Maksims:
Es gribu uzzināt par taviem (jūsu) rīcības enerģijas avotiem, no kurienes tā tiek ņemta, kā tu (jūs) to vadi (-iet). Jo man mēdz būt tā enerģija ir, bet darīt vajadzīgos darbus es nevaru, kaut kas manī tam pretojas.
Juka:
Es te nesen nonācu pie pavisam jaunām lietām, kuras manā gadījumā strādā. Sagatavojies 🙂
Nevajag vadīt nekādu enerģijas avotu. Vispār neko nevajag vadīt. Kāpēc mēs gribam vadīt? Tāpēc, ka mēs skaidri zinām, kā tam ir jābūt, mums ir skaists priekšstats, kuram nav ne mazākā sakara ar šeit-un-tagad realitāti. Kaut kas ar to tagadni nav kārtībā. Tātad es esmu slikta un kaut ko ne to daru. Tas ir greizums, intelektuāla puņķošanās, saspringums, kurš radies prāta ilūzijas dēļ.
Visu to var atlaist lodes ziņā, pilnībā. Vai tad man kaut kas būtu jāpierāda? Kuram? Kurš vispār vēl ir šeit, izņemot lodi?
Tas, ka tev nav neapmierinātības ar sevi un pašreizējo situāciju, atbrīvo enerģiju/uzmanību īstai totālai darbībai. Gribu lasīt visu dienu lasu. Un ja pat es sagribētu vienkārši sēdēt pusi dienas lūdzu, tā taču ir visīstākā nedarīšana, dzadzen! Bet ja es gribu strādāt vai kaut ko organizēt, tas, kad tas ir vajadzīgs, vienkārši darās, un darās saskaņā ar telpas šeit-un-tagad struktūru. Kopumā ņemot, galvenais kā, cik vesels un viengabalains es esmu, kad es darbojos, bet nevis tas, ko es daru. Un man nav jāmeklē avots, tāpēc, ka ja es avotu neaizspiežu ar prātu, viss darās pats, radoši un laikā.
Akve:
Juka, cik tu nežēlīgi dedzini :)))
Kā tad ir iespējams tā atslābināties? Ko tu vēl vari pateikt cilvēkiem, kuri vēl vada, kontrolē un dažādi aizspiež savu avotu?
Haafs:
Akve!
(te seko sveiciens-respekts ar cieņas pilnu paklanīšanos)
Juka!
Tiem, kuriem ir radusies doma par annutara-kaut-kas-tur-par-bodhi, man ir ko paziņot:
1. Tas ko aprakstīja Juka, ir apziņas _pārkausēšanas_ rezultāts. T.i., to nav iespējams vairāk vai mazāk garantēti izsaukt ar kaut kādu paņēmienu, pēc pieprasījuma. Un pat domāt par to nevajag, jo tās būs kārtējās ilūzijas. Un ja tas ir parādījies, tad nepieķerties tam ar drebošām rokām, jo vienā brīdī tas noskalosies kā nebijis. Vajag novērst aizcietējumus prātā. Kas tie tādi ir aizcietējumi prātā un kā tos novērst? Kur ņemt dievišķo purgēnu? :))
2. Aizcietējumi prātā tas ir viss, kas liek tev skumt, saspringt, uztraukties, šaubīties, tiekties uz gaišo nākotni, paģērēt kaut ko no pasaules, nemīlēt kaut ko sevī. Jebkura, pat pati smalkākā kritika, kas vērsta uz cilvēkiem, uz pasauli. Jebkuras darbības un mērķi dēļ kaut kā un nevis tāpēc, ka tāpat vien. Jebkuras stingri pieņemtas idejas. Jebkuri negatīvi pārdzīvojumi, neapmierinātība, bailes, pārliecības trūkums, kautrīgums utt. Šajā nozīmē pat sauklis ir jānovērš aizcietējumi ar laiku pats var kļūt par aizcietējumu, jo patiešām, kādēļ gan tie ir jānovērš? Ar ko tu neesi apmierināts?
3. Tātad. Skatāmies uz sevi:
– Kādas idejas vai situācijas man šobrīd rada vislielāko diskomfortu?
Tās, starp citu, var būt ļoti cēlas un pareizas idejas, kā mums liekas 🙂
– Kādas situācijas es nevaru pārvarēt, saglabājot mīlestību?
– Kādas vēlmes, vērtības un sapņi uzstājīgi prasa to realizāciju?
– Kāpēc, savā dziļākajā būtībā, es kaut kur tiecos, konkrēti pēc apskaidrības?
Kādi aktuāli uzdevumi īstenībā aiz tā stāv?
4. Apsūkāt atklātos aizcietējumus, meklēt cēloņus, apsmadzeņot, ārstēties sākotnējos etapos var būt noderīgi, bet tālāk tas kļūst par bezjēdzīgi un pārvēršas par kārtējo strupceļu, kurš ieciklots pats sevī. Tāpēc, ka ar aizcietējumu apsūkāšanu tu tos tikai uzturi. Ja uzsāksi plaša mēroga cīņu ar bailēm cīnīsies ar bailēm tūkstoš gadu, līdz nomirsi :)) Lai bailes pārkausētu, ir vajadzīga pieredze. Ja šī doma jau ir saprotama, tad ar tām ir viegli strādāt sekojoši pamanīji aizcietējumu paskatījies kāds tam ir cēlonis, vai arī kā var domāt savādāk saprati-lieliski, nesaprati-aizmirsi un dodies uz punktu 5.
5. Uzdevumus un sapņus realizējam. Nekavējoties, bez ilgas apgremošanas smadzenēs, un precīzi. Jo neprātīgāki jo labāk. Pat, ja ir baisi un neproti 🙂 Šajā procesā: atstrādājam neskaitāmus mazus aizcietējumus pilnā ātrumā, mācāmies mīlēt, pilnveidojam upaiju, uzzinām, kā iekārtota pasaule, saņemam no pasaules pa galvu (svarīgi: sakām paldies un analizējam, par ko?! :)) joks 🙂 pareizi bet kā gan darīt citādi? par paldies tas nebija joks). Esam realizējuši atkārtojam iterāciju no sākuma. Ja esam sapratuši, ka pieņēmumi bijuši kļūdaini koriģējam trajektoriju.
6. Tālāk seko svarīgs moments: pastāvīga modelēšana. Procesā vienmēr ir jāsaprot, ka viss, ko tu domā, jūti, redzi vai kaut kā citādi uztver nav vis pasaule, bet gan tavs pasaules apraksts. Konstrukcija, kuru tu esi izveidojis. Tas attiecas arī uz iekšējo pasauli. Ir tāds izplatīts domāšanas veids domāt, ka mēs izzinām objektīvi esošu pasauli. Pareizāks domāšanas veids būtu mēs _izdomājam_ uztveršanas veidus, citiem vārdiem modelējam. Un uztvert principā spējam tikai šos te mūsu radītos aprakstus, bet kas tur ir īstenībā nezina neviens.
No tā seko sekojošais:
– Stingri ticēt jebkam, vai kaut kā eksistēšanai vai neeksistēšanai, vai arī kaut kādiem likumiem ir kļūda. Vienīgais kritērijs, kādēļ būtu jādomā kādā noteiktā veidā ir šī veida efektivitāte taviem mērķiem un vērtībām.
– Strīdēties par to, vai kaut kas ir iekārtots tā vai citādi ir tukša laika izšķiešana. Labāk pamācīties mīlestību. Labāk pamācīties cienīt citu vērtības. Labāk pamācīties izprast un nolasīt citu modeļus un stratēģijas. _Jebkurš_ cilvēks var dot jums daļiņu saprašanas.
– Ja tev kaut kas pastāvīgi neizdodas tu dari kļūdu modeļa izveidošanas procesā. Nedomājot ietiepties, mēģināt ar varu paņemt un lietot spēku pret dzīvo ir bezjēdzīgi. Citiem vārdiem, agri vai vēlu tevi, protams, galu galā, caursitīs, pēc tam, kad būsi izcietis šausmas, bet var darīt arī gudrāk un ātrāk: _domā, kā vēl varētu domāt_, _jūti, kā vēl varētu sajust_. Skaties apkārt, no apakšas, no augšas, no sāniem, savāc tūkstoti faktoru, centies atrast kopējo. Vēro visu, ko vien vari vērot, un centies atrast saites tajā, kur liekas, ka tās nav, un būt nevar. Tās ir 🙂 Svarīgi: tas viss tikai uz rīcības fona. Rīcība nes pieredzi. Jauna modeļa rašanās brīdis nav īpaši vadāms, tāpēc bruņojamies ar pacietību. Tas izceļas ar kliedzienu Eurēka! (sākumā), ar tādas domas parādīšanos tavā galvā, kura tur nekad nav bijusi, un ar citiem specefektiem. Neaizmirsti, ka tā atkal nav realitāte, sāc uzreiz likt lietā jauno modeli, pārbaudi tā efektivitāti, turpini rīkoties un _modelēt_.
7. Un vēl. Modeļi kārtojas slāņos. Slāņi kārtojas maha-slāņos. Un tā tālāk. Kāpēc par to ir jāzina? Šis ir ļoti noderīgs instruments, lai neiestrēgtu. Tāpēc, ka jākustas ir tieši _caur slāņiem_. Piemēram, centies izprast kaut kādas emocijas vienu, otru, trešo. Pie piektās jau vajadzētu sākt saprast, ka visām emocijām ir viena būtība. Un ņemties ar katru no tām pa vienai var bezgalīgi ilgi (katrs slānis pats par sevi ir bezgalīgs!) ir jāierauga visām emocijām kopīgā struktūra (struktūras). Vai arī: dari projektus vienu, otro, trešo. Pie piektā jau vajadzētu saprast, ka visiem projektiem ir kopīga struktūra laiks pāriet pie vairāk visaptveroša savas stratēģijas izstrādes veida. Vai arī: lūk, tu darbojies, darbojies no visa spēka, un viss, aizdarbojies līdz vedergraizēm. Ir jāspēj saprast, ka tavējā modeļa darboties versija vairs nestrādā, ka laiks kaut ko pārskatīt, atļauties.
Konkrēti, viens no slāņiem ir apzināties, ka viss ir modeļi.
Slāņu robežās notiek viskardinālākās nobīdes apziņā, ļoti dziļu modeļu nomaiņa.
Slāņa sākumā parasti ir daudz enerģijas un daudz kā interesanta. Tuvāk beigām viss kļūst nesaprotami, grūti, bezjēdzīgi. Maha-līmeņa sākumā _ļoti_ daudz enerģijas, tuvāk tā beigām – _ļoti_ grūti un bezjēdzīgi. Nepievēršam tam uzmanību. Visi šie nieki nav asaru vērti. Turpinām kustēties.
8. Un noslēdzam apli. Atceramies, kāpēc mēs šo visu iesākām (skat. punktus 1-3). Pareizas kustēšanās cauri slāņiem rezultāts ir intelekta pārkausēšana, īpašību transformēšana, vadības centra pārvietošanās un citi interesanti efekti, par kuriem dārgajam lasītājam tiek piedāvāts uzzināt patstāvīgi 🙂
Jaunā bodhisattvas rokasgrāmata ir pabeigta.
Paldies 🙂
Hm. Tieši 8 punkti sanāca.
Haafs:
Pavelkot apakšā svītru, draugi.
Tās ir visas zināšanas, kas vajadzīgas. Vairāk nav. Tālāk ir tikai rīcība, bet ja tās nav, visi teksti pēc būtības ir mentālais onānisms.
Tātad, skaidrs uzdevums? Tad sākam nekavējoties rīkoties, kurš vēl to nedara. Bet kurš jau ir darījis, un domā, ka to viņš jau ir mēģinājis tas vēl jo vairāk.
Tieši uzreiz pēc šīs vēstules izlasīšanas nospraužam mērķus un sākam darīt.
Tas ir oficiāls uzdevums 🙂
Lūdzu ziņot man par jūsu nospraustajiem mērķiem un atskaitīties par rezultātiem un atklāsmēm, kuras rodas pa ceļam.
Tāda satura vēstulēm cieņa un ieskaite… mneee…. gods!