Fragments no Jāņa Pujata sprediķa 6. aprīlī
(..) Lielais Eiropas Savienības parlaments arī ir it kā piesitis Jēzu Kristu krustā, atsakoties no kristīgām vērtībām savā konstitūcijā. Savā vietā tas piedāvā brīvību katram indivīdam cilvēktiesību vārdā. Un daudzi šo brīvību saprot vienkāršā veidā, proti baudiet dzīvi, brīvība taču darīt, ko gribi! Bet rezultāts ir tieši pretējs gaidītam. Brīvības vietā daudzi jo daudzi nokļuvuši smagā grēcīgu ieradumu jūgā un bezcerībā. Bet Kristus rāda citu ceļu, proti, brīvība ir garīga neatkarība, un to iegūst cīņā pret savām vājībām un nostiprinot tikumus. Un tieši no cilvēku morāliskā līmeņa atkarīgs, vai, piemēram, bizness būs tīrs vai netīrs un arī visa dzīve vai tīra vai netīra.
Morāles jautājumi vienmēr aktuāli. Līdz ar vasaras tuvošanos arī nešķīstību sludinātāji atkal sarosījušies un pieteikuši savu propagandas gājienu Rīgā, galvenokārt jau iebraucēji no rietumiem. Normālā valstī netikumi tiek lielākā vai mazākā mērā ierobežoti un apkaroti. Ja kāds homoseksuāļu bars policistu uzraudzībā ākstās uz ielas, tas vēl nebūtu tik traģiski. Taču parasti tas ir tikai sākums. Vēlāk viņi savas perversijas sāk nostiprināt un izplatīt ar likuma spēku.
Piemēram, Amerikā Kalifornijas štatā gubernators Švarcenegers ar šī gada 1. janvāri parakstījis stingrus likumus, kas attiecas uz visiem skolēniem viņa štatā. Ar likumu tiek izņemtas no apgrozības grāmatas vai instrukcijas, kas runā, ka laulība atzīstama tikai starp vīrieti un sievieti, izskaužami tādi jēdzieni kā mamma, tētis, vīrs vai sieva, jo tie netieši diskriminē homoseksuāļus, kuri tādus jēdzienus neatzīst. Sekojot vienlīdzības principam, skolās zēni var izmantot meiteņu tualetes vai ģērbtuves un otrādi, un tā tālāk. Un vecāki, kuri nav mierā ar homoseksuālu audzināšanu, nav tiesīgi iebilst, jo tāds ir štata likums. Lūk, kas notiek, kad homoseksuāļi tiek pie varas.
Starp citu, kad iestājāmies Eiropas Savienībā, tad bija brīva iestāšanās vai izstāšanās pēc izvēles, bet tagad dzirdams, ka Briseles kungi dalībvalstīm taisās uzlikt kā cilpu, proti, nevarēšot neviena dalībvalsts izstāties no savienības, pat ar tautas referendumu ne. Pirmajā lasījumā projekts jau esot pieņemts par lielu neapmierinātību daudziem valstu deputātiem. Nez kāpēc mūsējie eirodeputāti par to klusē un tik svarīgu jautājumu izlemj, tautai nezinot.
Pareizi ir, ka tautai jādod tiesības atlaist parlamentu. Mēs esam vienas paaudzes laikā piedzīvojuši gan Hitlera, gan Staļina režīmus. Lai arī cik viņi likās vareni, vēsture viņus aizslaucīja it kā viņu nebūtu bijis. Un nekāda valsts nevar ilgi pastāvēt, ja nostājas pret Dieva vai dabas likumiem. Mainās kungi, bet tauta paliek, un tautai vajadzīga normāla, stabila dzīves kārtība. Lai gan cietumi vienmēr būs vajadzīgi, taču, kā policisti mēdz teikt, katram bandītam sargu klāt nepieliksi. Tāpēc lielāka vērība jāpiegriež kristīgai audzināšanai, kas pamatojas uz ticību Dievam. Atšķirībā no policijas Dievs redz visu, jo, kā Svētie Raksti saka, Viņš skatās uz cilvēka sirdi.
Un skolās jāmāca nevis homoseksuālisms, bet gan kristīga mācība. Jau ir ievadītas sarunas Izglītības ministrijā par kristīgās mācības ieviešanu līdz sestajai klasei. Un te bez šaubām ir liela nozīme bērnu vecākiem, jo no viņiem ir atkarīgs, ko izvēlēsies bērni: vai nu kristīgo mācību vai ētiku. Nav pielaižams tas, ka kristīgo mācību skolā pasniedz neatkarīgi no baznīcas, radot nesaprašanu skolēnos. Turpretī baznīcas vadīta mācība nozīmē oficiālo kristīgo doktrīnu, pie kuras pieturas tās vai citas kristīgas konfesijas skolēni.
Ko tad baznīca prasa? Lai baznīcas kontrolē būtu kristīgās mācības saturs, ko bērniem māca. Lai kristīgās mācības pasniedzēji būtu baznīcas bīskapu atzīti un aprobēti. Jo Kristus ir uzticējis baznīcai šo misiju mācīt ticību, un tā pilda to Kristus vadībā, jo Viņš ir teicis: ar jums esmu visās dienās līdz pasaules beigām.
Kristīgā mācība nav tikai zināšanai, bet gan cilvēku pestīšanai. Un Svētie Raksti nav domāti tikai lasīšanai vai studēšanai, bet gan dzīvošanai pēc tiem. Tas ir cilvēku svētdarīšanai un pestīšanai, un skola šo uzdevumu nevar izpildīt pati vairāku iemeslu dēļ: skolu bieži vien vada neticīgie; skolā nav garantijas, ka ticības mācību nesagroza; var rasties pretrunas starp to, ko māca skolā par Jēzu Kristu, un ko māca baznīca. Un ko darīt skolēnam, ja viņš netic tam, ko skolotājs saka par Dievu? Vai viņam jāmācās pretēji savai pārliecībai?
Te izeja vienīgi tāda: ļaut, lai skolēni mācās un apgūst skolā to kristīgo mācību, ko sludina viņu dievnamos un kam viņi tic. Un izvēle vienmēr paliek arī ētiku izvēlēties.
Reliģijas mācība atšķiras no citiem priekšmetiem, viņa nekad nav pret kaut kādu zinātnes nozari. Ja jau Dievs ir radījis pasauli, tad visas skolas to tik vien i dara kā studē un pētī šo Dieva brīnumdarbu – pasauli. Citās mācību stundās tiek stāstīts par šo pasauli, par dabu, bet reliģija atgādina par pasaules autoru, par Radītāju. Citās lekcijās runā, kā panākt laicīgo labklājību, bet reliģijas stundā runā par nemirstību, par dzīvi pie Dieva, kā tai sagatavoties.
Ko tad dod reliģija? Vispirms dod dzīves mērķa skaidrāku apziņu, līdz ar to sirdsmieru, garīgo stiprumu, ideālu, pēc kā censties, un galarezultātā mūžīgo dzīvi, tas ir, mantu, ko, kā Kristus teica, ne rūsa maitā, ne kodes ēd, ne zaglis spēj nozagt. Un reliģija pasargā no bezmērķīgas, bezjēdzīgas dzīves, no gara verdzības, kad miesa ņem pārsvaru, un beigās no elles paglābj. Tie ir visai svarīgi jautājumi, ko palīdz risināt ticība, lai cilvēks neapmaldītos dzīves jūklī. Un šeit, kā jau teicu, blakus baznīcai svarīga loma skolai un sevišķi kristīgai ģimenei. Ja ģimenē ir kristīga gaisotne, tad nekas nespēs šos cilvēkus garīgi sagraut.