Jūs augšā staigājat gaismā

Pa mīkstu mauru, laimīgie ģēniji!

Spīdošas dievišķas vēsmas

Viegli jūs skar,

Līdzi kā burtnieces pirksti

Svētas stīgas.

Liktensbrīvi kā gulošais

Zīdoklis dievišķi dvašo;

Skaidri glabāts

Aizslēgtā pumpurā,

Mūžīgā ziedā

Plaukst viņiem gars,

Un viņu laimīgās acis

Lūkojas klusā,

Mūžīgā dzidrumā.

Bet mums ņau lemts

Dusēt nevienā vietā,

Gaist un krīt

Cietēji cilvēki

Akli no vienas

Stundas uz otru,

Kā ūdens, no klints

Uz klinti gāzts,

Gadiem uz nezināmu

Dzelmi lejup.

/J. Raiņa atdzejojums/