Mežābeles augļi ir mazi un sīvi. Bet tie ir. Tie nevienam parasti nav vajadzīgi, bet tie ir. Jo tiem pašiem un ābelei tā vajag. Katru pavasari tā zied, aizmetina auglīšus, audzē ābolus. Katru vasaru tā diedzē lapas, kur patverties augļu aizmetņiem. Katru vasaru tā briedina savus augļus, līdz rudenī tie ir gatavi.

Tās augļi nevienam nav vajadzīgi.

Tie rudenī vienkārši nobirst uz zemes turpat pie ābeles un vienkārši satrūd, bagātinot augsni pie pašas ābeles. Sanāk, ka tā pati audzē sev mēslojumu.

Sanāk, ka tā ir egoiste.

Bet patiesībā – tā vienkārši tāda ir. Tā nevar savādāk, ābele ir tā iekārtota.

Varbūt kādreiz tās augļus nobauda kāds meža zvērs. Bet ābelei no tā ne silts, ne auksts. Tā vienkārši piedalās dabas ciklā. Tā nevar savādāk. Kamēr tā ir dzīva, tā turpina ierasto. Un visticamāk, tā nemaz neapzinās, ka to dara. Vai tāpēc ābele ir liekēde? Vai tāpēc tā ir nevērtīga? Pavirši skatoties, tās esībai nav jēgas.

Iespējams, jēgu grūti atrast, arī to īpaši meklējot. Vajadzēs rīt pajautāt bioloģijas skolotājam. Bet es vienkārši gribu pateikt, ka, tāpat kā mežābelei, arī mums ir tiesības un iespējas būt. Arī tad, ja šķietami vai faktiski mūsu esmei ir grūti atrast jēgu. Visumā visam, kas radīts, ir vieta un resursi pastāvēšanai. Arī tad, ja apkārtējie no mūsu pastāvēšanas negūst pilnīgi neko.

Ikvienam no mums ir tiesības pastāvēt. Mēs esam, tātad mums pienākas resursi pastāvēšanai.

Tiek slavināti skaisti ķermeņi, skaistas sejas, skaistas drēbes. Visseksīgākais pāris, visseksīgākā sieviete, visseksīgākais vīrietis.

Kā lai jūtos vērtīga, ja neesmu skaista, seksīga, man nav dārgu drēbju, man nav attiecību? Kā lai jūtos, ka vispār esmu, ja man nav nekā no tā visa. Apnicis arī par to vispār gausties. Tik daudz reižu jau dzirdēts, ka skaistums nāk no iekšām, ka svarīgi, kas tev iekšā, svarīgs iekšējais skaistums.

Tomēr – vai ir daudz cilvēku, kas paši tam patiesībā tic?

Brīnīšos, ka vispār ir kāds, kas ir izturējis šo klišeju pilno tekstu un ticis līdz šai vietai.

Tik nodrāztas frāzes, tik nodrāztas idejas. Liekas, viss jau sen pateikts. Doti padomi, piemēri, teorētiski un praktiski uzdevumi.

Vai daudz cilvēkiem tas palīdzējis? Vai tiešām ir kaut kas vai kāds, kas var mums palīdzēt? Vai ir kāds, kam vēl padoms ir vajadzīgs?

Paradokss. Ir gan tā, gan šā. Un vēl daudz kā citādi. Pasaule pilna ar brīnumiem, vai mēs to gribam, vai nē. Vai mēs to redzam, vai nē.

Tas izklausās tik nodrāzti. Vēmiens nāk no visām šīm frāzēm.

Tomēr valoda ir ierobežota, visi eksistējošie vārdi ir miljardiem reižu izrunāti, uzrakstīti, tos ir teikušas visdažādākās mutes, domāju, lielākā daļa cilvēku uz pasaules izmanto šos vārdus katru dienu dažādās kombinācijās, ar dažādu nozīmi, noskaņu, mērķi.

Vai tiešām pastāv ilūzija, ka es tos varētu izrunāt kādā nebijušā, simt miljonreižu nedzirdētā kombinācijā?

Un tomēr, es tveru pēc datora, cilvēki atkal un atkal virina mutes un klabina datoru taustiņus, atkārtojot vēl un vēlreiz tās pašas miljoniem reižu dzirdētās frāzes, cerībā, ka atradīsies jauna nedzirdēta kombinācija, vai cilvēki, kas nebūs kādu frāzi dzirdējuši.