Reiz pastaigājoties pa savas karalistes galvaspilsētu, karalis sastapa kādu ubagu.
„Ja tu vēlies man ko ziedot”, teica ubags karalim, „tad tev būs jāseko maniem nosacījumiem”.
Karalis bija ļoti izbrīnīts. Viņš pazina daudzus ubagus, bet tādu, kurš vēlētos viņam uzstādīt noteikumus, vēl nebija sastapis. Viņš ieskatījās vīram acīs un juta spēcīgu starojumu. Dīvaini! Šim ubagam bija neparasta enerģija un spēcīga aura.

Patiesībā šis vīrs nebija nekāds ubags, bet gan Sufi mistiķis, taču karalis to nenojauta.
„Ko tu domā ar nosacījumiem?” jautāja karalis, un ubags atbildēja: „es pieņemšu tavu žēlastības dāvanu tikai tad, ja tev izdosies manu ubaga tarbu piepildīt līdz pat malām.”
Karalis domāja, ka ir pārklausījies. Ubaga tarba bija maza. Vai ubags grib par viņu pasmieties?

„Kā tev var nākt prātā doma, ka es nevarēšu piepildīt tavu mazo, netīro ubaga tarbu?” karalis asi jautāja. „Es taču neesmu ubags tā kā tu!”

Ubags pasmaidīja un teica: „Ir gan labāk, ja es tevi brīdinu, pirms tu to mēģini un varbūt iekulies nepatikšanās”.

„Ko, pie joda, šis ubags iedomājas?” Karalis bija kļuvis reizē nikns un ziņkārīgs.
Viņš pavēlēja vezīram: „Pieber šo ubaga tarbu!”

Vezīrs aizsteidzās uz pili un pēc pāris minūtēm atgriezās ar pilnu somu dārgakmeņu, un iebēra tos ubaga tarbā. Tad notika kaut kas dīvains: dārgakmeņi pazuda ubaga tarbā tikpat ātri, cik strauji tika iebērti!

„Turpini!” sauca karalis. „Nes vēl! No dusmām un izbrīna karalis vairs nevaldīja pār sevi. Viņš ne par kādu cenu negribēja padoties un ļaut ubagam triumfēt.

Vezīrs steidzās atpakaļ uz pili un atnesa vēl vairāk dārgakmeņu. Bet arī šie pazuda kā nebijuši ubaga tarbā. Tagad karalis zaudēja prātu. Viņš bija gatavs likt uz spēles visu savu karaļvalsti. Ubags vienkārši nedrīkstēja uzvarēt! „Turpini!” karalis kliedza, un vezīrs steidzās, lai atnestu vēl vairāk dārgakmeņu, pēc tam vēl un vēl, līdz dārgumu krātuve bija iztukšota.

Tā visa karaļa manta un valsts dārgumi pazuda vienā mazā ubaga tarbā. Un beigās karalis bija tikpat nabags kā ubags.

Nu beidzot karalis nāca atkal pie prāta. Viņš paklanījās ubaga priekšā: „Es tevi apvainoju”, viņš teica, „lūdzu, piedod man. Un pirms tu aizej, lūdzu, atklāj man savas tarbas noslēpumu. Kā tas nākas, ka visi mani dārgumi pazuda tur iekšā?”

Ubags smējās un teica: „Es izgatavoju savu tarbu no tā paša materiāla, no kā gatavots cilvēka Ego. Ego nekad nevar dabūt pietiekoši daudz. Viss, ko tu tam dod, pazūd. Tas nekad nav piepildīts.”

Ošo, citējot šo Sufi līdzību savā lekcijā(„Discipline of Transcendence“ 1.sēj. 10.nod.),
to komentēja sekojoši: „Jūs nemitīgi esat aizņemti ar ubaga tarbas barošanu – ar naudu, ar jaunu mašīnu, ar skaistu māju, ar šo un ar to. Bet nekas nelīdz. Ego aprij visu, un iekšējais tukšums paliek. Ego nekad nav apmierināts. Šī līdzība ir jūsu stāsts. Tik ilgi, kamēr jūs nebūsiet pārvarējuši savu Ego, jūs paliksiet ubagi.”