„Kastīte”, protams, domāta kā alegorija. Alegorija apziņas ierobežojumam, kurš rada mūsu nošķirtību no Esamības. Cik ir lasītas diskusijas ar teosofu piedalīšanos, viņi šīs nošķirtības sauc par kondicionētībām. Pieļauju, ka termins „kondicionētība” patiešām precīzāk apraksta apskatāmo parādību, tomēr palikšu pie sadzīviskās un ikdienišķās kastītes, jo kastīte kā tāda lieliski kalpo par ilustrāciju nosacītai telpai, kurā cilvēks var pats sevi ieslodzīt.Nemēģinot art ļoti dziļus ūdeņus, es vēlētos pieskarties divu veidu nošķirtībām. Uzreiz gan jāatzīmē, ka būtībā abi zemāk aprakstītie veidi visnotaļ pārklājas – otrais izriet no pirmā un ir jo cieši saistīts ar pirmo. Un tomēr vēlos par katru nedaudz parunāt atsevišķi.

Pirmā kastīte veidojas no tā, kas mūsos tiek ieaudzināts. Audzināšanas un skološanās laikā mūsos – atkarībā arī no tautas, kurā piedzimstam, tradīcijām, kultūras un Dievatziņas – tiek izveidoti priekšstati par visām apkārt notiekošajām parādībām un procesiem. Tiek izveidota vērtību skala attiecībā uz to, kas ir pareizs un kas ir nepareizs, kas skaitās labs un kas – slikts. Laika gaitā, maļoties cauri dzīves dzirnavu ratiem, šie priekšstati tiek koriģēti. Mēs mainām „nepareizos” priekšstatus pret „pareizākiem”, uzzinām jaunas lietas. Citiem vārdiem sakot, mazākās kastītes tiek nomainītas ar lielākām. Notiek apziņas evolūcijas process.

Otrā veida kastīte rodas mūsu garīgo meklējumu rezultātā. Garīgie meklējumi – tā jau ir stadija, kad pirmā kastīte pieaugusi līdz izmēram, kad tajā ietilpstošais saturs beidzot ir sapratis: „Tas nevar būt, ka dzīves jēga ir atrasties šajā konservu bundžā, kur man nemitīgi jāairējas cauri vairāk vai mazāk piesmakušiem tefteļiem!” Daži bundžā satiktie pilieni smaržīgās eļļas nespēj kompensēt radušos atziņu – man trūkst gaisa!!! Mani nomāc [piesmakušie tefteļi] problēmas! Es ciešu sāpes! Un sākas meklēšanas process, kas agri vai vēlu parasti noved pie pieslēgšanās kādai no reliģijām vai garīgām kustībām.

Padomāsim kopīgi, kas un kāpēc parasti notiek tālāk.

Skaidrības labad sāksim ar ilustrāciju, kā vēlētāju balsis zvejo politiskās partijas vēlēšanu laikā. Tur ir izceļami divi būtiski momenti:
1) Partijas lieliski zina, kas indivīdam (tautai) mūsu sabiedrībā pietrūkst. Tas ir elementāri. Nosaukšu dažus līdz banalitātei zināmus jēdzienus – labklājība, drošība, sociālās garantijas.
2) To, kas indivīdam pietrūkst, partijas sola sarūpēt. Protams, programmās var sekot niansēti novirzieni, taču arī tie ir no operas „solīt dot to, kas pietrūkst”.

Kā piekritējus iesaista reliģiskās organizācijas un garīgās kustības? Arī tur ir divi būtiski momenti:
1) Reliģiskās organizācijas un garīgās kustības arī lieliska zina, kas sabiedrībā indivīdam pietrūkst. Arī tas ir elementāri – laime, harmonija, iekšējs miers.
2) To, kas indivīdam pietrūkst, arī tās sola sarūpēt.

Sajutāt paralēles? Iesaistīšanas principi būtībā ir identiski. Atšķirība parādās turpmākajā procesā. Partijām ar to solījumu pildīšanu parasti iet visai pašķidri. Un tas arī tās vairs diez ko neinteresē, jo mērķis bija cits – tikt pie varas katla. Līdz ar to vēlētājs parasti piedzīvo vilšanos. Iesaistīšanās garīgā organizācijā parasti dod pozitīvu rezultātu, jo:
1) Konkrētās (praktiski jebkuras!) kustības piekoptās garīgās prakses vairāk vai mazāk ir vērstas uz ego šķīdināšanu (lūgšanas!), prāta viļņošanās nomierināšanu. Veicot prakses, indivīds piedzīvo ko sev nebijušu.
2) Domājošais prāts tiek novirzīts no ikdienišķajām samilzušajām problēmām, respektīvi, cilvēks pārstāj tās enerģētiski barot. Palikdamas bez „degvielas”, problēmas, protams, lēnām atrisinās.
3) Indivīds jūtas ērti, jo organizācijas / kustības par svētiem uzskatītie raksti pēc attiecīgiem interpretējumiem dod mierinājumu.

Te tad arī parādās „kastītes briesmas”. Sajutis pozitīvās pārmaiņas, indivīds ir starā! Un, protams, uzskata šo konkrēto reliģisko organizāciju vai garīgo kustību par vienīgo pareizo, noliegdams pārējās. Un, nedod dievs, ja pirms tam ir pabūts vēl kādā, kur rezultāts kaut kādu iemeslu dēļ (iemeslu var būt desmitiem) nav bijis tik labs. Bez tam kastītes sienas uzticami sargā no lietām, ko varbūt pašam nemaz negribas saskatīt. Kastītē ir ērti. Kastītē mūsu, vienādi domājošo, ir daudz. Kastītē mēs jūtamies kaut kam piederīgi. Kastītē var iebēgt. Kastīte mums ir mamma, tētis un enkurs viena personā! Ui, ja kāds iedomājas aizskart mūsu kastītes saturu vai pasmaidīt par etiķeti! Mēs kļūstam apvainoti, aizvainoti; mēs esam gatavi pielādēt lielgabalu un doties karā!

Šī rakstiņa autoram ir dzīvē gadījies pagaršot dažādus apelsīnus jebšu pieslēgties dažādām garīgām kustībām un reliģiskām organizācijām. Pieredze un sapratne rāda, ka VISU ŠO KUSTĪBU UN ORGANIZĀCIJU RAKSTU VĒSTĪJUMS IR VIENS UN TAS PATS (neskaitīsim šeit iekšā sektas. Tur var būt gadījumi – lai arī ne vienmēr – kad vēstījums ir ar konkrētu laicīgu mērķi). Tas pats attiecas uz tautu dievatziņām. Tas pats attiecas uz tautu dievatziņu saistību ar rakstiem.

Avots ir viens! Cilvēka prāta radītās interpretācijas gan ir dažādas. Un, pieķeroties interpretācijai, mēs ieslogām sevi kastītē. Ilustrācija, kā tas mēdz notikt – ir piedzīvota reāla situācija, kad pārliecināts kristietis noliedz budismu, pārmetot Dieva vārda zaimošanu, jo budismā esot apgalvots, ka nāves nav.

Paraudzīsimies uz šo lietu plašāk. Ja mēs stāvam upes malā, mēs redzam divus krastus. Ir atsevišķs labais krasts, ir atsevišķs kreisais krasts. Tie ir nodalīti. Kas notiktu, ja mums izdotos no upes izsūknēt ūdeni? Protams, izrādītos, ka krasti ir savienoti, ka nekādu divu krastu vispār nav (šī alegorija kaut kur ir lasīta, neatceros gan vairs, kur).

Par konkrēto diskusiju runājot – budisms a apriori pasludina, ka krasti ir savienoti, kamēr Jēzus mācība ir par to, kā izsūknēt laukā ūdeni un tad ieraudzīt to, kas jāierauga! Pretrunas kā tādas jau nav.

Ir dzirdētas leģendas, kad budists, lasot Bībeli, nosaka, ka tas ir „gandrīz budisms”. Jautājums ir – cik kastītē neierāmēta ir mūsu apziņa un cik plaši mēs uz lietām spējam paskatīties.

Lieta, ko vēlos pateikt nobeigumā. Vai cilvēkam vispār ir vajadzīgi starpnieki – reliģiskās organizācijas un garīgās kustības – starp sevi un Esamību? Starp sevi un Dievu? Vai nenotiek „sabojātā telefona” sindroms dažādo interpretāciju dēļ? Prātīgākie teiks, ka vajag. Taču – kurai kustībai tad sekoja tas pats Buda? Loģika saka – budisms pirms Budas tā kā nevarētu būt. Līdz ar to – Buda vai nu iztika bez „starpniekiem”, vai kaut ko jau radītu kardināli pārveidoja pa savam, atkal iztiekot bez „starpniekiem”.

Teiktais gan nenozīmē, ka tagad būtu jāatmet iesaistīšanās organizētās garīgo ceļu meklējumu izpausmēs. Pirmkārt, tāpēc, ka garīgās prakses ir ļoti laba lieta un izgudrot velosipēdu vēlreiz laikam nebūtu saprātīgi. Otrkārt, ideja, ka nu tagad metīsim ar joni nost visas kastītes, nav nekas cits, kā arī kastīte. Tas nekas, ka varbūt bez etiķetes.