Mans priekšvārds. Teorētiski, tam jāatrodas beigās, jo šobrīd es izsaku domas par teksta aspektiem, ar kuru lasītājs vēl nav iepazinies patstāvīgi. Tomēr ir viens būtisks pamatojums manai rīcībai un tas ir pārtulkotā materiāla apjoms. Respektīvi, es neticu, ka kādam pietiks spēka to izlasīt, kur nu vēl iedziļināties manos prātojumos. Tālab es tomēr izteikšos pirms raksta, bet jūs varat lasīt to visu tādā secībā, kādā tīk.Tulkojot šo diezgan plašo darbu par sektu būtību, manī uzvirmoja šaubas un pretrunas, tālab brīdinu, ka nekādā gadījumā neuzskatu šo tekstu par manu viedokli atspoguļojošu.

Vienkārši Dvorkins (kādreiz uzrakstīšu arī par viņu), viens no lielākajiem krievu destruktīvo sektu kritiķiem, man ir apriebies ar savu pareizticīgo propagandu un domāšanas šaurību, tāpēc meklēju jaunas domas šai flangā. Amerikāņu zinātnieki, šī darba autori, nedaudz savādāk skatās uz kultu radītām problēmām. Kaut vai šāda oderes knibināšana liecina par viņu pieredzi. Viņi saprot, ka problēma jārisina netradicionāli un tāpēc piedāvā šādu virsrakstu un pieeju.

Tāpat kā nevienu vairs nepārliecina, ka visi narkomāni sāk ar zālīti, arī viņi saprot, ka vidusmēra proletāriešus līdz drupačām noēdis mīts par sektas potenciālo upuru dumjību. Tālab viņi ielūkojas problēmas dobumā no iekšpuses, kas ir visnotaļ derīgi un svaigi. Katram nu ir iespēja padomāt, cik stipri viņš pats atgādina kulta locekli, kura pazīmes var meistarīgi maskēties itin visur. Bet, neraugoties uz centieniem būt lojāliem, viņu austajā galdautā manā izpratnē ir iemeties viens liels robains caurums.

Viņi ir pārāk konservatīvi. Tas nav slikti, tas ir vienkārši jāredz. Dodot padomus kulta atmaskošanā, viņi nedaudz pāršauj pār strīpu.

Sociālās realitātes radīšana. Šis punkts pilnībā anulē jebkādas iespējas nepiekrist vai šaubīties par pastāvošās iekārtas priekšrocībām. Jebkāda veida alternatīvās apvienības ar kopīgu domāšanu un idejām, teorētiski ir kulti (pēc autoru domām, acīmredzot, destruktīvi). 70.-to gadu radītā hipiju Brālība nebija organizēta, bet pilnībā atbilst autoru priekšstatam par kultu. Tādējādi, viņu izpratnē, notika masu mērķtiecīga dezorientācija un pakļaušana, bet mēs redzam, ka šim procesam drīzāk bija kultūrvēsturiski iemesli, nekā kāda līdera griba. Bija arī kopība, no kuras autori tik ļoti baidās, sava zīmju, simbolu valoda. Bija arī savi mazie līderi, no kuriem visi ņēma paraugu. Bet līderi darbojās ar daiļrades spēku, nevis fiziski mēģināja kādu vadīt vai kontrolēt. Un viņi arī fiksēja cilvēku uzmanību uz spožo nākotni, uz jauna homo sapiens izveidi. Taču neviens ij nedomāja izmantot hipijus par ienākuma avotu tādā izpratnē, kādā autori to apraksta. Sekojot viņu domām, sanāk, ka visām austrumu reliģijām, tai skaitā budismam, jogas disciplīnām, meditācijai, mantru dziedāšanai ir destruktīva kulta raksturs. Te mēs redzam milzīgu nekompetenci austrumu pieejas jautājumā. Dvorkina gadījumā viņš kā vienīgo organizācijas adekvātuma kritēriju min oficiālu atzinumu, nedivdomīgi šķielējot uz pareizticīgās baznīcas pusi. Autori savukārt vispār nekādus variantus nepiedāvā, un tas kaut nedaudz priecē. Taču, turpinot domu par viņu aizsākto aizdomīgumu attiecībā uz jebkādām mazsaprotamām strāvām, es minēšu konkrētus piemērus.

Ideja par savas identitātes zaudēšanu autoru izpratnē ir baisa un viennozīmīgi kultiska. Bet, piemēram, budismā šādas aktivitātes ir vispārpieņemtas, tikai no iekšpuses tās izskatās savādāk. Austrumi vispār sludina ego zaudēšanu kā vienu no svarīgākajiem posmiem mērķa – nirvānas – sasniegšanā. Teorētiski, šim nolūkam, jāzaudē tā savas personības čaula, kas saista tevi ar pierastajiem uzvedības modeļiem, lomu spēlēm, audzināšanu utt. Un tikai tad tu tuvosies tai mistērijai, kurai pretī tiecas tik daudz ļaužu visā Pasaulē. Autorus biedē uniformas ieviešana kultā, vienādi matu sakārtojumi, līdera neaizskaramība, vienotība, darbs organizācijas labā un citas raksturīgas detaļas. Jā, apstrīdēt to, ka viņu minētajos gadījumos šie paņēmieni tika izmantoti un noveda pie traģiskām sekām, nevar. Bet pastāv arī cita jautājuma puse, ko viņi ignorē.

Var minēt kaut vai bhakti-jogas praksi, ko mums zināmā formā praktizē “Krišnas apziņas biedrība”, kuru autori vairākkārt min tekstā. Tās pamatā ir sevis nodošana Dieva rokās, kalpošana tā labā. Ņemot vērā šīs organizācijas skandalozo raksturu, es nerunāšu par tās heirarhisko, organizatorisko pusi, bet par ideju, kas to aizsāka. Par cilvēkiem, kas nāk turp un viņu vēlmēm. Šeit identitātes zaudēšana ir pilnībā attaisnojama un slavējama, jo, galu galā, kāds var būt “es”, ja tu sevi atdodi Dieva rokās? Identitātes nav tādas izpratnes robežās, kas pieejama rietumu autoriem. Viņi nezina, ka, zaudējot sociālu šablonu komplektu, subjekts iegūst pavisam citu kvalitāti. Pavisam citas vibrācijas un mērķus. Tālab viņš ar prieku nodzen sev matus un kalpo. Cits jautājums, kura kabatā nonāk augļi no šīs kalpošanas, bet es, kā jau minēju, runāju par garīgo šīs disciplīnas būtību.

Arī līdera jautājumā nav nekādu pretrunu. Iedomājieties – jūs atklājat, ka kāda cilvēka domas pilnībā gāž jūsu priekšstatu par Pasauli. Ir dabiski, ka jūs sākat šo personu cienīt un izcelt, tāpat kā izceļat drauga roku, kas izrauj jūs no akača kritiskā brīdī. Tāpēc nav ko brīnīties, ka, ieraudzījuši jaunatklātās Mistērijas skaistumu, jūs esat pateicīgs tam, kas to parādīja. Pīlēni un citi putnēni, izšķiļoties no olas, uzskata pirmo sastapto dzīvo objektu par māti un tas ir loģiski. Cita lieta, ja organizācijai ir destruktīva daba un līderis tik tiešām sāk ļaunprātīgi izmantot šo uzticību. Bet tas nenozīmē, ka uzticība ir slikta savā būtībā, kā to mēģina pasniegt autori. Austrumos koncepcija “Skolotājs-Māceklis” ir tik iesakņojusies, ka neviens, reiz noticējis un izvēlējies kādu par savu ikonu, nešaubīsies par Ceļa izvēli zināmās robežās. Tādēļ, ka, saskaņā ar austrumu pieeju, nevar neko iegūt, nezaudējot iepriekšējo. Žēlojot sevi, atstājot daļu no vecām drēbēm, pūloties uzlaikot jaunas. Ir jānotiek dziļai, totālai transformācijai, nevis manipulācijai ar klišējām. Tādēļ cilvēkus nebiedē arī ekstremālas tehnikas, ko piedāvā kulti. Izcilais Gurdžijevs 20. gs. sākumā izcēlās tieši ar šādas pieejas ekstravagantām izpausmēm un, tai pat laikā, viņš ir vispāratzīts garīgais Skolotājs. Kā var veikt indivīda personības transformāciju, mainīt tā pamatu pamatus, izmantojot tradicionālus līdzekļus? Nekā, to pierādīja laiks. Es atkārtoju, ka uzticība līdera doktrīnai pati par sevi nav nosodāma.

Tas pats sakāms par darbu organizācijas labā. Nodarbojoties ar bhakti-jogas praksi, cilvēks var strādāt bez atlīdzības, ejot pretī savam mērķim. Teorētiski, pēc autoru domām, viņš vienkārši palīdz kulta līderim tapt bagātam un viss. Jā, no vienas puses tā var notikt. Bet ir noklusēts par priekšrocībām, ko iegūst indivīds, ziedojot savu laiku un pūliņus. Par to svētlaimīgo pašupurēšanās sajūtu. Tad jāsecina, ka Jēzus ir bijis sektants, jo aicināja no visa atteikties (tiesa, ne savā labā, bet viņam varēja būt ne tikai finansiāla rakstura mērķi, piemēram, varaskāre). Es nestrīdos par to, ka viņa mācībai tiešām piemīt daudzas no minētām pazīmēm, es tikai neticu tam, ka autori svētdienās neiet uz baznīcu un nemet ziedojumu urnās pāris monētas. Man šķiet, viņi var spriest par kulta biedējošām īpašībām, būdami paši ievilkti citā kultā. Un ir acīmredzami, ka krupis slavē savu purvu un neredz tā nepilnības.

Tātad, lasiet un priecājieties, tur ir diezgan daudz vērā ņemamu momentu un, Dieva dēļ, domājiet ar savu galvu.

Kā kļūt par kulta līderi?

Pārstāvot septiņas kultā iesaistīšanas taktikas, mēs neizvirzam sev par mērķi mudināt lasītājus radīt savus kultus. Ņemot vērā to, ka “smadzeņu skalošana” brīžiem tiek vērtēta kā triks, daži cilvēki ir tendēti noraidīt reālu kultu taktiku spēku. Citi, gluži pretēji, mēdz piedēvēt kultiem dažādas maģiskas spējas un baidās no iespējām kontrolēt apziņu. Runājot par pārliecināšanas taktikām, kuras izmanto kulti, mēs mēģināsim daļēji noņemt noslēpumainības plīvuru un rezultātā samazināt kultu bīstamību.

Bet ir vēl viens iemesls, kura dēļ rodusies nepieciešamība tikt skaidrībā ar pārliecināšanas taktikām, kuras izmanto kulti. Kulti dod priekšroku tām pašām taktikām, kuras nereti izmanto citri propagandisti; tie izmanto tās cītīgāk un totālāk. Iespējams, būtu derīgi pārlasīt šo darbu, un, tā vietā lai spriestu par kultiem, padomātu par savām ikdienas sociālām grupām – ģimeni, baznīcu, valsti, darbavietu. Un uzdot sev jautājumu: “Kādas propagandas formas manāmas manā dzīvē? Kādā veidā esmu atkarīgs no grupām, kurās dzīvoju? Vai grupas, ar kurām es saistu savu dzīvi, nav līdzīgas kultam savā būtībā, un, ja tā ir, tad ko lai es daru?”

1978. gada 18. novembrī tikai nedaudziem bija priekšstats par mazu Dienvidamerikas valsti Gajanu. Vēl mazāk cilvēku ārpus San-Francisko līča zināja, ka Džima Džonsa sekotāju grupa organizēja Gajanas džungļos paraugkomūnu. Lai tur vai kā, tajā dienā 914 sektas “People’s Temple” locekļi izdarīja masu pašnāvību – iebēra vīna mucā cianīda un miegazāļu piedevās. Džonss lika saviem sekotājiem dzert, paziņojis, ka drīz tiem uzbruks CIP un būtu labāk nomirt revolucionāru nāvē. Pieaugušie grupas locekļi piespieda bērnus dzert pirmos, bet pēc tam lietoja dziru paši.

Protams, tas nebija pirmais gadījums, kad masu slepkavības un nāve gūlās uz kulta līdera sirdsapziņas. Var minēt divus vēsturiskus piemērus. 1534. gadā Jans vans Leidens stājās kareivīgas antibaptistu grupas priekšgalā, un, nopietnu ekonomisku likstu atmosfērā, tiem izdevās pārņemt varu vācu pilsētā Minsterē. Šī grupa ticēja drīzam Pasaules galam un tam, ka viņu funkcija ir radīt Dieva Valstību zemes virsū. Atšķirībā no citiem antibaptistiem, kas darbojās nevardarbīgiem paņēmieniem, van Leidena kults “Jaunā Jēruzāleme” centās nostiprināt savu komunistisko paradīzi ar ieroču palīdzību. Rezultātā Minstere uz veselu gadu ieslīga asiņainā terorā. Tas beidzās tikai tad, kad valsts armija ieņēma pilsētu, kas radīja lielus postījumus un nesa pilsētas iedzīvotājiem masu slaktiņus.

20. gs. sākumā Krievijas provincē Kragopolē sekta “Sarkanās Nāves Brāļi un Māsas”, kas līdz šim bija pastāvējusi jau 200 gadu, nonāca pie secinājuma, ka Pasaules gals gaidāms 1900. gada 13. novembrī. Kulta nosaukums izskaidrojams ar tajā valdošo laulību aizliegumu. Intīmās attiecībās drīkstēja stāties tikai gadījumā, ja kulta loceklis bija gatavs pieņemt iespējamo nāvi, kura varēja iestāties žņaudzot nabagu ar lielu sarkanu spilvenu. Grupa arīdzan ticēja, ka Dievs būs laimīgs, ja viņi sadedzinās sevi pirms Pasaules gala. Vairāk nekā 100 sektas locekļi gāja bojā, ziedojot sevi Dievam, pirms cara armija paspēja ierasties un novērst tālākās masu pašnāvības.

Džonstauna nav pēdējā masu slepkavības epizode, kas saistās ar kultiem. 1993. gada pavasarī federālie aģenti pievērsa uzmanību baumām par vardarbību pret bērniem un ieroču glabāšanas likuma pārkāpumiem sektā “Branch Davidian”, Teksasas štatā. Sektas locekļi uzskatīja, ka viņu līderis, Deivids Korešs, ir pēdējais no praviešu līnijas, kam bija jāuzlauž Atklāsmju Grāmatas zīmogu, lai sāktos Apokalipse un Dieva Valstība. Aplenkšanas un apšaudes laikā, kā arī ugunsgrēkā, kas uzliesmoja draudzē, gāja bojā astoņdesmit sektas locekļi un četri federālie aģenti.

1994. gada oktobrī piecdesmit trīs apokalptiskā “Saules Tempļa Ordeņa” locekļi gāja bojā no sprādzienu sērijas Kanādā un Šveicē. Viņu līderis, Lūks Žurē (Luc Jouret), beļģu ārsts-homeopāts, sludināja astroloģijas, ekoloģijas un New Age tradīciju veselīgu dzīvesveidu. Žurē ticēja, ka dzīve uz šīs planētas ir ilūzija un tā turpinās uz citam planētām.

1995. gada decembrī vēl 16 “Saulainā Tempļa” locekļi tika atrasti miruši Francijā. 1995. gada 19. martā pieci sektas “Aum Sinrikē” (Aum Shinrikyo) locekļi izvietoja somas, kuras izplatīja indīgo gāzi zarīnu, Pasaules vislielākajā pazemes vilcienu sistēmā Tokijā, kas izraisīja divpadsmit cilvēku nāvi un piecu ar pus tūkstošu saindēšanos.
Terorakts Tokijas metro bija tik asiņas un nežēlīgs, ka CNN telekompānija par pārtrauca detalizētu reportāžu par O. Dž. Simpsona tiesas prāvu, lai paziņotu informāciju tieši no notikuma vietas. “Aum” līderis, Seko Asahara, sludināja mūsdienīgu “high-tech” tibetas budisma versiju, Šivas pielūgšanu tā destruktīvā formā. Kulta locekļi ticēja, ka atombumbas sprādziens ir neizbēgams.

1997. gada 26. martā trīsdesmit vīrieši un sievetes no grupas, kas bija zināma kā “Heaven’s Gate”, tērpušies tumši sarkanos apmetņos un melnās sporta kurpēs, nogalināja sevi, domājot, ka šādā veidā viņi nokļūs uz NLO borta, kurš sekoja pakaļ Heila-Bopa komētai.

2000. gada 17. martā Ugandā gāja bojā vairāk nekā 500 vīriešu, sieviešu un bērnu, kas bija aizdedzinājuši baznīcu, kurā atradās. Tā bija daļa no masu pašnāvību plāna, ko realizēja sekta “Movement for the Restoration of the Ten Commandments of God”. Vēlāk atklājās, ka citus upurus viņi apraka dažādās vietās un tad to skaits pārsniedza tūkstoti.
Kulta locekļu uzvedība ir tikpat mistiska, cik biedējoša.
(..)

Daudzi apgalvo, ka kultu locekļiem “skalo smadzenes”. Šis diezgan biedējošs termins sākotnēji ticis izmantots aprakstot pārliecināšanas taktikas, kuras izmantoja ķīniešu komunisti attiecībā uz amerikāņu karavīriem Korejas kara laikā koncentrācijas nometnēs. Šīs nometnes bija totalitāras vides, kurās sargi apguva karagūstekņu domu kontroli, kontrolēja visus informācijas avotus un sistemātiski sodot vai slavējot par “pareizām” un “nepareizām” domām. Kopš tiem laikiem termins “smadzeņu skalošana” (brainwashing) tiek izmantots visnotaļ brīvi un ieguva draudīgu un noslēpumainu nokrāsu. To sāka pielietot, apzīmējot eksotiskus ietekmes veidus. Smadzeņu skalošanas upuri tiek rādīti televīzijas drāmās un kino tā, it kā viņi būtu zombiji, kurus pilnībā vada hipnotizējošs līderis.

Tas ir dziļi nepareizs priekšstats, kas lie domāt, ka tikai vājie un dumjie var nokļūt kulta līdera rokās. Patiesībā par kulta mērķi var kļūt jebkurš cilvēks. Vervētāji bieži meklē tos, kas dotajā brīdī ir īpaši jūtīgi, piemēram, zaudēja tuvu cilvēku, atrodas šaubu varā, jūtas pamesti un vientuļi. Tomēr pētījumi parāda, ka vairums no tiem, kas iestājas kulta rindās, ir vidusšķiras pārstāvji, diezgan labi izglītoti un pirmīt nebija izjutuši nopietnu trauksmi vai dvēseliskā līdzsvara traucējumus. Mūsdienu kulti sāka vervēt padzīvojušus cilvēkus (sevišķi atraitnes), profesionāļus, kas nodarbojas ar mazo biznesu, piemēram, zobārstus un advokātus, kā arī koledžu studentus.

Tātad, kas tad ir kults? Pirmkārt, kults – tā nav birka, kura jāattiecina uz jebkādu grupu, kas jums nepatīk vai kas nodarbojas ar mūsuprāt dīvainām lietām. Līdzīga šāda termina pielietošana rada vārda un reliģijas brīvības problēmas. Šo terminu izmanto ne tikai apzīmējot grupas, kas kādu no reliģijas formām. Mūsdienās kulti var fokusēties uz dažādiem jautājumiem, piemēram, garīgumu, okultismu, rasu problēmām, politiku, psihoterapiju, personības izaugsmi.

Termins “kults” nozīmē noteiktu sociālo attiecību modeli grupas ietvaros. Dziļākā attiecību jēga – atkarība. Kulta locekļi ir atkarīgi no grupas un tās līdera plašā resursu spektrā. Nauda, pārtika, apģērbs, informācija, lēmumu pieņemšana un, domājams, visbūtiskākie – pašcieņa un sociālā identitāte. Šāda atkarība rada noteiktu attiecību paleti. Pirmkārt, kultiem ir raksturīgi būt lielā mērā koncentrētiem uz līderi, jo tas ir visa nepieciešamā avots. Otrkārt, ņemot vērā līdera svarīgumu, to nedrīkst kritizēt vai pakļaut pārskatīšanai viņa doktrīnu un viedokli. Kultiem raksturīga situācija, kad līdera vara ir ļoti vāji ierobežota, vai nav ierobežota pavisam (proti, nav instanču, kurās varētu iesniegt apelāciju, meklējot palīdzību likumā paredžetā kārtībā). Parasti līderis ir brīvs no kultā valdošiem noteikumiem. Komunicēšana ir izteikti centralizēta, informācija no ārpasaules grupas robežās ir praktiski nepieejama. Dienas kārtību, mērķus un darba uzdevumus nosaka elite. Visbeidzot, ņemot vērā grupas svarīgumu cilvēka acīs, visa ietekme un pārliecināšana tiek vērsta uz grupas saglabāšanu. Sodi un uzslavas tiek izmantoti lai uzturētu līdera varu. Citādi domājošie nekavējoties tiek apspiesti. Pārliecināšana balstās uz primitīviem tēliem, kas skar emocionālo sfēru un aizspriedumus.

Neraugoties uz to, ka kulti var izskatīties jocīgi un noslēpumaini, to pārliecināšanas metožu pamatā, lielākā vai mazākā mērā, ir propagandas taktikas, par kurām te ir runa. Kulti vienkārši izmanto sistemātisku un padziļinātu pieeju šīm metodēm, kas ir diezgan nepierasti vērotājam. Nevajag mistificēt un dramatizēt līdzekļus pat ja rezultāts izdodas dramatisks un jokains. Ja kāds vēlas kļūst par kulta līderi, mēs varam uzskaitīt septiņas pavisam praktiskas un pierādītas taktikas kulta radīšanai un uzturēšanai.

1. Radiet personīgo sociālo realitāti.

Pirmais solis kulta radīšanā ir sava sociālā tīkla izveide ar visu informācijas avotu bloķēšanu, izņemot tos, kas tiek kulta radīti vai atļauti. Bāzei jābūt izolētai no pārējās Pasaules daļām – ferma Oregonas štatā, izolēta māja piepilsētā, Gajanas džungļi, draudze Fudzijama kalna pakājē. Ja kulta locekļi ir spiesti palikt plašā sabiedrībā (iespējams tādēļ, ka ar viņu starpniecību iegūstami nozīmīgi ienākumi), tos nepieciešams izolēt psiholoģiski, aizpildot laiku ar monotonu dziedāšanu, kulta literatūras lasīšanu un nepārtrauktu darbu kulta labā. Kulta locekļu pasts ir jākontrolē. Ģimenei ir jāaizliedz apciemot kulta locekļi. Jāuztur cieša robeža starp “ticīgajiem”, šķīstiem un tiem, kas nav izpirkuši grēkus. Tāda cenzūra var būt fiziska, proti, tā var nozīmēt vardarbīgu lieko subjektu likvidēšanu un noklīdušo kulta locekļu sodīšanu. Tomēr praktiski ērtāk apmācīt kulta locekļus piekopt pašcenzūru, noraidot visu, kas nāk no ārpasaules.

Otrais solis sociālās realitātes radīšanā sastāv no kultiska Pasaules skatījuma izveides. Pēc tam šī aina tiek izmantota, lai interpretētu visu notiekošo. Piemēram, Džims Džonss mācīja, ka pastāv nepārtraukti atomkara draudi un, ka Pasaule ir piesātināta ar rasismu. Lai indivīds būtu spējīgs dzīvot šai grēcīgajā un kriminālajā pasaulē, tam ir jābūt gatavam nomirt. Notika speciālas “pašnāvību” mācības, lai sagatavotu grupas locekļus neizbēgamam uzbrukumam templim. “Unifikācijas Baznīca”, kurai pieder laikraksts “Washington Times” un “United Press International” aģentūra, sludina Dievišķo Principu doktrīnu, kas sludina, ka cilvēcei ir nepieciešams atgriezt Dieva labvēlību un žēlastību. Tas ir izdarāms ar jaunā mesijas starpniecību (Muns). Tādējādi, ticīgos gatavo izpirkt grēkus kalpojot baznīcai un uztverot jauno līderi kā patiesību. Deivids Bergs, kas saviem sekotājiem bija zināms kā Mozus, rada sociālo realitāti ar milzumu “Mo Vēstuļu” starpniecību. Šīs vēstules tiek uzskatītas par dievišķīgajām atklāsmēm un ne tikai apraksta kulta teoriju, bet dod praktiskus norādījumus Pasaules notikumu interpretēšanā. Piemēram, “Mo Vēstules” paziņo kulta locekļiem, ka tie ir īpaši un tādēļ pārāki par likumu, kā dēļ tiem ir ļauts zagt baznīcas labā. Atsevišķi uzsvērts, ka sekss ar pašu Bergu ir ļoti laba doma. Gan Seko Asahara, gan Deivids Korešs mācīja, ka mēs dzīvojam pēdējās dienās pirms Armagedona. Vienīgā iespēja izdzīvot ir aktīva gatavošanās, ieroču vai speciālu iekārtu izgatavošana.

Lai reāli sajustu kulta spēku, kaut uz mirkli iedomājieties, ka pieņēmāt viņu ticību sistēmu. Pamēģiniet uz mirkli paraudzīties uz Pasauli kulta locekļa acim. Kaut arī visnotaļ neticami, bet Pasaule var pēkšņi pirmoreiz mūžā iegūt jēgu tikai tad, kad tas iestājas kultā.

Speciālās realitātes būvēšanai derīgi būtu radīt savu valodu un žargonu. Piemēram, sektas “Divine Ligth Mission” locekļi dēvē savus dievkalpojumus par “satsang” un “darshan”. “Unifikācijas Baznīca” dēvē “neatjaunotos” (neizpestītos) grēciniekus par “dievišķo viltību”. Saentoloģija māca, ka “tetāns” (Dvēsele) savās dzīvēs ir “ingrammu” (kļūmju, attālināšanos no patiesības) apgrūtināta, kas notiek tādēļ, ka cilvēks rīkojas nelāgi. Korešs ticēja, ka viņa sekta pieminēta “piektajā zīmogā”, proti – tās rašanās ir pēdējais notikums cilvēces vēsturē. Asahara mācīja savus sekotājus, ka, ja reiz viņi ir pārgājuši uz augstāku astrālo līmeni, atgriešanās šajā Pasaulē izraisīs dziļas sāpes un mokas. “Heaven’s Gate” izturējās pret ķermeni kā pret transportlīdzekli vai konteineru. “Pašnāvība” viņiem nozīmēja iespēju pāriet uz nākamo līmeni. No kulta skatpunkta viņu nāve bija gluži kā mašīnas maiņa, ar kuru var ceļot pa citas valsts teritoriju. Radot tādu klišeju virkni kā “buržuāziskā mentalitāte”, “Krišnas apziņa”, “no Pasaules”, “Dievā”, tiek gāzta jebkādas kritiskās domāšanas ēka un viss ātri tiek klasificēts kā labais un sliktais.

Kad runa ir par jūsu sociālās realitātes sludināšanu, jāatceras vēl viens papildus moments: atkārtojiet savu vēstījumu atkal un atkal. Atkārtošana padara sirdis mīlošas, bet pietiekami bieži izskanoša ideja galu galā būs vienlīdzīga ar faktu.

2. Radiet grafallunu (sociālo vienotību).

Šādas kopības radīšanas tehnika prasa izveidot vienotību ne tikai grupas iekšienē, bet arī arpusē. Šāda tehnika ļauj vadīt adeptus, regulāri atgādinot tiem: “Ja jūs vēlaties būt izredzētie, rīkojieties kā izredzētie. Ja jūs neesat izredzētie, jūs esiet nešķīsteņi un neizpestītie grēcinieki. Lai izglābtos, jārīkojas tā, kā no jums gaida”. Pārbaudītie grupas locekļi kalpo kā lomu modeļi, kuriem jālīdzinās. Lai panāktu konformismu, tiek realizēts intensīvs grupas spiediens. Rezultāts – viedokļu vienpusība un uzvedības vienādība, kas vēlāk darbojas kulta prakses labā – ja tā dara visi, tas ir pareizi.

Cilvēks vārdā Lavs Izraels (Love Israel), “Armagedona Baznīcas” galva, sludina, ka viņš ir “ķēniņš” un “Kristus starpnieks, kas apvieno grupas locekļus ar debesīm”. Viņš norāda sekotājiem: “Neizmantojiet savu mazo iekšējo saprātu. Izmantojiet lielo saprātu, koletīvās ģimenes saprātu. Mēs esam tavs saprāts.” Lavs Izraels saprot grafalluna tehniku.

Jaunos biedrus nereti ievelk grafallunā ar praksi ko dēvē par “bombardēšanu ar mīlestību” – kulta locekļi pievērš jauniņajam uzmanību, dāvā tam atbalstu un sapratni. Vervētājus kultos māca atrast jaunā locekļa intereses, lai tās dublētu, radot harmonijas un vispārējās sapratnes iespaidu starp kultu un subjektu. Lai saglabātu šo atbalstu un sapratni, jaunizceptajam biedram ir jāpakļaujas grupai.

Obligāts priekšnosacījums grupas vienotības radīšanā ir sociālas identitātes izveide – tā tēla veidošana, kuru varētu attiecināt uz “mēs”. Pievienošanās kultam nozīmē saiknes saraušanu ar “citu” pasauli un jaunās identitātes pieņemšanu. Daudzi kulti prasa veikt “iesvētīšanas” rituālu vai citu iniciācijas veidu, lai uzsvērtu šīs jaunās identitātes pieņemšanu. Var dot indivīdam jaunu vārdu. Krišnaīti valkā oranžus tērpus un ēd īpašu veģetāru pārtiku. Pirmajiem San Mjung Muna sekotājiem nebija personīga apģērba, viņi dalījās viens ar otru; kad apģērbs kļuva netīrs, to nosūtīja uz mazgātavu un ņēma jaunu apģērbu no komūnas krātuvēm. Tādējādi, pat visvienkāršākais personības indikators – apģērba izvēle – pieder grupai. “Church of God followers” sekotāji izvēlas sev jaunus vārdus no Bībeles. Lai pastiprinātu grupas saliedētību, visus jauniņos piespiež pirms brokastīm iemācīties no galvas trīs pantus no Bībeles. Grupas “Aum Shinrikyo” locekļi nēsāja īpašu apģērbu un rituāla tērpus, lietoja uzturā “Aum-produktus” pēc speciālas diētas (neapstrādāti rīsi, jūras aļģes, pupiņas un sautēti dārzeņi) un veica speciālus attīrīšanas rituālus, attīrot nāsis ar diega palīdzību un provocējot vemšanu, pirms tam izdzerot ap 5 l ūdens.

Ārējie ticīgā atribūti – jauns vārds, apģērbs, speciāla diēta – apstiprina to, ka grupas loceklis tik tiešam ir izredzēts. Viss, kas nepieciešams lai saglabātu šo augstu vērtēto dalību, ir ieaugšana šai jaunatklātajā dzīvē un pakļaušanās.

Grafalluna otra puse ir naidīgu ārpasaules objektu radīšana. “Dieva Bērni” māca savas grupas locekļus ienīst savus vecākus. Vienā no “Mo Vēstulēm” ir tiešs apgalvojums, ka jebkuri vecāki ir ļaunprātīgi un nekrietni, tie nav tavas ģimenes daļa – tagad mēs esam tava ģimene. Ķīnas cietuma uzraugi mācīja amerikāņu kara gūstekņus, ka kapitālistiskā sistēma ir amorāla un korumpēta. “Unifikācijas Baznīca” māca, ka tikai ticīgie augšāmcelsies, kad pienāks Dieva atnākšanas stunda. “Armagedona Baznīca” sludina, ka “pasaule” ir netīra un samaitāta. “Aum Sinrikē”, izmantojot senus japāņu aizspriedumus, apgalvoja, ka ebreji ir Sātana instruments un, ka norisinās gatavošanās Japānas un ASV karam (Savienotās valstis vada ebreji). Dabiski, ka ikviens Aum ienaidnieks, kas parādījās kulta locekļa redzeslokā – japāņu imperators, Madonna vai Bils Klintons – dabūja “ebreja” birku. “Heaven’s Gate” locekļi ticēja, ka pārējā cilvēce sastāv no “nepabeigtiem” eņģeļiem, kas bija patrietkti tāpat kā Lucifers, kas neattaisnoja Dieva cerības. Ārējo naidīgi noskaņoto grupu tēla radīšana kalpo divējādiem mērķiem: radīt kulta locekļos prieka sajūtu to piederības dēļ (”esmu laimīgs, ka neesmu tāds, kā viņi”), un palielināt bailes no iespējamās grupas pamešanas (”es nevēlos būt tāds, kā viņi, es nevaru pieļaut, ka viņi iekaro pasauli”).

Ja grafalluna metodes tiks pielietotas pareizi, jūs veiksmīgi radīsiet bailes no “ārējās” pasaules un iedvesīsiet ticību, ka kults ir vienīgā laimīgās dzīves garantija. Tādā situācijā, dzīve ārpus kulta, būtībā, vienīgā iespēja atrisināt problēmu, nav iespējama.

3. Paralizējiet cilvēku ar “racionalizācijas lamatu” palīdzību.

Kulti panāk garantētu savu locekļu paklausību, radot kāpjošās uzticības spirāli. Sākumā kulta locekļi pierod pie vienkāršajām prasībām, kas pakāpeniski kļūst arvien nopietnākas. Džims Džonss izmantoja šo tehniku, panākdams ar nākamo soli savu sekotāju uzticības kāpumu. Masu pašnāvību mehāniku var saprast labāk, ja skatam to kā pēdējoo ķēdes posmu notikumu virknē.

Sākums bija sekojošs. Džims Džonss bija enerģisks orators un sludinātājs. Ir viegli saprast, kādā veidā tik harismātisks līderis spēja izvilināt no baznīcas biedriem naudu. Tiklīdz viņi sasaistīja sevi ar pienākumu maksāt noteiktu naudas summu baznīcas labā, Džonss varēja prasīt un saņemt krietni vairāk. Pēc tam viņš mudināja cilvēkus palielināt ziedojumu apmēru, lai uzturētu baznīcu. Džonss bieži aicināja savas grupas locekļus iziet lojalitātes testus, piemēram prasīja parakstīt veidlapu ar “grēku” atzīšanu, atzīt savu noslieci uz homoseksuālismu vai amorālu seksuālu aktu veikšanu. Džonss visu laiku atkārtoja: “Ja jūs esat patiešām uzticīgi, jums jābūt gataviem baznīcas labā izdarīt pilnīgi visu”.

Vēlāk Džonss lika grupas locekļiem pārdot savas mājas un atdot iegūtos līdzekļus baznīcai. Drīz, viņa pavēles ietekmēti, daži sekotāji pameta ģimeni un draugus, lai uzsāktu jaunu dzīvi Gajanā. Tur viņi ne tikai sūri strādāja (šādi palielinot savu uzticību), bet bija citu “patiesi ticīgo” sabiedrībā. Notikumu ķēde attīstījās tālāk. Džonss sāka piekopt seksuālas attiecības ar savām precētām sekotajām, kas, kaut arī bez entuziasma, bet tomēr piekrita. Džonss pasludināja sevi par viņu bērnu tēvu. Beidzot viņš nolēma pārbaudīt sekotāju uzticību un lojalitāti ar šķietamām rituālpašnāvībām, kas bija prelūdija īstam slaktiņam. Pakāpeniski auga uzticība līderim. Katrs nākamais solis nebija milzīgs pats par sevi, tas nebija absurds salīdzinot ar iepriekšējo.

Sasaistījis sevi ar sākotnējiem pienākumiem, cilvēks nejūtas tiesīgs lauzt doto vārdu, nodot. Lai atsvaidzinātu šīs sākotnējās saistības uztveri, kulta loceklis nereti piekrīt darīt aizvien vairāk un vairāk, lai saistītu sevi ar vēl nopietnākiem solījumiem. Tādējādi, disonanses atrisinājums un priekšstata par sevi kā par cilvēku, kas pilda savus solījumus, saglabāšana, būvē izturīgas racionalizācijas lamatas.

Kulti izmanto arī citas emocionālas lamatas. Tie bieži vien dāvā jaunpienācējiem uzmanību un dāvanas (piemēram, bezmaksas ēdienu, draudzīgas attiecības vai, kā bija “Dieva Bērnu” gadījumā, arī seksu). Pēc tam, saskaņā ar abpusējas normas loģiku, pienāk laiks, kad jaunpienācējam kaut kas jāizdara grupas labā – vai vismaz jāaizmirst par rupjību un neaudzinātību. Grēcinieks var samazināt savu vainu, uzdāvinot visu, kas viņam pieder. Izmisums, ko rada piespiedu sekss ar līderi, var tikt neitralizēts ar pārliecību, ka ir derīgi pakļaut sevi tādai pašaizliedzīgai “disciplīnai”. Savukārt nežēlīga attieksme pret “ārējās” pasaules cilvēkiem, piemēram, vecākiem, tiek attaisnota ar vēl lielākas nežēlības nepieciešamību. Sajūta, ka, atdevis visu kultam, tu esi rīkojies muļkīgi, tiek pārvarēta ar racionālu nostādni, ka esi saistīts ar cēlu misiju. Grēksūdzes tiek izmantotas tālab, lai atmaskotu grupas locekļu nevēlamās jūtas un rīcības – ar šādas informācijas palīdzību līderis var piespiest cilvēku justies nevēlamam vai melīgam kulta ideoloģijas kontekstā.

Pievērsiet uzmanību arī tam, ka, paveicis to visu, kulta loceklis saskaras ar dilemmu: “Kā es varu paskaidrot to, ko esmu izdarījis tiem, kas atrodas ārpus grupas?” Tas prasa loģisku, saprātīgu, pakāpenisku attaisnojumu, kas nav tik viegli atrodams. Racionalizācijas lamatu žokļi ir aizcirtušies.

4. Nodrošiniet līdera spēju iedvest uzticību un simpātijas [tam jābūt patīkamam, fascinējošam].

Lielākā daļa kultu izmanto mītus par līderiem – atgadījumus un leģendas no to dzīves un laikmeta, kas tiek nodoti no viena sekotāja otram. “Unifikācijas Baznīcas” locekļi salīdzina sava līdera Muna dzimšanu Ziemeļkorejā ar Jēzus piedzimšanu – abi piedzima naktī, mazos ciematos, abos gadījumos apkārtējiem bija debesu tēlu vīzijas. Kad Muns bija 16 gadus vecs, pie viņa ieradās Jēzus un sacīja: “Tu novedīsi līdz galam cilvēces garīgo glābšanu, būdams Kristus iemiesojums”.

Saskaņā ar “Dievišķās Gaismas” leģendu, Maharadžs Dži (Maharaj Ji), jau būdams bērns, bija liels garīgs līderis un skolotājs, tāpēc bija nozīmēts par Indijas svētās ģimenes galvu. Atbildot uz “Kas ir Maharadžs Dži?”, viņa sekotāji nereti atbild, ka viņš ir Dievs.

Pēc sākotnējās ideoloģiskas apstrādes, ķīniešu koncentrācijas nometņu uzraugi centās saglabāt gudru un gādīgu pasniedzēju veidolu, kuru funkcija bija atgriezt atpakaļ nonākušos uz nepareizā ceļa.

“Dieva bērnu” līderis Deivids Bergs, it kā ir svētīts mātes vēderā un ir Bībeles atklāsmju un prognožu iemiesojums. Viņa spēki, kurus apraksta “Patiesajā Mozus un Dieva Bērnu vēstures” brošūrā, ir tik vērienīgi, ka “var pretoties Sātanam vien ar Deivida vārda pieminēšanu, un tas [Sātans] aizbēgs. Nekāds spēks pasaulē nevar tikt pretstatīts Deivida spēkam”.

Asaharam, “Aum Sinrikē” līderim, piedēvēja pārcilvēciskas īpašības. Piemēram, viņš varēja levitēt, ap stundu dzīvot zem ūdens bez skābekļa un tamlīdzīgi. Viņu attēloja fotogrāfijā ar Dalai-lamu, kas it kā esot sacījis, ka “viņam (Asaharam) esot Budas dvēsele”, un nodeva tam Japānas glābšanas misiju. Maza Asaharas asiņu porcija tika pārdota par 7 tūkstošiem dollāru, bet netīrais ūdens pēc viņa peldēšanās vannā maksāja astoņsimt dollāru par kvartu, vēl vairāk pastiprinot leģendu par viņa dievišķo dabu.

Kāds ir šādu mītu mērķis? Kulti prasa savus locekļus ņemt dalību ekstremālās norisēs – atteikšanās no ģimenes un bērniem, sekss ar līderi vai nepazīstamu cilvēku, pašnāvība. (..) Grūti nepakļauties cilvēkam, kuru uzskata par “Dieva dēlu” vai vismaz svētītam, lai nestu svētītu misiju. Jebkurš cilvēks, veselā saprāta vadīts, cenšas viņam līdzināties.

5. Sūtiet grupas locekļus pievērst savai ticībai neizpestītos grēciniekus un vākt līdzekļus kultam.

“Liecināšana” vēl nepievērsto priekšā ir ļoti būtiska šai procesā. Acīmredzot, svarīgs prozelitisms [no latīņu val. – “tāds, kas ir pievērsies”, no grieķu val. – “tāds, kas atradis savu vietu”. Izmanto kā apzīmējumu tieksmei izplatīt savu ticību, pievērst tai citus] ir arī tādēļ, ka garantē kulta locekļu aizņemtību un nepārtrauktu pašvervēšanu, pašpārliecināšanu. “Liecināšana” prasa, lai grupas loceklis no jauna formulētu dažādu cilvēku priekšā pozitīvus kulta aspektus. Meklējot argumentus citu pārliecināšanai, kulta locekļi pārliecina arī sevi. Rekomendācijās, kas tiek dotas sludinātājiem, daudzi kulti uzsver piepušķošanas svarīgumu – jāuzsver, cik viņi ir bijuši slikti, netikli (narkomāni, seksuālā dzīvē vaļīgi, tukšu dzīvi dzīvojoši) pirms nonākšanas kultā. Pastāvīgi šādu notikumu atstāstījumi liek kulta loceklim ticēt organizācijas spējai veikt transformāciju un savam niecīgajam stāvoklim pirmīt.

Ēvaņģēliskā darbība arī palielina izlēmības spējas. Katrs “liecināšānas” gadījums vai mēģinājums pievērst savai ticībai citus, sastopas ar negatīvām reakcijām un tādējādi kulta locekļi trenējas atraidīt plašu uzbrukumu spektru, palielinot savu imunitāti pret strīdiem un citām pārliecībām, kas rezultātā pastiprina ticību savam kultam.

6. Novērsiet kulta locekļu uzmanību no “nevēlamām” domām.

Lielāko daļu kulta doktrīnu grūti uztvert nopietni, vēl sarežģītāk tām piekrist un ticēt. Jaunpienācējs, visticamāk, sāks apšaubīt un meklēt kontrargumentus pret nepieciešamību atdot visu kulta labā un šādas rīcības priekšrocībām, sevišķi, ja viņam pieder jauns automobilis. Vecā reklāmas gudrība “Ja nav ko sacīt, dziedi”, jādomā, nekur citur netiek izmantota ar šādu intensitāti. Tātad, kā kulta līderis novērš grupas locekļa uzmanību no uzmanīgas doktrīnas pētīšanas un šaubām?

“Dieva Bērni” izmanto metožu kombināciju. Pirmkārt, viņi nekur un nekad neatstāj jaunos adeptus vienatnē ar viņu domām. Skaļrunis vienmēr skandina pantus no Bībeles un “Mo Vēstules”, bet instruktors visur seko jaunpienācējam, pat vannasistabā. Viņam liedz ēst, dzert un gulēt. Grūti domāt kad esi izsalcis, izmocīts ar slāpēm un noguris. Slavenais deprogrammists Teds Patriks ir izgājis cauri šai ideoloģiskai apstrādei, turklāt viņam neļāva gulēt līdz pat 44 stundām. Lūk kā viņš apraksta savas sajūtas: “Sākumā tu līdz vājprātam sapņo par klusumu – vēlies kaut vai tikai minūti miera un privātuma. Pēc tam tavas sajūtas pamazām notrulinās – tu pierodi pie nepārtraukta trokšņa. Noguruma pievarēts, tu pārstāj pa īstam uztvert to, ko tev saka. Tu vairs nedzirdi atsevišķus vārdus, tikai ņurdoņas un asu kliedzienu straumi. Es pieļauju, ka tieši šai brīdī programmēšana sāk darboties – kad apziņa pārstāj funkcionēt aiz noguruma un visa tā propaganda iesūcas tavā zemapziņā”.

Kultos pastāv arī citi paņēmieni kontrargumentu meklējumu apgrūtināšanai. Monotonā skandēšana vai dziedāšana traucē domāt par kaut ko citu, izņemot skandēšanu un dziedāšanu. Meditācijas, kuras praktizē “Dievišķās Gaismas Misija” adepti, mēģinot iztēloties gaismas plūsmu, gribot saklausīt mūziku, nobaudīt nektāru un nonākt pie pirmatnējām esības vibrācijām, neļauj meditējošam fokusēties uz citiem, pasaulīgiem jautājumiem. Aum izmanto veselu komplektu domāšanas kontroles metožu, tai skaitā narkotikas, PSI ķiveres, meditāctiju un miega trūkumu. Nebeidzamā prozelitisma darbība, darba veikšana (ēdiena gatavošana, telpu kārtošana) vēl vairāk ierobežo personīgās refleksijas un spriešanas spējas.

Tiklīdz jaunpienācējs pieņem kultu, rodas nepieciešamība izslēgt padziļinātu jautājuma pētīšanu un domas par viņa dalības priekšrocībām. To var izdarīt, pasludinot jebkādu “nepatīkamu domu” par sliktu vai sātanisku. Piemēram, ja grupas locekļi šaubās par līdera pavēles izpildi vai sāk uzdot jautājumu par kādu konkrētu uzskatu teoloģisku nepilnību, viņiem iesaka uzskatīt, ka tas nenāk no Dieva, un tam ir jāpretojas. Krišnaītus aicina bieži doties zem aukstās dušas, lai novērstu domas par seksu. Tādējādi kulta locekļi kļūst par savas “apziņas policiju”. Ja tas nedarbojas, iespējams, vajadzīgas atklātas metodes. Piemēram, Džonstaunā Džims Džonss, sodot par nepareizu domu pieļaušanu, lika sievietēm publiski nodraboties ar seksu ar kādu no vīriešiem, kurus viņas ienīst. “Aum Sinrikē” tos, kas mēģināja bēgt vai atteicās pakļauties, ievietoja karstās vannās (augstāk par +47° C) vai mazās kamerās, kurās bija tikai tualete un televizors, kurā dienu un nakti skanēja Asaharas balss. Tie, kas to redz, arī saņem brīdinājumu – kontrolējiet savas domas, vai vismaz to izteiksmes.

7. Fiksējiet kulta locekļu iztēli uz fantomu.

Veiksmīgs kulta līderis vienmēr rada priekšstatu par solīto zemi un jaunās pasaules vīzijas. “Unifikācijas Baznīcas” locekļi seko doktrīnai par nākamo Dieva vizīti, tādēļ uzskata, ka spēj pārdzimt trešajā un pēdējā Derības versijā. Džims Džonss piedāvāja Džonstaunu nabadzīgajiem San-Francisko iedzīvotājiem kā vietu, kas, protams, pateicoties smagiem pūliņiem, dos grupas locekļiem iespēju “dzīvot komfortabli – jums būs pieejama sava māja, laba skola, koledža, peldēšana, zvejošana”. Tāpat arī 19. gs. komūna Oneidā centās “debesu valstības” būvlaukumā. Daudzlīmeņu mārketinga korporācija Amway piedāvā jaunpienācējiem izvēlēties savu “Sapni” – jauno “Kadilaku”, vasarnīcu, rančo un citus labumus, ko var iegūt, tirgojot Amway preces. Krišnaīti tic, ka viņu dziedāšana un dejošana novērsīs vai vismaz atliks uz laiku cilvēces bojāeju. Saentoloģijas baznīcā ticīgie spēj iegūt “klīra” statusu. Lai par to kļūtu, jāmaksā par viņu nodarbību apmeklējumu; kaislīgie grupas locekļi šim nolūkam mēdz tērēt no desmit līdz piecpadsmit tūkstošiem mēnesī.

Fiksējot kulta locekļa uzmanību uz nākotnes fantomu, jūs radat spēcīgu stimulu, lai turpinātu kalpot šīs grupas interesēm. Ticīgie baidīsies pārstāt strādāt aiz bažām, ka pasaule vai viņi paši nesaņems godalgu. Vidējais munnists strādā savas idejas labā līdz sešdesmit septiņām stundām nedēļā. Iespējams, ka “svaigie” jaunpienācēji, darbojoties šādā režīmā, nokļūs izmisuma varā. Fantoms spēj radīt cerību – spēcīgu cilvēka uzvedību motivējošu faktoru, veicinot mērķa, aicinājuma un jēgas izjūtas celšanos.

E. Aronsons, E. Pratkinss, “Propagandas laikmets”.