Referātā tiks apskatīts viens no pasaules darbības aspektiem. Tiks izdarīts mēģinājums apvienot jeb vilkt paralēles starp zinātnieku atklājumiem un ezotēriskajām, kādreiz slepenajām zināšanām, jo nav nekā jauna uz pasaules (kā teikts Bībelē).Tiks apskatīta jaunā Haosa teorija un ezoteriskais Ritma likums, kas, manuprāt, ir savstarpēji saistīti, tādēļ izdarīju mēģinājumu abus apvienot, pareizāk sakot, ar vienu papildināt otru. Ritma likums apskata pasaules darbību un arī cilvēku konceptuāli, it kā no ārpuses, bet Haosa teorijā to pašu var apskatīt no iekšpuses.
Rietumu slepenā doktrīna apgalvo:
Viss atnāk un aiziet. Visam ir paisums un bēgums. Viss ceļas un krīt. Visā ir svārsta kustība. Vēziens uz vienu pusi līdzvērtīgs vēzienam atpakaļ. Ritmi kompensējas.
/Trīs Iesvētītie/
Ritma darbība notiek starp diviem poliem, kustība notiek no viena pola uz otru.
It visā ir darbība un pretdarbība, kustība uz priekšu un atpakaļ, kāpums un kritums. Šīs fāzes novērojamas bez izņēmuma visos Visuma fenomenos. Zvaigznes, pasaules, cilvēki, dzīvnieki, augi, minerāli, spēki, enerģijas, apziņa, matērija un Gars. Ritma princips redzams pasauļu tapšanā un izjukšanā, nāciju attīstībā un stagnācijā, visa esošā dzīvē un arī cilvēka mentālajos stāvokļos.
Kā apgalvo indiešu brahmaņi: esības pamatā ir „Brahmas ieelpas un izelpas”. Tas ir tas, kā darbojās Absolūts. Visums iegūst esību, sasniedz viszemāko materiālo punktu. No tā sākas atpakaļgājiens uz augšu. Rodas zvaigznes, sasniedz sava spēka zenītu, pēc tā attīstības vietā stājas regress. Tas pats notiek ar visām pasaulēm: tās rodas, attīstās un mirst, bet tālab, lai dzimtu no jauna. Tāds liktenis visam, kam ir forma un veidols. Svārsta kustība notiek no darbības uz pretdarbību, no dzimšanas līdz nāvei, no darbības līdz bezdarbībai un tad atpakaļvirzienā. Tas pats attiecās uz visām dzīvām būtnēm. Tā arī notiek ar visām nozīmīgajām kustībām, filozofijām , ticībām, modi, valdībām, nācijām un pārējām lietām: dzimšanu, attīstību, briedumu, kritumu, nāvi – un jaunā dzimšanu. Visā izpaužas ritma jeb svārsta kustība.
Tā to atspoguļo Rietumu ezotēriskā Hermētisma mācība. Bet arī zinātnei tas nav svešs jautājums. Zinātnē ritma un cikliskuma pastāvēšana tiek atzīta visā, kas skar materiālās dabas parādības, bet rietumu ezotērika atklāj principa saistību ar cilvēka mentālo dabu. Augstskolā studējot ekonomiku, tika mācīts par tās cikliskumu, vienīgi nav vienprātības par ciklu garumiem. Parasti nezin kāpēc tiek pētīti īstermiņa cikli, kur 5 gadi jau skaitās daudz. Par kādu cikliskumu var būt runa tik īsā periodā? Pirmais, kurš pēc rūpīgas pētīšanas un skaitļošanas ekonomikā tās cikliskumu pamanīja ir krievu zinātnieks, ekonomists Nikolajs Kondratjevs 1925. gadā. Viņš uzskatīja, ka pilns cikls ekonomikā ilgst 50-60 gadus. Aptuveni 25 gadi augšupeja un tikpat lejupslīde. Viņš precīzi pareģoja 30-to gadu ekonomisko depresiju. Bet par privātīpašuma ideju atbalstīšanu tika ieslodzīts cietumā, un vēlāk, pēc savas teorijas piepildīšanās, tika nošauts.
Zināms, ka fizikas likumi neizskaidro to, kā darbojas pasaule, precīzāk sakot, to darbība ir ierobežota, tie neizskaidro kopainu.
It kā visu spēj izskaidrot jaunā Stīgu teorija, bet iedziļinoties tajā var redzēt, ka tā atspoguļo gadu simtus vecās Rožkrustiešu antoloģijas zināšanas, bet ņemot vērā tās iespējamos pirmavotus, varbūt gadu tūkstošus senas Rietumu ezotērikas slepenās doktrīnas zināšanas. Bet šoreiz runa ne par to.
Par Ritma likumu viss ir it kā skaidrs. Taču man radās jautājums, no kā ritms rodas, kādas ir tā rašanās un kustības sastāvdaļas, kulminācijas punkts? Atbildes uz to meklēju Haosa teorijā. Haosa teoriju piedāvāju psiholoģijas zinātņu maģistra Alara Tammingaizklāstā:
Pasaulē eksistē termodinamikas otrais likums. Šī likuma tautas variants skaidro, ka pasaule pati no sevis virzās arvien lielāka sajukuma un nekārtības virzienā. Ka automašīna, kas, izbraucot no rūpnīcas, ir jauna un pilnīgā kārtībā, kādreiz būs sarūsējusi un gulēs atkritumos, ka visas civilizācijas un kultūras ilgākā perspektīvā ir izzudušas, ka istabā mājās nez kādēļ vienmēr un no jauna ieviešas nekārtība. Lai arī uz ko mēs Visumā paskatītos, sākot no zvaigznēm, kurām kādreiz vajadzētu izdegt, līdz molekulām, kas arvien haotiskāk griežas Visumā, ir redzams, ka šis likums darbojas absolūti visur. Visums virzās sajukuma pieauguma virzienā jeb entropijas virzienā. Entropija ir sistēmas nesakārtotības mērs. Jo lielāka ir entropija, jo sajauktāka sistēma. Jaunai automašīnai ir maza entropija, bet uz atkritumiem aizvestai – liela. Tikko uzbūvētai un skaisti iekārtotai dzīvesvietai ir maza entropija, bet nojauktai, sabrukušai mājai – liela. Tas ir jēdziens, kas neparāda ne attīstību, ne virzību tālāk, bet gan pretēji – virzību atpakaļ. Tātad entropijas pieaugums nozīmē to, ka sistēma attīstās atpakaļvirzienā.
Kā tā iespējams, ka Visumā, kas virzās arvien lielāka haosa virzienā, vienlaikus novērojam attīstību un arvien sarežģītāku sistēmu rašanos? Redzam, ka no sākotnējā lielā sprādziena nav radusies elementārdaļiņu amorfa masa, bet tās ir apvienojušās zvaigznēs un galaktikās. Atomi ir izveidojuši sarežģītas molekulas, no molekulām radušās makro molekulas. Pēc tam molekulas ir apvienojušās aminoskābēs, kas ir dzīvības stūrakmens, un tās savukārt apvienojušās vienkāršākos vienšūnas dzīvajos organismos. Visa dzīves attīstība no vienkāršākā uz sarežģīto, no daudzšūnu organismiem līdz cilvēkam ir pretrunā ar šo universālo likumu. Taču attīstība nav apstājusies pie cilvēka kā bioloģiskas radības. Cilvēkiem ir izveidojusies apziņa, ir radusies sabiedrība ar visām ērtībām un bezjēdzībām, ir attīstījusies ekonomika. Viss ir veidots no arvien sarežģītāka un kompleksāka līmeņa sistēmām. Kā tas ir iespējams? Mūsu ikdienas novērojumi nepavisam neapliecina to, ka darbojas termodinamikas otrais likums.
Haosa teorijas pamatlicējs ir krievu zinātnieks Iļja Prigožins. 1974. gadā viņš saņēma Nobela prēmiju par atklājumu, kurā viņš nāca klajā ar šīs problēmas risinājumu. Līdz tam zinātnieki bija pētījuši slēgtās sistēmas.
Slēgta sistēma ir situācija, kurā sistēma neapmainās ar vidi nedz ar enerģiju un informāciju, nedz ar matēriju. Slēgta sistēma, piemēram, ir ķieģelis vai avīze. Nekāda attīstība ar šiem priekšmetiem nenotiek, tie pilnībā atbilst termodinamikas otrajam likumam, tajos notiek pastāvīga entropijas attīstība, līdz viens ir sadalījies un otrs – satrūdējis. Prigožins pētīja atvērtas sistēmas, kas atrodas mijiedarbībā ar vidi jeb savstarpēji ietekmē cita citu.
Viņš pētīja tās sistēmas, kas apmainās ar vidi, ar matēriju, enerģiju, informāciju. Noskaidrojās, ka atvērtajās sistēmās attīstība rodas, tieši pateicoties nesakārtotībai. Lai izveidotos kārtība, bija nepieciešams haoss. Taču noskaidrojās vēl kas negaidīts – atvērto sistēmu gadījumā pašā sistēmā palielinājās sakārtotības līmenis, taču katra atvērtā sistēma palielināja tās apkārtējo sajukumu jeb entropiju. Citiem vārdiem, sistēmai attīstoties, palielinājās nesakārtotība ārpus sistēmas. Sabiedrības līmenī, kad aplūkojam mūsu arvien nesakārtotāko materiālo pasauli ar mobilajiem telefoniem, iPadiem un debesskrāpjiem un salīdzinām to ar 16. gadsimta Eiropu vai Amazones džungļu ciltīm, redzam, ka mūsu sabiedrība aiz sevis atstāj neiedomājamus atkritumu kalnus, entropiju.
Vārdu sakot, katras atvērtās sistēmas nenovēršams nosacījums ir tas, ka tai vidē jeb no sevis uz ārpusi jāizvada entropija. Palielinoties sakārtotībai sistēmā, palielinās nesakārtotība sistēmas ārpusē. Pētot atvērtās sistēmas tālāk, noskaidrojās, ka katrā sistēmā ir savs robežslieksnis, cik daudz sajukuma jeb entropijas tā spēj izlaist vidē. Kad sistēma nonāk līdz punktam, kad tā vairs nespēj visu saņemto enerģiju, informāciju un matēriju pārstrādāt un izvadīt atlikušās vielas, pienācis patiesības mirklis jeb – zinātniskā valodā – bifurkācijas punkts, kas nozīmē punktu, kad notiek lielas pārmaiņas. Tas ir brīdis, kurā visa sistēma kļūst haotiska un jāizvēlas starp diviem virzieniem: vai nu sistēma attīstās tālāk un tiek galā ar šādām problēmām, vai sistēma sabrūk un sadalās.
Apskatīsim sabiedrību. Kad Romas valsts nonāca līdz sabrukuma punktam, bija iespējama gan tālāka attīstība, gan valsts bojāeja. Diemžēl realizējās otrā. Bet pēc tam feodālā attīstība neapstājās, bet vēlāk atnāca apgaismības laikmets un kapitālisma attīstība. Bet nekārtības Zimbabvē pirms kāda laika beidzās ar revolūciju, valsts atņemšanu baltajiem cilvēkiem un nepārprotamu virzību uz krahu un diktatūru. Bifurkācijas punkts ir tas brīdis, kurā notikumi var attīstīties vai nu vienā, vai otrā virzienā, un vienlaikus rezultāti ir pilnīgi atšķirīgi. Šai brīdī pietiek ar vienu mazu grūdienu un sāk attīstīties viena vai otra notikumu virkne, kuras rezultāti ir pilnīgi atšķirīgi. Apskatīsim bumbu, kas atrodas tieši kalna virsotnē. Pietiek ar vienu mazu grūdienu, un bumba sāks ripot lejā vai nu pa ziemeļu, vai dienvidu nogāzi. Rezultāts jebkurā gadījumā ir kardināli atšķirīgs, taču to ierosinājis mazs grūdiens. Un tieši šis grūdiena mirklis apstākļos, kad sistēma ir nestabila, ir bifurkācijas punkts.
Secinājums- bifurkācijas punkts ir svārsta jeb ritma kulminācija, no kura sākas cits cikls.
Apskatot ekonomiku un politisko sistēmu attīstību, ir redzams, kādā veidā tiek sasniegta nesakārtotība un tālāk caur revolūcijām vai ekonomikas krīzēm – attīstības lēciens. Šķiet, ka par krīzi un nesakārtotību būtu jāpriecājas, taču tas diemžēl nav tik vienkārši. Nesakārtotībai palielinoties, nekad iepriekš nevar paredzēt, kurā virzienā sistēma attīstīsies. Dominikānas Republika un Haiti atrodas blakus uz vienas un tās pašas salas, taču atšķiras viena no otras kā diena no nakts, tas pats ar abām Korejām. Tā kā nesakārtotībai palielinoties, iepriekš nav zināms, kas notiks. Pat Ziemeļkorejas vadītāji var saprast, ka viņu sistēma ir juceklis, taču līdz brīdim, kad šī sistēma sasniegs pilnīgu haosu, tur nevar gaidīt pārmaiņas. Tikpat nereāli būtu PSKP Centrālajai komitejai 1980. gada olimpisko spēļu laikā Brežņeva vadībā sākt pāreju no sociālisma uz tirgus ekonomiku. Sistēmā vēl nebija pietiekama sajukuma. Un tas darbojas visos līmeņos, sākot no vienkāršākajām molekulām un organismiem līdz galaktiku transformācijai. Haosa teorijā ir tā, ka mēs nekad nezinām, kāda būs jaunā, augstākā līmeņa jaunā sistēma. Bieži tā ir pilnīgi pretēja iepriekšējai. Jau Hēgelis, runājot par attīstību, stāstīja par iepriekšējo stadiju noliegšanu un pēc tam spirālveida attīstību, kur tiek noliegts noliegums.
Neviena stadija nevēlas zināt neko par iepriekšējo, vienlaikus nākamā stadija spēj risināt iepriekšējās stadijas problēmas pilnīgi jaunā līmenī.
Tad kādā brīdī sistēma atkal nonāk līdz krīzei un atkal tiek noliegta iepriekšējā, un jaunā sistēma ārēji ir līdzīga pirms pēdējai stadijai, taču tagad jau jaunā, augstākā līmenī. Aplūkojot ekonomiku un it īpaši finanšu pasauli, pirms krīzes bija vērojams, ka sistēma vairs nespēj tikt galā ar situāciju. Iepriekš nebijušā apmērā tika veikti nākotnes darījumi. Visi darījuma dalībnieki ir pārliecināti, ka sistēma darbojas bez traucējumiem, un, ja rodas kāda problēma, ir tiesu sistēma, kas dalībniekam aprēķinās un atdos pienākošos naudu un mantu. Vai tā ir? Ja atceramies vēsturi, bija situācija Holandē, kur tulpju mānijas laikā iepriekš neredzētā apjomā tika noslēgti nākotnes darījumi par tulpju sīpolu pirkšanu un pārdošanu. Taču, kad cenas nokritās un pārdevēji vēlējās saņemt no pircējiem miljonus dolāru par sīpoliem, pircēji interesantā veidā atteicās maksāt. Protams, puses griezās tiesā un tiesu vara cienīgi sāka problēmu risināt. Tiesa būtu atrisinājusi atsevišķas lietas, taču lietu skaits pārsniedza tiesas darba spējas. Visu neizpildīto darījumu izskatīšana būtu aizņēmusi tiesai simtiem gadu. Pēc tam tiesa ar problēmu griezās pie valsts parlamenta, kas tāpat neko neizlēma, piespēlējot bumbu atpakaļ tiesai. Tā šī bumba pāris reižu tika piespēlēta, līdz tika pieņemts Zālamana cienīgs lēmums: visi nākotnes darījumi tika atzīti par spēkā neesošiem.
Cerams, ka neizveidosies tāda pati sarežģīta situācija, taču ir ļoti grūti noticēt, ka mūsdienu tiesību aizsardzības sistēma ir spējīga kādu nopietnāku problēmu gadījumā izskatīt un nodrošināt finanšu saistību pildīšanu. Zināms, ka šobrīd finanšu sistēma balstās galvenokārt uz bitiem un datoriem, bez materiālās vērtības nesēja. Nemitīgi tiek piedrukāta nauda, kurai nav seguma. Rezultātā radies jauns jēdziens- inflācija. Kas tas ir? Sanāk, inflācija ir entropija, ko izvada tie, kas cenšas sistēmu sakārtot. Līdz ar to uzturot savu labklājību, bet pārējos padarot nabadzīgākus. Arī šī sistēma attīstīsies, līdz tiks sasniegts kritiskais jeb bifurkācijas punkts.
2016.gada janvārī humānās palīdzības organizācija „Oxfam” paziņoja, ka bagātākajam 1% pasaules iedzīvotāju tagad pieder vairāk bagātību nekā visiem pārējiem kopā.
Ko no tā var izsecināt?
Process ir attīstījies ģeometriskā progresijā.
Procesa dalībnieki dara visu, lai kontrolētu maksimālu naudas daudzumu, jo tādā veidā no viņu viedokļa sistēmā tiek ieviesta kārtība. Lai to panāktu, tiek izmantots viss – nauda, demokrātija, tiesu sistēma, karš un kā aizbildinājums un aizsegs tiek minētas valstu nacionālās intereses.
Tiek izvadīta entropija uz nabadzīgajām valstīm un cilvēkiem.
Jo bagātākas kļūst atsevišķas valstis, ekonomiskās grupas, korporācijas, jo lielāku nesakārtotību, haosu, tie sēj pārējos. Jāpaskatās uz Persijas līča pusi, Āfriku utt. Diez vai es pateicu kaut ko jaunu. Bet kāpēc mēs brīnāmies, ka ar Rietumu imperiālistisko ekonomiku ir neapmierināta cita daļa pasaules? Neapmierinātie meklē alternatīvas.
Bifurkācijas punkta jeb kulminācijas sasniegšanu var kavēt reformas vai kādi neparedzēti notikumi.
Haosa teorija pasaulē, domāju, ir uztverta pietiekami nopietni, un radījusi turpinājumu jeb „Vadāmā Haosa Teoriju”. Par šo teoriju ziņas atrast grūti, bet zināms, ka to pieņēmušas savā arsenālā lielvaras un specdienesti. Es to saprotu tā: pārzinot kā darbojas Haosa teorija, tiek mēģināts ietekmēt notikumu gaitu. Tiek manipulēts ar apziņu, sabiedriskajiem medijiem, naida kurināšanu utt.
Nobeigumā par cilvēka iekšējiem procesiem. Svārsta darbība neaprobežojas ar materiālo sfēru, bet aptver arī cilvēka mentālo darbību. Svārsts atbild par mūsu jūtu, noskaņojuma, emociju maiņu. Kā izvairīties no svārsta postošās ietekmes, un vai tas ir iespējams? Paskatīsimies, ko par to saka slepenā doktrīna. Ritma Principa ietekmi var neitralizēt ar Transmutācijas palīdzību. Ritma svārsts tiek kustināts zemapziņā un apziņa paliek neskarta, lai iedarbinātu Transmutāciju un neitralizētu svārsta kustību, nepieciešams savu Ego pacelt virs zemapziņā notiekošā vibrāciju līmeņa. Rezultātā Svārsta negatīvais vēziens neatstarosies vairs zemapziņā. Tas ir tā pat, kā pacelties virs kaut kādas lietas un ļaut tai izskriet zem jums. Adepts, kas tam gatavs, var mainīt pēc savas gribas arī svārsta polus. Bet, arī visi tie, kas sasnieguši zināmu attīstības pakāpi, tā rīkojas vairāk vai mazāk neapzināti, neļaujot saviem noskaņojumiem un emocijām gūt virsroku. Meistari dara to mērķtiecīgi, balstoties uz savu gribu. Izprotot to, kā darbojas Ritma likums, var kontrolēt savu emociju svārstu. Var sākt labāk iepazīt sevi un nebūs akli jāseko šiem paisumiem un bēgumiem. Griba spējīga gūt virsroku par apzinātu Principa izpausmi, kaut arī neviens likumu nevar atcelt vai iznīcināt, mēs varam izvairīties no tā darbības rezultātiem. Tikmēr pats svārsts tomēr darbosies. Svārsts neapstājas, neskatoties ne uz ko, bet mums nav jāseko tā katram gājienam. Ja ir skaidrs Svārsta kustības virziens jeb notikumu virzības scenārijs, var darīt to, kas neiedarās šajā scenārijā, tādā veidā izlecot no svārsta. Vēl svārstu var uzvarēt ar citu svārstu.
Visuma Svārsta procesus un to, kas stāv virs tā, cilvēks nevar ietekmēt, bet to, kas atrodas tam blakus: politiku, finanses, ekonomiku, un pats galvenais sevi, savus iekšējos mentālos procesus izprotot, var mēģināt kaut kādā veidā ietekmēt. Var radīt savu ”Vadāmā Haosa teoriju”, izmantojot zināšanas paredzēt notikumus, un mēģināt tos virzīt sev vēlamā gultnē. „Jāiemācās pielietot likumu, nevis jāļauj, lai likums pielieto mūs”./Br.: I./
Vai arī pretēji „Pasaule jāuztver kā pilnīgi sabojāta. Glābiņš redzams nevis tās sakārtošanā, bet gan prāta atbrīvošanā no tās”. Gnosis.
Vai arī nekrist galējībās, jo patiesība atrodas pa vidu.
Jursoro
01.2016 , Rīga
Izmantotie materiāli: Haosa teorija pēc Alara Tamminga (Alar Tamming). Ritma likums pēc Trīs Iesvētītajiem.