Jūtu, kā vārdi manī krājas, kārtojas, rindojas, sadraudzējas cits ar citu teikumos, norunā secību un strīdas par to, kurš būs pirmais. Tie cīnās par vietu zem saules, un tikai manā varā ir – vai tie vispār tiks no manis ārā, te, zem saules. Cik labi ir te zem saules. Reizēm atkal grūti, tik grūti, ka liekas, tūlīt kliegšu – “Apturiet! Apturiet! Es gribu izkāpt! Laidiet mani ārā!”

Cilvēki reizēm mēdzot izteikt vēlmi piedzimt atpakaļ, esmu tikai aizmirsusi, ko tas nozīmē. Un tas noteikti kaut ko nozīmē. Nu jau cilvēce tik tālu ir gan, ka daudzām lietām, idejām, vēlmēm, domām, ir piešķirta nozīme, tulkojums. Ja Tu rīkojies tā un tā, tad patiesībā tas nozīmē šito un to.

Man gribētos, ka kāds man beidzot iedotu manas lietošanas instrukciju. Kā mani iedarbināt, kā mani ekspluatēt (smieklīgs vārds, kad to attiecina uz dzīvu būtni?), kā mani kopt, kur glabāt, kamēr nelieto. Bet galvenais – ko vispār ar mani var darīt? Es gribētu izlasīt, kādam tieši nolūkam esmu izgatavota. Vēl, protams, būtu interesanti izlasīt, kurā valstī un kādā fabrikā esmu ražota, un kas mani izplata. Kā arī, kāda ir manas glabāšanas temperatūra pirms un pēc atvēršanas, bet pats interesentākais – kāds ir mans derīguma termiņš?

Cilvēkus, tātad arī mani, esot radījis Dievonkulis. Bet viņš laikam nemāk rakstīt, ja nav man pievienojis lietošanas instrukciju. Vai varbūt mamma to pazaudēja tūlīt pēc manas izpakošanas? Tas nu gan ir galīgi neapdomīgi, tā man tagad ir nācies pavadīt daudzus gadus, mēģinot saprast, kā mani darbina, un kam es vispār esmu paredzēta. Nerunājot par to, ka esmu glabāta diezgan nepiemērotos apstākļos, brīnums, ka es vēl darbojos.

Esmu dzirdējusi arī tēzi, ka cilvēki radušies no pērtiķiem, tad jau gan nav jābrīnās, ka nav lietošanas instrukciju. Tie nabagi neprot pat lāgā runāt, kā lai viņi kaut ko uzrakstītu?

Būs diezgan traki, ja neatradīšu to instrukciju. Jau pārāk ilgi esmu kūlusies tukšgaitā, bojājas manas skrūves un zobrati. Ja ilgāku laiku nekuļos, tad sāku rūsēt, bailes, ka mani neizmet mēslainē. Ai, kā gribētos, ka kāds drošs un gādīgs garāmgājējs drīz mani paceltu un laimē iesauktos: “Beidzot, te tā ir! Es meklēju to gadiem, un te tā ir!” Un es priecīgi ducinātos un kaut ko ražotu vai slīpētu vai smērētu. Un mani pēc darba ieliktu samta kastītē un pārklātu ar mīkstu sedziņu.

Tomēr nezin kāpēc man liekas, ka tāds brīdis nepienāks. Tikai es pati varu saprast, kas es par putnu, uz ko esmu spējīga, ko gribu, kad un kā. Un tad es varu taisīt mārketinga kampaņu, ja vēlos. Ļoti ceru, ka paspēšu realizēt šo projektu, līdz tirgū nokļūs jaunāks modelis.

Vienu zinu gan, – mans ražotājs ir bijis gādīgs – viņš kopā ar mani kā neatņemamu sastāvdaļu ir iesaiņojis arī nemirstošu cerību.