Meditācija un tai līdzīgas tehnikas uzspiež cilvēkam noteiktu tēlu, stilu, domāšanas un koncentrēšanās tehniku. Līdz ar to tās ierobežo cilvēkam jaunus meklējumus. Cilvēkam jākoncentrējas uz kaut ko noteiktu, stingri ierobežotu un jāatslēdzas no pasaules. Kabalā tas ir pilnīgi pretēji. Saskaņā ar kabalu cilvēkam jābūt cieši saistītam ar šo pasauli – jāstrādā, jānodibina ģimene, jādzīvo sabiedrībā.

Ierobežojot mācekļa domas, liekot viņam koncentrēties uz noteiktiem iztēles objektiem, meditācijas tehniku autori atņem mācekļiem iespēju pārsniegt parastas domāšanas robežas.

Meditējot cilvēks riskē zaudēt iespēju atgriezties pie parastas, dabiskas domāšanas.

Meditācija cilvēkā nogalina iespēju nonākt līdz Augstākās pasaules sajūtām, sajust Radītāju.

Kabala saka, ka tikai cilvēka pilnīga brīvība iekšējos meklējumos ir noteikums sakaru nodibināšanai ar to, kas atrodas aiz pasaules robežas.

Augstākā pasaule atrodas ārpus mums, ārpus smadzenēm.

Bet meditācijas vingrinājumi cilvēku ierobežo, piedāvājot tikai smadzeņu darbu.

Ar to tiek ierobežota iespēja iziet Augstākajā pasaulē.

Iziešanai Augstākajā pasaulē nevajag īpašas domas. Tās nāks pašas, bet tikai atbilstoši sevis uzlabošanai, sava Ego labošanai.