realizācijā jūs variet sākt palīdzēt visām dzīvām būtnēm.

Kā teicis Guru Padmasambhava:

NAV ĪSTAIS LAIKS TURPINĀT DARĪT MUĻĶĪBAS.

 

SAPŅU BARDO

mi-lam bardo 

Ja jums ir dziļa izpratne par piedzimšanas un dzīves bardo, jūs varat iemācīties lietderīgi izmantot arī to laiku, kas tiek pavadīts miegā. Tibetiešu valodā to sauc par mi-lam bardo.

Saskaņā ar Vadžrajanas mācībām, piedzimšanas un dzīves bardo var iedalīt divās pamata kategorijās: dienas pieredzē un nakts pieredzē. Dienas laikā mēs strādājam un esam fiziski aktīvi. Naktī mēs apguļamies un atslābināmies. Tad par galveno nodarbi kļūst miegs. Dzīvniekiem piemīt līdzīgi paradumi.

Ik dienas mēs dodamies ārā no mājas un ar savu ķermeni, runu un prātu iesaistāmies dažādās darbībās. Parasti cilvēki necenšas kultivēt pozitīvās īpašības un uzkrāt nopelnus. Lielāko daļu laika mēs esam sasieti ar tādām jūtām kā greizsirdība un konkurence, kas balstās uz neviedumu un piesaistēm. Šīs ir raksturīgākās emocijas, kas piemīt cilvēkiem nomoda laikā.

Naktī lielākā daļa cilvēku dodas gulēt. Miegā prāts atkārtoti pārstrādā ieradumu modeļus, kuri ir līdzīgi tiem, kuri mums piemīt nomodā. Tātad sapņi seko rīcības veidam, kas valdīja dienas laikā. Ja jums ir nosliece sacensties ar kādu, vai pārspīlēt tādas emocijas kā vēlmes vai dusmas, šīs pašas īpašības parādīsies jūsu sapņos un ietekmēs jūsu pārdzīvojumus līdz brīdim, kamēr jūs pamostaties.

Miegs ir ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa. Tāpat kā barība, miegs ir nepieciešams mūsu fiziskai labklājībai. Kad mēs guļam, mūsu ķermenim un runai nekas nav jādara. Mums ir nepieciešama atpūta, tāpēc ārējās aktivitātes tiek pārtrauktas. Mūsu piecas maņas kļūst neaktīvas: acis neredz, ausis nedzird, deguns neko nesaož, mēle neko negaršo, ķermenis neko nejūt. Budas mācībās daudzviet miegs tiek aprakstīts kā truluma stāvoklis. To sauc arī par „mazo nāvi”.  Visas piecas maņas saplūst sestajā vai prāta apziņā. Tieši tur dzimst sapņi. Emocionālo noslieču ietekmē prāta apziņa plūst pa kanāliem, un mēs sākam sapņot.

Miega stāvoklī viss, ko jūs redzat, ir jūsu ieradumu atspoguļojums. Iespējams, jūs krītat no divsimt stāvu augstas ēkas jumta vai lidojat pa debesīm bez lidmašīnas. Iespējams, jūs pēkšņi izmisīgi cenšaties izglābties no gūsta vai laiski baudāt fantastiku greznību. Iespējams jūs vinnējāt loterijā vai gluži otrādi, jūs ārkārtīgi pārdzīvojat miljons dolāru zaudējumu. Lai ko jūs arī nepārdzīvotu, itin viss notiek nekur citur, kā vienīgi uz jūsu spilvena. Viss, ar ko jūs sastopaties sapņu bardo, parādās vienīgi un tikai jūsu šaurajā apziņas telpā un tās ieradumu ietvaros. Lielākā daļa sapņu atspoguļo rīcību un izturēšanos, kāda mums piemīt dienas laikā: pieņemšana un noraidīšana, analizēšana, strīdēšanās un karošana, parādās visa veida emocijas un rīcības gluži tāpat, kā tas notiek mūsu nomoda pārdzīvojumā. Mūsu prātu vada emocijas atbilstoši ieradumu modeļiem, neatkarīgi no tā, vai mēs esam nomodā vai guļam. Lielākā daļa sapņu, iespējams 80%, ir saistīti ar apstākļiem, kas iegūti šīs dzīves laikā. Apmēram 20% ir saistīti ar iepriekšējām dzīvēm vai to, kas vēl nav noticis, bet tā kā tas potenciāli eksistē, mūsu vērīgā apziņa atspoguļo to sapņos. Divi vai trīs procenti attiecas uz mūsu garīgo ceļu, piemēram, sastapšanās sapņos ar Budām un Bodhisatvām. Šie sapņi stiprina mūsu motivāciju un iedvesmo mūs praktizēt skaidro mīlestību un līdzjūtību. Bet neatkarīgi no tā, kāda veida sapnis tas ir, tie visi ir pārdzīvojumi, kuri gan rada, gan uztver prāts, tāpēc pat miegā mūsu prāts darbojas.

Nākamā rindkopā ir teikts:

MUĻĶĪGI GUĻOT KĀ LĪĶIM, BERŪPĪGĀ AIZMIRSTĪBĀ

Guru Padmasambhava lieto šādus stiprus izteicienus, lai rosinātu un pamodinātu mūsos apziņu par to, cik nozīmīgi ir attīstīt klātesamības nepārtrauktību un skaidrību sapņu stāvoklī, jo mēs lielu savas dzīves daļu pavadām miegā. Ja mēs nodzīvojam simts gadus, tad gandrīz četrdesmit no tiem tiek pavadīti guļot. Ja mēs varam izmantot šo laiku praksei, mēs varam ievērojami palielināt mūsu rīcībā esošo laiku, kurā panākt nozīmīgus rezultātus. Šim nolūkam Vadžrajanas sapņu jogas mācības sniedz mums ārkārtīgi lietderīgas metodes, ar kurām klātesamības praksi ienest sapņu stāvoklī, tā vietā, lai gulētu ierastajā veidā, kur šī iespēja tiek izniekota.

Trešā rindkopa skaidri norāda, kā mums ir jāguļ:

IEEJ DABISKAJĀ NELOKĀMĀS UZMANĪBAS TELPĀ

Esiet apzināti, gatavojoties miegam, saglabājiet tīru motivāciju. Pārstājiet būt neuzmanīgi, cenšieties iemigt nesasprindzinātas modrības stāvoklī. Kā praktizēt klātesamību pašā sapnī? To izskaidro ceturtā rindkopa:

APZINOTIES SAVUS SAPŅUS,

PRAKTIZĒ ILŪZIJAS TRANSFORMĒŠANU MIRDZUMĀ

Lai padarītu lietderīgāku laiku, kuru mēs pavadām sapņojot, sākumā mums jāapzinās, ka mēs sapņojam. Šis ir pirmais vingrinājums. Nākošais solis ir sapņa transformēšana, bet trešais tiek saukts par daudzveidošanu. Ceturtā prakse ir sapņa apvienošana ar skaidro gaismu. Sapņa apzināšanās, transformēšana, daudzveidošana un apvienošana ar patiesās dabas mirdzumu, šīs četras stadijas iezīmē sapņu jogas būtiskākos aspektus.

Šīs prakses var veikt jebkurā laikā, bet parasti tās veic pirms došanās pie nakts miera. Iesākumā nostiprinām savu motivāciju ar bodhičitu un dabiskās skaidrības apzināšanos. Šie divi aspekti ir visa garīgā ceļa pamats un struktūra. Bez tā jūsu prakse izgāzīsies, pat tad, ja esiet sasnieguši jau nelielu izaugsmi. Tiekšanās pēc bodhičitas un skaidrības apzināšanās ir pamatu pamats. Izjūtiet dziļu mīlestību un līdzjūtību pret visām dzīvām būtnēm, ieskaitot sevi pašu. Pilnībā atveriet savu sirdi ikvienam. Ja jums ir problēmas ar to, tad atcerieties, ka jūs veicat šo praksi par labu visām būtnēm, un ka ikvienam ir nepieciešama mīlestība, lai atmodinātu savu Budas dabu. Dziļi pārdomājiet tos daudzos labos iemeslus, kāpēc būtu nepieciešams rast sevī līdzjūtību pret katru. Tad, mainot savu attieksmi, mēģiniet to pielietot tieši šobrīd.

Tīrības apzināšanās varētu tikt saukta par dziļu novērtēšanas un godbijības sajūtu attiecībā pret visām Budām, Bodhisatvām un līnijas skolotājiem, kā arī laba sajūtu pret sevi pašu un patiesu pateicību par savu dzīves situāciju. Tas viss patiešām ir svarīgi. Šādā noskaņojumā sāciet sapņu jogas praksi.

Atslābiniet savu prātu, ļaujiet izgaist visiem priekšstatiem, izņemot tos, kas saistās ar bodhičitu, un pēc kāda brīža ļaujiet arī tiem aiziet, līdz kamēr esiet sasnieguši patiesās dabas sfēru, kas ir brīva no jebkādiem prāta safabricējumiem un jūs vairs netraucē laicīgās domas. Neļaujiet iezagties ne cerībām, ne bailēm, pārstājiet analizēt, vērtēt, ļaujiet pazust visām emocijām, tādām kā dusmas, greizsirdība vai piesaiste. Vienkārši visu atlaidiet, ļaujiet tam aiziet uz visām pusēm un izgaist, vienkārši palieciet esošā mirkļa tīrajā apzināšanās.

Otrkārt, domājiet tā, „Šonakt es noteikti apzināšos sapni kā sapni.” Veiciniet stingru apņēmību un iedvesmojiet sevi, ka jūs apzināsieties visus sapņus, kurus šonakt redzēsiet. Sajūtiet Budas, Guru Rinpoče klātbūtni un Bodhisatvu svētību, tas viss palīdz jums redzēt sapni kā sapni.

Stāvoklis, kurā šobrīd atrodamies, līdzinās sapnim. Mūsu sajūta par sevi ir kā sapnis. Patiesībā nav ne mazākas iespējas novilkt atdalošo robežu starp visu šo redzējumu, kuru pārdzīvojam tagad, un to, ko mēs šonakt sapņosim. Mēs atrodamies nomoda sapnī, un šonakt mēs pārdzīvosim sapni miegā. Tādējādi itin viss ir sapnis. Iedziļinieties šajā atziņā, jo tā tas patiešām ir! Nomoda stāvokļa uztvere ir jūsu prāta un mentālo procesu atspulgs. To pašu var teikt par uztveri sapnī. Tātad kāda ir atšķirība starp nomoda un sapņu stāvokli? Apsveriet iespējamību, ka nekādas būtiskas atšķirības nav. Mēs jau atrodamies sapņu stāvoklī. Naktī jūsu sapnis pats atrodas sapņu mājā sapņu gultā zem sapņu segas. Visas šīs vīzijas ir sapņi, Budas ir sapņu būtnes, priekšstati rada sapņiem līdzīgus stāvokļus, dienas sapņus, nakts sapņus, tie visi ir sapņi. Dziļi pārdomājiet šo atziņu, jo tas ir ļoti svarīgi.

Buda Šakjamuni bieži atgādināja saviem skolniekiem uztvert visas parādības kā sapni. Viņš izmantoja dažādus salīdzinājumus, kā piemēram, atbalsi, pilsētu mākoņos vai varavīksni, lai attēlotu parādību pasaules iluzoro dabu. Sapņi ir tikai vēl viens ilūzijas veids. Viss visums parādās un iegaist kā mirāža. Viss, kas attiecās uz mums pašiem, pat pašas izkoptākās īpašības, ir nekas cits kā sapņiem līdzīgas parādības. Nav nekā, kas nebūtu ietverts iluzorās būtnes sapnī, tāpēc dodoties gulēt, jūs vienkārši pārvietojaties no viena sapņu stāvokļa citā.

Ar šādu izpratni liecieties gulēt. Ir ieteicams apgulties uz labā sāna, paliekot labo roku zem labā vaiga. Kreisā kāja atrodas virs labās kājas, kreisā roka ir iztiepta un atrodas uz kreisā sāna. Šī ir tā pati poza, kurā atradās Buda Šakjamuni pirms sasniedza Mahaparinirvanu. To sauc par lauvas pozu.

Pirmām kārtām jums ir jārada sevī līdzjūtība un mīlestība pret visām būtnēm, kas atrodas sapnī. Tad apvienojiet to ar apzināšanos par to, ka visas lietas savā pamatā ir tīras. Trešais solis ir īstenot stingru apņēmību apzināties, ka jūs sapņojat. Patiesībā apstipriniet savu nodomu apzināties, ka viss, ieskaitot jūs pašus, ir sapnis, un tas, kas notiek, atrodoties miegā, ir tikai vēl viens sapnis. Pastipriniet šādu apņemšanos un tad nokoncentrējaties. Koncentrācijas stiprināšanai var izmantot dažādas metodes, piemēram vizualizēt Budu tēlus, sirds zilbes vai rituālos priekšmetus.

Viena no primārām metodēm, kura tiek izmantota, lai nostabilizētu koncentrāciju pārejas laikā no nomoda stāvokļa uz miegu, ir sarkana lotosa vizualizācija runas centrā. Iztēlojieties ļoti kuplu, sarkanu lotosu ar četrām ziedlapām, kas gatavojas uzziedēt. Ziedlapiņas vēl nav atvērušās, bet tās nav arī vairs gluži aizvērtas. To viducī ir spoža gaisma. Pilnīgi pietiekami ir koncentrēties uz gaismu. Ja jums izdodas, variet vizualizēt mazu baltu trijstūri savā trešajā acī, kura vidū sēž neliels Vadžrasatva.

Tā guļot, koncentrējieties uz šiem tēliem. Ļaujiet tiem kļūt arvien mazākiem un mazākiem, smalkākiem un smalkākiem, atslābinieties un iegrimstiet paši sevī. Tajā brīdī, kad jūs par to iedomājaties, no Vadžrasatvas, kas atrodas jūsu trešā acī, izplūst liels balts gaismas kūlis, kurš nosedz jūsu ķermeni. Tad viņš apsēžas jums priekšā. Koncentrējoties uz to, sāciet iemigt. Ja vien jūs neesiet nonākuši alaija stāvoklī, agri vai vēlu jūs sāksiet sapņot. Ja jums izdodas iemigt,  nepārtraucot savu koncentrāciju, jūs itin viegli atpazīsiet, ka atrodaties sapnī. Parasti, kad jūs apzināties, ka sapņojat, jūs tūdaļ arī pamostaties. Mācieties saglabāt šo apzināšanos, turpinot atrasties miegā un sapnī.

Sapņu praksi ir svarīgi veikt regulāri, ar prieku un centību. Ja mēs spējam atpazīt sapni kā sapni, mēs varam atpazīt ikvienas situācijas patieso dabu, pat tad, kad esam miruši. Bieži vien cilvēki neapzinās to, ka viņi ir nomiruši, bet par to mēs runāsim, kad būsim nonākuši pie piektā bardo.

Apzinoties sapni kā sapni un spējot saglabāt šo atklāsmi nepamostoties, turpiniet vērot sapni. Tas sagatavo jūs nākošam solim sapņu jogā, kurā tiek transformēts sapņa saturs. Tagad jūs variet paspēlēties un gūt kādu prieku. Te ir tā vieta, kur var veikt fiziskus vingrinājumus.

Ja vēlaties, jūs varat ļauties brīvam kritienam no trīsdesmit septiņi tūkstošu pēdu augstuma, pieskarties zemei, nenodarot sev ne mazākā ļaunuma, un ātri aizlēkt atpakaļ uz vietu, no kurienes jūs sākāt! Sapņa realitātē jūs variet transformēt jebko, ieskaitot sevi pašu. Ja vēlaties būt lauva, jūs acumirklī atradīsiet sevi lauvas pārdzīvojumā un zināsiet, kā tas ir, būt lauvam. Jūs variet pārvērsties arī par kalnu, koku, zemi, ūdeni, vīrieti vai sievieti, bērnu, par ikvienu no sešu pasauļu būtnēm. Fiziskie apstākļi jūs neierobežo. Jūs variet būt brīvs un neatkarīgs un darīt visu, kas ienāk prātā. Nav nekādu ierobežojumu. Jūs variet būt jebkas. Esiet ārpus savu cerību un baiļu ierobežojumiem. Piemēram, mums ir nosliece norobežoties no tā, kas mums nepatīk, bet sapnī mēs varam radoši pārveidot parādības, būtnes un notikumus, lai iedziļinātos savos noteiktos pieņēmumos un izskaustu savus priekšstatus, atklājot dziļāko patiesību aiz duālo sistēmu robežām un tradīciju ierobežojumiem. Šis ir atvērtības un brīvības vingrinājums, kuru sauc par transformāciju.

Sapņu jogas trešais aspekts ir daudzveidošana. Šajā līmenī jums paveras plašākas iespējas un lielāka daudzveidība. Transformācijas praksē jūs izmaināt lietas, bet pieturaties pie vienas konkrētas manifestācijas. Bet te jūs mēģināt pavairot sapņa aspektus, piemēram, sevi pašu, miljoniem reižu. Jūs varat pieņemt tūkstošiem formu vai darīt desmit dažādas lietas vienlaicīgi. Jūs varat būt dažādi dievi, vairāki Budas, Nāgs, trīs Bodhisatvas, ducis cilvēku, dažāda veida dzīvnieki un koku birzs, un tas viss vienlaicīgi. Jūs varat pavairot sevi miljons formās. Palieliniet dažādību un atveriet sevi tā, it kā jūs iemiesotu sevī visu kosmisko sistēmu. Apzinieties, ka tas viss esat jūs. Šīs prakses rezultātā atklājas mūsu dabas neaptveramais plašums.

Ja jums tas izdodas, jūs varat nonākt tīrajās zemēs un apmeklēt visas piecas Dhjani Budas vienlaicīgi, pasniegt ziedojumus, saņemt mācības un atgriezties no piecām debess pusēm vienā un tajā pašā laikā. Kad jūs meditējat Ratnasambhavas tīrajā zemē, saņemat mācību, pasniedzat ziedojumus, pavairojot sevi un ziedojumus tūkstošs reižu, jūs to pašu darāt Budas Amitabhas tīrajā zemē, kas atrodas rietumos, tāpat kā ziemeļos pie Amoghasiddhi un centrālā daļā, kur savā tīrajā zemē Dharmas ratu griež Buda Vairočana. Jūs varat apciemot pēc kārtas katru no viņiem vai būt ar viņiem visiem vienlaicīgi un saņemt visas mācības. Sapņu bardo prāts ir ātrāks par kosmisko kuģi vai gaismas ātrumu. Vienā acumirklī jūs variet nonākt, kur vien vēlaties. Ir dažādas tīrās zemes, kur cilvēki var nonākt un saņemt mācības, gūt visādus labumus un atgriezties atpakaļ. Tā ir tīrākā patiesība.

Visi lielie Ņingma tertoni sapņu stāvoklī ir nonākuši Guru Padmasambhavas tīrajā zemē. Daudzi sastop Guru Rinpoče ar savu vieduma dakini, Ješe Cogjal, aci pret aci nomoda pasaulē, bet bieži vien tas notiek arī sapņos. Parasti tertons atgriežas no šāda sapņa ceļojuma un uzraksta labu pamācības grāmatu par ceļojumu, kurā bija devies, kā viņš tika uzņemts, ar ko viņš sastapās un citas detaļas. Dažkārt vīzija līdzinās dažu nedēļu vai mēnešu pieredzei, bet pēc mūsu laika mērījuma viņi neizbēgami atgriežas nākošās dienas rītā. Piemēram, Casum Lingpa, kurš ir viens no pazīstamākajiem Ņingma tertoniem, redzēja sapni, kad viņš bija apmeties kalnos centrālajā Tibetā. Viņam nebija ne telts, ne guļammaisa. Viņš gulēja tieši uz klints akmeņiem, kad ieradās piecas dakini un teica, „Nāc līdz, mums jādodas prom”.

Viņš pajautāja, „Uz kurieni?”

„Satikt savus vecākus”, viņas atbildēja, izvelkot lielu plecu šalli. „Sēdies, mēs tevi aiznesīsim”.

Casum Lingpa atteica, „Es negribu nekur iet. Es labāk palikšu tepat”.

Bet dakini sacīja viņam, „Tev ir jānāk. Ir pienācis laiks, tāpēc ejam”. Viņām nācās piespiest viņu gluži vai ar varu. Katra no dakini turēja savu šalles stūri un pacēla viņu debesīs.

Kad viņš lidoja virs Indijas, viņš palūkojās zemē un bija izbrīnīts, „Kas tas ir par kalnu? Kā sauc to upi?” Viņa apraksts līdzinās pārdzīvojumam, kuru mēs izjūtam, kad ceļojam ar lidmašīnu. Pēc ierašanās viņš sastapa Ješe Cogjal un Guru Padmasambhava. Casum Lingpa piemin, ka Ješe Cogjal bija ļoti laipna pret viņu. Viņš piedalījās lielā ceremonijā ar Guru Padmasambhava un vairākām citām realizētām būtnēm. Ješe Cogjal nosēdināja Casum Lingpa sev blakām, un tas lika viņam justies laimīgam. Beigās, kad viņi teica, ka viņam jādodas atpakaļ, viņš uzstāja, ka nevēlas atgriezties. Guru Padmasambhava sacīja, ka viņam tagad jādodas prom, bet vēlāk viņš varēs atgriezties. Viņš bija pavadījis tur jau trīs nedēļas, kad Ješe Cogjal viņu pavadīja līdz vārtiem, kur viņa atgriešanos gaidīja četras dakini. Ješe Cogjal pateica viņam, ka no šī brīža viņi būs nešķirami, un nododot vēl dažus norādījumus, atvadījās. Kad dakini nolaidu viņu zemē, viņš atradās atkal kalnos, virs galvas spīdēja saule un viņš sēdēja tajā pašā vietā. Šāda veida redzējums, kuru piedzīvoja Casum Lingpa, nebija nekas unikāls, daudzi tertoni bija snieguši līdzīgas liecības un aprakstus par to, ko viņi bija redzējuši tīrajās zemēs. Citu lielu tertonu, kura vārds bija Dro-‘dul/Dud-‘dul/Chögyur Lingpa,  arī debesīs līdzi paņema dakini. Kad viņš ieradās Guru Padmasambhava tīrajā zemē, viņš ieraudzīja četrus vārtus. Viņš kopā ar pavadonēm piegāja pie vārtiem austrumos un sāka tos vērt vaļā, kad viņa priekšā parādījās varenā dakini. Viņa nosvieda viņu priekšā kaut ko tādu, kas ietina visu pilnīgā tumsā, tāpēc viņi nespēja ieiet. Tad dakini pavadones pieveda viņu pie dienvidu vārtiem. Kad tos atvēra, parādījās tā pati varenā dakini un nosvieda kaut ko melnu, kas pilnībā nosprostoja durvis. Viņi devās pie rietumu un ziemeļu vārtiem, bet notika tieši tas pats. Tad Chögyur Lingpa jautāja dakini vārtu sargātājai, „Kāpēc tu esi tik ļauna?” Viņa atbildēja, „Es neesmu ļauna, bet tu bija ļoti nežēlīgs pret mani!” Tertons atbildēja, „Es neatceros, ka es būtu tev kaut ko nodarījis.” Tad viņa paskaidroja, „Kad Jetsun Lingpa deva mācības, es arī tur biju. Es biju tā neglītā veča, pret kuru tu biji tik nežēlīgs. Vai tagad tu atceries? Tāpēc es neļaušu tev tikties ar Guru Padmasambhava. Dro-‘dul/Dud-‘dul/Chögyur Lingpa sacīja, „Piedod man. Man nebija taisnība, un es atvainojos par rupjību. Es to ļoti nožēloju, tā bija liela nevērība no manas puses.” To dzirdot, viņa plaši atvēra vārtus.

Tas, ko es šodien izstāstīju, ir tikai īss atstāsts, bet daudzi tertoni ir atstājuši aiz sevis izvērstus aprakstus. Piemēram, kad dakini atveda Casum Lingpa pie pils, viņi visi kopā atvēra galvenos vārtus. Viņš apraksta kādā krāsā bija vārti un visas lietas, kuras viņš ieraudzīja, ieejot caur vārtiem, skaistos dārzus, Guru Padmasambhavas emanāciju, dažas lamas, un daudz citas specifiskas detaļas. Visi lielie tertoni saglabāja detalizētus pierakstus par to, ko bija pieredzējuši. Ja jūs spējat saglabāt apzināšanos sapnī, jūs variet piedzīvot to pašu, ko lielie meistari. Tādi redzējumi rodas paši no sevis. Lieliem tertoniem patiesībā nav nepieciešams veikt prakses, kuras mēs šeit izskaidrojam, jo viņi vienmēr apzinās esamības dabu, kas līdzinās sapnim; šie notikumi atspoguļo izpratni caur īpašām detaļām, kuras viņi pārdzīvo.

Ceturtais solis ir sapņa apvienošana ar tīro gaismu, patiesās dabas mirdzuma aspektu. Tas ir vissvarīgākais šajos vingrinājumos. Mācieties saglabāt šo izpratni sapņu stāvoklī. Jūs variet vienkārši apzināties sapni, vai arī sākt to daudzveidot vai transformēt, taču būtiski ir saglabāt šo vienoto apzināšanos.

Tīrajai gaismai vai sākotnējam mirdzumam piemīt daudz dažādi aspekti, bet vissvarīgākais ir tas, ka pilnībā izpaliek piesaiste un valda brīvība no pieķeršanās. Labākais veids, kā veikt sapņu jogu ir nepieķerties sapnim, nebūt piesaistītam pie sapņa apzināšanās, neturēties pie daudzveidošanas vai transformēšanas rezultātiem, un vispār, nepiesaistīties ne pie vienas no šīm praksēm. Ja jūs nepieķeraties, sapņi paši pārvēršas un sāk mirdzēt, kļūstot gandrīz caurspīdīgi kā tīrā gaisma. Tādējādi sapņi kļūst par piecu viedumu izpausmi. To sauc par sapņa apvienošanu ar tīro gaismu vai sapņa saplūšanu ar patiesās dabas mirdzumu.

NEGULIET KĀ DZĪVNIEKI

Piektajā rindkopā Guru Padmasambhava atkal mūs mudina īstenot tīru apņemšanos gūt sekmes, stiprinot apzināšanos, un saglabāt atslābinātu modrību sapņu bardo. Mēs tiekam pamācīti veikt prakses, kas sajauc sapņu un nomoda stāvokli un apvieno nakts uztveri ar dienas uztveri. Ar vingrinājumiem atpazīt, daudzveidot, transformēt un apvienot sapni ar tīro gaismu mēs iemācamies atbrīvoties no visām piesaistēm un pieķeršanās pie iluzorām parādībām. Forma ir sapnis, sajūta ir sapnis, pieskāriens, skaņa un garša ir sapnis; prāta stāvoklis arī līdzinās sapnim. Samsara un nirvana ir sapnis, un apskaidrība ir lielais sapnis. Tāpēc Guru Padmasambhava mudina mūs sapludināt sapņa un nomoda realitātes. Patiesībā tās jau ir sajaukušās. Galu galā starp tām nav nekādas atšķirības. Kā Buda pamācīja Sabhuti Pradžnaparamita mācībā, „Uztver visas parādības kā sapni”. Taču ne jau tikai tāpēc, ka Buda tā teicis, mums būtu jānotic. Mūsu pašu pieredze mums to parāda. Visas šīs ārējās izpausmes ne ar ko neatšķiras no sapņa. Tās ir tik līdzīgas, ka nav iespējams noteikt atšķirības starp tām, pat tad, ja mēģinām to izdarīt no loģikas viedokļa. Piemēram, šovakar mēs esam Vestpalmbīčā. Es runāju un jūs klausāties, bet pirms tam, kur jūs bijāt? Kur ir vecāki, kuri mums bija, kad bijām bērni? Kur ir vecā skola? Kādi draugi jums bija? Par ko jūs runājāt? Ko jūs darījāt? Tās visas tagad ir tikai atmiņas. Mēs nekādi citādi nevaram to atsaukt šeit, kā tikai savās atmiņās. Pagājušās nakts sapnis ir gluži kā šīs atmiņas, jo mēs nevaram to atdzīvināt šeit taustāmā veidā. Padomājiet par atmiņām, kuras parasti tiek uzskatītas par reālām, jo tās atbilst mūsu pagātnes pieredzei nomoda stāvoklī, un sapņiem, kuri parasti tiek uzskatīti par nereāliem. Papētiet uzmanīgi, un es nedomāju, ka jūs atradīsiet jelkādu atšķirību starp sapņiem un atmiņām, ja nu vienīgi savā iztēlē. Padomājiet, kā mainās mūsu fizioloģija. Zīdainim esot, jūs neesiet pārāk smagi. Varbūt jūs sverat dažus kilogramus un esat apmēram pēdu gari. Jūs nekad vairs nebūsiet tik mazi. Tas ir tā, it kā tas būtu noticis sapnī.

Kas attiecas uz mani, tad esmu dzimis Tibetā, un tur arī uzaugu. Es ļoti dzīvi atceros daudzus notikumus, bet tie visi ir tikai atmiņas. Kopš tā laika Tibeta ir ļoti stipri izmainījusies. Ja es tur atgrieztos, es neatrastu neko, kas būtu palicis tāds kā agrāk. Kad es kļuvu nedaudz vecāks, es šķērsoju Himalajus un pārcietu dažādas grūtības, līdz beidzot es nonācu Indijā, kur nodzīvoju daudzus gadus. Tagad tas viss ir pagājis un ir beigusies vēl viena sapņa sadaļa. Šobrīd es esmu Savienotajās Valstīs un strādāju pie jaunas nodaļas. Varētu teikt, ka šajā dzīvē es esmu piedzimis jau trīs reizes. Tas ir tikai mans personiskais piemērs, bet pamatā tieši tā tas arī ir.

Ja mēs uzmanīgi pavērojam parādības, tās visas līdzinās sapņiem, bet ļoti bieži mēs neieskatāmies tik vērīgi; mēs virspusēji tulkojam lietas un pieķeramies duālām nosliecēm, pastiprinot vecos paradumus. Patiesībā, pat šis brīdis ir mainīgs, kustīgs, gaistošs. Nekas no tā visa nav stabils vai pastāvīgs. Kas ir pagājis, nekad vairs neatgriezīsies tagadnē. Viss atrodas kustībā, nekas nepaliek tāds pats kā bija, gluži kā mūsu sapņi. Šī iemesla dēļ Buda salīdzināja visu parādību dabu ar spoguli, maģisku ilūziju, burbuli straumē, zibens zibsni utt. Šis gaisīgums piemīt ne tikai tām lietām, kas notikušas sen atpakaļ, bet arī šī rīta notikumiem, kas pastāv vienīgi mūsu atmiņā. Tas viss ir jau pagājis. Tā bija tikai vēl viena sapņu sērija, kurai mēs izgājām cauri līdz nonācām pie šī sapņa. Tāda ir lielā sapņa realitāte.

Tā kā esam Vadžrajanas praktiķi, mūsu prātiem ir jāmaina virziens. Ir nepieciešama nepārtraukta, priekpilna centība, lai veiktu vairāk pozitīvu rīcību, lai iegūtu dziļāku izpratni, attīstītu viedumu, iejūtību un līdzjūtību. Jo lielāka ir mūsu apņēmība, jo vieglāk ir pārvarēt negatīvās jūtas un reaktīvās emocijas. Tie, kuri aizrautīgi seko šim virzienam, attīsta nepārtrauktu atklāsmi apskaidrības ķermenī, runā un prāta viedumā vai apskaidrības emanāciju. Viņi redz visus trīs Budas aspektus nepārtraukti, un viņiem piemīt dziļa izpratne par to mijiedarbību. Šī pati atklāsme var turpināties arī naktī, sapņa stāvoklī. Tas nozīmē, jūs esat nostiprinājuši savu prātu vieduma sfērā, piepildījuši to ar mīlestību un līdzjūtību, divdesmit četras stundas diennaktī.

Balstoties uz sapņu bardo izpratnes, mēs varam sasniegt dziļus rezultātus un sniegt labumu visām samsaras sapņa dzīvām būtnēm, jo mēs zinām, ka patiešām neesam ierobežoti ar vispārpieņemtiem priekšstatiem un aizspriedumiem. Ja jūs radāt milzīgu vitalitāti, drosmi un paļāvību, zināšanas, kas atbrīvojas, sāk izpausties gan sapņos, gan ārpus tiem, pārveidojot un sniedzot labumu ikvienam. Tā kā visām parādībām ir iluzora daba, mēs spējam sasniegt maksimālo rezultātu. Ja lietas patiešām būtu konkrētas un stabilas, mēs nekad nevarētu piedzīvot izaugsmi vai attīstīties. Bet tā kā viss līdzinās sapnim, mums ir iespēja atklāt un atsegt visas apskaidrības lieliskās īpašības un mirdzošo svētību, kas kā  saules gaisma apspīd visas dzīvās būtnes. To izprotot, mēs varam izmantot sapņus, lai dotu labumu citiem. Neko daudz nezinot par esamības dabu, kas līdzinās sapnim, un meklēt sākotnējo dabu ego piesaistes redzeslokā ir veltīga nodarbe. Tāda īsumā ir sapņu jogas mācība.

MEDITĀCIJAS BARDO

Sam-ten bardo

Pastāv vairāki meditācijas veidi. Jūs visi esiet dzirdējuši par Šamathu (shamatha), Vipašjanu (vipasanna), meditācijas radīšanas stadiju, kurā ir iesaistīta vizualizācija, un nobeiguma stadijas meditāciju (rtsa-rlung). Tas viss palīdz prātam kļūt lēnākam, mierīgākam un koncentrētam, tādējādi domas to vairs netraucē. Tāpat kā sapņu jogā visām meditācijas formām ir jābalstās uz bodhičitas motivāciju un sākotnējās tīrības apzināšanos. Šie divi aspekti vienmēr ir ļoti būtiski. Bodhičita ir pamatne, un sākotnējās tīrības apzināšanās ir katras prakses iekšējā struktūra.

KAD VIRS MANIS NOLAIŽAS KONCENTRĀCIJAS BARDO,

APSTĀJAS VISAS KLĪSTOŠĀS UN MALDINOŠĀS DOMAS

Sargieties no izklaidības, neklīstiet saraustītās domās. Tie ir lielākie meditācijas šķēršļi. Ieņemiet ērtu pozu, turot muguru taisnu, un ļaujiet iegrimt meditācijai mierpilnā un skaidrā stāvoklī. Palieciet nokoncentrēti, neļaujiet, ka jūs novērš prāta darbība, un turpiniet saglabāt prātu šādā stāvoklī, neatkarīgi no tā, kas ir jūsu meditācijas objekts. Un tas pamatā arī ir viss. Kā teica Guru Padmasambhava, „Nenovērsties, nepiesaistīties, un būt brīviem no visiem aspektiem”. Šīs trīs īpašības ir būtiskas katrai meditācijas formai.

Ir nepieciešama arī pareiza motivācija un priekpilna centība. Meditācijas laikā jūs sastapsieties ar šķēršļiem, pieķeršanos, nepārvaramām domām un sajūtām, un citiem kavēkļiem. Saglabājot mērķi, meditējiet bez novēršanās neierobežotā plašumā, kurš iet ārpus jebkādiem teritoriāliem ierobežojumiem, kas ir visu aptverošā būtība. Atslābināšanās šajā stāvoklī arī ir meditācija.

SAGLABĀJIET NOTURĪBU GAN RADĪŠANĀS, GAN NOBEIGUMA STADIJĀ

Meditatīvo prakšu iedalījums radīšanas/vizualizācijas un nobeiguma/izgaisināšanas stadijā ir kopīgs visām Vadžrajanas Budisma skolām. Tie ir līdzekļi kā kļūt noturīgam un stingram savā meditācijā. Radīšanas stadijas prakse ir izpratne par visu parādību tīrību un skaidrību, ieskaitot sevi pašu, tāpēc viss tiek uztverts kā Budas mandala. Šī mandala nav taustāmi pastāvoša lieta, tai piemīt atspulga, mirāžas, sapņa vai varavīksnes daba. Tā ir tīrās gaismas vieduma izpausme, patiesās dabas mirdzošais aspekts. Pat īsajās Šitro praksēs, visas parādības izpaužas kā miermīlīgo un dusmīgo dievību mandala, un šīs dievības izgaist varavīksnes gaismā. Visas skaņas ir Mantra, un visas pārejošās domas ir atvērtas debess maģiska emanācija, to daba līdzinās debesīm. Šāda izpratne raksturo meditācijas radīšanas stadiju, kas nozīmē, ka jūs esiet relatīvi brīvi no piesaistēm un pieķeršanās pie sevis un parādībām un ka jūs spējat saplūst ar patieso dabu, ārpus visiem aizspriedumiem un ierobežojumiem, kur nepastāv nekāda duālisma. Atslābināšanās šajā dabiskās skaidrības stāvoklī tiek saukta par nobeiguma vai pilnveidošanas stadijas praksi.

Skaidrības apzināšanos var veicināt dzīvojot un apzinoties, kāds dārgums ir cilvēka dzīvība, līnijas mācības un visa dzīvā radība.Katra situācija ir patiešām īpaša. Ieraugiet to, mācieties novērtēt un baudīt to, atklājiet un priecājieties par skaistumu, kas valda pasaulē un jūsos. Atklājiet mandalu un apzinieties, ka tīrā zeme nav tālu. Tā ir tepat. Šitro mācībās ir teikts, ka miermīlīgās un dusmīgās Budas neatrodas kaut kur ārpusē; paša ķermenis ir dievības pils, un viss visums no sākta gala atrodas apskaidrotā stāvoklī.

Ar katru rašanās brīdi, apzinieties tā dārgumu un skaidrību, un veltiet sevi šai lielajai realizācijai.

Guru Padmasambhava teica:

ŠAJĀ VIENVIRZIENA MEDITĀCIJĀ, PĀRTRAUCIET VISAS DARBĪBAS

Uz kādu brīdi nolieciet visu pie malas, pat tad, ja tas, ko jūs darāt, ir kaut kas ļoti labs.

UN NEĻAUJIET, KA JŪS IETEKMĒ MALDINOŠĀS EMOCIJAS.

Sargieties no ļaušanās negatīvām emocijām. Guru Padmasambhava to vēlreiz uzsver, jo tas ir izšķirošs aspekts meditācijas praksē. Runājot konkrētāk, Vadžrajanā mēs meditējam, vizualizējot Guru Padmasambavu un skaitot viņa Mantru, un noslēgumā Guru Padmasambhava izgaist sākotnējā plašumā kā vieduma gaisma viņa pierē, kaklā un sirdī, kas pilnībā saplūst ar mūsu ķermeni, runu un prātu tīrās apzināšanās stāvoklī. Meditācija ir palikt šajā skaidrībā. Šī ir prakses galvenā daļa. Pēc tam tiek novēlēti labumi.

Ikreiz, kad sajūtat, ka esat izdarījuši kaut ko labu, nekavējieties padalīties nopelnos ar pārējām dzīvām būtnēm, visām bez izņēmuma. Turpiniet ar mīlestības un līdzjūtības motīvu un pabeidziet sesiju ar novēlējuma lūgšanām, sūtot svētību visām radībām. Priekpilni dalieties labestībā ar visu pasauli. Kādā veidā labuma novēlējumi palīdzēs mums sasniegt apskaidrību? Daloties ar savu labvēlīgo karmu ar visām dzīvām būtnēm, atveras jūsu sirds un prāts, un paplašinās mīlestības un līdzjūtības apzināšanās. Sūtot svētību visām radībām bez izņēmuma, jūsu lūgšana pārvēršas par neierobežotu plašumu. Ja labumu novēlēšanu neaizkavē duālās domas, jūs sasniedzat bezgalīgu apziņas stāvokli.

Ja mēs šādi nedalāmies savos nopelnos, ja mēs neizjūtam mīlestību un līdzjūtību pret visām dzīvām radībām, mēs radām nepatiesus dalījumus, un mēs nekad nebūsim spējīgi kalpot citiem. Galu galā šīs labprātīgi radītās robežas atgriež mūs nepakļāvīgā ego-piesaistes stāvoklī, tieši tur, kur mēs bijām pirms sākām praktizēt. Ego pieķeršanās aptumšo mūsu spēju būt viediem un liedz mums iespējas iesaistīties jēgpilnā darbībā. Viss noslēdzas statiskā un fiksētā stāvoklī, tāpēc, kad pienāk laiks, mēs nespējam sev palīdzēt vai aizsargāt sevi, par citiem nemaz nerunājot. Tāpēc vienmēr sāciet mīlestības, līdzjūtības un bodhičitas garā. Meditējiet uz Budu, skaitiet Mantru un nobeigumā izgaisiniet vizualizāciju, saglabājot koncentrāciju uz patieso dabu. Katras sesijas beigās novēlot prakses laikā gūtos labumus visām dzīvām būtnēm,  saglabājiet savas sirdis un prātus atvērtus. Šis ir ārkārtīgi vienkāršs formālās prakses skaidrojums.

Ja jūs esiet praktiķis ar augstākām spējām, brīdī, kad jūs atpazīstiet prāta patieso dabu, sākotnējo stāvokli, jūs esiet pilnīgi apskaidroti. Šī spēja ir augstākās realizācijas pakāpes joga vai jogini pazīme. Tā piemēram, atpazīstot prāta patieso dabu, slavenais Dzogčena meistars Garab Dordže, vienā acu mirklī kļuva pilnībā apskaidrots. Jebkurā gadījumā intervāls starp atpazīšanu un pilnīgu apskaidrību ir pavisam neliels. Pēc tam, kad sākotnēji bija atpazīta patiesā daba, šīs būtnes ātri iemācījās uztvert visas parādības kā sākotnējā vieduma izpausmes. Guru Padmasambhava, lielais meistars Vimalamitra un Šrisingha ir šī otrā veida adeptu piemēri. Viņi realizēja sevi un visu pārējo kā sākotnējā vieduma manifestāciju: tukšuma un parādību vienotību.

Cietiem Indijas un Tibetas lieliem meistariem nācās ilgi meditēt, pirms viņi sasniedza šo izpratni. Pēc gadiem ilgas meditācijas un prakses viņi sasniedza apgaismību. Tā piemēram, Tibetā dzīvoja meistars vārdā Jetsun Sangje Vangčuk, kurš meditēja divpadsmit gadus, pirms realizēja varavīksnes ķermeni. Arī Mipam Gonpo meditēja daudzus gadus, līdz beidzot realizēja varavīksnes ķermeni. Meistars Dang Gangma Langjal meditēja apmēram sešus gadus, kamēr īstenoja transcendentālo varavīksnes ķermeni. Visi šie meistari praktizēja meditāciju vairākus gadus, pirms sasniegt transcendentālā vieduma varavīksnes ķermeni. Patiesībā meditācijas bardo ir plaša tēma. Kā redziet, visi bardo ir ietverti meditācijas bardo, jo starp visiem bardo tikai meditācijā mēs varam atpazīt patieso dabu. Līdzko jūs apzināties patieso dabu, bardo neviedumam pienāk gals. Tāda īsumā ir mācība par meditācijas bardo.

 

NĀVES BRĪŽA BARDO

Chik-khai bardo

Dzīvei seko nāves brīža bardo. Nāve ir neizbēgama šajā ceļā, pa kuru mēs ejam. Visas savienotās lietas izirst. Dzimšanai seko dzīve, pēc tam nāve; tāda ir visu būtņu dabiskā esamības secība. Lietas parādās, paliek kādu brīdi un tad sairst. Nekas un neviens nav izņēmums. Tas attiecas arī uz mums. Jautājums ir tikai par to, kad tas notiks. Relatīvā līmenī jums var būt ir atlicis dzīvot vairāk vai mazāk, bet ikviena radība, kas kādreiz dzīvojusi, nomirst. Laicīgā vara, skaistums un labklājība to nenovērsīs. Kaut gan mums ir nosliece baidīties no nāves, tā nav ļauna, tā ir dabiska transformācija, kuru mēs visi jau kādreiz esam piedzīvojuši vairākas reizes. Nāve kalpo dzīves atjaunināšanai, un tā ir realitātes neatņemama sastāvdaļa, iekams mēs neesam realizējuši Budas dabu.

Daudzi no lieliem meistariem ir rakstījuši savā dzejā, ka mēs mirstam tikai tāpēc, ka esam gatavi jaunai piedzimšanai. Tā ir notiekošā procesa sastāvdaļa, vienai pārdzīvojumu formai nepārtraukti seko cita. Pēc cipara viens nāk cipars divi. Pieņemiet nāvi drosmīgi un mierpilni, esiet laimīgi par to, ko esiet sasnieguši. Aizejiet ar prieku. Šāda veida iedvesmas pilna nāves pieņemšana ir nepieciešama visiem, pat vienkāršiem cilvēkiem. Prakse un meditācija mums palīdzēs iemācīties nomirt apzināti, atpazīstot patieso dabu un saplūstot ar vīzijām. Šīs spējas ir nenovērtējams dzīves prakses rezultāts.

Lai labi aizietu, ir ļoti būtiski nāves brīdī būt apmierinātiem un mierpilniem. Atlaidiet visas bailes un nožēlas, neesiet skumji un neturieties pie zaudējuma vai nošķirtības sajūtas. Bet pagaidām izziniet šo procesu un sagatavojiet sevi, lai pāreja būtu viegla un gluda. Sniegtie apraksti visos sīkumos brīdina mūs par to, kas mūs sagaida, tāpēc mums ir iespēja iepazīties ar sarežģīto notikumu gaitu un iemācīties adekvāti un drosmīgi reaģēt katrā miršanas stadijā, neļaujot veltīgām cerībām un bailēm sevi novērst.

 

ELEMENTI

Mēs esam piedzimuši un dzīvojam starp pieciem elementiem: zeme, ūdens, uguns, vējš un telpa. Telpa valda visur. Tā ir visapkārt. Buda mācīja, ka zemes rašanās ir balstīta uz telpas, kam seko spēcīga vēja enerģija, ūdens, zeme un uguns. Visas iekšējās un ārējās parādības, viss, ko mēs uztveram, priekšmeti, kurus izmantojam, mūsu ķermeņi, vietas, kur uzturamies, un barība, ko ēdam, sastāv no šiem pieciem elementiem. Mēs esam ļoti cieši saistīta ar šiem elementiem, un ja kāds no tiem iziet no līdzsvara, var rasties nopietnas problēmas.

Šī puķu dārza un visu šo koku labklājība ir atkarīga no šī līdzsvara. Jums jābūt priekšstatam par elementu sarežģīto mijiedarbību, kas veido mūsu apkārtējo vidi. Tāda pati sistēma veido mūsu ķermeni. Vismazākais līdzsvara trūkums var novest pie slimības. Kad elementi pārstāj savstarpēji koordinēt un rezultātā tie izirst, iestājas tas, ko mēs saucam par nāvi. Guru Padmasambhava deva paplašinātas Dzogčena mācības par iekšējo un ārējo elementu savstarpējo iedarbību, aprakstot, kā tie darbojas un izirst, tā ir Pašradušās Apzināšanās Tantra.

Tagad aplūkosim piecu elementu īpašības, un kā tās izpaužas ķermenī. Mūsu miesa, kauli un muskuļi, tie visi ir daļa no zemes elementa. Asins, gļotas un citi šķidrumi ir daļa no ūdens elementa. Vitālais siltums vai ķermeniskais karstums ir radies uguns elementa rezultātā. Elpa, cirkulācija un visas kustības ir atkarīgas no vēja elementa. Apziņa vai prāts tiek uzskatīts par daļu no debess vai telpas elementa. Visas atvērtās, nesavienotās telpas ķermenī nav nekas cits kā telpa, kura ir aizpildīta ar visuma formām, tādām kā saule un mēness.

Šie pieci elementi veido fundamentālo pamatu pasaulei, kurā mēs eksistējam. Kad mēs mirstam, pieci elementi izšķīst un ķermenis sairst. Vitalitātei, kas tos bija apvienojusi, vairs nepietiek enerģijas tos organizēt un uzturēt šajā formā, tāpēc elementi tiek atbrīvoti visumā. Kad palikusi vienīgi apzināšanās, ir iestājusies nāve.

 

HAOSS VĒJOS                                                        

Elementu sairšana izraisa primārās pazīmes, kas liecina par nāves tuvošanos. Pārsvarā šīs pārmaiņas atspoguļo ķermeņa sistēmas dabisko deģenerāciju, kas notiek vecuma un slimību ietekmē. Guru Padmasambhavas Dzogčena mācībās ir norādīts, ka vēja elements ir mūsu fiziskās sistēmas pamats. Vējš spēlē galveno lomu ķermeņa izveidē, uzturēšanā un attīstībā. Vēji rada visas čakras un kanālus. Pirmā gaidāmās nāves pazīme izpaužas kā pastiprināta nekārtība vēja sistēmā. Kad ir traucēti vēji, tas nekavējoties ietekmē pārējos elementus, un sākas sairšana.

Bērna ieņemšanas brīdī, smalkā prāta apziņa un vējš apvienojas, lai sapludinātu tēva un mātes galvenos elementus zigotā¹. Vējš turpina organizēt elementus, līdz kamēr sāk attīstīties embrijs. Šī vēja spēks rada visus lielākos kanālus, izplata elementus un attīsta nervu un cirkulārās sistēmas. Visā visumā mums ir pieci vēji. Dzīvības spēka vējš ir saistīts ar sirdi, tas padara to stipru, lai tā spētu nepārtraukti cirkulēt asinis. Augšupvērstais vējš stiprina elpu, palīdzot mums ieelpot skābekli un izelpot gāzes, kuras mums nav nepieciešamas. Lejupvērstais vējš apstrādā vielas, kuras mēs nevaram izmantot un izvada tās ārā. Uguns vējš palīdz sagremot barību un izplata to uz jebkuru ķermeņa daļu, kur tā nepieciešama. Visuresošais vējš ir kā rezerves armija, kas atbalsta pārējās vēju sistēmas, izplatoties pa visu ķermeni. Kad sāksies mūsu miršanas process, šo vēju normālā kustība tiks pārrauta.

Pirmais, kas pārstāj kārtīgi darboties, ir visuresošais vējš, un rezultātā visas kustības kļūst apgrūtinātas. Viss jūsu ķermenis var kļūt nejūtīgs, un jūsu rokas un kājas būs grūti pakustināt. Tas savukārt ietekmē dzīves spēka vēju. Kad tas notiek, prāts kļūst miglains un to pārņem bailes, jo tas nespēj atpazīt priekšmetus un nevar tos labi saskatīt. Līdzsvars, kas ir izjaukts, izplatās tālāk, sagraujot lejupvērstā vēja sistēmu. Kļūst apgrūtinoši kontrolēt savu zarnu izvades sistēmu. Tas ietekmē augšupvērsto vēju, tāpēc var parādīties elpas trūkums. Visbeidzot tiek sagrauta gremošanas sistēma, kas nodrošina gremošanas siltuma izlīdzināšanu ķermenī. Izjūkot uguns vēja sistēmai, pazūd ķermeņa siltums. Pēdas un rokas kļūst aukstas, jo ir izjaukts siltuma līdzsvars. Ķermeņa temperatūra pakāpeniski sāk samazināties, kas arī ir saistīts ar vājo gremošanu.

Šādi pārdzīvojumi parasti norāda nāves tuvošanos, un kaut gan nosacījumi var mainīties, lielākoties šīs pazīmes liecina, ka apziņa gatavojas atstāt ķermeni. Palielinoties nekārtībām vēju sistēmā, rodas traucējumi kanālos. Pirmās sekas skar nabas čakru.

 

ZEME IZŠĶĪST ŪDENĪ  

Naba ir primārais ķermeņa aizsākums. Kad jūs tiekat ieņemti un sākat iegūt formu mātes klēpī, ķermenis attīstās vēju kustības rezultātā, kas plūst no kanāla nabas rajonā. Sairšanas procesa laikā, pirmās izmaiņas parādās vietā, kur tās sākotnēji bija radušās, vēju kustībā, kas saistīta ar nabas čakru. Līdzko nabas čakra sāk sairt, vēji arvien vairāk zaudē līdzsvaru, līdz kamēr zemes elements sāk drebēt.

Brīdī, kad nabas čakra sāk pārtraukt darbību, parādīsies trīs pazīmes: ārējā pazīme, iekšējā pazīme un slepenā pazīme. Visspēcīgākā ārējā pazīme ir tā, ka jūsu ķermenis kļūst ārkārtīgi smags. Kad visas piecas vēju sistēmas ir traucētas, tas vienlaicīgi ietekmē nabas čakru, kā rezultātā jūs jūtat savu ķermeni kā kaut ko ļoti smagu un stīvu. Tās ir sekas tam, ka zemes elements sairst ūdens elementā. Tāpat tas norāda uz to, ka aizkuņģa dziedzeris, kas tiek saistīts ar zemes elementu, darbojas nepareizi. Mirstošie cilvēki nejaudā noturēt roku, ja pēc satvēriena tā tiek atlaista. Viņi nespēj pārvietoties bez citu atbalsta. Viņu sejas krāsa kļūst ļoti bāla, un jūs variet saskatīt tumšus plankumus uz viņu zobiem.

Iekšējā pazīme ir tā, ka viņu prāts kļūst truls, trūkst skaidrības vai stabilitātes. Sāk šķist, ka apziņa izbalē vai slīkst. Kā atbildes reakcija, var gadīties, ka mirēji cenšas novilkt savas drēbes, domājot, ka tas palīdzēs viņiem atgūt vieglumu vai kļūt apzinātākiem. Viņiem var likties, ka ir ļoti karsts, bet patiesībā tā ir reakcija uz pārmaiņām, kas notiek viņu ķermenī. Viņi var lūgt, lai viņus paceļ vai atbalsta ar augstākiem spilveniem, lai pretotos slīkšanas sajūtai. Tādas ir sairšanas iekšējās pazīmes. Palīdziet viņiem ieņemt ērtāku pozu un nomieriniet viņus, ka viss ir kārtībā. Ja mirēji ir praktiķi, atgādiniet viņiem par viņu praksi, Dharmu, un viņu uzskatiem. Nav svarīgi, pie kuras skolas viņi pieder, radiet mierīgu atmosfēru, pilnu mīlestības un līdzjūtības. Pat tad, ja cilvēkam nav pilnīgi nekādas intereses par mācību, palīdziet viņam pēc viņa prāta. Nevajag domāt, ka Dharma ir tik lieliska, ka jums jāuzspiež tā citiem. Šis ir tas brīdis, kad jārespektē cilvēka intereses un aizraušanās. Esiet klusi un mierīgi, pacentieties nomierināt un atslābināt mirēju, palīdziet viņiem saņemt drosmi. Tas ir ļoti būtiski. Lietojiet laipnus vārdus un runājiet ar cieņu. Dariet jebko, kas sniedz atvieglojumu un rada viņiem ērtības.

Slepenā pazīme sastāv no mirāžas pārdzīvojuma. Var likties, ka itin viss, pat ārējā vide, plūst un kustās. Priekšmeti var parādīties tuvāk vai tālāk nekā tie patiesībā ir. Redzējums kļūst tāds, kuram vairs nevar uzticēties. Guru Padmasambhava salīdzināja to ar mirgojošu mirāžu pavasarī. Šīs visas slepenās pazīmes ir sākotnējā mirdzuma aspekti. Kaut arī nepastāvīgi, mirējs var pārdzīvot virmojuma mirāžu gaisā un vieglu, perifērisku kustību, it kā apkārt lēkātu blusas. Šie redzējumi ilgs īsu brīdi, un tie pirmo reizi iezīmē patiesās dabas mirdzuma parādīšanos.

No tehniskā viedokļa var teikt, ka te tiek pārdzīvoti divi bardo; nāves brīža bardo, kā arī piektā bardo slepenā atklāsme. Šajā brīdī starp tiem abiem ir tik plāna robeža, ka tos tik tikko var atšķirt. Patiesībā mirdzuma bardo tiek slēptā veidā pārdzīvots pat pirms elementu sairšanas, tas ir piedzimšanas un dzīves bardo laikā. Slepenās zīmes parādās ļoti ātri, un tās ilgst daudz īsāku laiku nekā ārējās un iekšējās pazīmes. Tādā veidā sākas elementu sairšana, un šajā brīdī ir ļoti svarīgi mirējam un tiem, kas viņam apkārt, radīt klusu, mierīgu atmosfēru ar tik nedaudz emocijas izpausmēm, cik vien iespējams.

         

ŪDENS IZTVAIKO UGUNĪ

Kad ūdens elements iztvaiko uguns elementā, sāk sairt sirds čakra. Arī šajā gadījumā pastāv ārējās, iekšējās un slepenās pazīmes, kas saistītas ar šo fāzi. Ārējā pazīme ir tā, ka mute un elpošanas ceļi kļūst ļoti sausi, un iekrīt nāsis. Mēle kļūst sausa, un to ir ļoti grūti pakustināt. Ir pazudis sejas krāsas spožums. Šajā brīdī ir ieteicams piedāvāt mirējam ūdeni vai samitrinātas drēbes.               

Mirējs,  kurš ir pakļauts šim procesam, noteikti pārdzīvo iekšējo pazīmi. Prāts kļūst nestabils, un mirējs var justies satraukts, drūms, apjucis un nedaudz izbijies. Dažbrīd apzināšanās var būt diezgan asa un precīza, bet pēc brīža skaidrība atkal pazūd, un prāts kļūst ļoti truls. Šie stāvokļi ir neregulāri, tie mainās uz priekšu un atpakaļ, tādēļ mirējs var kļūt viegli aizkaitināms, pat dusmīgs.

Slepenā pazīme ir dūmakainu, zilganpelēku mākoņu vīzija, kas atkārtoti rodas un izgaist. Tā ilgst īsu brīdi, bet var bieži atkārtoties. Šī arī ir viena no sākotnējā mirdzuma pazīmēm. Dūmakainā vīzija parādā brīdī, kad pārstāj darboties nieres, kas tiek saistītas ar ūdens elementu. Šajā fāzē turpiniet mirstošam cilvēkam likt sajust mīlestību un rūpes, sniedziet atbalstu un drošības sajūtu. Radiet harmonisku atmosfēru. Ja cilvēks ir praktiķis, atgādiniet par viņa personīgo vieduma dievību un palīdziet viņam atrasties nepārtrauktā meditācijā. Tas ir ārkārtīgi būtiski.

 

UGUNS IZPLĒN GAISĀ

Kad uguns elementu izkliedē vēja elements, kārtības iziršana no sirds čakras virzās uz runas čakru. Šīs pārvietošanās ārējā pazīme ir tā, ka rokas, pēdas un elpa kļūst auksti. Kad uguns elements sairst vēja elementā, siltums atstāj ķermeni, pakāpeniski atdzesējot to virzienā uz sirds centru. Var būt karstuma un aukstuma uzliesmojumi, kurus galu galā nomaina aukstums. Ik pa brīdim jūs redzēsiet dūmaku vai izgarojumus, kas paceļas no mirstošā cilvēka. Sairst imūnu sistēma, līdz ar to spēja atšķirt labo no sliktā. Iekšējā pazīme, kas saistīta ar runas čakras traucējumu, ir tā, ka prāts un redzējums kļūst vēl vairāk izplūdis un nestabils. Vienu brīdi mirējs var atpazīt draugus un ģimeni, bet nākošo brīdi vairs ne. Slepenā pazīme, kas saistīta ar patiesās dabas mirdzumu, ir iekšējais redzējums, kas līdzinās zibens uzliesmojumam. Šajā brīdī pārstāj darboties aknas. Aknas atbilst uguns elementam.

Šīs stadijas neturpinās ilgi, bet pamatā tās notiek šādā kārtībā. Iepazīstiet šo secību, lai sairšanas procesa laikā jūs spētu atpazīt visas pazīmes un drosmīgi dotos uz priekšu. Tāpat ikvienam ir ļoti svarīgi palikt brīvam no dusmām un piesaistēm, jo tāda izturēšanās ir liels šķērslis cilvēkam, kurš mirst.

 

VĒJŠ IZGAIST TELPĀ

Kad vēja elements izgaist apziņas telpā, no ierindas iziet ceturtā vai slepenā čakra. Ķermenis raustās, kustības kļūst nepastāvīgas, līdz beidzot tās ir ārpus jebkuras kontroles. Ārējās pazīmes, kas saistās ar šo pāreju, ir elpas paildzināšanās, kam seko viegli gārdzieni. Runa kļūst neskaidra, tā ir drīzāk murmināšana. Kļūst apgrūtinoši ieelpot un izelpot. Plaušas pārstāj darboties. Acis var apgriezties otrādi.

Šīs stadijas iekšējā pazīme ir tā, ka prāts vairs nav ne kluss, ne satraukts, taču tas  joprojām ir ļoti nestabils. Vienā mirklī cilvēks var justies diezgan laimīgs, bet nākošā brīdī bēdīgs vai nedaudz dusmīgs. Emocijas nepārtraukti mainās. Var gadīties, ka cilvēkam gar acīm ātri pārskrien nesenās dzīves ieradumu modeļi un emocijas. Piemēram, ja mirējs ir bijis labs praktiķis, viņam būs cēli mīlestības un līdzjūtības pārdzīvojumi. Cilvēkam, kuram piemita netikumi, pārdzīvos pavisam ko citu. Ja viņam ir kaut nedaudz labas karmas, viņš iespējams jutīs sirdsapziņas pārmetumus un šajā brīdī lūgs palīdzību, lai tiktu tam pāri. Acumirklī parādās dzīvas atmiņas un izgaist, iekams tās pārvēršas par jaunu, reālu kombināciju. Tas līdzinās avīzes virsrakstu pārskatīšanai. Šajā posmā diezgan skaidri parādās cilvēka ierastie uzvedības modeļi.

Praktiķi ar augstākām spējām šajā brīdī redzēs Budu vai Guru Padmasambava, tāpēc viņi nebaidās, viņi pat spēj izjust prieku par sairšanas procesu un būt laimīgi. Ieraugot Skolotāju un vienkārši skaitot Mantras, prāts ir mierīgs un atslābis. Nosvērtību, kuru tas izraisa, var pamanīt arī pēc ārējā izskata. Šīs fāzes raksturs ir atkarīgs no darbības, kuras veiktas dzīves laikā. Šīs stadijas slepenā pazīme ir spilgtas gaismas vīzija dažādās vietās. Gaismiņas ir ļoti mazas, bet tās nemirguļo, kā tas notiek, kad rodas elektrības pārrāvumi. Tāds ir ceturtais sākotnējā mirdzuma redzējums. Šajā brīdī pārstāj darboties plaušas. Plaušas atbilst vēja elementam, kas izgaist apziņas telpā. Kad plaušas pārstāj savu darbību, cilvēks izelpo pēdējo elpu, un tas arī ir viss. Cilvēka sirds centrs vēl saglabā nedaudz siltuma, un tieši tur visbeidzot izzūd apziņa. Tas iezīmē pēdējo nāves brīža bardo stadiju.

 

TELPA IZGAIST TĪRAJĀ GAISMĀ

Visi četri pamatelementi ir izgaisuši. Dažās mācībās tiek izskaidrots, ka pēc tam, kad vēja elements ir izgaisis apziņā, apziņa izgaist telpā vai patiesās dabas mirdzumā, kas ir lielā atvērtība. Elpas kustība ir apstājusies. Piecas maņas ir neaktīvas, nav vairs Es-apziņas, tāpēc acs, auss, deguna, mēles un ķermeņa apziņa ir pārtrauktas. To dēvē par nobeiguma stadiju. Ārpus jūs nekas nav palicis, šajā brīdī viss ir pilnībā iekšpus jums. Tiek uzskatīts, ka viss, ko mēs uztveram, ir prāts un nekas vairāk. Kad viss ir ietverts, uztvere izgaist tīrajā gaismā. Kaut gan citi cilvēki joprojām spēj uztvert pasauli, mirējs vairs neuztver ārējos stimulus. Šajā brīdī viss ir galā. Ārējās izpausmes izgaist un kaut arī apziņas līmenī ir dažas pārejas, kuras vēl ir priekšā, visi duālie priekšstati un domāšana ir pārtraukti. Visas darbības ir beigušās.

Ja runa ir par praktiķi, kurš pārvalda vizualizāciju un nobeiguma stadijas, katras iekšējās un slepenās pazīmes atpazīšana palīdz viņiem precīzi iekļauties apskaidrības procesā. Praktizējot jūs variet apvienot savu prātu ar mirdzuma vīzijām brīdī, kad tās parādās. Tas ir ļoti spēcīgs brīdis, un tā ir viena no labākajām iespējām atpazīt Budas dabu. Lai radītu šīs lietas, meditēt nav pat obligāti; iekšējās un slepenās pazīmes parādīsies pašas no sevis. Prakse sagatavo mūs tam, lai varētu savienoties jebkurā brīdī. Pietiek ar to vien, ka tiek atpazīta pirmā slepenā pazīme, lai tiešā ceļā nonāktu līdz apskaidrībai.

Tāda ir Guru Padmasambhava Bodhičitas mācība par prāta dabu, kas atklāj detaļas, kuras mums nāksies pārdzīvot miršanas brīdī un pēc nāves. To var salīdzināt ar lidmašīnas stjuarti, kas rāda mums, kā lietot glābšanas vesti un kur atrodas rezerves izejas, tomēr atšķirībā no vairums lidmašīnas pasažieru, katram no mums viennozīmīgi nāksies izmantot šo izeju. Tāpēc mēs tik sīki to visu izskatām. Guru Padmasambhava teicis, ka pret nāves brīža bardo mums ir jāizturas kā pret skaistu sievieti, kas iet uz tirgu. Viņai nav nemazāko šaubu vai baiļu par savu pievilcību. Viņa jau tāpat ir ļoti skaista, tomēr viņa vēl pēdējo reizi pārbauda, vai matu sakārtojums un grims ir labākajā kārtībā, iekams doties ārā no mājas. Līdzīgi mums ir jāgatavo sevi nāvei, praktizējot tik centīgi, lai tad, kad pienāk laiks, mēs arī varētu pēdējo reizi pārliecināties, ka viss ir kārtībā, un tad ar lielu drosmi, godu un laimīgi dotos uz priekšu.

Tas, ko es pastāstīju, attiecas uz elementu sairšanas pakāpenisko procesu, kuru sauc par „miršanu”. Tagad pievērsīsimies tam, kas notiek pēc nāves.

 

BALTAIS, SARKANAIS UN MELNAIS              

Ir pienācis brīdis, kad mirējs ir pārtraucis sazināties ar ārējo pasauli. Viņš vairs neredz formu, nedzird skaņu, nejūt smaržas un garšas, nejūt itin neko. Maņu objekti netiek apzināti.

Elpošana ir apstājusies, bet pastāv viegls iekšējās elpas vējš, tādēļ apziņa joprojām tiek saistīta ar ķermeni. Šad un tad cilvēkiem ir izdevies atgriezties no šī stāvokļa, jo, kamēr nav apstājusies iekšējā elpa, pastāv neliela iespēja, ka cilvēks var atdzīvoties. Šajā brīdī baltais un sarkanais elements sāk svārstīties virzienā uz sairšanu. Šīs fāzes iekšējais pārdzīvojums tiek saistīts ar trīs redzējumiem: balto, sarkano un melno redzējumu.

Baltais un sarkanais elements, kurus mēs saņēmām no saviem vecākiem spermas un olšūnas veidā, tiek saukti par ķermeņa pamatelementiem. Baltā esence, kuru mēs saņēmām no sava tēva, izplatās pa ķermeni, bet apstājas galvenokārt galvas vidus čakrā. Sarkanā esence, kas saņemta no mātes, arī var atrast pa visu ķermeni, bet tā ir koncentrējusies vietā, kas atrodas četru pirkstu platumā zem nabas čakras. Kad šie divi elementi, izjūkot kārtībai, sāk kustēties, pirmais tiek skarts baltais elements. Otrādi apgrieztas tibetiešu zilbes HAM formā, tas sāk laisties lejā no galvas vidus čakras pa centrālo kanālu uz sirds čakru. Šajā brīdī mirējs pārdzīvos spožu mēness gaismu, kas sudrabaini balti izgaismo visu, kas ir apkārt. Uz īsu brīdi viss kļūst balts, it kā uzliesmotu zibens. Tas ir realitātes tīrās gaismas piektais pārdzīvojums, kuru sauc par ngo bo vai mirdzuma redzējumu.

HAM ir tibetiešu Mantras zilbe, kas satur spēku sistēmā radīt šoka sajūtu. Mēs izmantojam tādas skaņas kā HA un HO, kad caur galvas vidus čakru plūst enerģija, jo baltais HAM, kas tur atrodas, ir pakļauts kustībai. Kad galvas vidus čakra sāk drebēt, baltais elements sāk pilēt lejā pa centrālo kanālu virzienā uz sirds čakru. Dažas sekundes vai varbūt minūti vēlāk, kopš baltais elements sācis virzīties uz leju, satricinās lejupvērstie vēji un izsit sarkano elementu no savas vietas, kas atrodas četru pirkstu platumā zem nabas čakras. Sarkanas AH zilbes formā, saules esence sāk pacelties uz augšu virzienā uz sirdi. Pacelšanā laikā jūs redzēsiet tumši sarkanu vīziju, tādu kā liesmas vai tumši sarkanas debesis pirms rītausmas. Tibetiešu valodā to sauc par „skyes pa”,  par izvirdumu vai degošas uguns vīziju. Tāda ir patiesās dabas tīrās gaismas sestā parādīšanās.

Kad baltais elements, ko devis tēvs, sāk pilēt no galvas vidus čakras uz sirdi, izgaist visas dusmas. Kad sarkanais paceļas no nabas un saplūst ar sirdi, pienāk gals piesaistēm. Trīsdesmit trīs emocijas, kas saistās ar dusmām, tiek apturētas, izzūd četrdesmit emocijas, kas attiecas uz piesaistēm.

Tad parādās trešā vīzija, kuru tibetiešu valodā sauc par „topa” vai nobeiguma vīziju. Kad sirdī saplūst sarkanais un baltais elements, apzināšanās nonāk to varā. Visbeidzot abi elementi izgaist. Šajā brīdī, redzējums kļūst melns, kā jauns mēness. Tumsa ir sākotnējā mirdzuma septītā parādīšanās. Vienlaicīgi pilnībā tiek apstādinātas septiņas nevieduma emocijas, un ir pārstājušas darboties astoņdesmit lielākās emocijas. Pēc dažām sekundēm, kopš parādījusies melnā vīzija, jūs nonākat stāvoklī, kas līdzinās bezsamaņai. Jums vairs nav nekādu vīziju vai pārdzīvojumu. Tas ir tā, it kā jūs būtu noģībuši. Tā notiek ne tikai ar cilvēkiem, tas pats notiek ar dzīvniekiem, kad viņi mirst. Uz īsu brīdi prāts pilnībā aptumšojas, iekams apziņa nonāk tīrajā gaismā. Lielākā daļa dzīvo radību paliek šajā telpā tikai dažas sekundes vai dažas minūtes, ne ilgāk. Pavisam drīz parādās nākošais pārdzīvojums, kuru sauc par „atgriešanās vīziju”. Tā ir tikai apziņa, kas mostas atkal no jauna. Astoņi smalkie vēji, kas ir prāta dabiskā sastāvdaļa, sāk kustēties un uz visām pusēm sāk izstaroties sākotnējā vieduma gaisma, kas jūs pamodina. Moments, pie kura jūs esat nonākuši, ir patiesās dabas absolūtais stāvoklis, kas ir ārpus spriedumiem, brīvs no visiem sarežģījumiem un emocijām, apskaidrots tīrās apzināšanās kailā mirdzumā. Jūs pārdzīvojat to tieši šajā brīdī, subjekta-objekta duālisms to neaptumšo. Vārdiem neaprakstāmi tīrs un spožs, tāds ir patiesās dabas absolūtās realitātes beznosacījumu pārdzīvojums.

Dzīves laikā praktizējot, jums iespējams ir nācies pieredzēt patiesās dabas pārdzīvojumus, bet dažādo elementu sairšanas rezultātā šoreiz tas atklājas nepārprotami, to neierobežo fiziskās, mentālās un emocionālās barjeras. Ja jūs dzīves laikā regulāri praktizējat, jūsu atpazīšana šajā brīdī būs nekļūdīga, bez vilcināšanās un nešaubīga. Jūs bezbailīgi un bez piepūles spēsiet apvienot savu apziņu ar patieso dabu, kā bērns, kurš rāpo uz mātes klēpi. Ja jūs to spējat paveikt, tad jūs iegūsiet apskaidrību nāves brīža bardo laikā.    Ļoti dziļas mācības par šo stāvokli ir plaši atrodamas Dzogčena Tantrās. Meistars Džigme Lingpa (Jigme Lingpa) apraksta tīro gaismu kā vistīrāko atvērtību, kas ir caurspīdīga kā rudens debess, kurā nav putekļu, mākoņu un vēja. Vairs nepastāv uzskats par sevi kā kaut ko atsevišķu un ārējo pasauli. Viss ir pilnīgi apvienots nekvalificētas apzināšanās dabiskā veselumā. Atpazīstot neduālo stāvokli, mēs pilnībā atbrīvojamies, tādējādi apvienojot Darmadhatu ar sākotnējo pamatu. Šīs brīnišķīgās lūgšanas pēcvārdā Džigme Lingpa paskaidroja, ka tā ir sarakstīta laikā, kad viņš meditēja kalnos netālu no Samje klostera. Kādas dienas agrā rītā viņš izgāja ārā un, lūkojoties uz Hepori kalnu, viņš domāja pār to, kā Guru Padmasambhava kopā ar saviem divdesmit pieciem skolniekiem bija veikuši daudzas prakses Budas Dharmas vārdā, gandrīz pirms tūkstošs gadiem. To pārdomājot, viņš sprieda, „Šodien ir saglabājusies vairs tikai vēsture par šiem notikumiem, jo gandrīz viss, kas pastāvēja tajā laikā, ir aizgājis. Kas attiecas uz mani, tad kādu dienu arī es būšu daļa no vēstures vai tikai atmiņas. Tāpēc man ir jācenšas atpazīt visas parādības kā trīs Kaiju izpausmes, lai man nenāktos pārdzīvot ciešanas, kas rodas kustībā cauri laikam.” Tad viņš spontāni sacerēja šo lūgšanu. Tā tiek dēvēta par lūgšanu, kas palīdz īstenot trīs Kaiju realizāciju nāves brīdī.

Dzogčena praktiķus var iedalīt trīs līmeņos – ar augstākām, vidējām un zemākām spējām. Diviem pirmajiem nenāksies iet cauri bardo un tāpēc nebūs jāpiemēro šīs tehnikas. Šie norādījumi ir domāti parastiem cilvēkiem, kuriem nāksies iet cauri visām bardo pārejām un pārdzīvojumiem. Tas pats attiecas uz praktiķiem ar zemākām spējām, kuri, iespējams, ir saņēmuši daudz mācības, tomēr pagaidām nav spējīgi realizēt patieso mācību būtību. Praktiķiem parasti ir plašāks garīgo iespēju horizonts, viņiem piemīt vairāk vitalitātes un labāks redzējums bardo stāvokļos nekā vidusmēra cilvēkiem, taču praktiķi ar zemākām spējām un parastie cilvēki tiek iedalīti vienā grupā, jo neskatoties uz to, ka viņi visdrīzāk tiek galā ar šo situāciju atšķirīgi, viņu abu pārdzīvojumi būs līdzīgi. Praktiķi, kas atrodas zemākā līmeņa augšgalā, var realizēt Dharmakaiju brīdī, kad tā parādās, pamatojoties uz to, ka dzīves laikā viņi ir meditējuši un praktizējuši. Ja viņiem neizdevās pilnā mērā realizēt patieso dabu dzīves laikā, viņi vismaz ir iepazinuši to caur meditāciju, tāpēc pēc nāves viņi viegli atpazīst un spēj baudīt tīrās apzināšanās ekstātisko mirdzumu, kas ir brīvs no šķēršļiem, piesārņotības vai traucējumiem. Apziņa apvienojas ar tās realizāciju Dharmakaijā. Ja dzīves laikā ir praktizēts, praktiķis beidzot ierauga to, uz ko viņa vai viņš bija nokoncentrējies, un apvienojas ar šo izpratni. Tā ir apskaidrība vai Dharmakaijas realizācija, absolūtais stāvoklis, kas aprakstīts Pradžnaparamitā kā „neaptverams, neizsakāms, bez sākuma un nepārtraukts, kas līdzinās debesīm, kuru pārdzīvo vienīgi sākotnējais viedums, kas rodas pats no sevis.”

Mēs meditējam, lai īstenotu izpratnes būtību, kas pausta Sirds Sutrā: „Tukšums ir forma un forma ir tukšums”. Atlaidiet visas izpratnes un nonāciet tīrās apzināšanās sfērā. Brīdī, kas seko tūlīt pēc nāves, parādās tiešais redzējums. Tas nelīdzinās tam, it kā jūs meditētu un jums parādītos vīzija. Šoreiz jūs redzat to, kas patiesībā ir. Visbiežāk rupjās izpratnes bloķē mūsu patieso redzējumu, tāpēc meditācija nekļūst tik dziļa kā mēs to vēlētos. Vienmēr ir atšķirtības sajūta, mēs esam duāli attiecībā pret sevi un to, uz ko mēs meditējam. Savukārt bardo stāvoklī nebūs šīs atšķirtības sajūtas. Tajā brīdī mēs izbaudām pilnīgu brīvību no astoņdesmit emocionālajiem priekšstatiem. Traucēkļu vairs nav; mēs visu redzam dzīvi, skaidri kā kristālu, tiešās uztveres veidā. Ja jūs iemācaties praktizēt šīs dzīves laikā, jūs spēsiet apvienot prātu ar šo sākotnējo mirdzumu, kas ir brīvs no parastās izpratnes par sevi kā kaut ko atsevišķu. Piemēram, ja dzīves laikā jums izdevās noturēt meditāciju uz vienu objektu piecas minūtes, jūs, iespējams, tikpat ilgi paliksiet arī šajā stāvoklī. Ja jūs varējāt atrasties meditācijā veselu nedēļu, jūs variet paildzināt šo fāzi līdz nedēļai. Ja jūs spējat nenovērsties tikai vienu minūti, šis brīdis ilgs tikai minūti. Šos periodus sauc par meditācijas dienām, kas norāda uz vidējo laika ilgumu, kurā jūs spējat palikt meditācijā. Ja dzīves laikā jūs neesat praktizējuši meditatīvo nosvērtību, jūs, iespējams, spēsiet palikt tīrajā gaismā ne ilgāk par sekundi vai divām, iekams jūs nonāksiet nākamā fāzē.

Dzogčena mācībās ir teikts, ka sākotnējais viedums parādās svaigs un atkailināts, bez jebkādiem aizsegiem vai vairogiem. To atpazīstot šajā brīdī, visi nākamie bardo pārdzīvojumi kļūst lieki. Šī ir labākā iespēja iegūt apskaidrību Dharmakaijā. Ja tomēr mums neizdodas atpazīt šo izdevību, parādās nākamais sākotnējā mirdzuma pārdzīvojums.

No šī brīža paliek arvien grūtāk. Tīrā apzināšanās ir brīva no emocijām. Sākumā tā ir atvērta, svaiga, mierpilna, rāma un skaidra, bet, lēnām atgriežoties duālisma pasaulē, sāk parādīties smalki sarežģījumi. Astoņdesmit emocijas, kas uz brīdi bija pazudušas, sāk atkal atgriezties.

Šīs sairšanas pakāpes notiek miršanas procesa laikā. Parastais cilvēks, kuram nav meditatīvas pieredzes vai garīgo zināšanu, pēc pārdzīvotām bailēm, apjukuma un satraukuma uz mirkli nonāks vispārēja truluma stāvoklī. Dharmas praktiķi, neskatoties uz to, ka viņi, iespējams, nav pilnībā realizēti, var izsekot līdzi katram solim. Šo pazīmju atpazīšana ļauj viņiem apvienot sairšanas procesu ar ceļu. Ja viņi pilnībā apzinās notiekošo un spēj saglabāt šo apzināšanos, viņi spēj atrasties pastāvīgas meditācijas stāvoklī. Īpaši sairšanas procesa beigās, prāts kļūst stabilāks. Sākumā šī stabilitāte nav regulāra, bet pakāpeniski tā kļūst nepārtraukta. Atpazīstot pazīmes, saglabāt apzināšanos kļūst ļoti vienkārši.

Kad mirst lieli praktiķi, viņi sasniedz apskaidrību, bet pat vienkārši cilvēki, kas tikai nesen sākuši izprast šos procesus, var gūt labus rezultātus ceļā uz realizāciju. Jo lielāka izpratne par sairšanas stadijām, jo stabilāks un mierīgāks prāts. Šis miers palīdz tikt galā ar šo situāciju.

Sairšanas process var notikt dienas laikā, tomēr subjektīvi tas turpinās daudz ilgāk. Mirējam var šķist, ka tas ilgst mēnesi vai nedēļas, kaut gan tas iespējams ilgst tikai vienu stundu. Mani paskaidrojumi attiecas uz pakāpenisko sairšanas procesu. Pēkšņa nāve vai nelaimes gadījums ne vienmēr atstāj pietiekami daudz laika, lai varētu parādīties ārējās, iekšējās un slepenās pazīmes. Pat dabiskas nāves gadījumā, bardo mācības norāda, ka jūs varat pārdzīvot slepenās pazīmes ļoti ātri, sevišķi nobeiguma pazīmes, kuras saistās ar divu elementu kārtības izjukšanu un balto, sarkano un melno pārdzīvojumu.

 

ADEPTA CEĻŠ     

Praktiķiem ar augstākām spējām nav jāpārdzīvo neviena no bardo pārejām. Mirstot viņi jau labi izprot patieso dabu un apzinās, ka itin viss ir daļa no prāta. Kaut gan viņu ķermenis mirst, viņi patiesībā nonāk Dharmakaijā. Tādiem adeptiem nāve ir atbrīvošanās no senu paradumu važām, kas tiek saistītas ar šo ķermeni. Viņu pilnībā izkoptā rigpa apzināšanās vai sākotnējais viedums ir realizēts un, pamatojoties uz to, viņu apziņa turpina izpausties. Šis nav parastais nomiršanas veids. Tas ir viņu personiskais aiziešanas ceļš. Viņiem nav jāpārdzīvo visas tās pārmaiņas, kuras sastop parastie cilvēki.

Tradicionāli tiek izmantots piemērs ar telpu, kuru satur vāze. Kad vāze ir saplīsusi, iekšējā un ārējās telpas saplūst bez jebkādiem ierobežojumiem. Nekas cits nenotiek, vienīgi telpa dabiskā veidā saplūst ar telpu. Tā tas notiek ar tiem, kas izprot patieso dabu; brīdī, kad viņi atstāj ķermeni, viņi saplūst ar Budas Samatabhadra sirdi lielajā Dzogčena realizācijā, kas ir brīva no dzimšanas un nāves važām. Tā ir lielā apskaidrība. Šīm realizētajām būtnēm nāve nebūt nav brīdis, kad sērot un bēdāties, bet gan augstākās laimes mirklis.

Nāves brīdī lielie Dzogčena adepti realizē to, ko dēvē par četrām augstākām realizācijas pazīmēm, kas norāda uz to, ka ir sasniegta apskaidrība. Brīdī, kad apskaidrotie jogi un jogas atstāj savu ķermeni, viņi izgaist transcendentālā viedumā un iegūst varavīksnes ķermeni. Viņu apzināšanās saplūst ar Dharmakaiju, un viņu ķermeņu elementi transformējas transcendentālā vieduma enerģijā, kas līdzinās varavīksnes krāsām. To sauc arī par transcendentālo vieduma ķermeni.

Citi atstāj ķermeni kā spilgta gaisma vai uguns liesmas. Dažkārt tā ir balta gaisma, dažkārt zila vai zaļa. Laiku pa laikam viņi aiziet daudzkrāsainā gaismā: baltā, dzeltenā, sarkanā, zilā un zaļā. Šī gaisma ir kādu brīdi redzama un tad izzūd. Cilvēki redz uguns liesmas, bet kad tās ir izdegušas, no ķermeņa, kauliem un pelniem nav ne miņas; tas viss ir izgaisis. Šīs pazīmes viennozīmīgi liecina par apgaismību. Šie praktiķi ir apzinājušies savu patieso dabu, un atstājot ķermeni, viņi pilnībā īsteno realizāciju. Viņi saplūst ar Sambhogakaijas skaidrās gaismas mirdzumu.

Trešais veids, kā praktiķi ar augstākām spējām sasniedz Budas dabu, ir Nirmanakaija. Tiklīdz viņi atstāj savu ķermeni, viņi saplūst ar patiesās dabas mirdzumu. Ārēji iespējams jūs novērosiet gaismu, uguni, ūdeni vai pārējos elementus, kas izirst Nirmanakaijā. Šis ir visaugstākais veids kā nomirt. Piemēram, kad nomira Dzogčena meistars Garab Dordže (Garab Dorje), viņš nekavējoties pārvērtās gaismā. Viņa galvenais skolnieks Mandžušrimitra, ļoti skuma pēc viņa, un tajā brīdī viņš ieraudzīja, ka no gaismas sfēras debesīs pastiepjas viņa skolotāja labā roka un nomet nelielu pudelīti, kurā bija „Trīs vārdi, kas atsedz būtību”. Tās bija pēdējās Garaba Dordžes Dzogčena mācības, kuras viņš nodeva Mandžušrimitram pirms izgaist, un šis piemērs atspoguļo trešo neparasto nomiršanas veidu.

Ceturtais nāves veids ir dakini transformācijas ceļš. Tiklīdz apzināšanās atdalās no ķermeņa, tas pazūd. Paliek tikai nagi un mati. Viss pārējais izgaist. Ir bijuši lieli meistari, kuriem pēc nāves sāk samazināties ķermeņa izmērs. Pēc trīs dienām vai nedēļas, ķermenis sāk sarukt, līdz izzūd pavisam, izņemot nagus un matus. Visi šie procesi tiek saistīti ar varavīksnes ķermeņa realizāciju. Daudzi Dzogčena meistari gan Indijā, gan Tibetā sasniedza apgaismību meditējot uz telpu (longde) un ieguva varavīksnes ķermeni. Guru Padmasambhava laikā astoņdesmit četri Mahasidhas sasniedza varavīksnes ķermeni nāves brīdī. Septiņas praktiķu paaudzes Vairočanas mācības līnijā realizēja šādu sasniegumu. Šrisinha un Mandžušrimitra arī sasniedza šo stāvokli. Mēs esam pat dzirdējuši par ne tik seniem gadījumiem, kas šīs mācību līnijas ietvaros notikuši Indijā. Budas mācībās varavīksnes ķermeņa iegūšana ir vienlīdzīga apskaidrības vai Budas dabas sasniegšanai. Šāds ir lielo adeptu miršanas veids Dzogčena tradīcijā, kur varavīksnes ķermenis ir labi zināma parādība. Tā ir zīme, kas pastāsta mums, ka realizējot Budas dabu, jūs vienkārši nepazūdat telpā; jūs spontāni sākat darboties visu dzīvo radību labā. Tie, kas ir praktiķi ar augstākām spējām, bet tomēr nesasniedz varavīksnes ķermeni, daudz neaizkavējas, kad ir pienācis laiks mirt. Viņus nemāc šaubas un bailes, un viņi netaisa lielu problēmu no tā, ka jāmirst. Viņi vienkārši mirst un sasniedz apgaismību. Šīs drosmīgās būtnes ļauj sev aiziet kā bērni. Viņi neizjūt nožēlu, viņus nemāc rūpes vai skumjas. Viņi neko neplāno un negaida, viņiem nav nevienas domas par to, kas viņiem patīk vai nepatīk, un viņiem nav bail. Skatoties pāri dzīves un nāves dalījumam, viņi nav piesaistīti palikt šai saulē, un viņi nebīstas no nāves. Viņi vienkārši dabiski aiziet, lai kur arī tajā brīdī neatrastos, vai augstu kalnos netālu no šļūdoņa vai lejā zaļajā ielejā, viņi mirst bezbailīgi kā lauvas. Lai gan izskatās, ka viņi pārdzīvo nāves procesu, viņi patiesībā pārlec no samsaras parādību stāvokļa uz apgaismību. Tieši tāpēc Guru Padmasambhava un citi meistari mācīja, ka šādi praktiķi patiesībā nemirst, viņi pilnībā atbrīvojas totālā pamošanās stāvoklī. Šis nāves veids saistās ar tiem, kuriem piemīt augstākās spējas. Tie, kuri ir izkopuši sevī garīgo izpratni un apzinātu nosvērtību, pēcnāves bardo stāvokli nepārdzīvo. Lielākais vairums Mahamudras un Dzogčena praktiķu atstāj savu ķermeni caur centrālo kanālu. Tas norāda, cik lielā mērā tiek kontrolēts prāts, atļaujot viņiem izvēlēties virzību un vietu nākamai piedzimšanai. Tie, kuri spēj apvienoties ar skaidro gaismu, iespējams paliek meditācijas pozā. Dažiem galva noliecas uz priekšu, bet vairākumam tā tas nenotiek, un viņi paliek šajā meditācijas pozā apmēram no trīs dienām līdz nedēļai. Tā ir pazīme, ka viņi ir apvienojušies ar sākotnējo mirdzumu. Tibetā praktiķu vidū nomirt meditācijas pozā ir diezgan izplatīta parādība. Viņi paliek sēžam gluži tāpat kā bija sēdējuši meditācijā savas dzīves laikā, tādējādi viņi rezonē ar šo stāvokli. Ārēji saglabājot Vadžrasanas pozu, viņi pilnībā apvieno savu apziņu ar patieso dabu. Kad vieduma vējš liek apziņai atstāt ķermeni caur centrālo kanālu, galva nokrīt uz priekšu un bieži vien var redzēt, kā no kreisās nāss parādās neliela asins pile. Vienlaicīgi var novērot, ka no apakšējiem urīna izvadceļiem izplūst skaidrs vai, iespējams, baltas krāsas šķidrums, kas nedaudz sajaucies ar asinīm. Tā ir zīme, ka apziņa ir atstājusi ķermeni ar vieduma vēju. Šajā brīdī ir ļoti būtiski netraucēt mirušo. Lai viņu neiztraucētu, ir jāsaglabā klusums un nedrīkst tam pieskarties.

Sešdesmitajos gados, kad mēs pirmo reizi ieradāmies Dardžilingā, tur dzīvoja kāds lama, kurš nomira slimnīcā. Pēc nāves viņš palika sēžam meditācijas pozā. Daži indieši nosprieda, ka viņš vēl ir dzīvs, bet tikai noģībis, tādēļ centās viņu atdzīvināt. Citi saprata, ka viņš ir miris un atrodas meditācijā, tāpēc ieteica viņu atstāt mierā. Drīz viņa galva nokrita uz priekšu, un tapa skaidrs, ka viņš ir miris. Kad mēs pajautājām, kas viņš tāds bija, mēs uzzinājām, ka viņš nebija meistars, bet gan vienkāršs Ņingma-Kagju praktiķis, kurš acīmredzot īstenoja labu realizāciju.

Viena no iecienītākajām tēmām, kuru meistari pauž savos mācību dziedājumos, ir par to, kā nomirt ar pilnu, skaidru apziņu, kuru netraucē ārējie sarežģījumi. Reiz Milarepa sacīja, ka viņš būtu ļoti laimīgs nomirt vientulībā kādā alā, kur neviens viņam nojautātu, „Kā tu jūties?” Viņš skaidri pasaka, „Ļaujiet man vienam te nomirt, lai neviens neapraud manu nāvi un neredz manu līķi.”

Mūsdienās tā bija tibetiešu kalendāra vienpadsmitā mēneša piecpadsmitā dienā, kad Viņa Svētība Dilgo Rinpoče sacīja, „Tagad es esmu visu pabeidzis”. Viņš to pateica savai sievai un tuvāk stāvošiem. Parasti viņš būtu veicis visas savas regulārās prakses, meditējis un aizlūdzis par cilvēkiem, kas bija prasījuši viņa lūgšanas, bet tajā dienā viņš sacīja, „Es esmu visu pabeidzis, visas lūgšanas, kuras bija man prasītas. Tagad es plānoju aiziet. Lūdzu esiet uzmanīgi nākotnē un visam pievērsiet uzmanību. Karma var būt ļoti veikla un viltīga. Mēs varam nospriest, ka tam nav būtiskas nozīmes, bet vēlāk var izrādīties, ka tam bijušas nopietnas sekas, tāpēc pievērsiet lielu uzmanību karmiskiem procesiem. Tas ir tas, kam ikvienam praktiķim, pat tādiem, kuriem ir augstākās spējās, būtu jāpievērš uzmanība. Es savu daļu esmu paveicis.” To dzirdot, daudzi no klātesošiem viņam nenoticēja. Viņi nosprieda, ka viņš izsaka kārtējo atziņu, bet drīz vien viņš saslima un nomira. Tāda ir lielo meistaru aiziešana.

 

MANDALAS ZIEDOJUMI

Tibetā daudziem praktiķiem pieder tikai dažas personiskās mantas. Citiem ir daudz dažādu lietu, kā piemēram, nauda, īpašumi un mīļotie, pie kuriem viņi mēdz pieķerties un just piesaisti. Nedzīvojiet piesaistēs un nepadodieties ego-pieķeršanām, dusmām vai bailēm. Centieties izvairīties no šīm attieksmēm un rodiet sevī vairāk drosmes un prieka, prātā sniedzot mandalas ziedojumus Budam, Guru Padmasamhava un īpaši Budam Amitabha.

Rietumos ir pieņemts rakstīt testamentus. Ja tas ir paveikts bodhičitas garā, šāda rīcība var palīdzēt jums sagatavoties tam, lai atteiktos no piesaistēm. Kad jūs ieraugāt, ka ir pienācis laiks, uzskaitiet savā prātā visas vērtīgās lietas, kuras aiz sevis atstājat, un pasniedziet skaistu mandalas ziedojumu Budam Amitabha. Savos pēdējos dzīves mirkļos atdodiet visu bez izņēmuma. Jūsu dāsnuma nopelns būs jūsu pavadonis.

Ja jums ir zināma mandalas lūgšana, ziedojuma brīdī izpildiet to. Sakiet tā, „Es ziedoju savu ķermeni, runu un labklājību, man piederošās lietas un visu pārējo Budam Amitabha. Lūdzu pieņem šos ziedojumus un ved mani pie apskaidrības pa Bodhisatvas ceļu, lai tādējādi nestu labumu visām dzīvām būtnēm. Kaut es pilnībā apzinātos šo procesu un nonāktu Dharmakaijā. Lūdzu palīdzi un atbalsti mani šajās pārmaiņās.” Meditējiet, saglabājiet šīs domas un visu ziedojiet Amitabham. Kolīdz jūs esiet to izdarījuši, jūs vairs neizjutīsiet nožēlu, piesaisti vai pieķeršanos lietām vai cilvēkiem, jo atdodot to visu Budam, nav vairs nepieciešamības pie tā visa turēties. Kad viss ir atdots Budam, jums par to vairs nav jādomā. Jūs to jau atdevāt!

Tibetā tiek veikti torma ziedojumi. Tiklīdz jūs esiet tos ziedojuši , jums vairs nerūp , kas ar tiem notiek un kas tos paņem. Tā vairs nav jūsu darīšana. Centieties nomirt mierpilni un laimīgi, šajā noskaņojumā, kas ir brīvs no piesaistēm, neatstājot aiz sevis sajūtu, ka kaut kas ir palicis nepadarīts. Sajūtiet, ka viss ir padarīts. Veicot šo ziedojumu no visas sirds, jūs nonāksiet ārpus bailēm un spēsiet ar prieku sagatavoties nāves procesa sākumam.

Ja jūs neesiet izkopuši mandalas vizualizāciju, koncentrējieties uz Budu Amitabha vai Guru Padmasambhava. Sajūtiet viņu klātbūtni un ar prieku sagaidiet vareno pāreju.

Pamattekstā Guru Padmasambhava ir rakstījis:

PALIKT SKAIDRO NORĀDĪJUMU SFĒRĀ,

KAD NĀVES BRĪŽA BARDO NOLAIŽAS PĀR MANI,

ATSTĀJOT VISU PIEĶERŠANĀS UN PIESAISTES KĀRI

Šis ir tas brīdis, kad ir jāatceras sava skolotāja norādījumu kodolu, prakses sirds būtību. Atsvaidziniet savu atmiņu un atgādiniet sev pamata lietas.

Vadžrajanā ir divas galvenās mācības piemērošanas stadijas: radīšanas stadija un nobeiguma stadija. Radīšanas stadijas praksēs visas formas visumā tiek redzētas kā Budu ķermeņi, visas skaņas tiek dzirdētas kā Budu runa un visi apzināšanās līmeņi un pat telpa kā tāda tiek uztverti kā Budu prāts. Tas viss tiek darīts tāpēc, lai palīdzētu jums iegūt stabilitāti apziņā, ka jūs jau esiet apskaidroti, tas ir vienkārši jautājums par to, lai pastāvīgi paliktu šajā apzināšanās un skaidri atpazītu visas lietas tīrās apziņas sfērā. Tā kā relatīvās noraidīšanas un pieņemšanas darbības neveido šo pabeigtību, nobeiguma stadijas prakses tiek uzskatītas par tādām, kas ir „ārpus atnākšanas un aiziešanas.”

Ja kaut kādu iemeslu pēc jūs neizprotat šo būtību, tad vienkārši meditējiet un vizualizējiet telpā sev priekšā Budas vai arī vizualizējiet sevi kā Budu, atslābinieties neaptveramā realitātes plašumā un palieciet tajā, droši par atbrīvošanos, mīlestības un līdzjūtības pilni, klusi un mierīgi. Šī ir otra metode, kā praktizēt nobeiguma stadiju.

 

PHOVA

Nāves brīdī ir laiks veikt phova praksi apziņas pārnešanai. Nepastāv vispārpieņemts viedoklis, kad veikt Phova praksi. Ja jūsu prakse ir izkopta augstā līmenī un jūs visu jau redzat trīs Vadžras stāvokļos, prakse nav obligāta; rezultāts jau ir. Ja jūsu prakse nav izkopta tik augstā līmenī, tad šī prakse ir ļoti noderīga. Apziņas pārnešana ir jāveic tieši tajā brīdī, kad mēs ieraugām zīmes, kas liecina par nāves tuvošanos vai arī, ja sajūtam nepieciešamību atjaunot līdzsvaru, praktizējot Budu Amitabha. Guru Padmasambhava ieteica pirms apziņas pārnešanas ar Phova prakses spēku vismaz trīs reizes veikt reģeneratīvās² prakses.

Vārdam „Phova” ir vairākas nozīmes; tibetiešu valodā tas nozīmē „apziņas pārnešana”. Tās augstākā forma tiek saukta par Dharmakaijas Phova, kas ir meditācija uz lielo pilnību. Ja jūs izpildāt Dzogčena meditāciju, nav vajadzības kaut ko pārnest, jo nav nekā, ko varētu pārnest, nav uz kurieni un nav kam pārnest. Tā ir augstākā un spēcīgākā Phova prakse. Otru Phova praksi sauc par Sambhogakaijas Phova, kurā viss tiek redzēts kā miermīlīgo un dusmīgo dievību mandala, tāpat kā pašā Šitro praksē.

VISAS PARĀDĪBAS IZPAUŽAS KĀ MIERMĪLĪGO UN DUSMĪGO DIEVĪBU MANDALA. ŠĪS DIEVĪBAS IZGAIST KĀ VARAVĪKSNE DEBESĪS. ATBRĪVOJIET PRĀTU DABISKĀ STĀVOKLĪ, KAS IR PARĀDĪBU UN TUKŠUMA VESELUMS, KAS IR BRĪVS NO SAREŽĢĪJUMIEM. VISAS SKAŅAS IR DUSMĪGO UN MIERMĪLĪGO DIEVĪBU RUNA. ŠĪ TUKŠUMA SKAŅA IZGAIST KĀ PŪĶA BALSS DĀRDI PAZŪD DEBESĪS

Tā tiek aprakstīta nobeiguma stadija. Iemācieties savienot savu prātu ar visu, kas atrodas mandalā, vienkārši esiet daļa no šī stāvokļa „tā-kā-ir” un atslābinieties tās būtībā. Tāda ir apziņas pārnešana Sambhogakaijā.

Trešā pārnešanas prakse ir Nirmanakaijas Phova. Vizualizējiet sev virs galvas Budu Amitabha un sevi kā Vadžrajogini vai Ješe Cogjal. Vizualizējamās formas centrā iztēlojieties centrālo kanālu, kurš ir ar cauru vidu un zilā krāsā. Savā sirds čakrā vizualizējiet savu apziņu, kas saplūst ar vēja elementu gaiši zilas krāsas tigles (thig-les) formā. Izmantojot šos palīglīdzekļus, virziet savu apziņu pa centrālo kanālu uz augšu un tālāk caur galvas vidus čakru, kamēr tā ieplūst Budas Amitabha sirds centrā. Šajā gadījumā jums jāvizualizē sevi un Budu Amitabha vieduma varavīksnes ķermeņa formā. Neko no tā visa nevajag uztvert kā kaut ko nemainīgu. Atkārtojiet praksi vēl un vēl. Izpildiet vingrinājumu tik ilgi, kamēr parādās zīmes. Šī ir Nirmanakaijas Phova, kuru plaši un atklāti praktizēja Tibetā.

PĀRNESIET NEDZIMUŠO SEVIS APZINĀŠANOS TELPAS ATVĒRTĪBĀ.

Šī ir vēl viena norāde uz Dharmakaijas Phova. Šajā gadījumā nekas nav jāvizualizē. Vienkārši palieciet apvienoti ar nedzimušo apzināšanos.

KAD MĒS GATAVOJAMIES ATSTĀT ŠO ĶERMENI NO MIESAS UN ASINĪM,

APZINIETIES, KA TAS IR NEPASTĀVĪGS UN ILUZORS

Šajā rindkopā Guru Padmasambhava uzsver brīvību no pieķeršanās un piesaistes ķermenim. Ieraduma pēc mēs pieķeramies ķermenim un piesaistāmies priekšstatam par sevi kā kaut ko atdalītu. Šo ķermeni no miesas un asinīm mums uz laiku ir iznomājuši pieci elementi. Tas ir savienojumu kopums, trausls, nepastāvīgs, tā ir maģiska mirāža. Kāpēc mēs pieķeramies? Pie kā mēs turamies? Kamēr jūs esat pieķērušies, jūs neizprotat reālo situāciju.

Pēkšņas nāves gadījumā, koncentrējiet prātu meditācijā un vizualizējiet savu Idama dievību, lai atjaunotu līdzsvaru, ko izjauc pārejas šoks. Patiesībā ikvienā sarežģītā situācijā, ar kuru jūs saduraties, vislabāk ir uzturēt prātu meditācijā. Atslābinieties sākotnējā dabā un nekrītiet panikā. Koncentrējieties uz savu Idama dievību, sajūtiet iekšējo saistību ar Budu un Guru Padmasabhava, vai arī vienkārši meditējiet uz patieso dabu bez domām. Dzogčena mācībās mums iesaka vizualizēt dievības, kas acumirklī parādās kā varavīksne debesīs, vai arī kā zivs, kas izlec no ūdens. Tie ir vizualizācijas piemēri, kuros jūs uz īsu brīdi uzreiz piesaucat dievišķās būtnes kopējo tēlu. Elementu sairšanas process nāves brīdī parasti ir tik ātrs, ka neatliek daudz laika, lai pakāpeniski īstenotu visas vizualizācijas pakāpes. Tas ir tāpēc, ka jūsu spējas sāk sairt un arvien vairāk pārstāj darboties. Tādējādi ir ļoti svarīgi meditēt un izkopt savu praksi, kamēr jūs vēl esiet pie labas veselības.

Kad jūs pamanāt nāves tuvošanās pazīmes, atlaidiet visas piesaistes un dusmas. Saglabājiet nosvērtību, neatkarīgi no tā, vai mirstat jūs pats vai mirst kāds cits cilvēks.

Centieties radīt mierīgu atmosfēru un harmonisku vidi. Neko neuzspiediet. Ja cilvēks netic Dharmai, ļaujiet viņam aiziet šajā neticēšanas stāvoklī. Ja viņš seko Dharmai, palīdziet radīt piemērotus apstākļus praksei. Dariet visu, kas liekas piemērots. Vislabākais veids, kā atbalstīt un palīdzēt mirējiem, ir mīlestība un līdzjūtība. Vissvarīgākais ir palīdzēt nomirt mierīgi. Tas ir būtisks pārejas punkts, un, ja mēs ļausim viņiem apjukt, tas var izsist viņus no sliedēm, pat tad, ja viņi ir bijuši labi praktiķi.

Var gadīties, ka mirējs nopietni seko Dharmai, bet viņa radinieki un draugi – ne. Šajā gadījumā, mēs nedrīkstam neko uzspiest. Mums vienkārši jācenšas uzturēt vidi, kas atgādina par mācību. Ja mēs uzsāksim kādas rituālās darbības, lai palīdzētu mirējam, bet viņa ģimenes locekļi tās neatbalsta, var rasties liela pretestība. Tas var spēcīgi ietekmēt mirēju un radīt lielus šķēršļus ceļā uz realizāciju. Tas nav vajadzīgs. Tā vietā mums būtu netieši jāizrāda cieņa Dharmai un jārada meditatīva atmosfēra, lai atbalstītu praktiķi. Palīdziet viņiem vienkāršās lietās, piemēram, piedāvājiet pacelt viņa spilvenus. Atrodiet veidu kā pakalpot mīlestības un līdzjūtības garā. Pie sevis meditējiet uz Guru Padmasambhava, Vadžrasatva vai Budu Amitabha. Noskaitiet klusumā Mantras un tādējādi caur sevi piesauciet Dharmas klātbūtni. Ja jums ir iespēja, tieši pirms sairšanas procesa sākuma, jūs variet nedaudz pacelt uz augšu mirēja ķermeni, atbalstīt to ar spilveniem, palīdzot viņam ieņemt pus sēdus pozu. Ja tas nav iespējams, tad pacentieties noguldīt viņu lauvas pozā.

Kad vēja elements izgaist apziņā, un apziņa atstāj ķermeni, pieskarieties mirējam pie galvas vidus, nedaudz pastiprinot jūtīgumu ap galvas vidus čakru: variet pat izraut dažus matus. Tas var radīt lielu atšķirību, jo brīdī, kad parasta cilvēka apziņa atstāj ķermeni, tas notiek caur ikvienu atvērumu, kas ir pieejams. Ķermenim ir deviņas atveres, tomēr vislabāk ir ja, apziņa atstāj ķermeni caur centrālo kanālu, jo tas nodrošina ļoti neitrālu trajektoriju, kas ir brīva no dusmām un piesaistēm. Ja cilvēki, kuri nav praktizējuši, kaut kādā veidā var panākt, ka apziņa iziet caur centrālo kanāli, tas padarīs pāreju gludāku, kas savukārt palīdzēs viņiem pārdzimt augstākos stāvokļos. Ja apziņa atstāj ķermeni caur apakšējās daļas atverēm, tas palielina iespējamību, ka cilvēks pārdzims zemākā līmeņa pasaulēs. Lielākā daļā gadījumu apziņa neaizkavējas pārāk ilgi. Vidēji tā atstāj ķermeni trīs dienās. Tieši tāpēc Tibetā līķis tiek atstāts mājās vismaz trīs ar pus dienas. Tādējādi pēc tam, kad ir apstājusies elpošana, ieteicams ir laiku pa laikam viegli paplikšķināt pa galvas virsmu, lai norādītu apziņai izeju. Ja klātesošajiem tas liekas savādi, tad vienkārši maigi pieskarieties pie galvas vidus un kādu laiku tur paturiet savu roku. Izvairieties radīt jebkādas sajūtas ķermeņa apakšējā daļā.

Ja ir piemēroti apstākļi, tad ir iespējams saskatīt ārējās pazīmes un norādīt mirējam, kurā fāzē viņš šobrīd atrodas. Ja mirējs ir praktiķis, un neviens no klātesošajiem neiebilst, tad tuvs sanghas loceklis, draugs vai radinieks var izskaidrot, ka šī ir daļa no procesa, kurā apziņa atstāj ķermeni, un atgādināt viņam atlaist visas piesaistes un ego-pieķeršanās.

Tibetā pie mirēja gultas ir pieņemts lasīt „Tibetiešu Mirušo Grāmatu”, to dara ļoti lēni un klusām. To sauc par „Bardo Thö-dröl”, kas nozīmē „Atbrīvošanās caur Klausīšanos Bardo”, kam piemīt liels spēks. Lasiet to ar patiesu cieņu un respektu, mierīgā, maigā balsī. Tas palīdzēs mirējam atpazīt zīmes un atcerēties savas prakses. Atbalstiet meditācijas un ticības noskaņu. Pat tad, ja mirstošais praktiķis ir jau iemācījies atpazīt zīmes, jūs tik un tā variet sniegt palīdzību, vienkārši uzskaitot tās. Īpaši noderīgi ir izcelt dažas galvenās pārejas, tādas kā baltā elementa nolaišanos un sarkanā elementa pacelšanos, bet pats svarīgākais ir atgādināt viņam bez novēršanās koncentrēties un saplūst ar skaidro gaismu. Ļoti labi, ja tas viss tiks pateikts mierīgā un klusā tonī. Šis ir piemērots brīdis, lai visi Sanghas locekļi kopā lasītu lūgšanas. Skaitiet Vadžrasatvas Mantru un pasniedziet ziedojumus, meditējiet un dariet visu ļoti mierīgi un klusi. Izvairieties radīt nevajadzīgus trokšņus. Skaitiet Mantras ļoti maigi, meditējiet un praktizējiet, lai sniegtu atbalstu mirējam. Koncentrēta meditācija uz bodhičitu patiesi pastiprinās un palielinās Budas svētību ceremonijā, un tādējādi ietekmēs bardo ceļinieka prāta stāvokli, pat tad, ja viņš nav praktiķis. Tas palīdzēs viņam būt pārliecinātam un drosmīgam, un pastiprinās orientāciju uz tīrajām zemēm.

 

APSLĒPTĀS PAZĪMES

Guru Padmasambhava sarakstīja nelielu grāmatu, kurā viņš izskaidro visas apslēptās pazīmes, kas norāda uz nāves tuvošanos. Šitro mācības kontekstā izšķir divus nāves veidus: nāve, kas iestājas nelaimes gadījuma rezultātā, un dabiskā karmiskā nāve. Karmiskā nāve līdzinās svecei; tā deg noteiktu skaitu stundas, kamēr tās laiks ir iztecējis. Šis piemērs parāda karmiskās dzīves mūžu. Tas, vai mēs dzīvojam 100 vai 30 gadus, ir atkarīgs no mūsu karmas. Karmiskais spēks ir varens, tomēr tas ļauj notikt arī citām lietām. To sauc par nelaimes gadījumu. Cilvēka karma ir atvēlējusi viņam 100 gadu dzīves mūžu, taču pēkšņi kā vēja brāzma parādās nejaušs šķērslis: vienā acu mirklī dzīves liesma tiek nopūsta, neskatoties uz to, ka tai bija jādeg vēl piecdesmit gadus. Varbūt šīs dzīves laikā cilvēka rīcība nav bijusi tikumīga, kas iespējams varētu pasteidzināt dabiskās karmiskās nāves atnākšanu, tomēr tas nebūt nav tās rezultāts. Šīs dzīves laikā netikumīga rīcība var neradīt nekādas sekas. Lielākā daļa nejaušo šķēršļu patiesībā ir daļa no mūsu nenomaksātā karmiskā parāda, kas nāk no iepriekšējām dzīvēm, un kuram ir pienācis apmaksas termiņš, negadījumi nenotiek uz labu laimi. Tiem vienmēr ir savs iemesls.

Viena grāmatas nodaļa ir veltīta tam, kā noteikt atšķirību starp karmisko nāvi un nāvi, kas iestājusies negadījuma rezultātā. Guru Padmasambhava norāda uz attiecīgām pazīmēm. Nākamā nodaļā ir runa par to, kā novērst šķēršļus, kas ir saistīti ar nelaimes gadījuma nāves pazīmēm. Tās tiek iedalītas ārējās, iekšējās un slēptās pazīmēs. Viena no iespējamām ārējām pazīmēm ir personības izmaiņas. Kāds, kurš vienmēr ir bijis mierīgs un kluss, pēkšņi kļūst viegli aizkaitināms, drūms un noslēgts. Iespējams, tā ir zīme, kas liecina par pāreju, kas tuvojas. Citiem savukārt, ja jūs paskatīsieties uz viņu galvām, jūs pamanīsiet, ka viņu aura vai enerģija ir sarukusi. Sejas krāsa kļūst bāla, noteiktas pazīmes parādās uz ķermeņa vai sejas, nagi kļūst nespodri, mati uz pakauša saceļas stāvus, pat tad, ja jūs mēģiniet tos noglaust uz leju. Šķaudot neviļus var izdalīties urīns vai vienlaicīgi arī izkārnījumi. Dzirde un redze sāk pasliktināties, oža un tauste īsti labi vairs nedarbojas. Tas viss norāda uz fizisku vājumu un zaudēto līdzsvaru organismā.

Citas pazīmes parādās sapņos, bet, ja tas notiek tikai vienu vai divas reizes, tās pamatā netiek uzskatītas par būtiskām. Ja kāds no šiem sapņiem sāk parādīties regulāri, tad tā ir jau skaidra zīme. Vienā sapnī jūs esat pavisam kails un nepārtraukti skrienat lejā no kalna. Citā sapnī jums uzbrūk cilvēki un mēģina jūs notvert, vairākas rokas cenšas jūs saķert, lai sodītu. Ir tādi sapņi, kuros jūs, būdams gluži kails vai ģērbies smagās melnās drānās, jājat uz kāda dzīvnieka muguras un ceļojat uz noteiktu vietu. Citā sapnī jūs esat ļoti mierīgs, bet jūsu rokas ir saslēgtas roku dzelžos, vai arī jūs atklājat, ka atrodaties vietā, kur nav durvju, it kā dzelzs kastē, vai arī jūs visu laiku ceļojat pa tuneļiem. Jūs sapņojat, ka jūs kāpjat pa greznām kāpnēm, kuras pēkšņi lūzt, vai arī, ka jūs esat iekritis lielā bedrē, vai arī, ka tilts, pa kuru jūs ejat, salūzt. Sapnī jūs varat sastapt daudz mirušu cilvēku, ģimenes locekļu vai draugu. Sapņi, kas parādās nakts sākumā vai vidū, vairāk saistās ar ieradumu modeļiem, kas balstās uz atmiņām. Sapņi, kas atnāk agrā rītā, bieži vien attiecas uz nākotni. Ja viens no šiem sapņiem atkārtoti atnāk agri no rīta, tas liecina par psihisku un fizisku līdzsvara trūkumu un pilnīgi noteikti ir ilgtermiņa zīme par nāves tuvošanos.

Ja jūs jūtat, ka ilgi vairs nedzīvosiet, pārskatiet savu dzīvi. Neaizmirstiet veikt pārskatu bodhičitas garā ar nolūku iegūt zināšanas un lietderīgi izmantot atlikušo laiku, lai paveiktu kaut ko nozīmīgu gan sevis paša, gan visu dzīvo radību labā. Zīmes, kas norāda uz dzīvi apdraudošu šķēršļu klātbūtni, atspoguļo mūsu pieķeršanos pie šīs pasaules lietām, kas darbojas kā nepārtrauktas labdarības izpausmes kavēklis un pārrāvums. Lai to pārvarētu, Guru Padmasambhava māca mums sākt ar ziedojumiem, kas rada ciešu sajūtas saikni ar Trīs Saknēm: Guru, Idams, Dakini un Dharmapala. Esiet patiesi dāsni pret savu Sanghu. Sagatavojiet Vadžrajanas dzīres, ganačakru vai Tsok (ts’ok) ziedojumu saviem vadžras brāļiem un māsām. Esiet žēlsirdīgi pret visiem, kuriem tas patiešām ir nepieciešams, kā piemēram, bezpajumtniekiem. Miera un mīlestības garā pret visām radībām, jūs variet veltīt ziedojumu pat dzīvniekam. Tad sāciet pētīt zīmes. Attālas pazīmes var parādīties trīs vai pat piecus gadus pirms nāves. Tās ir nelaimi vēstošas zīmes, bet, ja jūs spējat atpazīt tās, var būt relatīvi viegli izmainīt notikumu gaitu, mainot noteiktu attieksmi un izmantojot prakses, lai grozītu likteni, par kuru vēsta šīs zīmes. Taču kad parādās pēdējās zīmes, ir ļoti grūti ko mainīt. Kādu reizi tas var izdoties, bet parasti pēdējo zīmju pareģojums ir neatgriežams. Tomēr vairumos gadījumu iespējas, uz kurām netieši norāda ilgtermiņa pazīmes, var tikt diezgan vienkārši izmainītas. Tāpēc Guru Padmasambhava deva izvērstu mācību par visiem šiem jautājumiem. Protams, pazīmes nebūs visiem gluži vienādas. Ja mēs atbildam, pielietojot piemērotus līdzekļus, un lietas nemainās, tas norāda uz karmisku noilgumu, un mēs neko citu nevar izdarīt, lai to izmainītu, kā vienīgi transformēt savu ķermeni varavīksnes ķermenī. Jebkurā gadījumā mums ir jāatjauno sava prakse, jānostabilizē sava meditācija un jāsagatavojas līksmi sagaidīt pārejas brīdi.

Guru Padmasambhava paskaidro, ka šīs zīmes ne vienmēr liecina par nāves tuvošanos. Dažos gadījumos tās var nozīmēt to, ka pastāv nozīmīgi šķēršļi, un ja tos neņem vērā, tas var novest pie nāves. Ja jūs sevī pamanāt kādu no šīm zīmēm, ir ieteicams meditēt un veikt prakses, īpaši Guru Padmasambhava vai Budas Amitabha prakses, un atjaunot līdzsvaru dzīves paradumos. Var parādīties simptomi, kas liecina par vitālās enerģijas izsīkumu un jūsu potenciāla pasliktināšanos. Ikdienas prakse un meditācija pilnīgi noteikti palīdzēs atjaunot līdzsvaru un dzīves spēku. Ārējā līmenī centieniem saudzēt citu dzīves, piemēram, ziedot naudu labdarībai, strādāt patversmēs vai slimnīcā ar nāves slimniekiem, ir spēcinoša ietekme. Izpaužot bodhičitu, jūs varat palīdzēt aizsargāt dzīvniekus. Ļoti labi ir labot izskalotus ceļus un bojātus tiltus. Tā ir ļoti labvēlīga rīcība, kas paildzinās jūsu dzīvi. Četrpadsmitajā gadsimtā dzīvoja realizēts meistars, kuru dēvēja par Dzelzs Tiltu Celtnieku, kurš Tibetā bija uzcēlis vairāk nekā 108 tiltus. Viņš iespējams bija pirmais cilvēks pasaulē, kurš uzkonstruēja masīvus dzelzs tiltus, kas spēja savienot lielu upju krastus. Lielais Tertons, kurš nodzīvoja vairāk nekā 125 gadus, nēsāja garu bārdu. Visā Tibetā var atrast daudz statuju, kurās viņš labā rokā tur dzelzs ķēdi, kas simbolizē tiltus. Viņš izmantoja īpašu metālu, kurš nekad nerūsēja. Pat ķīnieši viņu augstu novērtēja, jo viņš bija praktiķis, kurš tiešā veidā uzlaboja parasto cilvēku dzīves.

 

CHIK-KHAI  KOPSAVILKUMS 

NĀVES BRĪŽA BARDO

Guru Padmasambhava teicis, „Domājot, ka nāve nekad nepienāks, mēs kaļam ilgtermiņa plānus.” Pat laimīgām ģimenēm un labiem draugiem galu galā ir jāšķiras. Tas līdzinās tam, it kā mēs būtu satikušies lidostā, bet drīz mums būs jāiet katram savu ceļu. Nāves pazīmēm nav jābūt par iemeslu, lai mēs nobītos, dusmotos vai skumtu. Nāve ir dabisks process. Bez nāves nav piedzimšanas. Šie divi aspekti rada nemitīgo ciklu, kas pastāv tik ilgi, kamēr mēs sasniedzam apgaismību. Var likties, ka nāve mums liek zaudēt visu, bet patiesībā, ja mēs esam apzināti un mums ir laba izpratne par patieso dabu, mēs iegūstam lielus garīgos nopelnus un mēs varam sasniegt pilnu realizāciju šajā pārejas brīdī. Tāpēc mums nav jāraizējas, nav jāskumst un jābēdājas par to, ka eksistē nāve.

Dzīve un nāve ir vienas monētas divas puses. Tās ir neizbēgamas kā dienas un nakts cikls. Mēs tikpat labi varam pieķerties dienas laikam un baidīties no parādībām, kas parādās pēc tumsas iestāšanās. No augstākas realizācijas skata punkta nāve ir Dharmakaijas un Sambhogakaijas pārdzīvojums. Dzīves pārdzīvojums ir Nirmanakaijas izpausme. No Nirmanakaijas mēs varam nonākt Sambhogakaijā un Dharmakaijā, tāpēc mums nav jāskumst un nav jābūt mazdūšīgiem attiecībā uz nāvi. Mums ar viedumu ir jādodas pretī nāvei, un līksmi jāpieņem notiekošais process.

Daudzi praktiķi Tibetā ir atpazinuši pazīmes, kas liecina par nāves tuvošanos. Kad viņi saprot, ka mirst, viņi nejūtas apbēdināti un skumji, viņi saaicina visus savus draugus un ģimenes locekļus, lai tie pavadītu viņu aiziešanu. Meistars saaicinās visus savus skolniekus uz lielām dzīrēm, praktiķi, kas praktizējuši slepeni, ielūgs Sanghas locekļus un draugus. Bieži vien pirms savas aiziešanas viņi izpilda Tsok ceremoniju kā atvadu dāvanu. Ar lielu prieku viņi novada dzīres un tad pamet savu zemes formu, lai vienatnē nonāktu Dharmakaijas un Sambhogakaijas stāvoklī.

Nāve ir vēl viena mūsu pārdzīvojumu dimensija, kas ir jāizpēta. Šeit jūs esat jau pabijuši kādu laiku. Palikt te uz mūžiem būtu garlaicīgi. Agrāk vai vēlāk jūs iepazīsieties ar šīs dzīves otru pusi. Buda Maitreija mācīja, ka tiem, kas apzinājušies, ka visas parādības ir prāta patiesās dabas izpausmes, dzīves un nāves cikls līdzinās pastaigai no viena parka uz otru, klīšanai no viena dārza uz otru. Te nav nekā savāda vai bailīga. Tas ir tik skaisti! Palasiet daudzu lielo meistaru dzīves stāstus un jūs būsiet izbrīnīti un pārsteigti, redzot, cik vienkārši un līksmi viņi sagaidīja nāvi. 15ais Karmapa bija Khakjab Dordže (Khakyab Dorje), kura pirmais vārds nozīmē visaptverošās debesis. Kad pienāca brīdis mirt, viņš dziedāja, „Tagad ir laiks Khakjam Dordže izplatīties debesīs!” Kad Longčenpa ieradās Samje klosterī, viņš sacīja saviem skolniekiem, „Šajā vietā es nomiršu.” Viņš nebūt nebija slims, bet viņš precīzi zināja. „Es būtu gaužām laimīgs nomirt šeit nekā iegūt varavīksnes ķermeni jebkur citur.” Viņš sarakstīja lielisku poēmu, kurā ir teikts, „Ir pienācis laiks aiziet; kā ceļiniekam man savs ceļš ejams. Mans prieks par nāvi ir labi nopelnīts: tas ir lielāks par jebkuru labklājības okeānu, ko tirgotājs būtu varējis iegūt, un lielāks par dievišķo spēku, kas var pieveikt armijas, un lielāks par svētlaimi, kuru iegūst meditācijā. Tāpēc es ilgāk negaidu, bet dodos apņēmīgi ieņemt savu vietu augstākā svētlaimē, kas nepazīst nāves.” Viņš turpināja dod mācības vēl kādas divas vai trīs nedēļas, un tad kādu dienu viņš sacīja saviem skolniekiem, „Tagad es dodos sastapt Dharmakaiju, tāpēc meditēsim kopā šo pēdējo reizi.” Tad meditācijas laikā viņš izgaisināja prātu tās sākotnējā dabā.

Mums nav jābaidās, nav jāvilcinās un nav jābūt bikliem. Šīs pārejas ir daļa no mūsu vispārējās izaugsmes procesa. Ja mēs neļausimies pārmaiņām, mēs nekad neiegūsim jaunus rezultātus un progresu, kas tuvina apskaidrībai. Šī konkrētā pārmaiņa katra dzīves beigās dod milzīgas iespējas īstenot realizāciju. Šajā brīdī jūsu prāts kļūst viegli ietekmējams. Jūsu nodomiem nāves brīdī piemīt ārkārtēji liela ietekme uz jūsu nākotnes virzību. Pat izcils strēlnieks var izšaut greizi, ja viņš ir novērsies bultas palaišanas brīdī. Līdzīgi var notikt ar jums; jūs iespējams esat labs praktiķis šajā dzīvē, bet mirkļa neuzmanība miršanas procesa laikā var radikāli ietekmēt jūsu izredzes atpazīt patieso prāta dabu šajā bardo un iegūt labu pārdzimšanu. Attiecīgi paaugstināta koncentrācija šajā brīdī, kas turpinās pozitīvā virzībā, nesīs labu rezultātu pat tajā gadījumā, ja dzīves laikā jūs neesat bijis īpaši labs praktiķis. Tā noslēdzas mācība par nāves brīža bardo.

PATIESĀS DABAS MIRDZUMA BARDO

Chos-nyid bardo

Nākošo līmeni sauc par patiesās dabas mirdzuma bardo. To mēdz saukt arī par skaidrās gaismas bardo. Aiz pēcnāves brīža, kad elpa ir apstājusies un pamatelementi ir sairuši apziņas smalkākajā telpā, mēs atmostamies Dharmakaijas skaidrajā gaismā. Lielākais vairums parasto būtņu, kuriem nav garīgo zināšanu vai izpratnes par bardo mācībām, nevarēs apzināties to, kas notiek šajā brīdī, un tas ilgs pavisam īsu mirkli. Laika ilgums, kuru jūs pavadāt katrā no šīm fāzēm, nav noteikts. To, kā notiek izmaiņas, ietekmē dažādi elementi, tādi kā kanālu stāvoklis un nāves veids. Pat tad, ja redzējums ir īslaicīgs un ilgst tikai mirkli, labs praktiķis var atpazīt un izvērst šo uzliesmojumu, sasniedzot apgaismību Dharmakaijā.

Ja mūsu apzināšanās ir totāla šajā brīdī, bardo stāvokļu neskaidrībai pienāk gals. Šī ir labākā iespēja sasniegt apgaismību Dharmakaijā, bet ja mēs neesam apzināti, parādīsies skaidrās gaismas sekundārā forma. No šī brīža sasniegt apgaismību kļūst arvien grūtāk. Astoņdesmit emocijas, kuras uz brīdi bija neaktīvas, pakāpeniski sāk atgriezties. Tā kā prāta patiesā daba vēl nav atpazīta un saplūšana ar skaidro gaismu vēl nav notikusi, šis bardo sākas ar godbijību iedvesošām skaņām un gaismas stariem. Skaņas un tēli, kuri tiek pārdzīvoti šajā brīdī, neeksistē ārējā pasaulē. Tās visas ir jūsu pašu sākotnējās dabas izpausmes, kas parādās formās, un jums ir jāatpazīst, kas tās patiesībā ir.

Nāves brīža bardo pašās beigās mums bija iespēja sasniegt apgaismību Dharmakaijas līmenī. Ja tas nav noticis, mēs nonākam mirdzuma bardo, kurā ir iespēja kļūt apgaismotam Sambhogakaijā. Ja jūs pārvaldāt Togel (thöd-rgyal)  vai „pārlekšanas” prakses, kurās ir iesaistīta meditācija ar gaismu un krāsām, jūs esat gatavi transcendentālai atpazīšanai un brīvībai Sambhogakaijā. Vīzijas, kas parādās šajā brīdī, ir neviena neradītas, tie nav arī atspulgi, kurus būtu radījusi pieraduma nosacīta enerģija. Tās rodas spontāni no patiesās dabas, sākotnējās vieduma sfēras, kuras parādās apziņā pie noteiktiem apstākļiem. Dzogčena mācībās ir minēts, ka šīs krāsas un gaismas ir dabiskās īpašības, kas piemīt sākotnējam viedumam. Tās ir vīzijas par to, kas mēs būtībā esam, tas ir arī pamats visām skaņām un krāsām, kas ir uztvertas dzīves laikā. Bet tagad mēs to visu tiešā veidā pārdzīvojam bez mazākās piepūles, pilnā intensitātē, indes to vairs neaptumšo. Ja jūs spējat atpazīt šī mirdzuma patieso dabu un apvienot apzināšanos ar mirdzuma izpausmi, jums ir iespēja sasniegt apgaismību Sambhogakaijā.

Pirmais parādās skaņas pārdzīvojums. Šis ir patiesībā piektais [?] mirdzuma bardo pārdzīvojums, kuru dēvē par patiesās dabas balsi vai sākotnējā vieduma atbalsi. Šī skaņa nav maiga un patīkama. Tā ir daudz skaļāka un spēcīgāka par smagā metāla mūziku. Guru Padmasambhava salīdzināja to ar tūkstošs pērkonu dārdiem vai visuma sagrūšanu; tas ir milzīgs troksnis! Taču šī bijību iedvesošā skaņa neskan ārējā pasaulē; tā ir sākotnējā vieduma atbalss. Ja jūs spējat to atpazīt kā transcendentālā vieduma atbalsošanos un neiekrist reakcijā, jūs varat pielikt punktu bardo procesam.

Ja jūs neatpazīstat, kas ir šī skaņa, situācija kļūst nedaudz sarežģītāka. Iepriekšējie pārdzīvojumi ir diezgan maigi un mierīgi. Bet turpinot, viļņi kļūst arvien spēcīgāki, tādi, kā tie ir Klinšu kalnos, kad brauc ar plostu pa upi ar baltām ūdens putām. Ja jūs nobīstaties no šīs skaņas un zaudējat iespēju to atpazīt, nokoncentrējaties uz to, lai sagaidītu nākamo vīziju, kurā ir iesaistīta gaisma. Jūsu priekšā parādīsies spēcīga, žilbinoša gaisma. Guru Padmasambhava norāda, ka šī gaisma ir spēcīgāka par tūkstošs saulēm. Tā spīd tik spoži, ka liekas, tā izurbsies jums cauri, kā spēcīgu bultu duša. Tam seko vīzija ar sīkiem gaismas stariem, kas mirdz piecās krāsās.

Skaņas var būt satraucošas vai biedējošas. Jūs var pārņemt raizes vai dusmas, un jūs sākat skriet, lai paglābtos, bet skaņas jums seko, gaismas stari jūs vajā. Jūs izmisīgi vēlaties tikt projām, un visas jūsu cerības un bailes kļūst arvien stiprākas. Līdzīgas ciešanas turpinās, kad jūs pārdzīvojat miermīlīgo un dusmīgo Budu gaismu. Ja jūs sākat lolot pieķeršanos vai esat nobijies, pieķeroties kļūdainai redzējuma izpratnei, jūs tikai nonākat vēl lielākā apjukumā.

Apņēmīgiem praktiķiem šajā brīdī joprojām ir plaša atbrīvošanās iespēja. Dzirdot skaņas, atpazīstiet patiesās dabas balsi kā Mantras, kuras jūs bijāt skaitījuši pirms nāves.

Dzīves laikā mirdzošās gaismas tiek pārdzīvotas Dzogčena Togel praksēs. Kad jogiem atnāk šie pēcnāves pārdzīvojumi, viņi tos pilnībā atpazīst, jo ir tos iepriekš redzējuši. Viņi nenobīstas, bet gluži dabiski izprot un saplūst ar šo vīziju patieso dabu, un tādējādi ļoti viegli sasniedz atbrīvošanos. Ja jūs neatpazīstat gaismas un skaņas, nākošā fāze atnes skaidras, krāsainas, spožas gaismas sērijas, kas parādās viena pēc otras, kas vēsta par Dhaņi Budu parādīšanos. Līdz ar katru spožo gaismu, blakus pavīd ļoti nespodra gaisma. Parastās būtnes, kas baidās no spožās gaismas, jutīs nespodrās gaismas pievilkšanas spēku. Šīs nespodrās gaismas ir negatīvo emociju esence. Tas ir pārbaudījums jūsu neviedumam. Nosliece pieķerties parādībām ir atjaunojusies.

Kad skaņas, gaismas un starojumi sākotnēji parādās otrajā tīrās gaismas pārdzīvojumā, jūsu prāts joprojām ir relatīvi skaidrs. Tad aktīvā formā sāk parādīties nelieli aptumšojumi un emocijas, tādas kā dusmas, pieķeršanās un greizsirdība. Cilvēkiem, kuriem nav praktiskas pieredzes ar Dharmu, būs nosliece reaģēt šajā brīdī. Parasti tie, kuri ir nesen miruši, joprojām saista sevi ar veco ķermeni, un viņi neapzinās, ka patiesībā ir nomiruši. Tas šķiet kā sapnis. Tas izraisa nākošās skaidrās parādības un atmodina cilvēka apslēptās noslieces, kas padara turpmāko situāciju neskaidru. Kā līdzjūtīga atbilde uz priekšstatu par iemiesojumu, parādās dažādu Budu vīzijas. Šī ir otrā iespēja, kad  atpazīstot Dhjaņi Budas vīzijas, var sasniegt atbrīvošanos, kā tas ir aprakstīts Tibetiešu Mirušo Grāmatā.

Vispirms parādīsies miermīlīgās Budas, sākot ar piecām Budas ģimenēm. Iekams parādās Budu formas, no cilvēka sirds centra izplūst varenas zilas gaismas debesu plašums. Tā ir Dharmadhatas vieduma gaisma. Sākumā nešaubīgi šķiet, ka gaisma izstarojas no jums, bet parādoties Budām, tas pārdzīvojas tā, it kā tie būtu autonomi. Šīs mirdzošās zilās sfēras centrā jūs ieraudzīsiet nelielu baltas gaismas apli. Tā ir tā pati gaisma, ar kuru strādā Dzogčena radīšanas stadijā vai Togel praksēs. Ja šajā brīdī jūs spējat to atpazīt, jūs sapratīsiet, ka šis avots nav nekas cits kā Samantabhadra un Samantabhadri savienībā. Tādējādi jūs sasniedzat apgaismību, un šoreiz tālāki pārdzīvojumi neseko.

Ja atpazīšana neizdodas, baltā gaisma palielinās, apņemot visu redzamo telpu. Ja jūs esat labi iepazinušies ar Vadžras ģimenes Budu vizualizācijas praksēm, jums viegli izdosies atpazīt Budu Vairočanu un viņa pavadoni, kas atrodas jabjum šīs baltās gaismas centrā. Ja jūs kaut sekundi apzināsieties, ka šī vīzija ir sākotnējā vieduma izpausme, kas nav atdalāma no jūsu prāta dabas, jūs pilnībā izmainīsiet savu karmisko kustības virzību un Budas Vairočana klātbūtnē sasniegsiet apgaismību.

Ja jums neizdodas atpazīt Vairočanu kā sava paša sākotnējā vieduma izpausmi un tā vietā pieņemat subjekta-objekta duālismu attiecībā uz to, kas parādās, atklāsies cita baltā gaisma. Tā ir nākamā iespēja atpazīšanai, kas tiek aprakstīta kā „baltās gaismas, kas seko viena otrai kā mākoņi”. To sauc arī par Vadžrasatvas gaismu, un tā tiek saistīta ar spogulim līdzīgo viedumu. Ja jūs to atpazīstat kā sava paša prāta mirdzumu, tad pienāk gals apjukumam, un nekādi bardo vairs neseko. Mākoņi drīz vien pašķiras un šīs mirdzošās baltās gaismas centrā parādās Buda Vadžrasatva ar pavadoni, kuriem apkārt ir viss patvēruma koks. Tas viss izstarojas no sirds centra.

Nākošo fāzi raksturo zeltaini dzeltenā krāsa. Šīs gaismas neduālā atpazīšana, kas ir nosvērtības viedums, ved pie apskaidrības Sambhogakaijā. Lai jūs sveiktu, no šī mirdzuma centra parādīsies Buda Ratnasambhava un viņa pavadone, un tajā brīdī jūs varat sasniegt atbrīvošanos un pielikt punktu turpmākai klejošanai.

Tam seko tumši sarkana gaisma, kas aptver visu telpu. Šis ir atšķirošā vieduma starojums. Ja esat praktizējis bezgalīgās gaismas Budu, jūs varat viegli atpazīt šo gaismu un pārtraukt karmiskās pārdzimšanas ciklu. Iemirdzoties Sambhogakaijas izpausmē, parādās Buda Amitabha ar savu pavadoni, un viņiem apkārt ir viss patvēruma koks.

Pēc tam izstarojas intensīva zaļa gaisma. Tā ir visaptverošā vieduma gaisma. Ja esat praktizējuši karma ģimenes dievības, tas ļaus jums atpazīst šīs vīzijas dabu. Ja ir skaidra izpratne, kas ir šī vīzija, cilvēks acumirklī var sasniegt atbrīvošanos. No šīs zaļās gaismas centra parādīsies Buda Amoghasidhi savienībā ar Taru uz kosmiskā patvēruma koka centrālā lotosa.

Budas Samantabhadra un Samantabhadri vai Vadžrasatva un viņa pavadone ir galvenās dievības, kas saistās ar Šitro mācību. Tās atrodas centrā, kamēr pārējās piecas Dhjaņi Budas kopā ar dažādām Bodhisatvām, kas saistās ar katru no ģimenēm, parādās kā viņu pavadoņi. Pavisam kopā tās ir četrdesmit divas miermīlīgās dievības, kurām seko piecdesmit astoņas dusmīgo dievību izpausmes. Tāda ir Gujagarbha Tantras mandala. Visas šīs Budas ir sākotnējā vieduma izpausmes, no kā veidojas mūsu ķermenis un prāts.

Šo mācību iespaidā sāciet pētīt pasaules smalko dimensiju, un jūs atklāsiet, ka visa mandala parādās jūsos. Nav nekā, kas atrastos ārpus jums. Balstoties uz šo atklāsmi, turpiniet praktizēt un meditēt, lai tad, kad būs pienācis laiks mirt, jūs spētu atpazīt visas šīs vīzijas kā jūsu pašu projekcijas un varētu svētlaimīgi saplūst ar transcendentālo pirmavotu. Ja būsiet regulāri praktizējuši dievību vizualizāciju un skaitījuši Mantras, tas jums krietni palīdzēs chös-nyid bardo. Ja jums ir labas prakses iestrādnes, jūs jau zināt, ka šīs vīzijas ir mūsu prātu projekcijas, kas parādās no patiesās dabas, kas ir pilna ar tīras mīlestības enerģiju, līdzjūtību un viedumu. Tieši to simbolizē dievības vai Dhjaņi Budas. Ja jums ir pazīstama šāda veida meditācija, jums ir labas izredzes sasniegt apgaismību. Jums nav jāiepazīstas ar savu paša māti. Atpazīstot kaut vienu no šīm Budām, jūs sasniegsiet apgaismību. Tādā gadījumā visi bardo pārdzīvojumi tiks pārtraukti. Atpazīšanas brīdī viss būs beidzies. Viss ārējais kosmoss izgaisīs jūsos. Un tad, tā vietā, lai būtu karmiskās pārdzimšanas ierobežojumu nosacīti, jūs varat doties kurp vien vēlaties un pieņemt jebkuru formu. Jūs ieguvāt caurlaidi uz sarkanā paklāja klubu, kamēr citi, kuri nav praktizējuši, turpina klīst kādu laiku ļoti drūzmainā vietā, kas līdzinās Kalkutai!

Ja mēs kaut kādu iemeslu pēc palaižam garām visas šīs iespējas iegūt atbrīvošanos, neatpazīstot miermīlīgās dievības, mēs kļūstam par mērķi dusmīgo Budu izpausmei. Tātad situācija kļūst arvien grūtāka. Kad mūs iepazīstina ar dusmīgajām Budām, mūs ne tikai caururbj žilbinošs mirdzums un intensīvi gaismas stari, bet, atskanot biedējošiem pērkona dārdiem, mūs pārņem tūkstošs liesmas.

Tekstā lasām:

VIŅU MIRDZUMA NETRAUCĒTĀ SPĒJA

PARĀDĀS MILZĪGAJĀ MĀJVIETĀ, KAS LĪDZINĀS GLIEMEŽVĀKAM.

„Milzīgā mājvieta, kas līdzinās gliemežvākam” ir smadzenes. Kanāli, kas izplūst no smadzenēm, simbolizē dusmīgās dievības. Es neiedziļināšos visos sīkumos, bet pašlaik, lielākā daļa miermīlīgo Budu atrodas sirds centrā, bet dažas uzturas citās čakrās un nervu sistēmas kanālos. Tās visas kopā sauc par četrdesmit divām miermīlīgajām Budām. Piecdesmit astoņas dusmīgās Budas mājo smadzeņu čakras gliemežvākam līdzīgā dimensijā. Visas miermīlīgās un dusmīgās grupas kopā ņemot ir simts Budas.

Iespējams Thankās jūs esiet redzējuši dusmīgās Budas ar trīs acīm un četrām vai sešām kājām un vairākām rokām, uguns oreola ielenkumā. Šīs ir tās formas, kas šajā brīdī parādīsies jūsu priekšā. Visas šīs vīzijas nav nekas cits, kā jūsu pašu sākotnējā vieduma izpausme. Ja jums ir laba pieredze miermīlīgo un dusmīgo Budu vizualizācijā, jūs uztverat šīs vīzijas kā neatdalāmu daļu no jūsu pašu sākotnējā vieduma. Tās ir Budas saziņas formas. Nepierodiet pie vēlmes noliegt vai aizbēgt no lietām, kuras jūs acumirklī neatpazīstat, vai satraukumā pieņemt lietas par pašsaprotamām, nemaz neuzdodot jautājumu. Atpazīstot šīs formas, jums ir vēl viena iespēja saplūst ar redzējumu un sasniegt apgaismību. To sauc par trešā veida tīro gaismu, trešo iespēju atbrīvoties.

Tibetā dzīvoja kāds mākslinieks, kas gleznoja tankas. Viņš strādāja pie simts miermīlīgo un dusmīgo Budu gleznas. Viņa jaunākā meita vienmēr atradās viņam līdzās, bet viņa nepievērsa uzmanību viņa darbam līdz brīdim, kamēr viņš nesāka gleznot vienu no dusmīgām Budām ar čūskas galvu.

Šis tēls stipri iespaidoja mazo meiteni, un viņa pajautāja tēvam, „Kas ir šis savādais radījums?” „Tas nav nekas neparasts”, tēvs atbildēja. „Tā ir viena no daudzām Budas formām. Visi šie tēli ir Budas.”

Tad viņa pavaicāja, „Kur tagad ir šis Buda?”

Viņš paskaidroja, „Kamēr tu esi dzīva, tu nevari redzēt šīs Budas, bet kad tu nomirsi, viņi atnāks un parādīsies tavā priekšā. Šis Buda ar čūskas galvu ir pēdējais no visās Budām, kuras tu pārdzīvosi tajā brīdī. Kad tu redzēsi šo formu, neiekrīti maldos, ka neesi mirusi.”

Tādējādi šis Buda ar čūskas galvu atstāja ļoti lielu iespaidu uz mazās meitenes prātu. Viņa tēls neizgāja viņai no prāta un, kā teica viņas tēvs, bija ļoti svarīgi atcerēties, lai redzētu Budu šajā formā pēc nāves. Šī doma nepameta viņu visas dzīves garumā. Kad viņa nomira, viņa piedzīvoja visus bardo pārdzīvojumus, bet neapzinājās, kas bija noticis, kamēr viņa neieraudzīja Budu ar čūskas galvu. Tajā brīdī viņa atcerējās. „Ā! Tā taču ir Budas vīzija, par kuru stāstīja mans tēvs. Tā ir mana pašas prāta projekcija bardo. Tā neeksistē ārpus manis, tāpēc man nevajag reaģēt un radīt vairāk karmas.” Vienkārša atcerēšanās palīdzēja viņai atslābināties, un tas apturēja viņu nonākt maldinošā un neskaidrā stāvoklī. Pateicoties šai izpratnei viņa patiesībā piedzīvoja labu realizāciju.

Dusmīgās Budas paceļas no mūsu galvas vidus čakras, ko pavada spēcīgs gaismas un skaņas izvirdums. Vizualizācija šajā brīdī ir ārkārtīgi skaidra. Viss pastiprinās. Ja jūs labi meditējat un apzināties koncentrācijas svarīgumu, jums rodas vēl viena iespēja atpazīt, ka viss ir jūsu pašu prāta projekcija, sākotnējā vieduma izpausme. To zinot, visas nākamās fāzes kļūst liekas, un jūs varat atslābt mātes klēpī.

Visas miermīlīgās un dusmīgās Budas ir nekas cits kā mūsu pašu sākotnējā vieduma atspulgs. Tās ir mūsu pašu izpausmes, un tās neeksistē pašas par sevi. Tās ir kā sapņu stāvokļa vēl viena dimensija, jūsu pašu prāta izpausme. Jūs patiesībā nonākat sapņu pasaules dziļākā dimensijā.

Lai to visu apkopotu, ielūkosimies tekstā:

KAD PATIESĀS REALITĀTES BARDO ATAUST VIRS MANIS,

ATMETOT VISAS ŠAUSMAS UN BAILES …

Šis bardo sākas ar ļoti spēcīgu tīrās gaismas sākotnējā mirdzuma pārdzīvojumu. Tā kā mēs pieķeramies cerībām un bailēm, Guru Padmasambhava mudina mūs nebūt bikliem un nenobīties šajā brīdī. Mums ir jāapzinās, lai kas arī neparādītos, tas viss ir paša prāta mirdzuma enerģija, tas nesastāv ne no viena ārēja vai objektīva atoma; viss pārdzīvojums atrodas mūsu prātā, tāpat kā sapnī. Ja tas tiek izprasts, tad šis būtiskais mirklis ved pie atbrīvošanās.

Vienalga, vai miermīlīgs vai briesmīgs:

IZPROTI, KA VISS, KA PARĀDĀS, IR APZINĀŠANĀS PAŠIZPAUSME,

Itin viss, ko redzam, ir sākotnējā vieduma izpausme, patiesās dabas uzplaiksnījums. Kāpēc mums būtu jābaidās no mūsu pašu prāta? Ņemot vērā brīdi, kad mēs sastopam mūsu patiesās dabas tīro gaismu, mēs esam mazliet nobažījušies un izbiedēti, bet Guru Padmasambhava un Buda abi divi māca mums uzskatīt dzimšanu un nāvi kā domu ezeru un duālu priekšstatu.

APZINIES TO KĀ PĀREJAS STĀVOKĻA PARĀDĪBU.

Patiesās dabas mirdzuma bardo būtībā sastāv no divām stadijām. Sākumā jūs pilnībā pārņem sarkanais un baltais elements, un viss ieslīkst tumsā kā jauna mēness naktī. Tad jums parādās patiesās dabas vīzija, netraucēta, pilnībā caurspīdīga, neierobežota, ārpus priekšstatiem un sarežģītības. Dzogčenā to sauc par sākotnējo tīro redzējumu khregs-chod, kas ir līdzīgs Mahamudrai vai Maha-Ati realizācijai. Tas ir patiesās dabas tukšuma aspekts, kas rodas vienlīdz ar tīro gaismu. Šajā brīdī jūs to vienkārši pārdzīvojat. Jūs esat vienoti ar sākotnējās skaidrības stāvokli, patiesās dabas khregs-chod stāvokli. Apvienojot savu apzināšanos ar šo realitāti brīdī, kad tas parādās, sapludinot visu vienā garšā, to sauc par „bērna savienošanu ar māti tīro gaismu.” Tādējādi jūs kļūstat apskaidrots Dharmakaijā.

No brīža, kad, sairstot elementiem,  parādās slepenās pazīmes līdz patiesās dabas pirmajai atskāršanai, kam seko skaņas, gaismas, mirdzuma pārdzīvojumi, un simts Budu vīzijas, viss ir patiesās dabas mirdzuma bardo izpausme. Atpazīšana brīdī, kad nolaižas baltā gaisma un paceļas sarkanā gaisma, vai arī kad parādās viena no Šitro dievību vīzijām, tās visas ir mirdzuma bardo formas, kas ved pie atbrīvošanās un tiešā veidā pie apskaidrības Sambhogakaijā vai Nirmanakaijā. Ja jūs to visu esat praktizējuši, vēl dzīviem esot, jūs varat atpazīt šī bardo parādības, kas, iespējams, šīs dzīves laikā var likties pilnīgi neiespējami.

Šis bardo rada daudz dažādas vīzijas, kas seko viena otrai, tāpēc ir neskaitāmas iespējas sasniegt apgaismību, īpaši ja jums ir iepriekšēja Togel (thod-rgyal) vizualizācijas pieredze. Ja jūs praktizējat Kalačakru vai Sešas Naropas Jogas, pastāv sešas metodes, ieskaitot tādas kā Tummo un  gyü-lus³. Abas šīs jogas ir sīki izklāstītas Togel prakses tekstā, kas ļauj praktiķim izmantot jebkuru no dažādajiem stāvokļiem transcendentālo atklāsmju sasniegšanai.

Sākotnējo pārdzīvojumu nepārtrauktība, kas ietverta šajās vīzijās, ir pazīstama kā gaismekļi Togel praksēs. Togel mēs sastopam tās pašas krāsas, varavīksnes, starojumu, kuras sauc arī par gaismas vadžras virknēm. Tās simbolizē transcendentālā vieduma aktivitāti, kas parādās spontāni kā skaņa, krāsa un aprise kustībā. Bez meditācijas un vizualizācijas vīzijas, kuras mēs veidojām praktizējot, tagad tās parādās mūsu priekšā visā savā intensitātē. Pamošanās šajā redzējumā tiek saukta par apgaismību Rupakaijā. Visas šīs vīzijas ir daļa no tīrās gaismas bardo, tas ir patiesās dabas mirdzuma aspekts.

 

DZIMŠANAS BARDO

Sid-pai bardo

Kad ir pārdzīvoti pirmie pieci bardo pārejas stāvokļi, apziņa sāk virzīties pretī savam nākamam karmiski nosacītam iemiesojumam. Tas ir dzimšanas bardo. Guru Padmasambhava to dēvē arī par karmisko iespēju bardo. Šis posms ilgst no brīža, kad beigušās miermīlīgo un dusmīgo dievību vīzijas, līdz ieņemšanas brīdim.

To dēvē par sešu nenoteiktību laiku. Joprojām nav noteiktas vietas, kur apmesties. Šķiet, vienīgais, kur jūs spējat atrast galējo patvērumu, ir zem kokiem vai starp klintīm. Lielākoties jūs atrodaties milzīgā plašumā, kur nav nekāda patvēruma. Jūs neesat pārliecināti par to, ko jūs darāt. Vienīgā noteiktība ir pārmaiņas. Turpinājums nepastāv. Jūs iesaistāties kaut kāda darbībā, bet pēkšņi, līdzīgi kā sapnī, situācija pilnībā izmainās. Jums nav noteikta barības avota, vienīgā barība, kuru jūs varat saņemt, rodas no meditācijas un Mantrām, ar kurām kāds jums to novēl. Draugu noskaņojums un rūpes ir nākošā nenoteiktība, tāpat kā vīzijas un redzējums. Apziņas fokuss un jūsu patiesā identitāte arī ir kļuvusi nenoteikta. Visā visumā bardo pārdzīvojums neturpinās ilgāk par četrdesmit deviņām dienām, tomēr tas ir vidējais rādītājs. Ceturtais un piektais bardo pārdzīvojums, ieskaitot godbijību iedvesošās skaņas, gaismas un pieckrāsaino starojumu, kā arī miermīlīgo un dusmīgo dievību vīzijas, var ilgt tikpat labi tikai trīs dienas. Tas ir atkarīgs no cilvēka. Tomēr tā vidējais ilgums ir septiņas nedēļas. Guru Padmasambhava ir teicis, ka mirdzuma bardo parasti beidzas pēc divām vai trīs nedēļām, bet pārējo laiku cilvēks tuvojas savai pārdzimšanai, jo ieraduma modeļi pakāpeniski virza pretī jaunai dzimšanai un nākošai dzīvei. Dažiem cilvēkiem šie pārdzīvojumi notiek ļoti ātri. Citi savukārt paliek bardo gadiem ilgi, jo viņu karma ir lielā mērā nosacīta ar pieķeršanos ego, nopietnām piesaistēm un spēcīgām dusmām, bet caurmērā bardo pārdzīvojumi ilgst apmēram septiņas nedēļas. Tieši tāpēc tibetieši uzskata šīs četrdesmit deviņas dienas par ļoti svarīgām. Kad es, mazs puika būdams, dzīvoju Tibetā, bieži vien, iestājoties nāvei, ķermeni mēdza atstāt guļam un nekustināja četrdesmit deviņas dienas. Protams, mūsu likumdošana to neaizliedza. Kā redzat, Tibeta bija ļoti neatkarīga un brīva valsts ar savu sabiedrisko kārtību. Pēc septiņām nedēļām ķermenis tika atdots plēsoņām, šī ieraža ir zināma kā „apbedīšana debesīs”. Daudzi lamas to uzskata par pareizāko veidu, jo atšķirībā no kremēšanas vai apbedīšanas zemē viņu nāve tiešā veidā nes labumu dzīvām būtnēm.

Dzimšanas process ir sarežģīta situācija, kurā var notikt dažādas lietas, tāpēc ir pieņemts, ka šo četrdesmit deviņu dienu laikā tibetieši katru dienu izpilda ceremonijas, meditē uz mīlestību un līdzjūtību un rada bodhičitu aizgājēja vārdā, un tā visu šo septiņu nedēļu garumā. Tā kā šajā brīdī viss ir nenoteikts, šīs svētības palīdz viņam saglabāt apzināšanos un labvēlīgi ietekmē pārejas stāvokļus. Pat tad, ja aizgājējs bijis realizēts praktiķis un ir jau pārdzimis, ir ļoti labi lasīt šīs lūgšanas un tādējādi sniegt atbalstu. Tāpat liela nozīme ir gan Mantru skaitīšanai, gan labdarības praksēm. Septiņu rindu lūgšana, Vadžra Guru Mantra, Taras Mantra, kā arī Simts zilbju Mantra atgādinās viņam par ikdienas meditācijas praksēm un palīdzēs tajā brīdī tās dedzīgi piemērot. Katras sesijas beigās, tiek novēlēti nopelni, minot aizgājēja vārdā. Tas ir ļoti liels atbalsts, kas nekavējoties atstāj iespaidu uz viegli ietekmējamo mentālo ķermeni.

Var izmantot īpašās lūgšanas no Tibetas Mirušo grāmatas, kurās tiek piesauktas visas Budas un Bodhisatvas, lai vadītu un palīdzētu bardo ceļiniekam. Ēdiena ziedošana aizgājējam tiek veikta katrā budisma skolā. Dāsni ziedojumi tiek pasniegti arī Sanghas locekļiem, un gūtie nopelni tiek novēlēti konkrētam aizgājējam. Vadžrajanā mēs izpildām īpašu lūgšanu ceremoniju, kurā tiek piesaukts Avolekitešvara. Mēs meditējam un veltam uguns un vīraka ziedojumus. Parasti tas tiek darīts pēc četrdesmit deviņām dienām, kopš cilvēks ir miris. Šajos rituālos tiek izmantoti arī ūdens un Tormas ziedojumi. Ir praktiķi, kuri regulāri veic šo praksi, pat tajos gadījumos, kad neviens no viņiem zināmiem cilvēkiem  nav nomiris, jo ir daudz būtņu, kas tieši šajā brīdī klīst bardo stāvokļos. Neskatoties uz to, ka viņi nav bijuši praktiķi, nopelni, kas gūti no labsirdīgas rīcības un labdarības, pilnīgi noteikti nesīs viņiem lielu labumu.

 

KLEJOŠANA

Kad mirst augsti realizētas būtnes, viņu apziņa, kuru pa centrālo kanālu virza vieduma vējš, caur galvas vidu atstāj ķermeni. Parastām dzīvām būtnēm karmiskie vēji izvada apziņu caur jebkuru ķermeņa vietu, izņemot centrālo kanālu. Parastās dzīvās būtnes, kas ir dzīvojušas duālās uztveres varā, parasti pārdzīvo līdzīgu realitāti, kādā viņi bija atradušies savas dzīves laikā. Abhidharma un Dzogčena  Pašradušās Apzināšanās Tantra norāda uz to, ka, neatpazīstot tīro gaismu, atkal sāk darboties jūsu ieradumu modeļi, un attiecīgās vīzijas var ļoti spilgti saglabāties apmēram divarpus nedēļas, vai pat nedaudz ilgāk. Tā kā domas ārkārtīgi spēcīgi ietekmē pārdzīvojumus, sestajā bardo dzīvās būtnes pilnā krāšņumā piedzīvo ļoti reālas halucinācijas. Neapzinoties, kas ir noticis, jūs vienkārši turpināt būt novērsti un neatrodaties klātesamībā, kā to vienmēr esat darījuši. Šajā laikā jūsu pārdzīvojumi būs identiski tam, ko jūs parasti redzējāt un dzirdējāt savas dzīves laikā. Jums mugurā būs tās pašas drebēs, kādas jūs mēdzāt valkāt, un jūs būsiet nodarbināti ar tām pašām lietām. Jūs klīdīsiet apkārt savai mājai vai vietai, kur jūs mēdzāt strādāt. Jūsu psihofiziskie ieradumi ir joprojām spēcīgi.

Caurspīdīgais mentālais ķermenis, ar kuru jūs sevi identificējat, ir pilns ar jūtām un maņu sajūtām, kaut gan līdzīgi kā sapnī jūsu uztvere un pārdzīvojumi ir ļoti nestabili. Mentālo ķermeni var redzēt tikai tie, kas atrodas līdzīgā situācijā vai augsti attīstītas būtnes, kurām ir vieduma acis. Tātad pēc divarpus nedēļām lielākā daļa vīziju būs mitējušās. Ļoti palīdz tas, ja esat praktizējuši meditāciju un apzināšanos savas dzīves laikā, jo bardo stāvoklī, kad jūs iedomājaties par kaut ko, tas tūdaļ izpaužas. Tas notiek bez mazākās piepūles. Domas kļūst ārkārtīgi spēcīgas, un jūsu prātu patiesībā kontrolē ieradumu modeļi. Iegrimuši savā fiziskajā ķermenī un aizsargāti ar karmisko tendenču radīto notikumu kārtu, mēs savas dzīves laikā neuztveram domu tūlītējo ietekmi. Bet bardo, neskatoties uz to, ka, iespējams, duālā uztvere joprojām turpina darboties, noteiktas psihofiziskas barjeras ir izzudušas.

Šajā brīdī jūsu mentālā ķermeņa nepārtrauktā klīšana var kļūt apnicīga, un jums var parādīties zināmas šaubas par to, ka jūsu prakse jūs kādreiz atvedīs pie augstākas pārdzimšanas vai tīrajām zemēm. Nezaudējiet drosmi. Apņēmīgiem praktiķiem joprojām arī vēl šajā brīdī var atnākt atklāsme, kas pilnībā mainīs notikumu gaitu. Tagad prāts ir ļoti spēcīgs, tāpēc jebkas, ko jūs iedomāsieties, tūdaļ piepildīsies. Ja jūs noskaitīsiet Septiņu Rindu lūgšanu trīs reizes, Vadžra Guru Mantru un vizualizēsiet Guru Padmasambhava, viņš pilnīgi noteikti būs kopā ar jums. Ikviens vai visi Budas vienā acumirklī parādīsies jūsu priekšā, tiklīdz būs piesaukti. Doma ir tik spēcīga šajā mirklī, ka prāts nekavējoties un pilnībā tiek pārveidots cilvēka mentālo notikumu kontekstā. Ja cilvēks to izmanto, tad tas kalpo par milzīgu atbalstu veiksmīgai pārceļošajai.

Īsts praktiķis nekad nav šķirts no guru. Ir teikts, ka guru mājo uz praktiķa mājas sliekšņa. Es jums pastāstīšu nelielu stāstu. Piektais Dalailama kļuva par Tibetas valdnieku, un kaut gan formāli viņš piederēja Gelug skolai, viņa iekšējās prakses sakņojās Ņingma tradīcijā. Vienlaicīgi viņš bija varens Tertons. Labi pazīstams geše⁴ , kuru sauca Tuger, bija viņa labs draugs. Kādu dienu ieradās Tuger un mēģināja iekļūt Dalailamas istabā caur logu. Dalailama vaicāja viņam, kāpēc viņš neizmanto durvis, uz ko Tuger atbildēja, „Es zinu, ka Guru Padmasambhava sēž uz tava sliekšņa, un es negribēju viņu sabradāt.”

Mahajanas Sutrās Buda Šakjamuni apgalvo, „Ikreiz, kad kāds iedomāsies par mani, es acumirklī parādīšos viņa priekšā.” Tā tas ir ne tikai ar Budu; ja jūs šajā brīdī nokoncentrējaties uz kādu ar patiesu mīlestību un līdzjūtību, jūsu pārdzīvojums tūlīt izmainās. Vienkārša meditācija par patieso dabu var vienā mirklī visu izmainīt. Ir ārkārtīgi būtiski vingrināt mūsu prātus mīlestības un līdzjūtības garā. Ja ikreiz, kad sastopaties ar sarežģītu situāciju, jums izdodas vienkārši atslābināt savu prātu, atgriezties meditācijā un atjaunot saikni ar tīro mīlestību un Guru Padmasambhava klātbūtni, jūs izkopjat ļoti svarīgu prasmi. Līdz ar to biedējošie bardo pārdzīvojumi atgādinās jums atgriezties pie sākotnējā avota un apvienot savu prātu ar Guru Rinpoče, Vadžrasatvu vai jebkuru citu Budu. Visi šausmas iedvesošie trokšņi un atbaidošās vīzijas ir saistītas ar vēju. Ja jūs iepazīsiet šīs parādības jau tagad, bardo pārdzīvojumi būs vairs tikai kā ugunsdrošības signalizācija, kas ir ieslēgusies, un jūs skaidri atcerēsieties, kas ir jādara.

Bardo būtnes var brīvi pārvietoties jebkurā virzienā bez jebkādiem šķēršļiem. Buda mācīja, ka mentālais ķermenis var tikt apturēts tikai divu apstākļu dēļ, – cenšoties nonākt sievietes dzemdē, ar kuru jūs dalāt karmisku saikni savas uztveres dēļ, un dorje-den vai vadžrasana, dimanta sēdvietā Bodhgajā. Tieši tajā vietā, kur meditēja Buda, atrodas spēcīga dubultā vadžra. Mentālais ķermenis nav spējīgs nokļūt ne šajā vietā, ne jūsu pašu mātes dzemdē. Bet kas attiecas uz visu pārējo, jūs varat doties, kurp vien vēlaties. Mentālam ķermenim nerodas problēmas ar vīzu vai imigrāciju. Ceļošana notiek ārkārtīgi ātri. Varbūt jūs aizlidosiet uz Tibetu, apmetīsies trīs riņķus un žigli atgriezīsieties atpakaļ Amerikā. Tomēr pastāv nelielas neērtības, jo itin viss ir ļoti nestabils.

Šajā brīdī bardo klejotājus pārņem nemiers, un viņu nepatīkamās sajūtas pakāpeniski sāk pieaugt. Tas turpinās apmēram divas nedēļas. Jums nepatīk ne tas,  kas jūs esat, ne jūsu apstākļi, kaut gan jūs iespējams neapzināties savu reālo situāciju. Parasto cilvēku pārņem ātrums un nekontrolējams haoss. Iespējams jūsu noskaņojumā sāks dominēt bailes un nemiers.

Šajā stadijā pamatelementi neeksistē, bet bardo apziņa attīstās saistībā ar četru elementu – zeme, ūdens, uguns un gaiss – karmisko vēju. Šie četri vēji mijiedarbojas ar mūsu ieradumu modeļiem un emocionālo nestabilitāti, radot nākamo vīziju, kas parasti ir diezgan biedējoša. Kad zemes vējš zaudē līdzsvaru, jūs pārņem sajūta par zemes nogruvumu vai zemes trīci. Kad iesaistās ūdens vējš, jums parādās vīzijas, kurās plosās stipra lietus vētra vai kā orkānā pāri gāžas dārdoši viļņi, un tas padara jūsu apziņu arvien nestabilāku. Kad iedarbojas uguns vējš, jums parādās degošas mājas, celtnes un veselas pilsētas, un kalnu meži, kas ir liesmu pārņemti. Kad iesaistās gaisa vējš, jūs jutīsiet spēcīgu spiedienu, dzirdēsiet lielu dārdoņu, it kā tuvotos tornado. Ja jūs bijāt labsirdīgs un mīlošs cilvēks, bieži vien parādās ceļvedis, kas jums palīdzēs pārvarēt šo fāzi. Tas sniedz lielu atbalstu, jo sāk likties, ka situācija kļūst nogurdinoša un nebeidzama, lai gan strauji briest jaunas pārmaiņas. Tiem, kas bijuši iesaistīti ļaundarībās, piemēram, cilvēku spīdzināšanā vai nogalināšanā, vai pat dzīvnieku nokaušanā, parādīsies ļaunas būtnes, kas visādi kaitēs un traucēs, lai kurp tie neietu. Ikreiz, kad viņi jutīsies drošībā, kāds pēkšņi parādās, lai viņus iztraucētu un sagrautu prāta mieru. Tā tas atkārtojas bez mitas.

Saskaņā ar Vadžrajanu saule un mēness ir tiešā veidā saistīti ar sarkano un balto elementiem, kas rada mūsu dienas un nakts pārdzīvojumu. Tā ir mūsu parastā pieredze, bet bardo šie divi elementi atdalās un sadalās sastāvdaļās, un bez tiem vairs nav ne dienas, ne nakts. Tātad šajā ceļojuma posmā apkārtējā vide ieslīgst nespodrā krēslā.

Apmēram pēc trīs nedēļām jūsu iepriekšējās dzīves ieradumu modeļi sāk zaudēt spēku un sairt. To enerģija sāk izsīkt, un jūsu parastais lietu redzējums izrādās ir aplams. Šajā brīdī jūsu apziņā iestājas dziļas neziņas krīze par esamības būtību. Katram, kas nonāk līdz šim bardo līmenim, būs šis pārdzīvojums, neatkarīgi no viņa ieradumiem. Pakāpeniski sāks parādīties nākamās dzīves vīzijas kā rīta blāzma pirms saullēkta. Jo vairāk jūs tuvosieties nākotnes ieradumu modeļu un karmiskās pārdzimšanas saullēktam, jo vairāk tās pieņemsies spēkā un kļūs arvien skaidrākas. Tās vēl nav īpaši spilgtas, bet tik un tā, tās piesaista, jo cilvēks ir noguris baidīties un klīst apkārt bez mazākā atbalsta.

Ceturtās nedēļas laikā nākotnes modeļi, kas negaidīti radušies, kļūst arvien spēcīgāki. Jūs sākat pie tā pierast. Parādoties jaunai formai, asociācijas par iepriekšējā ķermeņa paradumiem sāk izzust, jums patīk sajust enerģiju. Kad lēnām sāk pieaugt gaisma, jūs pārņem rožainas cerības par drošību, tas līdzinās piedzimšanai dievu pasaulē.

Kamēr nākamās dzīves rītausma nenovēršami turpina tuvoties, sāk parādīties dažādas krāsas un intensitātes gaisma. Jūsu piesaistes un domu daba nosaka, kāda krāsa jūs pievelk, attiecīgi arī to, kur jūs pārdzimsiet. Pienākot septītai nedēļai, gandrīz visa uzmanība pagātnes atmiņām ir pazudusi, un jūsu uzmanība ir pievērsta jaunajai situācijai. Pēc četrdesmit deviņām dienām lietas kļūst aizvien noteiktākas, līdz kamēr vidusmēra cilvēks atrod savu mājvietu mātes klēpī.

Vairums gadījumu reinkarnācija nav apzināts lēmums; pārdzimšana notiek karmas spēka dēļ. Ja neesat praktizējuši, jums būs grūti atpazīt atbrīvošanās iespējas, ko sniedz tīrā gaisma, un karmiskais vējš jūs aiznesīs prom. Tas turpinās nest jūs uz priekšu, un citas izvēles jums nebūs. Praktiķiem, kuriem ir kaut neliela izpratne par prātu, ir iespēja ietekmēt savu galamērķi un izvēlēties augstāku pārdzimšanu. Viņi pēc savas patikas var izvēlēties pat vecākus, kuriem piedzimt. Bet lielākā daļa būtņu kādu laiku turpina klīst savā mentālā ķermenī, apmeklējot dažādas vietas. Pēc vidēji četrdesmit deviņām dienām, viņas nonāk dzimšanas un dzīves bardo vienā no sešām pasaulēm atbilstoši savai karmai.

Kad apziņa sāk pārdzimt, tas notiek tādā pašā veidā, kādā tā atstāja ķermeni: no diviem elementiem, kas nāk no vecākiem, sarkanais elements no mātes un baltais no tēva. Ieņemšanas momentā apziņa atkal tiek notverta starp diviem elementiem, kur kādu laiku ir samērā patīkami atrasties. Cilvēku pasaulē tas parasti beidzas ar piedzimšanu no mātes klēpja. Buda aprakstīja četrus piedzimšanas veidus: no dzemdes, no olas, no siltuma un mitruma, un brīnumainā vai tūlītējā piedzimšana. Visām radībām ir pieejami šie četri piedzimšanas veidi.

Kā teica Guru Padmasambhava:

KAD PĀRDZIMŠANAS BARDO ATTAUST VIRS MANIS

TUROS TIKAI PIE VIENAS VIENĪGAS VARENĀS VĒLMES

Vienīgais, kam dotajā brīdī ir nozīme, ir jūsu uzmanības koncentrācijai, kas tiek veikta ar lielu centību un garīgo iedvesmu. Ir ārkārtīgi svarīgi saglabāt vienā virzienā koncentrētu prātu. Jūs daudzas reizes būsiet dzirdējuši mani sakām, ka prāts ir spēcīgs; tas ir dzinējs visām mūsu darbībām. Bet šajā bardo tā spēks ir tik varens, ka pat tad, ja mūsu centība un iedvesma ir pavisam neliela, mēs varam pārstāt būt izsvaidīti un panākt nozīmīgu progresu savu mērķu sasniegšanā.

Buda Šakjamuni teicis, „Iedvesma un centība ir durvis uz apgaismību.” Lai caur praksi un meditāciju varētu sasniegt realizācijas briedumu, jums bez tā neiztikt. Bez iedvesmas un centības mēs aizveram durvis uz pamošanos. Iedvesma un centība piepilda mācību ar sirds enerģiju. Iespējams, jūs atceraties no galvas visas Budas mācības, esat labi izglītots un jums piemīt plašas kultūras zināšanas, bet bez iedvesmas pilnas centības, tās būs tikai sausas zināšanas, un nāves brīdī tās nebūs nekā vērtas. Pat dzīves laikā jūs pieskarsieties tikai mācības virspusei un nekad neiegūsiet dziļu izpratni par savu būtību.

Ja mēs aplūkojam lielos realizētos meistarus, mēs atklāsim, ka visiem viņiem piemita trīs lietas: vienā virzienā koncentrēts prāts, iedvesmas pilns redzējums un pilnīga pašatdeve. Šīs īpašības noveda viņus pie transcendentālās pamošanās. Lielais Dzogčena meistars un zinātnieks Longčenpa apgalvoja, ka viņa galīgā realizācija notika pateicoties iedvesmai, ko sniedza mācības līnijas meistari, un uzticībai saviem skolotājiem. Paskatieties uz Milarepas dzīvi, kurš nav ieguvis klostera izglītību. Kā viņš sasniedza apgaismību? Viņš ārkārtīgi uzticējās savam skolotājam, noglabājot katru Marpas vārdu savā sirdī kā zelta nektāra lāsi. Marpas mācības deva viņam iedvesmu sasniegt Budas dabu. Vienkārši pieņemot katru guru teikto vārdu kā galējo patiesību, Milarepa spēja nokoncentrēties uz vienu vienīgo vareno vēlmi un kļūt par vienu no visrealizētākajiem meistariem Tibetas budismā.

CIEŠI SAVIENOTIES AR SAVU AGRĀKO LABO KARMU

Priekpilna centība rada turpinājumu, kas guļ garīgās izaugsmes sirdī. Tāpēc ar prieku atjaunojiet saikni ar savu labo karmu. Bodhičitas motivācijai ir jābūt nepārtrauktai. Drosme, priekpilna centība, pašatdeve un paļāvība ir tas, kas uztur šo saikni. Tibetiešu valodā mēs teiktu n’en jen tut , kas nozīmē cieši savienoties ar mūsu labo nopelnu straumi, lai ķermenis, runa un prāts būtu nepārtraukti saistīti ar ceļu.

Tibetā un Indijā zemnieki rok apūdeņošanas kanālus, lai piegādātu saviem laukiem ūdeni. Viņi iztīra visus sanešus, kas sakrājas, lai ūdens neplūstu pāri malām, bet gan turpinātu tecēt uz laukiem. Guru Padmasambhava izmantoja piemēru ar sabrukušu kanālu, kuru nepieciešams saremontēt, lai norādītu, kā jums savā nākošā dzīvē būtu jāuzlabo sava izpratne un jācenšas nodrošināt saiknes atjaunošanu ar Dharmu.

Vadžrajanā ir milzum daudz efektīvas tehnikas, kas palīdz atjaunot saikni ar skaidrību. Ja ir palaistas garām visas iepriekšējās iespējas, realizācija sestajā bardo izpaužas kā vienas nepārtrauktības sasaiste ar nākamo, tādējādi labo tikumu plūsma cauri dažādām dzīvēm netiek pārtraukta. Saglabājot šo vienu vienīgo vareno vēlmi, mēs nodrošinām ceļu, pa kuru apziņa pa tiešo nonāk Amitabhas sirdī Nirmanakaijas tīrajā zemē. Bardo ir jāapgūst uzcītīgas apmācības ceļā un jāpraktizē, lai mēs labi iepazītu šo lauku, un ne tikai ar intelektuālo prātu, bet gan tā, lai tas atsaucas mūsu pārdzīvojumā. Praktizējot jūs pilnīgi noteikti variet sasniegt apgaismību vai nu miršanas brīdī vai tūlīt pēc tam, kad ir iestājusies nāve. Ja mēs palaižam garām abas šīs izdevības, Guru Padmasambhava dod mums padomu izmantot tehniku ar kanāla labošanu, lai atjaunotu saikni ar mūsu augstākām gara spējām, jo apziņa meklē iespēju pārdzimt.

AIZVEROT DZEMDES DURVIS, ATMINIES AIZGRIEZTIES PROM. ŠIS IR ĪSTAIS BRĪDIS, KAD NEPIECIEŠAMA DROSME UN TĪRA UZTVERE.

Tagad ir pienācis laiks atjaunot savu priekpilno centību un gatavoties pārdzimšanai. Mācības paskaidro, ka mums joprojām ir vairākas izvēles, kas parādās kā dažādas gaismas. Tiklīdz jums priekšā pavīd blāva gaisma, centieties izvairīties no tās. Ja gaisma ir spilgta un spēcīga, dodieties tās virzienā pat tad, ja jums tā liekas nedaudz nepatīkama. Jūs tuvojaties ieņemšanai un jaunai dzimšanai, un atrodaties procesā, lai izvēlētos savus vecākus. Visspožākās gaismas ved pie labiem vecākiem, kuri ir labsirdīgi un izpalīdzīgi. Vāja, blāva gaisma var likties pievilcīgāka un vieglāk pieejama, bet galu galā tā izrādīsies slikta izvēle. Ideālā gadījumā pārim jābūt ļoti garīgam, atvērtam, labsirdīgam, līdzjūtīgam un prātīgam, tādi būtu vislabākie vecāki, ar kuriem savienoties. Šajā brīdī ir ļoti nepieciešama drosme, tīra uztvere un augstākā motivācija, lai izvairītos no neveiksmes.

Ieraugot šīs gaismas karmisko iespēju bardo, atcerieties šos norādījumus. Ja apziņu pievelk nereāli blāvā gaisma, sakopojiet visu savu spēku un drosmi, lai atturētu sevi no došanās tās virzienā. Atcerieties mācību un atpazīstiet sākotnējo prāta dabu. Ja tas neizdodas, tad saglabājiet vismaz tīru uztveri un domājiet labas domas. Tas palīdzēs jums izvairīties no piedzimšanas zemākās pasaulēs.

Apziņa piedzimst, ideāli apvienojoties mātes sarkanam elementam ar tēva balto elementu. Ja trīs agregāti – žults, vējš un uguns atrodas līdzsvarā, apziņu sasaistīs uztveres elementi. Īsi pirms savas ieņemšanas brīža jūs ieraudzīsiet savus vecākus dzimumakta laikā. Ja jums ir lemts piedzimt par meiteni, jums dabiski radīsies divu veida emocijas: pieķeršanās pie tēva un greizsirdība pret māti. Ja būsiet zēns, jūs piesaistīsieties mātei un būsiet greizsirdīgs pret tēvu. Lai izvairītos no šīs reakcijas, meditējiet uz saviem vecākiem kā uz tēva un mātes dievībām yab-yum seksuālā savienībā. Godiniet viņus par Vadžrasatvu un viņa partneri vai Guru Padmasambhavu ar vienu no viņa dzīvesbiedrēm. Uzlūkojiet māti kā viedumu, bet tēvu kā prasmīgu metodi, kas apvienojoties dot iespēju rasties jūsu apziņai. Tādējādi ieņemšana ir nozīmīgs brīdis, neparasta iespēja redzēt visu kā dievību mandalu un transcendentālā vieduma izpausmi. Pilnībā apzinoties pasaules dabisko skaidrību, kurai jūs tuvojaties, ieraugiet mātes klēpi kā tīro zemi, kā Akaništa. Deviņi vai desmit mēneši, kurus jūs tur pavadāt, simbolizē janas vai bhumis.

Realizētas būtnes tiek ieņemtas brīdī, kad māte un tēvs atrodas ļoti brīnišķīgā stāvoklī. Mirklis, kad koncentrācija, atdeve un iedvesma saplūst kopā, ir tik iespaidīgs, ka pat vecāki ievēro nozīmīgas zīmes. Tulku ieņemšanu un piedzimšanu, piemēram, pavada brīnišķīgi sapņi un pareģojumi. Tulku, kas piedzimst šādā veidā, parasti nav pilnībā apgaismotas būtnes. Viņiem piemīt laba izpratne par prāta dabu, un viņi spēj saglabāt apzināšanos pārejas procesos. Tas atstāj zināmu iespēju izvēlēties savas nākamās piedzimšanas apstākļus.

Kad embrijs ir pilnībā attīstījies, realizētas būtnes dzimst ar ļoti īpašām pazīmēm. Piemēram, bieži viņi piedzimst, nenodarot mātei ne mazākās sāpes. Viņas stāvoklis var būt pat svētlaimīgs vai mierpilns, un dzimšanas brīdī var parādīties lieliskas zīmes, piemēram, varavīksne vai kaut kas tamlīdzīgs. Vai arī tūdaļ pēc nākšanas pasaulē jaundzimušais noskaita Mantru vai pasaka dažus labvēlīgus vārdus. Šādi bērni piedzimt ar dziļu izpratni un apzināšanos. Daudzi no tiem atceras to dzīves daļu, kura pavadīta dzemdē, un daži pat atceras, kas viņi bijuši iepriekšējā dzīvē. Liela daļa ievērojamo meistaru spēja diezgan skaidri atcerēties visu, kas viņi jelkad ir bijuši iepriekšējās dzīvēs. Kad bērnam paliek divi vai trīs gadi, iedzimto un iegūto ieradumu modeļu ietekmē šīs pagātnes atmiņas parasti izzūd.

 

APLIS IR NOSLĒDZIES

Tā noslēdzas pārejas bardo, un mēs esam atgriezušies dzimšanas un dzīves bardo, kas tika izskaidrots sākumā. Mēs esam izgājuši pilnu apli, apskatījuši visas pieturvietas, un rezultātā esam nonākuši tur, no kurienes sākām. Lai patiesi izprastu bardo stāvokļus, ir nepieciešams praktizēt. Tas ir būtiski. Prakse nozīmē ļaut ieplūst savā prātā visam, kas ir pozitīvs,  rīkoties, balstoties uz mīlestību, līdzjūtību un viedumu, kas rodas no dziļas meditācijas uz patieso dabu. Viena no visvērtīgākajām rīcībām mūsu dzīvē ir garīgā prakse. Neskatoties uz to, ka jums var būt ir daudz citu prioritāšu, centieties saprast, kāpēc šie centieni ir tik svarīgi. Jūs jau tagad varat kultivēt stāvokļus, kas nesīs neskaitāmus labumus ne tikai šajā dzīvē, bet arī nebeidzamās nākamās dzīvēs.

No apgaismības viedokļa raugoties, izskatās, ka tie, kas klīst bardo stāvokļos, ir notverti paši savos iedomu tēlos, tas līdzinās tam, kā bērns, kas ieslodzījis sevi smilšu pilī, vēlāk taisa lielu traci, lai tiktu no turienes ārā. Labam praktiķim bardo parādības ir kā maģiskas projekcijas. Ir acīmredzami, ka nevienai no tām nepiemīt objektīva esamība. Visa mirāža pilnībā izgaist patiesās dabas mirdzumā. Jums vairs nav jāpārdzīvo apjukums un nav jācīnās. Tiem, kuri praktizējot ir sasnieguši apgaismību šīs dzīves laikā, bardo pārdzīvojumi nerodas vispār. Viss spontāni pārvēršas sākotnējā vieduma plašumā. Tas ir stāvoklis, kuru bija realizējuši Garab Dordže, Guru Padmasambhava, Vimalamitra un citi lielie meistari. Bardo cikls tiek pilnībā izsmelts, un atpakaļceļa, kas vestu pie maldīšanās, nav.

Un atkal, ir ļoti lietderīgi pajautāt, ar ko atšķiras jūsu esošā lietu uztvere no bardo vīzijām un sapņu stāvokļa? Visām parādībām, visām izpratnēm un visiem pārdzīvojumiem, ar kuriem jūs saduraties ikvienā no pasaulēm vai bardo, piemīt viena daba. Pārdzīvojums, kurš piemīt mums šobrīd, savā būtībā nekādā veidā neatšķiras no jebkuras citas pārdzīvojuma formas, ko sastopam cituviet. Pat tad, ja uzskatam, ka tas, ko mēs šobrīd redzam ir taustāms un reāls, tas nekādā mērā nav reālāks par citām dimensijām, kuras pēc mūsu domām ir mazāk reālas vai pilnībā izdomātas. Patiesībā, tās ir ļoti līdzīgas. To daba ne ar ko neatšķiras. Mēs uzskatam, ka šis pārdzīvojums ir vairāk reāls savas ierastās piesaistes spēka dēļ. Šobrīd šī forma, šķiet, ir stabila, un mēs esam pieraduši pie tās pieķerties, tāpēc mums liekas, ka šis naivais uztveres modelis ir reāls. Šie uzskati veidojas mūsu prātā, kas ir iegrimis duālismā un ego piesaistēs. Neviedumā prāts rada sīki izstrādātus viedokļus un aplamus priekšstatus, nosaka robežas, uzceļ sienas, ievieš noteikumus un kārtību, kas iemūžina apstākļus, un kas prātam liek attiecīgi ciest. Galu galā ne vispārpieņemtā realitāte, ne bardo pārdzīvojumi nepastāv tādā veidā, kā mēs domājam. Mūsu redzējumu aptumšo duālisms. Patiesība pārsniedz parasto uztveres koncepciju.

Duālais prāts var neticēt bardo esamībai ne mazākā mērā, bet tas ir ļoti aprobežots uzskats. Bardo eksistē savādākos veidos, nekā mēs parasti mēdzam uztvert lietas. Tie parādās sākotnējā vieduma sfērā, ārpus dalījuma subjekts-objekts un visām ego piesaistēm, bet tie nekādā veidā nevar pastāvēt duālās uztveres laukā. Tieši tāpēc Buda Šakjamuni mācīja, ka dzīvās būtnes dzīvo nepatiesības stāvoklī. Mēs rodamies neviedumā, balstamies uz neskaidrības un apjukuma stāvokļiem, tādējādi radam arvien vairāk neskaidrības. Šajā haosā mēs pilnībā esam iegrimuši maldos un ciešanās tā, ka pat neredzam, ka viss, ko mēs pārdzīvojam, ir rezultāts tam, ko mēs paši esam radījuši. Raizes kā atbalss atgriežas pie mums. Tā ir karma, un tas ir jāsaprot. Pamatā ir divi veidi, kā attīrīt karmu; grūtākais ceļš ir caur pārdzīvojumu, vieglākais ir attīrīt to caur praksi. Meditācijā dziļi pārdomājiet to un tad centīgi praktizējiet, lai novērstu visus šķēršļus, kas traucē iegūt skaidru izpratni.

Patiesās dabas sākotnējam plašumam piemīt milzīgs skaistums, kur visas būtnes un pasaules dzīvo pilnīgā vienotībā, ārpus duālisma robežām. Ego piesaistes un pieķeršanās rada šķēršļus un kavē mums to apzināties. Lai pārvarētu šīs barjeras, mēs praktizējam un meditējam saskaņā ar Budas mācībām. Mums jāiemācās nonākt ārpus visa. Tieši to arī domāja Avolokitešvara, kad Sirds Sutrā sacīja „nav ne acu, ne ausu, ne formu, ne skaņu”. Mums ar visiem līdzekļiem jācenšas tikt vaļā no ego piesaistēm un duālās domāšanas. Tāds ir prakses rezultāts. Patieso dabu nevar atklāt ārpus sava prāta. Jūs to nesastapsiet, ja meklēsiet pāri visiem kontinentiem. Realitāte, kas pārsniedz duālo uztveri, tiešā veidā atsedzas kā prāta pamats. Atklājiet to un palieciet tīrās apzināšanās īstenībā.

Realizācija ir atkarīga no prakses un meditācijas. Sākumā radiet sevī bodhičitu, un tad, skaitot Vadžra Guru Mantru, vizualizējiet Budu vai Guru Padmasambhava. Saņemiet Guru Padmasambhava svētības enerģiju gaismas formā un nedalāmi apvienojiet to ar savu prātu. Saglabājiet šo meditācijas stāvokli, neveidojot nekādus konkrētus spriedumus vai uzskatus. Tas ir vienkāršākais meditācijas veids. Nedomājiet, ka praksei jābūt grūtai vai aizraujošai. Nevajag ieviest sarežģītu disciplīnu.

Bija viens slavens indiešu meistars, kas Tibetā ieradās apmēram vienpadsmitajā gadsimtā, kura vārds bija Phadampa Sangje. Viņš uzskatīja, ka praksei vispār nav jābūt tik formālai vai sarežģītai. Kā viņš paskaidroja, prakse nozīmē saglabāt prātu ar sevi. Jābūt mīlošiem un līdzjūtīgiem, un prakses būtība ir saglabāt šo noskaņojumu. Jums nekur nav jādodas, lai to iegūtu, jo jums jau piemīt šis potenciāls. Tā ir tīrākā patiesība. Lai praktizētu, nekas sarežģīts nav jādara, tas nav nekas liels. Tas ir kaut kas tāds, ko jūs pavisam vienkārši varat darīt šobrīd vai kādā citā brīdī. Ja jūs to izprotat, tad drosme un spēks attīstīsies pats no sevis.

Patrul Rinpoče sacīja, lai kurp jūs ietu, jums ir jūsu ķermenis, jūsu runa un jūsu prāts. Vienkārši jebkurā situācijā piemērojiet bodhičitas motivāciju. Nekādi citi palīglīdzekļi jums nav nepieciešami. Vieta, kur jūs šobrīd sēžat, ir tikpat laba kā jebkura cita. Patiesībā, ja jūs esat mīloši un līdzjūtīgi, jūs jau demonstrējat praksi dzīvā formā. Atslābinieties un izstarojiet mieru pret visām būtnēm. Tādā veidā jūs pat varat uzskatīt sevi pašu par prakses ratu. Tas ir tas, kas pēc manām domām mums būtu jādara.

Praktizējot mēs spējam pieņemt un saprast to, ka nāve ir dzīves dabisks posms. Pēc piedzimšanas un agras bērnības mēs kļūstam par bērniem, pusaudžiem un pieaugušajiem; beigās mēs novecojam un nomirstam. Ja mēs to zinām, kāpēc mēs baidāmies un turamies pie šīs dzīves? Daudz prātīgāk ir redzēt katru mūsu dzīves aspektu kā daļu no skaistas varavīksnes, kurai ir daudz dažādu krāsu. Skaidri zinot patiesību, kādreiz nāve kļūst par iespēju sasniegt apgaismību.

 

JAUTĀJUMI UN ATBILDES

J: Vai bardo un pārdzimšanas procesi visiem cilvēkiem ir vienādi, neatkarīgi no tā, vai viņi ir saņēmuši Vadžrajanas mācību vai nav?

A: Jā, ikviens iet cauri šim procesam, vienalga, vai viņš ir budists vai nav. Visas dzīvās būtnes pārdzimst. Viņiem visiem ir pieci elementi. Viņiem visiem ir nepieciešami vecāki, no kuriem nāk divi elementi, kas nāves brīdī sairst. Neatkarīgi, vai cilvēks ir budists vai nav, zeme izšķīst ūdenī, ūdens izgaro ugunī, un visas fiziskās sistēmas deģenerējas. Vizuālo tēlu secības detaļas var atšķirties atkarībā no cilvēka uzskatiem, bet pamatā visiem pārdzīvojumi būs līdzīgi. Vadžrajanas mācībās bardo vīzijas ir jūsu mentālā stāvokļa atspulgi, tāpēc formām un tēliem nav obligāti jāparādās viesiem cilvēkiem vienādā veidā. Vīziju krāsas un formas var atšķirties, bet galvenais ir atpazīt tās kā jūsu pašu apziņas projekcijas. Tāpēc Tibetiešu Mirušo grāmatā Guru Padmasambhava atkārto, „Nebaidieties no savām vīzijām. Nebaidieties, kad parādās dusmīgās dievības. Nenovēršaties. Atpazīstiet, ka tās ir formas, kuras radījis jūsu pašu prāts.” Visu šo mācību laikā viņš atkārto to atkal un atkal. Tā ir galvenā doma, pamatideja.

J: Austrumu skolotāji runā par vairākām dzīvēm un nāvēm. Rietumu skolotāji atzīst tikai vienu piedzimšanu un nāvi. Vai rietumu mācības ir nepilnīgas?

A: Savā sirdī es jūtu, ka mēs visi runājam par vienu un to pašu, mēs tikai izmantojam dažādas metodes un dažādus ceļvežus. Rietumu skolotāji izmanto vienas dzīves modeli, un austrumu meistari dod priekšroku sistēmai, kas pieņem vairāku dzīvju teoriju. Vieni koncentrējas tikai un vienīgi uz šodienu, bet otri piedāvā skatu uz rītdienu un parītdienu. Ir tikai viena patiesā daba, un tajā nepastāv dalījums, kā piemēram austrumi vai rietumi. Tomēr es esmu dziļi pārliecināts, ka mums ir jānonāk pie šīs fundamentālās atpazīšanas, lai atbrīvotos. Vienkārša ticēšana kaut kam var atvest jūs līdz kaut kādam augstākam stāvoklim uz kādu laiku, bet tad jums var nākties atkārtot visu procesu no jauna. No otras puses, ja jūs saprotat, ka vīzijas ir jūsu pašu prāta projekcijas, jūs patiešām varat pārtraukt šo ciklu. Vīzijas forma nav tik svarīga kā pati atpazīšana, ka viss, ko jūs redzat, ir daļa no jūsu prāta, neveidojot par to duālus spriedumus. Cerības un bailes mums nepalīdzēs. Ja jums ir dziļa izpratne un jūs praktizējat tīro uztveri, tad dēmoni, dievi un viss pārējais ir labi zināmi, un tas ļauj jums palikt vienā vienīgajā stāvoklī. Šīs izpratnes pilnveidošana līdz augstākās nosvērtības līmenim ir realizācijas pamats.

J: Kā jūs domājat, vai ir iespējams, ka cilvēka apziņa pārdzimst dzīvnieku pasaulē vai kukaiņa ķermenī, vai kādā no citām pasaulēm?

A: Pilnīgi noteikti. Es to nepieminēju, jo nevēlējos jūs nobiedēt! Attiecīgu iemeslu un apstākļu sakritības dēļ jūs varat pārdzimt jebkurā no pasaulēm. Pastāv plašas izvēles iespējas.

J: Ja apziņa nonāk iespēju bardo, un tu neesi pietiekami praktizējis, lai spētu kontrolēt pārdzimšanu, vai tava apziņa tiek negaidīti izrauta no bardo, un tu pēkšņi atrodi sevi mātes klēpī?

A: Jūs netiekat izrauti ar spēku, jūsu vīzijas ir tās, kas noved jūs tur. Jūs pievelk vieta, kura šķiet droša un pievilcīga. Tas notiek dabiski, līdzīgi, kā mums patīk iet uz parku. Jūs redzat apkārtni un vēlaties turp doties un atpūsties. Tā kā jūsu apziņa ir ļoti nestabila un to virza karma, mātes klēpis šķiet pievilcīga vieta, kur atpūsties un rast patvērumu. Līdz ko jūs tur nonākat, jūs vēlaties tur palikt. Nav neviena cita netiešā spēka, kura dēļ tā notiek, kā vienīgi jūsu pašu karma. Kad ieņemšana ir notikusi, aktīvā apziņa norimst, un apzināšanās kļūst ļoti neskaidra un blāva. Asociējoties ar augošo embriju, četras Skandhas, kuras bija tik nemierīgas visu iepriekšējo bardo laikā, turpina pastāvēt smalkā, apslēptā stāvoklī.

J: Vai tas ir apzināts lēmums palikt skaidrā stāvoklī vai atgriezties un piedzimt, kā to dara lielie Bodhisatvas?

A: Tas notiek spontāni. Nepastāv lēmuma pieņemšanas brīdis ārpus cilvēka bodhičitas apņemšanās. Tādā veidā visefektīvāk rodas iespēja kalpot citām dzīvām būtnēm. Kad jūs saplūstat ar patieso dabu, jūs esat pilnīgi apzināts. Jūs zināt, ko jūs darāt un ko darīsiet vieduma tīrajā gaismā. Tas viennozīmīgi ir lielisks atalgojums. Tajā brīdī ir pilnīgi dabiski izpausties jebkurā formā, lai palīdzētu dzīvām būtnēm, un īpaši, vispiemērotākajos veidos. Jūs dabiski sajūtat attiecīgos apstākļus un sekojat atbilstošam virzienam. Līdzjūtības spēks spontāni un bez mazākās piepūles orientē uz izpausmi. Kādu laiku jūs varat izbaudīt Dharmakaijas stāvokli pirms izpausties Sambhogakaijas un Nirmanakaijas formās, lai atbildētu uz dzīvo būtņu vajadzībām. Un jūs neesat ierobežoti tikai ar piedzimšanu cilvēku pasaulē. Jūs varat izpausties kā dievs, dzīvnieks vai jebkas cits, kas dotajā brīdī ir vislietderīgāk.

J: Kas notiek, ja neizvēlas mātes klēpi?

A: Vai jūs domājat, ka jūs vispār vairs nepārdzimstat?

J: Jā.

A: Visā visumā, tā nav jūsu izvēle. Nav nekā, kas jums ļautu tur palikt. Jūsu karmiskais vējš jūs nesīs prom, un jūs nespēsiet izvairīties, tāpēc jums ir jāizvēlas; tā ir jūsu iespēja.

J: Ja cilvēks izdara pašnāvību, vai bardo pastāv karmiskā atmaksa? Vai viņam jāpavada bardo ilgāk? Kas notiek bardo pēc pašnāvības?

A: Pamatā visi seko elementu sairšanas modelim, bet ja cilvēks mirst dusmu pārņemts vai turas pie stirpām piesaistēm, kā piemēram, greizsirdība, tas var paildzināt viņu atrašanos bardo. Dēļ dziļas piesaistes un pieķeršanās pie negatīvām emocijām, viņi, iespējams, turpina atrasties bardo ilgāku laiku, bet tas nav obligāti. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no pēdējā stāvokļa, kurā atradās viņu apziņa īsi pirms nāves. Ja cilvēks nav bijis īpaši dusmīgs vai greizsirdīgs, tad nosliece var mainīties, un cilvēkam ir parastie bardo pārdzīvojumi. Bet ja iestājoties nāvei, cilvēku ir pārņēmušas spēcīgas emocijas, tas var pilnībā izmainīt situāciju.

J: Kad nomira mans tuvinieks, man bija pārdzīvojums, kurā es jutu, it kā visi tuvinieki, kas ir miruši, būtu kopā ar mani un cenšas man kaut ko pasacīt, lai palīdzētu man. Vai tas nozīmē, ka viņi joprojām ir bardo un savas piesaistes dēļ cenšas sazināties?

A: Es tā nedomāju. Kādreiz tā notiek, bet ja jums ir silti pārdzīvojumi un laba sajūta, parasti tas ir jauks atstarojums, kas paliek pēc viņu aiziešanas. Tibetā mēs šo enerģiju saucam lha. Pat tad, ja cilvēks ir miris ļoti sen un viņš ir bijis labs cilvēks ar stingru pašaizliedzīgu motivāciju, var būt saglabājies svētības potenciāls, kas palicis no viņa būtības. Šis Lha nav ne fizisks, ne mentāls. Tā ir cilvēka spēka rezonanse, kas var saglabāties ilgu laiku. Labam cilvēkam ir labs lha, sliktam cilvēkam ir slikts lha. Runā, ka īpaši labu cilvēku gars var atstāt ietekmi uz ģimenes locekļiem vairākās paaudzēs.

J: Vai pasaule ir esamības un ne-esamības virkne, kas ļoti ātri nomaina viens otru laika mērojumā, vai tas viss ir mūžības moments?

A: Pasaule balstās uz nepārtrauktām stāvokļu izmaiņām. Viss pārvēršas, viens īss mirklis pēc otra. Tas attiecas ne tikai uz ārējo pasauli; pat tas, ko jūs saucat par sevi, ik brīdi mainās. Šie īsie mirkļi ir atsevišķi, neatkarīgi stāvokļi, kuri rodas ļoti ātri, un seko viens aiz otra, un tā bez pārtraukuma. Pirmais mirklis nav tāds kā otrais, otrais mirklis nav tāds kā trešais. Šīs „dzirkstis” ir vienlaicīgi savstarpēji atkarīgas viena no otras. Pirmais mirklis kļūst par nākamā mirkļi rašanās iemeslu, un otrais mirklis ir cēlonis trešajam mirklim. Lietas sastāv no šo kustīgo mirkļu virknes. Budismā to sauc par relatīvo patiesību. Mēs visi pārdzīvojam mirkļu izmaiņas relatīvā līmenī, bet absolūtā līmenī lietas ne pastāv, ne nepastāv. Esamības un ne-esamības kategorijas ir daļa no konceptuālas spēles. Absolūtais līmenis atrodas ārpus esamības un ne-esamības.

J: Esmu lasījis, ka ir prāta tulku, ķermeņa tulku un runas tulku, kas izpaužas no vienas un tās pašas būtnes. Vai tie visi trīs kādreiz piedzīvo vienlaicīgu reinkarnāciju?

A: Kāpēc gan ne? Tā ir viņu izvēle. Tie visi var izpausties vienlaicīgi vai ieturēt savā starpā nelielu distanci. Viņiem nav jāievēro nekādi likumi! (smiekli) Viņi var darīt, ko vien vēlas.

J: Attiecībā uz apgaismotas nāves četriem veidiem, jūs teicāt, ka praktiķi atsakās no šaubām un bailēm, bet vai viņi patiešām atsakās arī no cerībām?

A: Jā, viņi atsakās arī no cerībām. Viņi ne uz ko necer, un viņi nebaidās. Viņi nonāk ārpus šiem diviem stāvokļiem. Cerības un bailes vienmēr ir kopā. Patiesībā, tie ir ļoti labi draugi. Ja jūs zaudējat vienu, tad otrs jūtas vīlies un tāpēc tas arī jūs pamet.

J: Kā jūs to visu zināt?

A: Mēs atsaucamies uz Budu un Padmasambhava. Tās ir viņu mācības. Guru Padmasambhava līdzjūtības vadīts apvienoja tās vienkāršā uztveres formā. Budismā valda uzskats, ka, atklājot sākotnējo viedumu, jūs esat pilnībā apzināts, tāpēc nav šķēršļu, lai iegūtu zināšanas par visu lietu būtību. Jūs visu izprotat, pat vissmalkākās parādības, visos tās sīkumos. Tik spēcīgs ir sākotnējais viedums. Guru Padmasambhava un Buda visā pilnībā ir realizējuši šo sākotnējo viedumu, un tā kā viņu viedums ir aktīvi iesaistīts dzīvo būtņu atbrīvošanā, līdzjūtības un labsirdības garā, viņi ir devuši šīs mācības, lai tās nestu mums visiem labumu.

J: Neviens taču nekad nav atgriezies, lai pateiktu „tas ir tā”?

A: Tibetā ir bijuši daži cilvēki, kas ir atgriezušies no nāves. Viņu ārējā elpa ir pilnībā apstājusies, proti, viņi ir faktiski miruši, bet viņu iekšējā elpa ir kaut kādā veidā sarukusi līdz minimumam. Viņi var palikt šajā stāvoklī veselu nedēļu un tad atgriezties un pastāstīt par to, kas ir piedzīvots. Tibetā pārsvarā mirušos nekremē tūdaļ pēc nāves. Ķermenis tiek uzglabāts apmēram trīs dienas, un daudzos gadījumos cilvēki nogaida četrdesmit deviņas dienas, tādējādi ir pietiekami daudz laika, lai atgrieztos! Tibetā tos, kuri atgriežas, dēvē par delog. Bieži vien viņi kļūst par dedzīgiem garīgiem skolotājiem. Ir bijuši seši vai septiņi slaveni delogs, precīzāk runājot, austrumu Tibetā.

Kāda sieviete, kas nomira un atgriezās, aprakstīja sava pārdzīvojuma detaļas grāmatā. Ķīnieši to būtu varējuši iznīcināt, taču tas viss bija uzrakstīts vienā brīdī. Viņa sastapa daudzus, kas klīst bardo, kuri nodeva ziņas cilvēkiem, kurus viņa pat nepazina. Tie dzīvoja dažādās valsts daļās. Bardo būtnes iedeva viņai savus uzvārdus, aprakstīja vietas, kur viņi dzīvojuši, un lūdza nodod saviem tuviniekiem ziņas. Kad viņa atgriezās dzīvē, viņa šīs ziņas nodeva pareiziem cilvēkiem. Daudzas no sievietes vīzijām un pārdzīvojumiem precīzi saskan ar aprakstiem, kas doti bardo mācībās.

J: Jūs runājāt par to, ka katrs uztver lietas savādāk. Bet interesenti, vai apgaismoti cilvēki uztver lietas vienādi?

A: Pilnīgi noteikti. Bet arī Budu vidū, es domāju, mēs varam novērot dažas individuālas atšķirības, atkarībā no tā, kā viņi izpauž savu viedumu. Viņi visi redz pasauli diezgan līdzīgi tam, kā to redzam mēs, bet precīzāk, mācībās ir runa par divu veidu zināšanām; daudzveidības zināšanas un zināšanas par to, kas ir. Budas var redzēt pasauli tāpat, kā mēs to redzam, bet vienlaicīgi viņi spēj redzēt to, kā ir. Galu galā Budas redzējumu nevar izskaidrot. Slavenais indiešu meistars Dharmakirti rakstīja, ka apskaidrotas būtnes realizācija ir neaptverama.

J: Kas notiek, kad mēs reti sapņojam?

A: Jūs atrodaties stāvoklī, kuru sauc par dziļo miegu. Piecas apziņas ieplūst sestajā apziņā, un sestā apziņa izzūd alaijā, astotajā apziņā vai prāta pamatā. Tas ir dziļš miegs bez sapņiem. Prakse un meditācija palīdz apgaismot prātu un aktivizē sapņus.

J: Mūsu sabiedrībā, ja kāds ir patiesi slims un slimnīcā mirst, tā vietā, lai ļautu procesam notikt dabiski, slimniekam dod ķīmiju vai viņš tiek pieslēgts pie sistēmas. Kā tas ietekmē ceļojumu bardo? Kā tas iespaido pašu miršanas procesu?

A: Bardo mācībā ir teikts, ka ir ļoti svarīgi ļaut cilvēkiem nomirt dabiski, netraucēt ar veltīgām tehnikām vai zālēm, kas notrulina apziņu. Ja šie līdzekļi nevar izārstēt, tad labāk būtu tos vispār nepiemērot. Es esmu dzirdējis par šiem aparātiem. Daži cilvēki diezgan ilgi paliek pie tiem pieslēgti, un es nedomāju, ka tas īsti viņiem palīdz. Ja viņu laiks ir beidzies, un mēs neļaujam viņiem aiziet, tad mēs viņus aizturam ar varu un cenšamies noturēt nepareizā veidā. Zāles un visas citas tehnikas var izmantot tiktāl, cik tas ir lietderīgi, bet, kad pienāk laiks aiziet, ir labāk ļaut tam notikt. Vai jūsu process var tikt traucēts, ja esat pieslēgts pie aparātiem? Tas ir atkarīgs no apstākļiem. Ja esat ļoti labs praktiķis, es nedomāju, ka kaut kas jūs reāli spēs aizkavēt. Bet ja jūs esat tikai iesācējs, tas pilnīgi noteikti var iejaukties jūsu procesā un radīt lielu jucekli. Nāves iestāšanās brīdī iekšējās sajūtas un noskaņojumi, ko rada aparāti, var būt ļoti spēcīgi un tādējādi ietekmēt jūsu koncentrēšanās spēju. Ja jūsu prāts tajā brīdī nav pietiekami skaidrs, jūs varat palikt šajā trulajā stāvoklī uz ilgu laiku.

J: Vai bardo būtnes mentālais ķermenis ir tāds pats kā spokam?

A: Spoki un pretas tibetiešu valodā sauc yi-dvags, kas pieder pie izsalkušo dvēseļu pasaules. Šīs būtnes ir jau pabeigušas savu ceļojumu bardo un pārdzimušas kā izsalkušās dvēseles. Iemesli, kāpēc pārdzimst par izsalkušajiem gariem, ir pārlieku lielā alkatība un pieķeršanās. Būtnes, kas ceļo bardo, nav spoki un spokus neredz. Spoki eksistē citā dimensijā. Būtnes var redzēt viena otru tikai tad, ja tās atrodas vienā stāvoklī. Bardo būtnes var redzēt tikai tos, kas arī atrodas bardo. Tās nevar uztvert citus esamības līmeņus. Tieši tāpēc mēs nespējam uztvert neredzamas būtnes, mēs redzam tikai viens otru. Buda apliecina, ka pilnīgi noteikti visapkārt eksistē liels daudzums neredzamu būtņu. Kaut gan mēs reti kad nonākam ar viņiem mijiedarbībā, neredzamās būtnes mūs diezgan viegli spēj ieraudzīt, jo cilvēkiem piemīt krāšņās Budas dabas īpašības. Mūsu spēja mīlēt un just līdzi padara mūs daudz stiprākus par lielāko daļu neredzamo būtņu. Tāpēc, veicot rituālu, lūdziet neredzamās būtnes atnākt, kaut arī tās to nevēlas. Budas vēstījums ir viennozīmīgs – par mieru un harmoniju, un mums jāspēj labi sadzīvot ar visiem. Lai pārliecinātu, ka mums nav ļaunu nodomu un ka esam pilnīgi nekaitīgi, mēs apliecinām savu apņemšanos realizēt Budas dabu, lai nestu labumu visām citām būtnēm, redzamām un neredzamām. Tāpēc katras nozīmīgas ceremonijas sākumā ir ļoti labi lūgt vietējo neredzamo būtņu piekrišanu. Tāda ir balto un sarkano tormas ziedojumu jēga, kas tiek pasniegti katras Guru Padmasambhava sadhanā. Šīs prakses ir radītas, lai nodibinātu draudzīgas attiecības ar neredzamām būtnēm, kas dzīvo vietējā apkārtnē.

J: Vai pastāv pasaules dvēsele? Ja pastāv, vai visumam ir bardo stāvokļi un reinkarnācija?

A: Budismā nepastāv uzskats par visuma apziņu. Ja mēs neizpētām lietu būtību un neuzdodam jautājumus, mēs emocionāli radām viedokli par visuma prātu, kā par lielu kupolu, kas visu nosedz. Bet ja mēs ļoti rūpīgi izpētām un izanalizējam to dziļā apcerē, mēs atklājam, ka visuma apziņa nepastāv.

J: Jūs pieminējāt, ka ir dažādas pieejas, lai sasniegtu apgaismību, atsaucoties uz Garab Dordže kā piemēru vienai pieejai, un Padmasambhava un Šrisingha, kas ilustrē citu pieeju. Kāda ir atšķirība starp šīm pieejām?

A: Garab Dordže ir piemērs tam, kā apgaismība tiek sasniegta vienā acumirklī. Guru Padmasambhava iemieso otru veidu, kurā viņš saņēma mācību un tikai pēc tam kļuva realizēts. Garab Dordže acumirklī atpazina to bez mazākās vilcināšanās, kur pretī Guru Padmasambhava un Vimalamitra gadījumā bija jāpaiet dažiem mirkļiem, lai viņi to pilnībā izprastu. Tāpēc mēs mācamies pēc Guru Padmasambhava pieejas, jo mūsu pašu gadījumā pastāv laika nobīde starp mācības saņemšanu un atpazīšanu.

Ir vēl trešais praktiķu veids, kuriem parasti ir nepieciešams ilgāks laiks nekā daži mirkļi, bet tomēr viņiem izdodas sasniegt realizāciju vienas dzīves laikā. Apgaismības nozīmē viņi visi ir vienādi, bet veids, kādā viņi sasniedza realizāciju, ir nedaudz atšķirīgs.

Viņi visi tiek uzskatīti par neparastiem praktiķiem, jo viņi kļuva apgaismoti vienas dzīves laikā un realizēja varavīksnes ķermeni. Tā nav metode, bet gan spontāns process, kurā fiziskais ķermenis pilnībā pārvēršas gaismā. Fiziskās nāves brīdī, šie adepti pārtapa vai izgaisināja ķermeni gaismā, neatstājot aiz sevis pēdas. Viņi vienkārši kļuva par tīro gaismu.

PĒCVĀRDS

Lai slavēts mans Guru,

Izcilo zināšanu bagātība,

No lotosa dzimušā sirds dēls,

Noslēpumu atklājējs,

Dārgā pirmavota nevainojamais iemiesojums,

Kas līdzjūtības vadīts atnāk šajā pasaulē,

Lai palīdzētu saviem uzticīgajiem sekotājiem.

Emaho!

Ceļš ir skaidrs.

Bezjēdzīgo klejojumu mūžībai ir pienācis gals.

Kas vēl vairāk ir vajadzīgs?

Lai visi, kuriem ir paveicies sastapt šo manuskriptu,

Paņem to dziļi savā sirdī

Un ar Padma Siddhi spēku

Realizē trikaijas stāvokli šajā dzīvē.

 

Šo nenovērtējamo mācību par bardo tibetiešu oriģinālvalodā nodeva Khenčen Palden Šerab 1991.gada pavasara brīvdienās Padma Gochen Ling, Vadžrajanas ritrīta centrā Kumberlendas plato Tenesijas štatā, un padziļināti atkārtoja nedēļas ilgā ritrītā, kas notika Vestpalmbīčā Floridā 1994.gada ziemā. 1996.gada vasarā es, pārdrošais upasaka⁵ Padma Shug Chang, pēc manu skolotāju lūguma uzsāku darbu pie plašā šo sarunu Khenpo Tsewang Dongyala angļu tulkojuma. 2000.gada janvārī šo centienu rezultātā radās manuskripts, kurš nav bijis publicēts. Tā kā Khenpo nav vēl devuši savu galējo piekrišanu šim darbam, es uzņemos pilnu atbildību par pieļautām kļūdām. Lai ikviens godājamo Khenpo Rinpočes vadžras bērns apzinās neparasto dārgumu, kuru viņi ir sastapuši un, dziļi pārdomājot šo bardo mācību galējo nozīmi, lai katrs no viņiem ātri nonāk galējās pamošanās pilnībā, svētlaimīgi un brīvi pabeidz tukšās pārceļošanas, patiesi izbaudot transcendentālā vieduma un svētīto dzīvo būtņu spēli neskaitāmajās pasaules sistēmās visu turpmāko laiku.

Padma Shung Chang