Vārds filozofija burtiski nozīmē mīlestība pret gudrību (grieķ. Philosophia (φιλοσοφια), phil譠 mīlu un sophía gudrība. Šī zinātniskā sistēma tiecas noskaidrot visa pastāvošā savstarpējo saikni un apvienot visas cilvēces zināšanas. Ja citu zinātņu priekšmets ir atsevišķas realitātes šķērsgriezums, tad filozofija cenšas aptvert visu realitāti tās vienotībā. Bez tam, cilvēki ar filozofiju parasti saprot centienus novērtēt un izskaidrot, kāda ir dzīves jēga. Kabalā iekļaujas praktiski visas mūsu zināšanas par pasauli. Tā aptver visu pasauli no makro spēka, ko sauc par Radītāju, kas rada, pārvalda un ved uz vienoto mērķi, un līdz sīkākajām šī spēka izpausmēm attiecībā uz radījumu, ieskaitot paša radījuma dabu, visu notiekošo ar viņu šī vienotā Augstākā spēka ietekmē, ņemot vērā paša radījuma reakciju.
Nav tāda jautājuma, ar kuru nenodarbotos kabala; tā runā par visu, izņemot to Augstāko daļu, kuru mēs neizzinām, jo visa izzināšana notiek iekš mūsu vēlmes (kli), ko radījis šis Augstākais spēks.
Ar ko var salīdzināt tādu zinātni? Liekas, ar neko. Taču salīdzinājums ar filozofiju prasās pats par sevi, jo arī filozofija pretendē uz universālo zināšanu izstrādi.
Vācu filologs un humānists Johans Reihlins (1455-1522) savā darbā De arte cabbalistica rakstīja: Mans skolotājs Pitagors, filozofijas tēvs, tomēr pārņēma savu mācību nevis no grieķiem, bet drīzāk no jūdiem. Tāpēc viņš būtu jāsauc par kabalistu… Un viņš bija pirmais, kurš pārtulkoja vārdu kabala, kas mazpazīstams viņa līdzgaitniekiem, grieķu valodā kā filozofija.
Ap kabalu, kas daudzu gadu simteņus bija slēgta mācība, slepena gudrība, radās tik daudz leģendu un falsifikāciju, ka mūsdienu cilvēkam grūti nokļūt līdz patiesajiem avotiem. Par to daļēji rakstīja Leibnics: Tā kā cilvēkiem nebija pareizās atslēgas uz Noslēpumu, tad kaisle pēc zināšanām, beigās bija novesta līdz dažāda veida niekiem un ticējumiem, no kā savukārt radās sava veida vulgārā kabala, kura ir tāla no īstās, kā arī dažādas fantāzijas ar melīgiem maģijas nosaukumiem, un ar to ir pilnas grāmatas.
Senie kabalas avoti liecina, ka filozofija radusies nepareizi saprastu nodarbību dēļ, ko saņēma no senajiem kabalistiem (Avraāmam bija 70 skolnieku, kurus viņš nosūtīja uz austrumiem). Tas ir arī dabiski, jo egoistiskās, neizlabotās īpašībās kabalas zināšanu izpratne nevar būt citāda.
Filozofija, uztverot kabalas elementus, gāja pa citu ceļu. No tās izrietēja mūsdienu zinātnes par materiālo pasauli un tās likumiem to robežu ietvaros, ko spēj uztvert mūsu pieci maņu orgāni, bet senās gudrības, tajā skaitā kabala, palika ārpus pētnieku intereses. To ko zinātne nespēja aptvert, kas palika tai neizzināts, iegāja reliģiozās mācībās, rituālos un paražās. Senā gudrība pamazām aizmirsās.
Filozofi domā, ka viņi kaut ko izzina, bet ja cilvēks ir garīgā izziņā, tad šīs stāvoklis priekš viņa nozīmē skaidrību katrā sekojošajā posmā. Tūkstošiem spēku ietekmē viņu un iziet no viņa, ar visiem to cēloņiem un sekām un viss ir skaidrs un caurspīdīgs. Protams, ka filozofiem tādas garīgas izzināšanas nav. Spriežot abstrakti, teoretizējot, viņi kļūdījās. Ietekmējot vadītāju un līderu prātus dažādos laikmetos, filozofu darbi netieši kļuva par iemeslu daudzkārtējām cilvēces kļūdām.
Balstoties uz informāciju, ko piegādā iedzimtie pieci maņu orgāni, cilvēks nevar dot precīzu garīguma apzīmējumu. Tieši šo objektīvo apstākļu dēļ to nespēja izdarīt arī filozofija. Ir uzskats, ka, ja cilvēka sajūtas iziet ārpus ierastās uztveres rāmjiem un neiekļaujas līdz galam viņa vēlmēs (kelim), tad šo stāvokli viņš var saukt par garīgu. Daži garīgumu sauc par mīlestību. Vārdnīcās, rokasgrāmatās vai internetā, meklējot vārdu garīgums var saņemt norādes uz notikumiem kultūras sfērā teātra, kino, glezniecībā, tēlniecībā, mūzikā, literatūrā utt. Tādējādi, cilvēks ar šo vārdu saprot visu ko, attiecinot baudu, kas ir atrodas nedaudz augstāk par vēderu, garīgai sfērai. Cita veida apzīmējuma viņam nav.
Zinātnieks kabalists Bāls Sulams par to raksta šādus vārdus:
Visu garīgo ko uztveram kā spēku, kas atdalīts no mūsu ķermeņa, un tāpēc nav nekāda materiāla tēla. Tas ir atsevišķa īpašība un pilnībā atdalīta no materiālās pasaules. Un ja tas ir tā, tad, kādā veidā tas var iedarbināt matēriju, nerunājot jau par tās radīšanu. Jo garīgajam nav nekādu īpašību, ar kuru palīdzību varētu sasniegt kontaktu ar materiālo.
Kabala garīgumu apzīmē kā kaut ko, kam nav saiknes ar laiku, telpu un atainojas kā spēks, kas nav iekļauts ķermenī. Garīgums ir spēks ideālā veidā, neatkarīgi no tā, uz kādu objektu tas iedarbojas (tāpēc, ka šajā gadījumā mēs jau runājam par matēriju, uz kuru iedarbojas kaut kāds spēks), spēks pats par sevi arī ir garīgs. Tas ir pat pareizākais, tuvākais patiesībai apzīmējums, vienīgais, kuru varam pielietot, runājot par garīgo.
Teorija un prakse filozofijā un kabalā
Atšķirība starp kabalu un filozofiju ir tajā, ka kabala neņem vērā abstraktus spriedumus. Zinātnieki, kas darbojās dažādās zinātņu nozarēs, tam piekrīt, jo neuzticas datiem un secinājumiem, kas nav apstiprināti praksē. Tāpēc kabala apraksta tikai rezultātus, kas apstiprināti ar pieredzi, un savos darbos norāda tikai tos pierādījumus, kuri saņemti analītiskā ceļā.
Kad kabalisti, izejot ārpus mūsu pasaules robežām, sāk izzināt Augstāko pasauli, kad viņi paceļas virs mūsu prāta un iegūst spēju izpētīt to, izoperēt domas (novērtēt, izvērtēt, salīdzināt), tad priekš viņiem teorētiski, spriedumi bez pierādījumiem un iedomāti, abstraktas filozofu kategorijas kļūst par prakses elementiem. Tas, kas filozofijā apzīmējas ar minējumiem un pieņēmumiem, kabalā ir pētnieciskais materiāls. Tieši te atrodas robežšķirtne, kas nosaka to milzīgo, nepārvaramo atšķirību starp šīm divām zināšanu sistēmām, to pretstatīšana viena otrai.
Nobeigumā
Tātad, kabalisti neatzīst filozofijas pasaules izziņas veidu par zinātnisku, tāpēc, ka filozofijas secinājumi balstīti tikai uz teorētiski abstraktiem pieņēmumiem, absolūti nenostiprinātiem ar pieredzi. Kabalisti uzskata, ka īstenošana praksē, tik nepierādītas teorijas (kaut arī tās var izskatīties loģiskas un pareizas) rezultātā liek ciest visai cilvēcei. Abstrakti filozofisku apgalvojumu realizācija var novest līdz daudzu miljonu cilvēku bojāejas, kas jau notika, cenšoties uzcelt sociālismu un komunismu. Teorijā šī sabiedrības sociālā iekārta izskatījās cēla, tomēr praksē izgāzās, tieši tāpēc, ka nokļuva pretstatā ar cilvēka egoistisko dabu, kas kategoriski nevēlējās atteikties no patmīlīgām reālijām dēļ iluzorās skaistās nākotnes, kas pamatojās tikai uz filozofiskiem spriedumiem. Tieši tāpēc kabala atspēko filozofiju, kas pamato savus secinājumus uz absolūti nereāliem, no prakses atrautiem pieņēmumiem.
Pati cildenākā ideja, kāda tikai var rasties cilvēcei, būs materiāla, jo tai nebūs garīga pamata. Respektīvi, ja cilvēks neapbruņosies ar kabalu un nevēlēsies pieņemt zinātnisko vadību no tā, kas jau atrodas uz augstākiem pakāpieniem garīgās pasaules izzināšanā, viņš nebūs spējīgs pats atrast pareizo ceļu, lai cik arī šai pasaulē neciestu. No teiktā izriet secinājums par tiešu un neatliekami nepieciešamu kabalas metodes pielietošanu.
Atšķirība starp jēdzieniem, kas pieņemti kabalā un filozofijā, ir tajā, ka kabalisti balstās uz personīgo pieredzi un labo savas kelim. Teikts, ka kelim atrodas virs matērijas, paceļas garīgajā pasaulē. Var būt, kabalas apzīmējumi arī liekas nepavisam precīzi, runā par kaut ko atrautu no realitātes, bet jebkurā gadījumā, tie pamatojas uz nepastarpinātu pieredzi, apgalvojot: kas izzināts iekš cilvēka, tas ir viņa vēlmēs. Šīs vēlmes ir labotas ar atdeves spēku, un tāpēc sajūtas tajās reāli pārbaudās, analizējās, izmērās, iziet iekšējo izprašanu. Tāda izzināšana līdzinās tam, kā mēs izzinām (kaut vai attālā mērā) mūsu realitāti mūsu pašreizējos dabiskajos piecos uztveres orgānos, sajūtās un prātā. Kabalisti, saņemot jaunu vēlmi, apstrādā to, izlabojot tādējādi, lai izzinot ar savām sajūtām un prātu, un izmanto līdzīgi tam, kā šajā pasaulē cilvēks izmanto savas sajūtas un prātu apkārtējās realitātes izzināšanas procesā.
Tieši tāpēc, kabalistu secinājumi nav abstrakti, no gaisa parauti vai ņemti no minējumiem, kā filozofiem. Kabalā jebkurš garīgs jēdziens ir izmērīts, dots precīzs apzīmējums, noteikta tā saikne ar visu sistēmu, uz kādiem pakāpieniem un kādos stāvokļos notiek izzināšana, kādā veidā, proti, ņemot vērā visus cēloņus, sekas, rezultātus un iespējas sasniegt to vai citu stāvoklis.
Jēdzienus, ko izmanto filozofi, abstrahēti no realitātes, un pēc tam tiem nevar uzticēties. Kāpēc Bāls Sulams uzsāka strīdu ar filozofiju? Liekas, ka cilvēks tikai attīsta personīgos domāšanas veidus, kas tur slikts? Tās ir sekas, kas noved cilvēci uz daudzskaitlīgu kļūdu takas, attālinot no labošanās ceļa. Tas nenozīmē, ka filozofija pati par sevi ir nepamatota. Runa ir par to sajukumu, kurš var rasties cilvēka prātā, pamatojoties uz filozofu izdarītajiem secinājumiem un kā rezultāts daudz nelaimju, kuras sagaida cilvēci savā attīstībā. Filozofi cenšas abstraktas formas iekļaut matērijā, kas var nodarīt lielu kaitējumu, jo to īstenot nav iespējams. Abstraktas formas nevar būt iekļautas matērijā, jo netiek izzinātas uz tās pamata, bet attīstītas no tās apriori.
Var teikt, ka filozofijas zināšanu sistēma izbūvēta mūsu pasaules iekšienē. Kas ir filozofs? Tas ir cilvēks, kurš neizzina garīgo sākumu, iztēlojas sev šo kategoriju, balstoties uz savu esību šajā pasaulē. Ja viņš raksta par altruismu, tad viņa secinājumi tāpat balstīti uz personīgo egoismu, izejot no tā, kā tas pieņemts mūsu pasaulē: tu atdod tātad vari uzskatīt sevi par altruistu. Filozofijā cilvēks pēta realitāti saskaņā ar šīs pasaules līmeni, un neko nerunā par nodoma pasauli. Jēdziens altruisms un egoisms filozofijā aplūkojas pamatojoties uz mūsu esamību. Turpretī kabalā vispār nav runas par mūsu pasauli; šajā zinātnē pieņemts visu aplūkot no nodoma pozīcijas, un nevis no materiālo darbību robežām.
Piemēram, ja kāds labdarības mērķiem ziedo miljardus, bet gaida, ka pēc šīs labās rīcības viņu sāks cildināt un slavēt, tad viņš ir tāds pats egoists, kā cilvēks, kurš nozog. Vienkārši viens ir vairāk cietsirdīgs, bet otrs viltīgs, bet būtībā, tas ir viens un tas pats. Tāpēc ir tik grūti nopietni attiekties pret filozofiju no kabalas pozīcijas. Tās ir divas dažādas pasaules.
Kabalisti piedāvā veikt pētījumus, paceļoties virs materiālā, bet zinātnieki dabas pētnieki iekšā materiālā. Viss ir pieeju dažādībā.
Var vēl miljoniem gadu palikt materiālajā dimensijā, ejot cauri ciešanām un īsām atelpām starp kariem un krīzēm. Taču tā nevar atrast ceļu uz garīgo pasauli, un tāpēc cilvēks, kurš atrodas šajā pasaulē, ir liegta jebkāda cerība uz to, lai atklātu patiesi pareizo mērķi. Tomēr mērķis ir viņam tieši priekšā, tas liek cilvēkam darboties, un kamēr viņš to nesasniegs, cietīs.
Ja mēs gribam runāt par garīgo sākumu kaut kā, saprotot vai nesaprotot priekšmetu, – tad mums jāvēršas pie kabalistu darbiem un jācenšas sameklēt tajos, kas tas ir. Kabalisti cilvēki no miesas un asinīm, kuri sajuta, saņēma, līdzinājās tam, ko sauc par garīgo. Tādā vai citādā veidā viņi nodeva šo stāvokli savos sacerējumos, pateicoties kam mēs varam, kaut arī uz personīgām kļūdām, pietuvoties garīgajai izziņai. Viss pārējais ir materiālistiskā psiholoģija, un nevajag tai piedēvēt garīgus nosaukumus. Tiem nav nekāda sakara ar cilvēka psihi.
Materiālistiskā psiholoģija nospēlēja ne mazu lomu varas sagraušanā pār prātu, kura piemita izdomātajām filozofiskajām konstrukcijām, balstoties uz to, ka mēs redzam un izzinām visu, kas saistīts ar cilvēku, viņa uzvedību, citu cilvēku attieksmes pret viņu. Var teikt, ka tai nav likumu, jo mums nav zināmi cilvēciskā līmeņa likumi. Tas jau ir kabalas darbības lauciņš, kur likumi saistīti ar Radītāju, ar Viņa plānu attiecībā uz cilvēku. Bez saiknes ar sakni, mēs varam tikai ieraudzīt likuma izpausmi katrā atsevišķā situācijā. Lai, tiešām, atklātu likumu, vajag to sasaistīt ar procesu, kuras ir sākums, beigas, precīzi iemesli un mērķtiecība. Tā ir kabalas prerogatīva un tikai.
Mūs pašu dabā ir ielikta tieksme nodarboties ar abstraktām lietām. Cilvēce ar to ir atšķīrusies vienmēr. Tai bija nepieciešams izbaudīt visas ciešanas un pārdzīvot kļūdas, jo bez tā nav iespējams konstatēt atšķirību starp meliem un patiesību, izdarīt secinājumus. Un tieši secinājumi no šīm pretrunīgajām lietām ir jaunais. No šī skatu punkta, pilnībā ir attaisnots tas, ka bez filozofijas apgūšanas nav iespējams piekļūt kabalai, un sākot beidzot atšķirt atšķirību starp tām, saprast patiesību. Uz to balstās un paceļas visa cilvēce.
Apgūstot kabalu cilvēks pārdzīvo visas cilvēces kļūdas, tāpēc, ka iekļauj to sevī. Kaut arī tas notiek ļoti ātri, viņš iet to pašu maldu ceļu, pieķeroties visdažādākajām teorijām un reliģijām, sāk redzēt to pamatus, saprot, kāpēc cilvēce vispār ar to nodarbojās un kur sapinās. Cilvēks sāk atšķirt, kur ir mūsu sakne, kurā ielikts tas, kam ir jānotiek, un kāpēc tas bija nepieciešams, taču viņš redz arī to, kā tas tiks labots, kad notiks augšāmcelšanās pie patiesības.
Materiālu no kabalista, PhD Mihaela Laitmana lekciju kursa materiāliem (www.kabacademy.com) sagatavoja Starptautiskās Kabalas akadēmijas studente Vlada Hmeļevska