Studēt filozofiju labākajā gadījumā vajadzētu pēc piecdesmit. Vēl vairāk nevajadzētu veidot sabiedrības modeli. Vispirms vajadzētu iemācīties pagatavot zupu, cept (ja ne ķert) zivis, pagatavot pieklājīgu kafiju. Pretējā gadījumā tikumiskie likumi ož pēc tēva siksnas vai arī izskatās pēc tulkojuma no vācu valodas. Vispirms vajag iemācīties zaudēt, nevis iegūt, ienīst sevi vairāk par tirānu, vairākus gadus maksāt par istabu pusi no savas niecīgās algas – pirms mēs domājam par taisnīguma triumfu. Kurš iestājās vienmēr ar vismaz ceturtdaļgadsimta novēlošanos.
Filozofu darbus vajadzētu studēt, skatoties uz izlasīto caur savas pieredzes prizmu. Vai arī brillēs (kas aptuveni ir viens un tas pats), kad no saplūduša attēla kails sievišķis uz saņurcīta fona jums atkal kļūst par fotoattēlu vai mākslinieka gleznas reprodukciju.
Patiesa gudrības mīlestība neuzstāj uz abpusēju mīlu un nekļūst par laulību Getingenes ķieģeļa veidā, bet var pārtapt par vienaldzību pret sevi, par kauna krāsu, reizēm – elēģiju.
(Kaut kur dzirdams tramvajs, acis līp ciet, karavīri dziedādami atgriežas no prieka mājas, lietus – vienīgais, kas atgādina par Hēgeli.)
Patiesība ir tajā, ka patiesība nepastāv. Tas neatbrīvo no atbildības, bet tieši otrādi: ētika – tas pats vakuums, kurš praktiski pastāvīgi tiek aizpildīts ar cilvēciskā ķermeņa uzvedību; tā pat ar kosmosu, ja vēlaties.
Un dievi mīl labo ne skaisto acu dēļ, bet tāpēc, ka – ja nebūtu labā, viņi vispār neeksistētu. Un viņi aizpilda vakuumu. Un varbūt pat sistemātiskāk, nekā mēs: jo uz mums nevar paļauties. Kaut arī mūs ir vairāk nekā jebkad, mēs neesam Grieķijā: mūs iznīcina zema mākoņainība un, kā iepriekš minēju, lietus.
Filozofija ir jāpēta tad, kad viņu jums nevajag. Kad jūs nojaušat, ka krēsli jūsu dzīvojamā istabā un Piena Ceļš ir savā starpā vienoti vairāk, nekā cēloņi un sekas, nekā jūs ar saviem radiem. Un, ka kopīgais zvaigznājiem un krēsliem ir – nejūtīgums, necilvēcīgums. Tas satuvina vēl vairāk nekā pārošanās vai asinis! Dabiski, ka censties līdzināties priekšmetiem nevajadzētu. No otras puses, kad esat slims, nav obligāti atveseļojoties nervozēt par to, kā izskatāties. Lūk, ko nozīmē cilvēki pēc piecdesmit. Lūk, kāpēc reizēm, skatoties spogulī, viņi jauc estētiku ar metafiziku.
1989.gada marts.