Saruna par masku tradīcijām ar folkloras kopas „Grodi” vadītājiem, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētnieci Aīdu Rancāni un Latvijas Folkloras biedrības valdes priekšsēdētāju Andri Kapustu.

G.: Kā jūs nonācāt līdz tam, ka folklora ir jūsu dzīve? Un to jau laikam vairs nevar nodalīt – te beidzas folklora un sākas dzīve – tās abas jau ir kopā?

Andris: Jā, tā tas laikam ir. Man kā rīdziniekam tas stāsts ir neinteresantāks, tā kā lai stāsta Aīda – viņa ir piedzimusi folklorā.

Aīda: Bija tāds neapzinātais posms, kad es tvēru to kā dzīvi un tad, atbraucot uz Rīgu un studiju laikā saskaroties ar dažādiem studentu strāvojumiem un interesi par tradicionālo kultūru, es apjautu, ka man tas viss jau ir, es esmu to baudījusi. Un vēlāk nonākot Tradīciju kopā Budēļi, man bij’ ko likt galdā.
G.: Un studijas bija apzināti saistītas ar folkloru?

Aīda: Nē, es studēju bioloģiju.

G.: Tas man liekas gluži dabiski cilvēkam, kuºš audzis dabas vidē.

Aīda: Cilvēks, daba – tas man likās interesanti.

G.: Mani aizvien jūsos ir saistījis tas, kas jūs līdz ar savu folkloras kopu Grodi aizvien esiet dalījušies tajā, ko esiet uzzinājuši un dariet – es atceros, savulaik bija filmiņa par Gadskārtu ritu svētīšanu …

Andris: Un pēc tam par mūža godiem arīdzan.

G.: Un tagad ir Aīdas Masku grāmata (2009.gada martā Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtā izdotā Aīdas Rancānes monogrāfija “Maskas un maskošanās Latvijā”). Kāpēc tieši maskas ir interesantas? Maskošanās laiks ir ļoti ilgs un būtībā no Mārtiņiem līdz Meteņiem mēs varam satikt kādu masku gājienu…

Andris: Patiesībā vēl plašāk. Visā tajā pusgadā, kas ir tumšais gada posms, tumšais pusgads. Jau no rudens sākas tā ideja, tas kodols, kas saistīts ar maskām.

Aīda: Pierakstos ir minēts, ka maskās ir iets Miķeļos un Lieldienās. Pie tam maskas mēs varam sastapt tikpat labi arī jūlijā un augustā, un tas ir kāzās. Pierakstos arhīva materiālos minētas arī krustabas un bēres. Maskas mēs varam sastapt visos gada un cilvēka dzīves robežpunktos.

G.: Tas ir tādos pārejas posmos, pēc kuºiem cilvēks vairs nav tas, kas bijis pirms? Vai tas ir tāpēc, ka aiz maskām cilvēks var paslēpties un caur maskām viņam vieglāk tikt pāri tam slieksnim, kas šķir no tā jaunā dzīves pakāpiena?

Aīda: Kaut kas beidzas, kaut kas cits sākas, – iepriekšējais sadrūp, sajūk, izsīkst. Nākošais, tas, kas mūs sagaida, vēl nav noformējies. Tie ir tie kritiskie brīži, haosa brīži, kad maskas veic savus rituālus, kas palīdz cilvēkam tikt pāri tam kritiskam brīdim, sakārto cilvēku, sakārto pasauli, atjauno laiku un veic dažādus maģiskus rituālus. Pirmām kārtām, kas zemkopju sabiedrībā ir ārkārtīgi svarīgi, – tā ir auglības nodrošināšana. Tikai tad, ja viss zeļ, aug, vairojas, – gan augi, gan cilvēki, gan dzīvnieki, visa daba – tikai tad mēs jūtamies šeit labi, mēs varam dzīvot. Tās maģiskās lietas, rituāli ir eksistenciāli nepieciešamas. Un arī cilvēkam dod sajūtu, ka viņš nav pacelts ārpus tās vides, kuºā viņš dzīvo. Šīs attiecības ir es un tu – tas koks, tas lauks, tas stiebrs, tā zvaigzne – tas viss ir viens vienots veselums.

G.: Kāpēc cilvēks ir izdomājis, ka tieši maska ir tas, kas palīdz?

Andris: Te ir jāapsver, ka ne tik daudz ir runa par tiem, kuºi paši maskojas, bet gan par tiem, kuºi nonāk saskarsmē ar maskām, ar maskoto grupu. Protams, svarīgi ir arī pašiem iet maskās, arī tas ir savs fenomens, bet primāri nozīmīgāk ir tas, ka man, tieši konkrētajam cilvēkam, ir iespēja satikties ar masku. Man šobrīd ienāca prātā tāda līdzība ar spoguli. Mums spogulī arī ik pa laikam ir jāieskatās, lai redzētu savu atspulgu. Tāpat jāsatiekas ar masku, lai atrastu, sameklētu, sajustu to atspulgu, kāds ir man pret kaut ko lielāku, pret kosmisko kārtību, pret pasaules likumu, harmoniju, tradīcijām.

Aīda: Man savukārt gribētos akcentēt to, ka maska nav ikdienas tēls. Ikdienā mēs neko tādu nekur apkārt neredzam. Maska, – tas nav savējais, tas nav no manas pasaules, no zināmas situācijas, tas ir kaut kas svešs. Viņš nāk no kaut kurienes turienes. Tautasdziesmās ir minēts: mēs nākam, vai esam aiz trejdeviņām zemēm, kalniem un jūºām vai arī guļam pazemē un tagad ir tas vakars un mēs nākam ārā. Tātad viņas nāk no citas pasaules…

Tas ir jau kā ābece – ir neredzamā un redzamā pasaule un viņas abas ir vienotas un saistītas. Un zemkopju sabiedrībā šie senču, mirušo un auglības kulti ir cieši saistīti. Kā graudaugu sēklas, tā mirušie nokļūst zemē, htoniskajā laukā, kur varbūt arī meklējams auglības noslēpums, jo tālāk seko atdzimšana, atgriešanās jaunā veidolā. Līdz ar to, labi sadzīvojot ar šo mirušo, senču pasauli, mēs arī varam iemantot nodrošinājumu druvām un laukiem. Bet šīs abas pasaules tverot kā vienotas, kontaktējot ar senčiem, ko latviešu zemnieks ir darījis Veļu laikā, viņš nodrošina labumu laukiem, saimei, lopiem. Maskas apvieno vairākus kultus. Viņas pārstāv citu, svešādo, no tās citas pasaules nākušo, senčus, auglības garus, htoniskus dzīvniekus, kuºi attiecīgā laikā dodas uz viņu pasauli un attiecīgā laikā atkal atgriežas pie mums. Tie ir starpnieki, mediji, kas to visu sistēmu satur kopā. Līdz ar to, maskas atnāk un veic rituālu, un mēs ar viņām kontaktējamies, ziedojam, cienājam – tās visas ir maģiskas darbības, kas nodrošina nākošā posma izdošanos, izdzīvošanu.

G.: Maskas ir ļoti dažādas un viņas ir arī ļoti konkrētas… Un tai pat laikā katrai maskai ir sava nozīme… Kāpēc lācis, kāpēc dzērve, kāpēc tieši šie dzīvnieki ir maskās?

Aīda: Pirmām kārtām tie ir dzīvnieki, kas šajā ģeogrāfiskajā teritorijā ir sastopami. Es domāju, ka Dienvidos vai Tālajos Austrumos tie būtu citi, bet mums ir tieši tādi, kādi šeit apkārt sastopami. Tālāk – šie dzīvnieki, kā jau es teicu, ir starpnieki starp pasaulēm, viņi ir htoniski dzīvnieki. Viņi ir gan pie mums, gan tur –pazemē, vai aizlido un pavasarī atgriežas, vai ielien alā, noguļ ziemu un pavasarī parādās. Visi tie dzīvnieki, kas ir maskās, ir htoniski, pie tam tie netiek uztverti konkrēti. Viņi ir mītiskie dzīvnieki. Līdzīgi antropomorfās maskas, kas ir mūsu senči un nāk no pirmlaikiem.

G.: Vai tas varētu būt saistīts ar totēmismu? Mēs gan latviešu tradīcijā nelietojam šo jēdzienu.

Aīda: Iespējams, ka jā.

G.: Ir dzīvnieki, kuºi ir saistīti ar to neredzamo pasauli, bet viņi nav maskas. Pele, piemēram. Peļu maskas nav.

Andris: Varbūt, ka pietiek ar dzērvi un lāci.

Aīda: Mēs zinām, ka ticējumos šie dzīvnieki ir minēti saistībā arī ar auglību. Par to pašu lāci: viņam, maskai, pieskaroties, to pabužinot, meita var cerēt drīzumā iziet pie vīra, apprecēties.

Andris: Vairāk vai mazāk te darbojas arhetipiskā sistēma. Lācim ir vilna un vilna ir ļoti īpašs arhetips, kas saistīts ar auglību. Dzērvei svarīgākais ir knābis un knābāšana. Varbūt te vēl spēlē lomu arī izskats. Maskai jābūt iespaidīgai.
Aīdai: Pele folklorā ir dvēseles simbols.

Andris: Viņa jau ir „aizņemta”. Un viņa kā maska – nebūtu loģiski.
Aīda: Dvēsele, gars, sencis – tie masku pasaulē atnāk antropomorfā veidā.

Gunta: Un kā ir ar Čigānu masku? Viņa ir senāka vai viņas nosaukums ir mainījies un kādreiz viņa saukta citādi?

Andris: Lietuviešiem, piemēram, pārsvarā ir žīdi un ungāri.

Gunta: Tas arī ir svešais, ne sava tauta, – tāpēc?

Aīda: Svešais, citādais – gan izskata ziņā, gan reliģiski. Laika gaitā masku pasaulē ienākuši uzslāņojumi. Mēs zinām, piemēram, tādas maskas kā Mācītājs, Ārsts, Zaldāts, kas arī kā sociālie tēli ir samērā jauni, bet pārņēmuši senākas funkcijas.

Gunta: Kādreiz bija Nāve, tagad – Ārsts?

Andris: Drīzāk kāda Vecene vai Ragana veica tās funkcijas, ko vēlāk pārņēma Ārsts. Piemēram, Ārsta uzdevums ir atdzīvināt vai Mācītāja uzdevums – salaulāt, apvienot divus pretstatus, divus polus. Cik lielā mērā kāds tēls ienāk šajā mūsdienu ikdienas sabiedrībā, tikpat lielā mērā viņš ienāk arī masku pasaulē un pārņem arhetipiskas funkcijas.

Aīda: Attiecībā uz Nāvi – te nu nekas nevar mainīties.

G.: Un kā vispār iespējams noteikt, cik senas ir maskas? Kuºa ir tā senākā?

Aīda: Pastāv dažādas teorijas par to, kuºas ir senākas – dzīvnieku maskas vai antropomorfās maskas. Viena no tām uzskata, ka sākotnēji mednieku sabiedrībā svarīgākas ir bijušas dzīvnieku maskas, kuºās veikt rituālus, lai medības izdotos. Cilvēkveidīgās maskas ienāk vēlāk, līdz ar zemkopības un senču kulta uzplaukumu. Bet kopumā, manuprāt, tam nav lielas nozīmes. Attiecībā uz masku senumu, mēs varam atsaukties uz Trua Frēr alas zīmējumu Francijā no paleolīta, kur cilvēks vai kāda pārdabiska būtne attēlota ar brieža ragiem, pūces seju, vilka ausīm, lāča ķepām un zirga asti. No zīmējuma redzams, ka maska veic reliģisku darbību.

G.: Ietekmes – ļīvi-latvieši. Jeb tas nav pilnīgi nošķirams?

Aīda: Igauņiem vairāk ir saglabājušās tieši rudens perioda masku tradīcijas – Mārtiņi, Katrīnas, Andreji, savukārt, līviem – Vastlāvja. Taču konkrētas savstarpējas ietekmes nav pētītas.

G.: Un atšķirības starp leišiem un latviešiem? Lietuviešiem ir redzētas sejas maskas. Kā Latvijā?

Aīda: Koka maskas. Jā, viņas ir saglabājušās Žemaitijas novadā. Tās ir iekļautas UNESCO Pasaules nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā. Arī mūsdienās tur ir daudz kokgriezēju, kas šo amatu, koka masku grebšanu, piekopj. Mēs savukārt varam lepoties ar pāris saglabātām koka maskām no Kuldīgas apriņķa, kas atrodas Vēstures muzejā un dažām liecībām arhīvā par to, ka tādas tikušas gatavotas Smiltenē, Krāslavā un Grenčos.

G.: Ne visas maskas ir visu laiku nēsājamas?

Aīda: Tieši tā. Mēs nevaram teikt, ka Ķekatas atnāk Mārtiņos un Mārtiņa bērni atnāk Meteņos. Noteikti masku grupu nosaukumi jau nosaka to ierašanās laiku, vietu un jēgu. Piemēram, kad nāk pavasaris un mostas daba, aktualizējas auglības riti, mēs varam sagaidīt budēļus. Viņi nāk no zemzemes. Viņu cepures atgādina pēdējo labības kūlīti, kas atstāts rudenī laukā un, kuºā paslēpjas auglības gars. Varētu domāt, ka budēļi tieši nāk auglības nolūkos un simbolizē tuvojošos dabas atmodu.

G.: Daži bij’ tagad jau Ziemassvētkos, Bluķa vakarā Vecrīgā tērpušies budēļu cepurēs… Tad tas nebūtu gluži atbilstoši tradīcijai?

Aīda: Tajos masku materiālos, kuri šobrīd ir pieejami, daudz kas ir pārklājies un sajaucies. Arī ievācot informāciju, ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Tas, ka kāds pasaka, ka budēļos iet jau Ziemassvētkos vai Mārtiņos, ir jāuztver piesardzīgi. Jāskatās vai šī informācija nenāk no mācību grāmatām vai no vēlāka materiāla, kad jau darbojas mēdiji un izplatās citāda informācija, būtībā – dezinformācija.

G.: Paļaujas uz arhīviem… un uz savu zināšanu, savu sajūtu. Cik lielā mērā kaut ko darot tradīcijā var ticēt iekšējai sajūtai?

Andris: Uz paša sajūtu var paļauties tad, ja ir jau ilgākā laikā sakrāta pieredze un zināšanas. Te pastāv viens risks. Mēs zinām, ka cilvēks piedzimst un dzīvo tādā vidē, kas viņam ir apkārt. Mūsdienās gan skaniskā pasaule, gan viss pārējais ir ļoti raibs un dažāds. Šajā situācijā veidojas attiecīgi estētiskie priekšstati un līdz ar to, tie var arī iegāzt, ja mēģina tikai šādā veidā interpretēt citas, ar tradicionālo kultūru saistītas lietas. Tur jābūt uzmanīgam.

G.: Kā ir ar ģenētisko atmiņu? Mēs taču zinām, kas notiek pasaulē janvārī, februārī – tas ir karnevālu laiks.

Andris: Varbūt tā ir atmiņa, varbūt tā ir saikne ne tikai ar tradīciju, bet ar dabu, kosmosu. Pavasarī taču viss sākas – daba mostas.

Aīda: Masku gājienu un karnevālu funkcija un jēga turpat vien arī ir – auglība, erotika, vaļība.

G.: Cilvēks pat gribēdams nevar aizmirst to, kas viņam ir iekšā, savu saistību ar kosmosu?

Aīda: Es domāju, ka ar daudzām tradīcijām ir tā, ka viņas aizliedzot un iznīdējot cilvēks izjūt diskomfortu, pat, ja pats to neapzinās. Tas, kas gadu tūkstošiem atpakaļ ir sākts darīt, izveidots, tas nav tāpat vien. Cilvēks ir dabas sastāvdaļa. Un līdz ar to, ja dabā notiek šie atmošanās procesi, viss pulsē un sulas riņķo ātrāk – tas pats taču notiek arī cilvēkā.

G.: Tad, kad masku gājieni beidzas, maskas sadedzina?

Aīda: Pierakstos tas nav minēts. Pirmskristīgajā pasaules skatījumā ir tāda tradīcija, ka priekšmets, kas simbolizē veco, tiek sadedzināts vai noslīcināts. Lietuviešiem ir tradīcija sadedzināt salmu lelli, kas simbolizē ziemu. Koknesē pierakstīts, ka Raganu sadedzina, kas arī simbolizē pagājušo laika periodu. Latvijā maskas nereti saveido uz vietas, atbilstoši situācijai. Pēc gājiena tās atkal sadala pa sastāvdaļām un noliek plauktos. Ja tās ir koka maskas, kas gatavotas ilgākā laikā, diez vai viņas dedzinātu.

G.: Katru gadu – šogad jau vienpadsmito reizi, notiek Masku tradīciju festivāls. Un tie arī ir Starptautiski svētki?

Andris: Starptautiski jā, bet mērķis nav savākt daudz eksotiskus ārzemniekus. Festivāla galvenais mērķis ir tradīciju kopšana. Starptautisks tas ir tanī ziņā, ka parasti kādu vienu vai divas citu zemju masku grupas mēs cenšamies pieaicināt. Tie parasti ir kaimiņtautu cilvēki – lietuvieši, krievi, baltkrievi, ir bijuši bulgāri. Svarīga ir pašu masku tradīciju kopšana, tāpēc tas arī saucas Masku tradīciju festivāls. Tajā sanāk dažādas masku grupas – tai skaitā, Mārtiņu, Andreju, Ziemassvētku un arī Meteņu laika maskas. Festivāls parasti notiek ap Meteņiem. Tā ir mūsdienu kultūras forma, kuºā dažādas maskošanās tradīcijas var redzēt vienkopus. Tās ir gan mācības, gan analīze, kā kuºam ir izdevies. Tas ir vesels process.

G.: Un ikreiz tas notiek citā novadā?

Andris: Sākotnēji pirmie seši gadi bija tikai Daugavpilī, bet tad paši dalībnieki izteica vēlēšanos, lai to rīkotu arī citur.

Aīda: Un no otras puses – tur, kur pabūn maskas, tā vieta ir svētīta.

G.: Citas vietas arī grib būt svētītas.

Aīda: Jā, labumu grib visi – Kurzemē, Rīgā, Zemgalē, Latgalē ir bijuši Masku Tradīciju festivāli.

G.: Un šogad Masku Tradīciju festivāls būs Salacgrīvā 13.-14.februārī? Tur vajadzētu būt igauņiem.

Andris: Jā, aicināti ir igauņi un arī poļi.

Gunta: Tas ikreiz ir gada lielākais maskošanās notikums – pēc tam maskas liek skapjos un sākas pavasara gaidīšana. Variet pastāstīt vairāk par to, kas tieši šogad iecerēts Masku Tradīciju festivālā?

Andris: Viss sāksies ar ciemošanos apkārtnes mājās. Parasti tie ir īsti masku gājieni. Ļaudis gan tiek iepriekš pabrīdināti, bet paši notikumi norisinās spontāni – masku grupas tiekas ar mājiniekiem. Vakara pusē visi pulcēsies Salacgrīvas Kultūras namā. Tur visi sanāks kopā lielajā zālē un katra kopa parādīs savu tradīciju apmēram 10-15 minūšu gaºumā. Šis sarīkojums tiek veidots tādējādi, lai pēc iespējas pietuvinātos reālai situācijai. Masku grupas nāk ciemos pie vietējās folkloras kopas. Vienīgi tai vienā vakarā Salacgrīvas folkloras kopai, iznāks uzņemt vismaz četrpadsmit masku kopas. Tas nav viegli.

Pašā vakarā ir individuālo masku skate, vēl dažādas jautras izdarības pa vidu un danču vakars.

Otrā rītā, svētdienā, pirms Meteņu svinēšanas mēs pulcēsimies uz nelielu semināru. Grupu dalībnieki un vadītāji pastāstīs par savām tradīcijām. Masku pētniece Aīda Rancāne stāstīs par falliskajiem elementiem masku gājienos. Analizēsim redzēto. Ceram, ka piedalīsies arī ārvalstu speciālisti.

Tad sekos gājiens pa pilsētu un Meteņa svinēšana pilskalnā. Tas vienlaicīgi būs arī festivāla noslēgums. Ar ugunskuru, ar vizināšanos, šļūkšanu un visu, kas piederas Meteņiem, lai aug gaºi lini:)

Aīda: Šogad kā jauninājums ir iecerēta masku darināšanas meistardarbnīca. Rādīsim filmas, ko atvedām no Itālijas. Mēs rudenī bijām Ziemeļitālijā Starptautiskā konferencē, kas veltīta masku tradīcijām Alpu un Balkānu reģionos. Tur ir veikti vairāki lauka pētījumi un nofilmētas savdabīgas un iespaidīgas masku tradīcijas.

G.: Paldies! Un – varbūt uz tikšanos Masku Tradīciju festivālā Salacgrīvā!

Un vēl tik atgādinu, ka joprojām iegādājama Aīdas Rancānes monogrāfija “Maskas un maskošanās Latvijā”.
Vairāk par grāmatu lasiet šeit