Dažas domiņas man ienāca prātā, ko vēlējos es jums bilst…
Bet, lai prāts man tagad atpūšas Dievā, jo mana sirds savādāk izdilst…

Ir tikai viena Tauta – tā ir visu cilvēku vienlīdzība. Bet arī tautas ir ļoti skaistas – ar savu folkloru, tradīcijām, dziesmām, dejām, kultūru, ar savu Dieva izpratni. Ja ikviena valsts atgrieztos pie katras savas senču tautas patiesajām ozola spēcīgajām saknēm un liepas smaržojošajiem ziediem, tad būtu Tauta, tad būtu Dievs. Visu tautkoku saknes ir cieši jo cieši saaugušas kopā zem zemes. Tās visas ved pie Dieva koka mīlestības ziediem augšpusē. Visu tautu takas ved Dieva Tautas kalniņā.

Katra sniegpārsliņa, kas krīt lejā no debesīm sniegotā ziemas dienā, līdzinās cilvēkam. Nav divu identiski vienādu sniega rotu visās debesīs. Nav divu identiski vienādu cilvēku uz visas zemes. Katrs ir uzzīmējis savā prātā pašam raksturīgo pasaules uztveres sniega kristāla gleznu. Galvenais tomēr ir un paliek tas, ka visas pārsliņas ir baltā krāsā no Dieva rokām iekrāsotas. Jo mēs visi esam nākuši no debesīm – no Dieva sniega valstības. Viņa viskvēlākā vēlme ir atkal reiz būt ar mums kopā gan garā, gan miesā. Ikreiz, kad cilvēks ieiet sevī – savā dvēselē – viņš reizē apzinās savu bezkrāsainību un krāsainību – baltumu.

Kad mīlestība domā, tās ir emocijas,
Kad mīlestība dara, tā ir līdzcietība.

Visas aitas nonāk debesīs.
Savas “dumjības” dēļ tās tiek paradīzē.
Savas “muļķības” dēļ tās atgriežas tur, no kurienes nākušas.
Savas neaptraipīti baltās dvēseles dēļ tās ir iemantojušas atzinību Dieva Dēla priekšā.
Savas dūnu mīkstās vilnas dēļ tās ir saņēmušas Dieva godu valkāt Jēzus vārdu savās pūkainajās sirdīs.
Lai gan pasaulē tās visas ir izliktas ar kārtas numuru “13” un stafetē ieguvušas pašus zemākos rezultātus, tomēr Dieva priekšā tās tiek atalgotas kā pašas dižākās laureātes – kā visu laiku slavenākās sprinteres pēc Viņa taisnības.

Katru dienu cilvēka dzīvē atgadās 1000 un viens brīnums. Ja vien vienu vien viņš atcerētos ik dienu. Ja vien apzinātos viņš – tas ir cilvēks. Tā ir dzīvība – vislielākā brīvība – būt garā un miesā atraisītam kā bērnam it no visa. Tā ir mīlestība – vislielākā burvestība – no sirds palīdzēt dzīvē it visam. Tas ir prieks, kas ar nav lieks – dāvāt smaidu sejā citiem it visur. Tā ir apziņa – būt patiesam reālistam Dieva sapnī it visā. Kad viens vienīgs brīnums dzīvē visā tiek izbaudīts kā bezgala daudz pasakaini skaistu sapņu Dieva prātā.

Garīgais darbs ir smagāks par fizisko. Vissmagākais darbs no garīgajiem darbiem ir nekā nedarīšanas darbs. Tas ir darbs, kuru dara Dievs. Šo darbu dara Viņa kosmiskais prāts. Tas rada visu garīgo un fizisko. It kā Viņš ir citur (citās dimensijās), bet rada Viņš šeit (redzamajā pasaulē). It kā Viņš ir šeit, bet rada Viņš citur. Nav iespējams apzināties to, kur vien tik nav bijis Viņš, ko tik nav radījis. Dievs nedara, Dievs rada. Radošums ir Viņa sākuma garīgais potenciāls. Dievs nedara, Dievs posta. Postījums ir Viņa beigu garīgais potenciāls. Postošais radījums – cilvēks – posta, lai gan ir Dieva radījums. Radošais postījums – Dievs – rada, lai gan tiek saukts kā vecā cilvēka dieva postījums. Tamdēļ Dieva ceļš ir viens bezgalīgs aplis. Vienreiz, divreiz, trīsreiz… Viņš apriņķo ap Visumu. Tamdēļ cilvēka ceļš ir viens vienīgs aplis. Tikai vienreiz viņš apriņķo debesīs ap savu asi un nokrīt uz Zemes kā tikko piedzimis jaunai dzīvei uz Tās.

Kā bērniem mums jābūt priekš Tēva, kā līgavām priekš Jēzus Kristus, kā sievām priekš Viņa Baznīcas, kā prinčiem un princesēm priekš Jēzus Kristus Ķēniņa.

Ja ārējā verdzība vairāk vai mazāk ir izskausta pasaulē, tad iekšējā verdzība vēršas plašumā. Mēs esam sava prāta vergi. Prāts paverdzina mūsu sirdi un ķermeni.

Galvenā brīvība, kādu jūs varat iemantot, ir tieši prāta brīvība. Pārējās brīvības ir tai pakārtotas un parādās kā blakusprodukts tai. Tā, piemēram, ir sirds un ķermeņa brīvība.

Galvenā robežšķirtne, kas šķir cilvēku no Dieva, ir prāts.

Brīdī, kad cilvēks uzlūko visu pasauli kā paradīzi un visu dzīvi kā svētību, viņš ir gatavs tai paradīzei – Debesu paradīzei. Jo šīs abas paradīzes ir cieši saistītas viena ar otru. Tās ir kā Spogulija un Aizspogulija. Viss tas, ko cilvēks domā, runā un dara Spogulijā atspoguļojas viņa personīgajā Aizspogulijā.

Vēsture ir jāapgūst tikai viena iemesla dēļ – lai no tās mācītos. Bet, ja tā nenotiek, tad tā mums nes vienu vienīgu postu – nevajadzīgas, negatīvas emocijas, atmiņas… Tā spēj jūs padarīt ļaunatminīgus ar vēlmi nākotnē sodīt, tiesāt, atdarīt ar sliktu pārējiem, kā jums savulaik atdarīja.

Visa jūsu dzīve līdzinās meklēšanai. Jūs meklējat sevi – kaut kur ārpusē. Visa jūsu dvēsele līdzinās atrašanai. Jūs atrodat sevi – tur – iekšpusē.

Putni raugās debesīs. Zivis raugās ūdenī. Sliekas raugās pazemē. Cilvēks raugās zemē. Baidīdamies pazaudēt pamatu zem kājām. Ja tas zūd, zūd cilvēks arīdzan. Vai lidosi tu, vai mirsi, vai raksies – tā ir tava brīva izvēle. Kā putns tu dzīvosi, kā slieka tu mirsi, kā zivs – tu slēpsies no abiem. Kā cilvēks – tu mīlēsi visus trīs, jo tie ir cēlušies no zemes tavējās.

Par godu katram piedzimušam bērnam un katram atmodinātajam naksnīgajās debesīs dzimst Zvaigzne kā atgādinājums par brīnišķīgi skaisto notikumu Bētlemē. Tā ir jūsu – jūsu Jēzus zvaigzne. Katram sava – neatkārtojama, unikāla, spoži gaiša. Tā simbolizē reizē jūs pašus un reizē tos, kuri kļuva par dieviem. Tā ir sirds gaisma, kura plūst ārā no ikkatra debess spīdekļa. Ikreiz, kad jūs izejat naktī ārā, lai palūkotos uz zvaigžņoto debess šķidrautu, neaizmirstiet, ka kaut kur spīd jūsu īstā un vienīgā Laimīte. Lai gan Tā atrodas tik daudzu gaismas gadu attālumā no jums, Tā vienmēr ir pamanāma no jebkura Zemes punkta. Lai gan ir naktis, kad debesis klāj bieza mākoņu sega, līst lietus, pūš vējš un varbūt pat zibeņo, atcerieties, ka aiz biezajiem mākoņu palagiem vienmēr spīd Zvaigzne jūsējā.

Pasaulē nepastāv tādu probēmu. Pats cilvēks ir visu laiku lielākā problēma. Tavos paša spēkos, izmainot attieksmi pret vidi, ir atbrīvoties no tām. Bet, ja pārējie cilvēki tev rada problēmas, tad atceries vienu – tā ir viņu problēma, ne tavējā. Ne viņējā, ne tavējā problēma nav īsta. Tā ir šķietamība jeb ilūzija. Samezglotā prātā radušās nekontrolētās emocijas – tās ir atbildīgas par visām tavām dzīves problēmām.

Caur sevis atzīšanu nāk jaunās pasaules atzīšana.
Ja jūs esat sevī vienoti, tad visu pasauli jūs skatīsiet vienoti.
Jūs esat lielākais brīnums. Caur jums visa pasaule iegūst pavisam citu – brīnumainu nokrāsu.

Budisms – mācība par Dievu bez Dieva.

Visvairāk par visu sātans neieredz mazus bērnus. Viņš baidās no tiem. Reiz savulaik viņs pats esot bijis bērns. Tad Dievs bij mīlējis viņu, un sātans mīlējis Dievu. Savā gara gudrībā viņš bij uzticamākais no Dieva mācekļiem. Bet, laikam ritot, sātans savā gudrībā bij iecerējis pārspēt Dievu. Viņš sacēlās pret savu Radītāju, vēlēdamies kļūt augstāks par savu Tēvu. Dievs allaž gribēja, lai viņa bērns ir kā dievs, bet sātans gribēja kļūt visu dievu Dievs – dievs pāri Dievam, kas nav iespējams. Kad sātans uzlūko bērnus un cilvēkus prātā un sirdī atvērtos kā bērnus, tad viņš atceras sevi – kā pats reiz tāds bijis, bet tagad tas viss ir izbijis. Tamdēļ ienīst viņš bērnus, kuru prāts allaž ir atvērts Dieva mīlestībai, gudrībai, ticībai viņos. No viņiem viņš visvairāk baidās, jo nevēlas, lai reiz viņi paši – šie bērni – valdītu pār viņu un vadītu viņu kā dievi kopā ar savu Dievu.