Katrs vismazākais ziediņš uz Zemes ir saistīts ar visu Visumu. Ja tas parādās pārāk agri, daba to nepieņem, liedz tam savu atbalstu un tas aiziet bojā. Tāpat ir ar cilvēka dzīvi. Mūsu atnākšanai uz Zemes ir nepieciešama visas radības piekrišana. Var rasties jautājums: Es esmu niecība. Kāpēc visai dabai ir jānodarbojas ar manu dzimšanu?Bet tas notiek šādi. Vispirms ir kosmiskā budžeta izpēte, tad aprēķina, cik apēdīsiet, izdzersiet.., un tikai pēc tam tiek pieņemts lēmums, ka varat ierasties uz Zemes. Viss ir saskaņots. Ikvienas lietas, katras dzīvas būtnes dzīve ir saistīta ar kosmosu. Ne uz Zemes, ne Kosmosā nekas nevar notikt bez Visuma, visa esošā piekrišanas.
Daudzus iepriekš minētais pārsteidz, šokē, jo cilvēkiem šāds uzskats nav īsti pieņemams. Viņi ir pārliecināti, ka viss notiekošais ir viena vienīga nejaušība, ka iepriekš nekas nav noteikts, ka dzimstībai uz Zemes nav neviena saprātīga vadītāja, ka nekas ne no viena nav atkarīgs, un šādu kļūdainu pieņēmumu dēļ cilvēki arī neizprot uz Zemes notiekošo.
Piemēram, koks. Lai tas varētu augt, ziedēt, dot augļus, tam jāsaņem dabas piekrišana, ka tā piedalīsies visos šajos procesos. Nepieciešams, lai zeme dotu vajadzīgās barības vielas, lai koks neaizietu bojā. Tāpat, ja nebūs ūdens, gaiss, saule, siltums un reizēm arī cilvēka rūpes, arī tad koks neizdzīvos. Tātad kokam ir nepieciešama visa šī esība, taču tie ir netverami procesi, tāpēc arī cilvēki iedomājas, ka koka eksistence ir nejaušība.
Bet cilvēks? Viņš dzīvo, elpo, mirst.Un tajā piedalās it visa radība, kas piekrīt viņa esībai. Tomēr, ja kaut daži elementi, teiksim ūdens, gaiss, tam nebūtu piekrituši, viņš mirtu. Kur tad rodas šie nepieciešamie elementi? Viss Visums ir piekritis tos dot. Palūkosimies, kā dažādas lietas notiek pasaulē, valstī, ģimenē. Tur taču arī ir atbildīgie par to, kas sastāda budžetu, aprēķina ieņēmumus un izdevumus. Bet, kad runa ir par to, ka kādam jāierodas uz Zemes, vai tiešām varam noticēt, ka neviens to agrāk nav paredzējis, nav tam piekritis, devis savu piekrišanu? Arī augšā ir saprātīgas būtnes, kas aprēķina, cik cilvēkiem jāierodas uz Zemes, cik ilgs būs viņu mūžs. Arī tā ir ekonomiskā problēma, jo paredzētas visas cilvēciskās vajadzības, un viņu eksistencei nepieciešamais tiek sagatavots.
Kā gan it visus notikumus tur, Augšā, iespējams paredzēt? Vai varētu teikt, ka to veic ar datora palīdzību? Kosmiskajam ordinatoram ir visas nepieciešamās ziņas par ikviena pagātni, paredzamo dzimšanu, nākošo iemiesošanos noteiktajā fiziskajā ķermenī, valstī, gadā. Tāpēc viss notiek tieši paredzētā laikā. Ja bērnam bija jāpiedzimst tieši šajā laikmetā, elektronika precīzi aprēķina viņa zodiaku, planētu stāvokli, un bērns piedzimst noteiktā brīdī. Viņa astrālajā aprakstā viss precīzi atbilst tam, ko viņš darījis iepriekšējās reinkarnācijās: no tā izriet, vai viņam būs jācieš, jāpiedzīvo nelaimes, vai arī viņš dzīvos laimīgu dzīvi.
Bet, kur tādā gadījumā ir brīvība? Brīvība ir garā, tā ir tur ikreiz, kad tas parādās, izlemj kaut ko mainīt vai kādus procesus paātrināt. Taču kopumā dzīve jau ir ceļā, virzās kā palaists mehānisms, kā bērnu rotaļu vilcieniņi, kuri apstājas, ja vairs nav uzvilkti. Arī cilvēku var salīdzināt ar kādu mehānismu, kuru uzvelk, lai tas kādu laiku, kādā noteiktā vietā dzīvotu un kādā dzīves punktā sastaptos ar šķēršļiem, jo pat nejaušās tikšanās, kuras pilnībā pārvērš visu jūsu turpmāko dzīvi, arī ir jau iepriekš nolemtas. Arī mazajā bērnā ir ielikts absolūti viss: gan iekšējas saites, gan saistība ar apkārtējo pasauli, gan visas plūsmas, dzīvības cikli.
Vajadzētu censties ne tikai būt saskaņā ar augstāk attīstītākajām būtnēm, ar tām, kas vada mūsu eksistenci, bet arī strādāt, lai nokārtotu visas lietas ar cilvēkiem. Kristalizācija tagadnē pretojas, atsakās mainīties, un tas ir normāli: nevar nomainīt to, kas nav novalkāts. Bet, kad cilvēks atstāj šo pasauli, viss, ko viņš domās paspējis labu izdarīt, kristalizējas, materializējas fiziskajā plānā, jaunā struktūrā. Pašreiz veiktais darbs lielā mērā domāts nevis šī brīža esamībai, bet gan nākošajiem iemiesojumiem.
Šobrīd, kad cilvēks ir nodarbināts tikai ar to, lai paēstu, izgulētos, izpriecātos, dzemdētu bērnus, strādātu iztikšanai, viņš dzīvo kā dzīvnieks- instinktīvu vai vienkārši veģetējošu dzīvi, kaut gan pats tā nemaz nedomā un iebilst pret šādu apgalvojumu. Tā ir dzīve, ko katrs dzīvo gandrīz neatkarīgi pats no sevis, no savas apziņas, vēlmes: aug un attīstās, tad kļūst nespēcīgs un aiziet. Bet, ar saprātu analizējot savu instinktīvo dzīvi, to kontrolējot, attīrot, pieminot garīguma elementus, cilvēks spēj mainīt savu likteni.
Tikai tad, kad cilvēks ievēro, ka nav tikai miesa vien, bet arī gars, kad viņā sāk mosties vēlēšanās darboties gara spēkā, radīt cēlus, gaišus, grandiozus darbus, tikai tad sākas dievišķā dzīve. Un tajā brīdī viņš var mainīt savu likteni. Visi ķermeņi pārvēršas pīšļos, bet ne gars! Garam nav likteņa, to vada atklāsmes likums. Kā sasniegt šo atklāsmes spēku? Starp likteņa un atklāsmes sfērām atrodas brīvā griba. Tai jāliek darboties.