Inguz Rūna ir pati pozitīvākā un spēcīgākā Rūna liktens laukā.
Astroloģiski tā ir saistīta ar Vērša zīmi. Saistībā ar Inguz notiek pāreja no Zivju zīmes Auna zīmē no klusēšanas dzīlēm uz jauniem iesākumiem.
Inguz Rūna apliecina kvalitatīvu līmeņu maiņu, kas notiek pat neatkarīgi no mūsu pašu gribas. Daudzums pārvēršas labumā. Uzkrātā pieredze, domas un enerģija iegūst jaunu formu, rada kaut ko jaunu labu.
Simboliskais lauks
Dziļa transformācija.
Dzīves spēks. Labības klēts, grauds, sēkla. Slēptas enerģijas atbrīvošanās. Šķiršanās no veca sižeta. Atbrīvošanās no kārtējās pieķeršanās. Kārtējā karmas loka noslēgšanās.
Ir zināms, ka liktenis sastāv nevis no notikumiem, bet no sižetiem. Kamēr mēs neizstrādājam sižetu karmiski, tas aizvien atkārtojas, cikliski atgriežoties atkal un atkal. Lai mūs izmocījušais sižets pazustu, nepieciešams dvēselē radīt kaut ko noslēpumainu. Inguz parādīšanās apliecina, ka mēs attālināmies no mūs nomācošā sižeta. Mēs norēķināmies ar smagumu, apsolījumiem, cerībām un to, kas pagātnē bijis liegts. Viss šis aiziet nebūtībā un vairs netraucē mums dzīvot. Inguz ir atrisinātu uzdevumu Rūna, – mēs varam atļauties kaut ko jaunu. Mēs varam šķirties no pagātnes un ļauties pārejai jaunā kvalitātē.
Inguz simbolizē atbrīvošanos no mūs nomocījušiem aizliegumiem nedrīkst. Pie tam tieši fiziskā līmenī mēs jūtam, ka mūsos atbrīvojas milzums enerģijas, kuru līdz šim paverdzinājis kategoriskais nedrīkst. Tikai tie, kuri atrod apvedceļu vai atbrīvošanos no nedrīkst, kļūst patiesi enerģētiski. Inguz Rūna ir brīvības Rūna tajās izpausmēs, kas saistītas tieši ar Rūnas parādīšanās brīža aktuālo sarežģījumu vai jautājumu.
Tā apliecina atbrīvošanos no lomas un dod ar maskas krišanu saistītu atvieglinājumu. Katrs no mums sabiedrībā spēlē dažādas lomas. Jebkura loma ir kā apģērbs – tas ir labs, kamēr salst, tas palīdz aizsargāties, noslēpties, bet, kad apstākļi pēkšņi izmainās, mēs dažkārt nepaspējam savlaicīgi nomest traucējošo apģērbu un atbrīvoties no bruņoto skafandru maskām. Loma, kad tā vairs nepilda aizsargfunkcijas, ierobežo un apspiež iespējas. Piemēram, kāda sieviete audzināja bērnus, tad tie izauga, apprecējās un aizbrauca, bet viņa jūtas apjukusi un viena un nezin, ar ko nodarboties. Ko darīt? Būtībā viņa var darīt jebko piedāvājot brīvību, karma nekādā gadījumā mums nevēlas atņemt baudījumu. Taču, ļaudīm, kuri pieraduši pie sociāliem aizliegumiem, pie stereotipiskas un standartveida dzīves, ir ļoti grūti atbrīvoties no lomām, jo tajās viss ir mierīgi un pierasti. Un ir ļoti grūti saprast, kā no šīs lomas atbrīvoties, kad lomas situācija ir mainījusies.
Ja izkritusi Inguz Rūna, ļoti svarīgi noskaidrot, no kādas maskas mēs atbrīvojamies, kura maska izšķīst, kas jauns mūsos parādās. Vai šis jaunais parādās arī mūsu jaunajā tēlā?
Inguz Rūnā ir slēpta jaunā, nākamā dzīves cikla jēga. Katra viena cikla beigas ir nākamā sākums. Šajā punktā, kā sēklā, nesadalīti guļ koks, kuru devusi sēkla un koks, kas no tās izaugs. Savā būtībā šī sēkla simbolizē Auna zīmes nulto grādu.
Inguz Rūnai būtu jāgatavojas, cenšoties apzināties ierobežojumus. Tā norāda uz attīstības perioda noslēgumu. Taču, lai šis mirklis neizrādītos kailais karalis un mēs pareizi iesaistītos nākamajā ciklā, nezaudējot jaunās iespējas, mums jāmācās projektēt: Kā es dzīvošu tālāk? Sākotnēji tas, kas notiek saistībā ar projektēšanu, mūsos izraisa bailes, taču jo aktīvāk mēs iedziļināmies notiekošajā, jo piemērotāk mēs šajā tēlā iejūtamies. Un, kad atnāk Inguz Rūna, mēs mierīgāk varam pacelties jaunajā līmenī, netērējot spēkus, laiku un veselību nelietderīgi.
Inguz ir vienlaicīgi noslēguma un jauna sākuma Rūna. Šīm abām norisēm jānotiek kvalitatīvi. Daudziem no mums ir pazīstamas dziļas ilgošanās un nostaļģijas jūtas, kad pēkšņi nonākam bijušajā dzīvesvietā. Mēs ieejam saskarsmē ar pagātnes vibrācijām. Dvēselē pamostas atmiņa. Galvenais pārdzīvojums varēja taču dzīvot labāk. Varēja jau tad norēķināties ar pagātni un tad nebūtu saglabājusies šī ilgošanās sajūta. Tas ir karmiskas aiztures piemērs.
Mums jāiet pa dzīvi tā, lai nesajustu pagātnes spiedienu. Ja tomēr šo spiedienu jūtam, ir nepieciešams iztēlē, sarunās, dienasgrāmatās (jebkā, kā mums ērti un pieņemami) pārspēlēt pagātni. Kaut kā veca, reiz nepabeigta vietā radīt jaunu maģisku realitāti un atkal, nebaidoties, ka atkārtosies pārdzīvojumi, izdzīvot visu, kas reiz noticis un ieraudzīt, kā citādi mēs būtu varējuši rīkoties intensīvāk, harmoniskāk, spilgtāk, gaišāk, labāk. Nepabeigtais ir jāpabeidz. Mēs nevaram pāriet kvalitatīvi jaunā esības līmenī, nesot līdzi vecas problēmas un maldus, kas parādās kā tas, kas nav līdz galam pabeigts, izdomāts, izjusts. Pagātnes izzināšana ir jebkuras psihoterapijas atbrīvošanās motīvs.
Ja izkritusi Inguz, vienmēr ir svarīgi nofiksēt pagājušā dzīves posma pieredzi, izdarīt secinājumus, pilnībā pārlūkot notikušo, to apzināt, kristalizēt un paņemt līdzi. Šāda nozīme ir visiem Jaunā gada svinību rituāliem un gada cikliskajiem reliģiskajiem svētkiem. Tie noslēdz noteiktu attīstības posmu. Saskaņā ar mūsdienu rituālu 7 dienas pirms Jaunā gada sākšanās mēs pārlūkojam veco gadu, bet pirmās 12 dienas jaunajā gadā pēc pirmā mirkļa likumības mēs veidojam nākamā gada 12 mēnešus. Jaungada svinības ir nevis vienkāršs mielasts, bet pagrieziena punkts, maģisks rituāls, kurš saistībā ar Inguz ļauj sakārtot pieredzi, iekšēji īstenot, izjust un pabeigt. Ļoti bieži mēs tiecamies tālāk un tālāk, bet mums līdzi velkas karmiskās astes šīs pašas nepabeigtības.
Adlera psiholoģijas sekotāji, lai šķirtos no pagātnes, piedāvā emocionālas reakcijas metodi. Ja mēs neesam noslēguši kādu norisi savā dzīvē, piemēram, reiz esam nobijušies, bet neesam atbrīvojušies no bailēm, tad, kamēr mēs iztēlē neatgriezīsimies notikušajā, nepārdzīvosim bailes no jauna, mēs nespēsim dzīvot brīvi. Katrs dzīves posms, cikls, katrs dzīves notikums ir veselums. Ja mēs to nepabeidzam, mūsos paliek psihiska spriedze. Vienīgais veids, kā mēs varam izvairīties no karmas, ir atgriezties atpakaļ un neatlaidīgi noskatīties līdz galam savu šausmu filmu vai neīstenoto prieku, neizlietoto aizvainojumu, atgriezt sevi dusmu brīdī, pēc kura mēs neko neesam nožēlojuši. Lūk, tāda ir grēksūdzes jēga, jo grēksūdze tā ir atbrīvošanās no karmas.
Pabeidzamais sižets vienmēr ir redzams. Ja mēs Rūnām jautājam par kādu notikumu vai norisi, un atnāk Inguz Rūna, tas norāda, ka cikliski šī norise beidzas. Šobrīd mēs to pabeidzam. Pie tam, notikuma okultā sakārtošana ir tāda, ka pēdējā grādā pirms Auna zīmes, Zivju zīmes divdesmit devītajā grādā, simboliski atkārtojas viss Zodiaks. Cikla beigās Inguz dod iespēju mikroskopiskā veidā izdzīvot visu notikumu ciklu. Pēdējo soļu notikumi atspoguļo visu ciklu un mums ir iespēja pilnīgi reāli to izstrādāt.
Saistībā ar Inguz ir labi nodarboties ar atmiņām, atbrīvoties no sārņiem un atkritumiem. Inguz atbrīvo enerģiju, kuru var virzīt uz paša psihes atveseļošanu, grēksūdzēm un samaksu. Ir sācies pārlūkošanas laiks; kaut ko es paņemšu līdz, bet kaut ko uz visiem laikiem atstāšu. Ja mēs esam iemācījušies veikt šādu darbu, tad Inguz nāk pie mums arvien biežāk un sižeti kļūst arvien īsāki. Mēs jūtam, cik intensīvi mēs pilnveidojamies, pakāpeniski pārejot jaunos attīstības līmeņos.
Pakāpeniska pārvietošanās pa pakāpieniem ir Inguz Rūnai raksturīga situācija. Katrs pakāpiens pabeidz ciklu. Tā, ciklu pēc cikla, tiek attīts karmiskais pavediens. Pateicoties Inguz Rūnai ar minimālu piepūli var sasniegt mums nepieciešamos garīgos rezultātus, jo sēklas attīstībai tiek dots milzīgs Spēks.
Maģiski Inguz var būt pati spēcīgākā Rūna. Pat spēcīgāka par Uruz. Tās spēks ir labs tieši tādēļ, ka tā ir harmoniska, neskatoties uz to, ka diža. Tā mums vēsta par iespēju rezervēm, kas mums palīdz pabeigt kādu posmu dzīvē.
Inguz skar tikai mūsu personīgās problēmas. Tā nerunā par ražošanas vai sociālām grūtībām. Tā izkrīt tikai kā atbilde uz jautājumiem par mums pašiem. Tā atbilst ļoti personiskām, individuālām problēmām.
Atkarībā no attīstības līmeņa, ezotēriķis sāk izjust aizsargājošu Spēku. Viņš jūt kaut kā diža, atbalstošu sākotņu klātbūtni un palīdzību. Šie palīgi ir saistīti ar paša psihi, ar norisēm zemapziņā. Taču palīgi parādās tikai tad, ja mēs kalpojam idejai. Inguz tos pamodina tikai tad, ja mēs esam stratēģiski organizēti, kad dzīvojam ne tikai sev, kad uzklausām egregoru, t. i., ideju. Savtīgam, skopam un dumjam cilvēkam Inguz nepalīdz izvelc to kaut desmit reizes.
Izkrītot Inguz, var aizdomāties, kāpēc mēs esam dzīvojuši veselu gadu, ar ko bez īpašas lielīšanās mēs varam būt apmierināti paši savā skatījumā.
Neskatoties uz to, ka Inguz Rūna skar mūsu personīgos sarežģījumus, tā norāda uz to, cik labi mēs kalpojam egregoram. Ja mēs kādu dzīves posmu esam nodzīvojuši bezjēdzīgi, no Inguz lielas jēgas nebūs.
Šajā ziņā kļūst saprotams teiciens: visi nobeigumi tiek veltīti personīgajam Dievam: Skaties, es esmu strādājis Tavā labā – nevis cilvēkiem, bet kādam augstākam Spēkam, kuru mēs cienām un, kura dēļ rosāmies. Jau iepriekš pieminētos palīgus simbolizē personiskā dievība vai sargeņģeļi.
Nobeigumu nedrīkst veltīt sev. Mēs to it kā atdodam atpakaļ Tam, no kura mākusi ierosme. Iesākumā viss ir nācis no egregora, un noslēgums ir mūsu atbilde egregoram, Debesīm. Tajā izpaužas mūsu labākās īpašības. Ja sākums nav bijis neatkarīgs no mums pašiem, tas uztver augstākas plūsmas un darbojas augstākas gribas vadīts, tātad arī noslēgums ir paša darbs, kurš tiek nodots augstāk. Protams, ka šīm devumam jābūt ļoti labam.
Labākie upuri tiek sniegti kā pabeigtas darbības.
Inguz simbolizē arī trīs jaunas lietas jaunu mīlestību, jaunu darbu un jaunus augļus.
Visas Rūnas tā vai citādi ir saistītas ar karmisku darbu. Taču Inguz atbrīvo no karmas. Saistībā ar šo Rūnu notiek galējais aprēķins ar zināmiem sižetiem un norisēm. Bieži tie notiek bez mūsu pašu līdzdalības. Tāpēc arī Inguz vēsta par spēku, prieku un nākotnes iespējām. Inguz simbolizē tukšu trauku. Lai saņemtu jaunas veltes, tikai pabeidzot iepriekšējo posmu, var sākt jaunu. Tāpēc Rūnu meistari Inguz bieži dēvē par vēršanos pie devīgā Dieva. Ja mēs vēršamies pie augstākās esības ar kādu vēlmi, tātad mums ir jāatbrīvo vieta iespējamām veltēm. Lai traukā ielietu jaunu ūdeni, ir jāizlej iepriekšējais. Mums pamatīgi jāiztīra apziņa, jāatbrīvo izplatījums, jāsagatavo nolaišanās laukums, lai sagaidītu to, kas varbūt nolaidīsies no debesīm.
Līdz ar Inguz nākošā Spēka lielums ir atkarīgs no mūsu dotā upura lieluma. Taču upurēt nedrīkst piespiedu kārtā. Runa ir par labprātīgu attieksmi pret vertikāli.
Mēs nevarētu uztvert Inguz, ja mums nebūtu nekāda priekšstata par dievišķo, par egregoru. Šī Rūna darbojas tikai vertikālā virzienā. Pats cikls virzās horizontāli, bet Inguz mūs tieši savieno ar debesīm.
Jaunais nevar parādīties, ja tam nav vietas. Tieši ar šo ir saistītas cilvēciskās skumjas mēs nespējam šķirties no pagātnes un atbrīvot no tās savu apziņu, un tas liedz pieņemt jebko jaunu. Tādēļ izveidojas noslēgta uztvere, prāta aprobežotība, ticējumu pārbagātība. Diemžēl mēs biežāk turamies pie kaut kā, nekā no tā atbrīvojamies. Pat sevi mēs nespējam atlaist. Mums šķiet, ka jo stiprāk mēs turamies pie šīs pasaules, jo drošāka ir mūsu saite ar to. Patiesībā viss ir citādi: jo stiprāk turamies, jo vairāk atmirstam.
Inguz simboliskās figūras
Ja piešuj pogu un nenostiprina, tā viegli notrūkst. Tas ir nepabeigtības simbols. Agrāk vai vēlāk atmiņa pamostas un ielaužas dvēselē. Gadās, ka steigā mēs nesasienam kurpju auklas un daudziem ir zināmas šādas neuzmanības sekas.
Inguz Rūnas simbols ir enerģētiskā higiēna. Tā nozīmē pagātnes izstrādi. Arī psihei, gluži tāpat kā mūsu fiziskajam augumam, nepieciešams atbrīvoties no pārstrādes vielām. Mūsdienu civilizācijā nepastāv apzināta, mērķtiecīga, sistemātiska, regulāra un likumsakarīga tradīcija atbrīvoties no pagātnes. Kultūra, kura ir zaudējusi izpratni par svētku un karnevālu patieso būtību, mums nedod daudz cerību atbrīvoties no uzkrājumiem. Mūsdienu neirozes ir saistītas ar to, ka mēs nezinām, kā pareizi atbrīvoties no nevajadzīgiem parādiem: domām un pārdzīvojumiem. Mēs tos visus nēsājam sevī.
Saistībā ar Inguz Rūnu mēs kļūstam paši sev par tādiem tiesnešiem, kuri nesoda skatoties sociuma acīm, bet žēlsirdīgā, visu piedodošā un mīlošā Dieva acīm. Mums tikai jāatceras, ka viss labais, pozitīvais, gaišais, konstruktīvais, priecīgais, ko esam pārdzīvojuši, paliek mūsu dvēselē. Mēs jebkurā mirklī varam izmantot šos stāvokļus. Piemēram, atcerēties pirmo mīlestību, pirmo satikšanos. Un nevis izdomāt kādu sausu formu, bet reālos pārdzīvojumos izdzīvot vēl reizi visu, kas noticis mūs interesējošā perioda laikā un pateikties Dievam, pašiem sev, citiem cilvēkiem par to, ka gada laikā bijuši tik daudz jauki mirkļi. Šo visu mēs saliekam lādītē un ņemam līdzi. Pozitīvie stāvokļi ir mūsu dārgumu glabātuve. Ja mēs strādājam ar Inguz Rūnu, mēs laika gaitā mēs sakrājam daudz šādu jauku pārdzīvojumu, kuri veido psihisko rezervi. Ja rīkojamies citādi, ja nefiksējam tos, nekristalizējam, neatdalām graudus no pelavām un nesaliekam īpašā plauktiņā, mūsu dvēselē nesaglabājas jauki pārdzīvojumi, mums daudz kas nepatīk. Inguz Rūna ir labāko pagātnes notikumu kristalizācijas pieredze.
Inguz māca izmantot labākās no piedāvātajām iespējām. Tā ir saskarsme tikai ar patīkamiem cilvēkiem un izvēle darīt to, kas sagādā prieku. Šāda stratēģija izraisa dzīves izmaiņas pašā saknē. Sarežģījumi risinās pagrieziena punktā no pierastā uz patīkamo. Atrazdamies pieraduma varā, mēs griežamies kā vāveres ritenī. Pieradums ir it kā norma un tāpēc nav bīstams. Patīkamais ir Dieva balss mūsu dvēselē. Inguz Rūna liedz mums pieķeršanos ierastajiem stereotipiem – mēs saprotam, ka pierasto var arī nedarīt, līdz ar to sajūtot atvieglojumu un atbrīvošanos.
Mēs tērējam daudz laika un spēku, lai pildītu iluzoras saistības un pienākumus. Taču būtībā ļoti daudzos gadījumos, mēs nevienam neko neesam parādā, mums nebūt nav kaut kur jādodas un kaut kas jādara. Ar Inguz saistīta atbrīvošanās rada mūsu dvēselē dīvainu sajūtu, ka dzīve sākas no jauna. Šajos mirkļos simboliski skan dzīves sauklis: jādzīvo vadoties no priekšnojautām. Mūsu dvēseles dzīlēs vienmēr skan balss, kura caur patīk un gribu mūs ved pa pareizo ceļu. Visi gaišie, jaukie, tīrie, veselie un pilnvērtīgie cilvēki pieņem šo saukli kā vadmotīvu. Rodas iespaids, ka svētums ir nevis askēzē, bet tajā rāmajā mierā, kurš atnāk, līdzko esam izpildījuši savus patīk.
Atļaujot pašiem sev dzīvot tā, kā mums patīk, mēs atbrīvojamies ne tikai no daudzām problēmām, bet arī no citu pretenzijām pret mums.
Daudz kas varbūt izklausās vienkārši, bet būtībā Inguz ir sarežģīta Rūna. Atbrīvošanās no karmas, brīvība rada bailes pašam no sevis. Brīvība mūs biedē. Trūkst orientācijas nav ķēžu, nav robežu, nav režģu un rāmju. Mēs bailēs jautājam paši sev: Un, ja nu pēkšņi man gribas kādu nogalināt?! Normāls cilvēks negribēs nogalināt. Pat prātā neienāks pārkāpt apkārtējās sadzīvošanas likumus. Vēl jo vairāk jo brīvāki mēs esam, jo neuzkrītošāki, normālāki mēs kļūstam. Arvien mazāk mūsu rīcībā ir nesakarību un bezjēdzību. Toties iekšēji mēs izmaināmies pilnībā. Mēs vairs neesam ne no viena atkarīgi. Un neatkarība no pieķeršanās ir pirmā pazīme par brīvību no karmas.
Mēs pārstājam būt programmējami. Mēs nezinām, ko mēs darīsim pēc 2 stundām. Mēs nevaram zināt, kas mums iepatiksies pēc 2 stundām. Mēs jūtamies kā ierauti straumē, kura harmoniski veido mūsu dzīvi. Mēs jūtam, ka mūs vada Saprāta Spēks. Un šis spēks mīt mūsu pašu dvēselē kā mūsu priekšnojautas. Mēs esam brīvi no karmas, kad mēs dzīvojam sirds, nevis prāta, vadīti, kad mēs dzīvojam pašreizējā brīdī, nevis maldos, piesardzībā, bailēs vai negatīvā gaidās. Par šo ir viegli runāt, bet to ir grūti īstenot ikdienas dzīvē, jo nedrīkst ir dziļi iesēdies mūsu dvēselē.
Inguz Rūna mums atgādina par nepieciešamību meklēt brīvību, par nepieciešamību pabeigt sižetu, pārskatīt pierasto, mums nepatīkamo un vērsties pie tā, kas mums ir patīkami. Kur mēs novietosim savu atskaites punktu, kādā jaunā labklājībā vai mierīgā stāvoklī (pirmkārt, iekšējā), neatkarīgi no apkārtējo viedokļiem, mēs spēsim pāriet, lai justos harmoniskā un dzīvāk?
Mūs atstāj tikai pilnīgi pabeigts sižets. Diemžēl daudzi ļaudis palaiž garām šo Inguz Rūnas doto iespēju, kas ieved jaunā attīstības ciklā. Un tai pat laikā, nevajag aizmirst, ka šī Rūna ļoti reti darbojas saskaņā ar mūsu gribu. Tāpēc, ja pēkšņi jaunā ciklā mēs sākam sevī pamanīt vecās pazīmes vai pamanām, ka rīkojamies pierasti, stereotipiski, mums ir jāpadomā, no kā mēs īsteni esam atbrīvojušies pilnībā. Vai mēs nevelkam līdzi veco ciklu?
Karmu veido tikai stereotipi. Ir brīnišķīgs teiciens: neieciklējies. Karma ir ieciklēšanās vai apstāšanās ciklā, kuram vajadzēja būt jau pabeigtam. Tas norāda, ka velkam sev līdzi to, kam tur nevajag būt pagātni. Ja mēs nesam sev līdzi neatrisinātus senus pārdzīvojumus, mēs nespējam īstenot savu tagadni. Mums nav jāstiepj dvēselē tas, kam tur nav jābūt. Tas rada neirozes. Ir jūtama nesaskaņa starp savu veco es un jauno situāciju un zaudēta iespēja piemēroties. Lai pārstātu būt pagātnē, ir jāizjūt, jāpadomā, jāpabeidz iepriekšējais sižets un tas jāatstāj. Varbūt tas arī ir mūsu galvenais darbs, pateicoties kuram viss pārējais notiek pats no sevis.
Bailes ir ieciklēšanās. Ilūzijas arī ir ieciklēšanās. Mokoša vainas un kauna apziņa ir ieciklēšanās, jo tās ir saistītas ar neizstrādātiem sižetiem. Atbrīvošanās no ieciklēšanās mums ļauj rīkoties pareizi, saskaņoti ar notiekošo. Mēs esam dzīva daļa visā, kas mums apkārt un, ja mēs neatbrīvojamies no vecā, mēs it kā izslēdzamies no realitātes, kļūstam sveši apkārtējiem.
Saraut pagātnes pavedienus ir dižens pienākums.
Pieķeršanās neseniem notikumiem rada pagaidām nelielu karmu. Taču, ja mēs vēl pēc 30 gadiem ciešam no tā, ka neesam iestājušies īstajā augstskolā, tā jau ir pilna karma.
Pārnesot pagātni tagadnē, mēs turpinām audzēt kļūdas.
Ir nenormāli, ja cilvēks vēl 2008. gadā pārdzīvo 1993.gada notikumus. Tie jau vairs nepastāv. Bet dzīvo mūsu galvā kā atkritumu izgāztuvē. Kā no tā izvairīties? Izmet! Ļoti dīvaini, bet gandrīz neviens šo vienkāršo pasākumu neveic. Neviens nevēlas izvēdināt zemapziņu, pārlūkot atmiņu un to tīrīt. Mūsu atmiņa ir gluži kā kabatas, kurās aizmirsts sazin kas. Šie atkritumi mums traucē, bet mēs nekādi nevēlamies no tiem šķirties. Šis jūklis pārvietojas arī uz materiālo dzīvi kā gan negribas šķirties no vecām, bet vairs nevajadzīgām lietām. Tas ir piemērots karmas simbols. Ja mums nepietiek gara spēka, lai izvairītos no materiāliem uzslāņojumiem, mēs nespēsim šķirties arī no pārdzīvojumiem.
Dīvaini ir tas, ka mēs iekaļam sevī tikai nepatīkamos pārdzīvojumus. Sabiedrībā valda uzskats, ka būt cietējam ir skaisti. Kad kāds apraudas, viņam uzreiz pievērš uzmanību. Toties cita smieklus bieži uzlūko ar skaudību. Kad cilvēks ir slims, mēs viņam aktīvi jūtam līdz, bet, kad viņš stāsta, ka viņam viss ir brīnišķīgi, mēs cenšamies iemest spieķus riteņos: Uz kā rēķina tad tev viss ir tik jauki?! Šādā sabiedriskās zemapziņas nostādnē nenoliedzami ir kas sātanisks. Ļaudis ir ieslēgti totālā psihozē, tiem zemapziņā gripas izskatīties nelaimīgākiem nekā tie ir.
Visaptverošais nedrīkst, pagātnes atliekas galvenokārt ir jebkuru sociālu problēmu, noziegumu, konfliktu cēlonis. Ar kādu gan aizrautību visur tiek runāts, ka karma aptver visu pasauli. Taču retais runā par to, cik patiesībā vienkārši ir no tās izvairīties un kļūt vienkārši par laimīgu cilvēku. Šausmīgi ir tas, ka mēs nevēlamies pat iedomāties sevi laimīgus. Mēs nevēlamies būt saskaņā ar vesela, priecīga, smaidīga cilvēka tēlu. viņš mums nepatīk. Būtiski ir atcerēties, ka negatīvos pārdzīvojumos nav nekā svēta un vērtīga. Tie tikai sabojā psihi un izsūc dzīvības sulu. Atbrīvojies no tiem kā no uzmācīgiem odiem!
Kāpēc gan ļaudis nevēlas to darīt? Viens no iemesliem ir sociālais statuss. Ļaudis baidās būt brīvi no pierastām slimībām, pierastām nepatikšanām, ciešanām un kaitēm. Ļaudis baidās, ka viņam nāksies mainīt dzīvesveidu, apkārtējo vidi, paziņu loku vai pat darbu. Laimīgam cilvēkam ir jādzīvo pilnīgi citā vidē. Tikai tāpēc daudzi izvēlas dzīvot pierasti un atsakās no patīkamā, un rada mītu par grūtībām sasniegt normālu stāvokli. Lai kļūtu laimīgi, mums ir vienkārši jāsaprot, ka mums obligāti nav jābūt cietējiem.
Risināt sarežģījumus nozīmē atļaut sev kļūt citam, iegūt jaunas īpašības, atbrīvot sevi no sevis paša, no sev pierastā dzīvesveida. Taču daudzi netic un apgalvo, ka ja arī mēs vēlēsimies mainīties, apkārtējā vide mums to neļaus. Nekā tamlīdzīga! Ja kādā brīnišķīgā mirklī mēs pieņemam lēmumu būt laimīgi, mēs vienkārši pārvarēsim jebkurus šķēršļus. Taču šim lēmumam ir jābūt radikālam.
Inguz Rūna ir pamodināšana no miega un ilūzijām. Pamosties. Viss ir labi. Netīrais spēks bija tavas iztēles auglis. Bet cilvēks pamāj ar galvu un snauž tālāk. Un tas viss saucas ciešanas.
Inguz ir cieši saistīta ar suģestiju (iedvesmošanu), kuras fenomens nav kaut kā nodošana otram, bet robežu izšķīdināšana un vienotības izjušana ar otru. Jo tuvāk divi cilvēki ir viens otram, jo smalkāka ir robeža starp viņiem. Jo lielāka tuvība, jo mazāka atdalītības ilūzija. Saikni rada gan mīlestība, gan naids. Mēs nesam saistīti vienīgi ar tiem, pret kuriem esam pilnīgi vienaldzīgi. Tikai vienaldzība glābj no iedvesmas. Ja mēs kādu no sirds neieredzam, tātad mēs jau uztveram šī cilvēka psihes saturu. Mēs pieņemam to kā esošu, kā viņa būtību. Tātad, kopā ar viņu mēs pieņemam arī viņa būtību. Tas ir ļoti nopietni. Jo suģestija veicina tādas pārliecības izplatīšanos starp cilvēkiem, ka jābūt zināmā mērā nelaimīgiem. Katrs izvēlas sev savu nelaimes mēru un atbilstošu veidolu. Mēs it kā jūtam savu vienotību ar brāļiem un māsām. Diemžēl, zemapziņā mēs izmantojam tieši šādu nostāju. Mēs uzskatām, ka tas demonstrē mūsu saistību ar citiem.
Ir nepieciešami saprast, ka kļūdami laimīgi, mēs traucējam citiem būt nelaimīgiem.
Inguz saistību ar iedvesmošanu var aplūkot arī astroloģiski. Inguz Rūnai atbilst Vērša zīme. Mēness Vērša zīmē simbolizē sabiedrisko zemapziņu, tās virsējo slāni. Mēness apvieno mūs ar pūli. Venera ir etiķetes planēta, tai ir saistība ar uzvedības normām sabiedrībā. Caur Vēža zīmes pārvaldību Mēness ir saistīts ar Neptūnu: apkārtējo hipnoze (gandrīz vienmēr nemanāma). Daudzi esam novērojuši, ka pietiek sarunu biedram saviebties, un mēs it kā cienot viņu, arī saviebjamies, lai nezaudētu kontaktu ar viņu. Mēs atspoguļojam viņu. Pie tam, uzskatām, ka tā ir pareizi.
Mēness caur Vēža zīmi, Venera caur Zivju zīmi ir saistīti ar Jupiteru. Jupiters simbolizē kādas iekšējas neapmierinātības kompensāciju. Mīklaini, bet fakts: nelaimīgums nes kaut kādu neticamu kaifu. Ar tā palīdzību ļaudis izjūt savu nozīmību.
Prasme neļauties iedvesmošanai saucas pretošanās. Tā nes apziņu par paša atdalāmību no pārējiem, jeb bezapziņas izvirzītas aizsardzības robežas.
Kad mēs pārejam no pierastā uz patīkamo, mēs iegūstam pilnīgu psiholoģisku aizsardzību. Mūs nespēj skart negatīvas apkārtnes iedvesmas. Daudzi mūs tad uzskata par vienaldzīgu un neatsaucīgu. Neirotiķi ir izdomājuši milzums apzīmējumu, lai viens otru ievilktu slimību tīklā. Ja mēs esam noteikti izlēmuši kļūt laimīgi, mēs apgūstam pilnīgu pretošanos. Mēs nepakļaujamies hipnozei. Apkārtējie sāk viņu pamanīt, sākotnēji jūtot zināmu trauksmi. Taču, ja mēs esam kļuvuši laimīgi un tas kādam nepatīk, priecāsimies! Viņš ienāk saskarsmē ar mums. Mēs turpinām būt laimīgi. Ir sākusies laimes iedvesmošana. Mēs varam iedziļināties viņa psihē. Sākumā viņš satraucas: nu, kāpēc tu esi tik apmierināts?! Tā nevar būt!, bet pēc brīža jau pats smaida ar labvēlīgu stāvokli var iedvesmot, saindēt.
Iedvesmošana ne vienmēr ir negatīva. Tā mēdz būt arī pozitīva. Piemēram, nododot tālāk otram savu labvēlīgo noskaņojumu. Dievs ir lēmis, ka cilvēkam ir jābūt priecīgam. Prieks ir atnākušas dievišķas labvēlības sajūta. Tas, kurš dzīvo iekšējā klusā prieka sajūtā, nepaceļoties pāri citiem, nemanāmi un noteikti iedvesmo citus. Ļaudis nevar viņam pretoties, jo ir piesaistīti viņam savā naidā. Rērihs šo fenomenu dēvēja par aiznes sev līdzi.
Prieks ir lipīgs tieši tāpat kā ļaunums, noziedzība un jebkura slimība. Ja to atceras, viegli iegūt atbalstītājus. Viņi vairs nebrīnās par to, ka mēs esam dīvaini. Viņi pierod pie mums un tad pierod arī priecāties. To nav grūti izdarīt. Mēs varam vērsties paši pie sevis ar aicinājumu: Pasmaidīsim! Mēģināsim š aicinājumu atkārtot iespējami biežāk. Tādējādi mēs sadalām psihi divās daļās pierastajā un patīkamajā. Lai vēršanās pie jaunā kļūst par noteiktu un patīkamu tā ir noteikta brīvības un neatkarības izjūta: Es nevienam neesmu vajadzīgs slims, nelaimīgs es nevienam nenesīšu labumu. Es nespēšu dot cilvēkiem to, kas viņiem nepieciešams spēku, prieku, veselību, enerģiju. Tāpēc vispirms man ir jākļūst laimīgam!. Kā? Sāc ar smaidu.
Prieks nav kaut kas no citas pasaules. Sākotnēji tas ir mūsos. Un jo vairāk cilvēku uz šīs pasaules mēs aplipinām ar prieku, jo vieglāk kļūst dzīvot. Vairojas priecīgu cilvēku alianses apvienības utt. Šādu spēku pūlis vairs nesalauzīs. Tā jau ir apgaismības atblāzma, nakts ugunskurs, ap kuru pulcējas atdzīvojušies mirēji.
Lai izpaustu prieku, patiesi apliecinātu to, atbrīvotos no karmas, ieciklēšanās, negatīvām atmiņām un sižetiem, ir nepieciešams milzīgs paša spēks.
Spēka uzkrāšanas avoti
1. Spēks tiek uzņemts nostājoties pret sociuma priekšstatiem. Būsim tik nekaunīgi un atļausim sev būt laimīgiem. Būsim gatavi, ka daudziem tas nepatiks. Rezultāti parādīsies pēc viena Saules gada. Ir nepieciešams novērot sevi, kad krītam depresijā un izpētīt to kā kritienu, pietuvošanos zemei, paša vērtības pazemināšanos un atjaunoties, zinot, ka mūsu pūles noteikti atklās iekšējo prieka avotu.
2. Personiskā spēka avots ir skaidra psihoanalīze ar domu Par ko tad tu esi tāds nelaimīgs?. Pamēģiniet skaļi izrunāt savu nelaimju cēloņus. Arvien vairāk mēs sapratīsim, ka iemesli, kāpēc mēs jūtamies nelaimīgi, nav vērā ņemami.
Protams, ļoti grūti ir izraut dvēseli no maldu un iedvesmu varas. Mēs raudam par katru slimību un dēvējam to par līdzjūtību. Ir skaidri zināms, ka slikts noskaņojums kaitē mūsu fiziskajam augumam un piesārņo izplatījumu. Taču mēs to uzskatām to par saprātīgu. Mēs zaudējam spēku no tā, ka nemitīgi kādam jūtam līdzi. Mums ir pārlieku spēcīgs emocionālais pārdzīvojuma stereotips. Taču mēs neprotam līdzpārdzīvot priekā un jautrībā. Labs stāvoklis tas mūsdienu cilvēkam nav pietiekams iemesls priekam. Mums jāspēj palikt iekšēji mierīgiem vissmagākajos dzīves pārbaudījumos pat tuva cilvēka nāve ir loģiska un dabiska visi reiz aiziet. Tāds ir dzīves cikls. Tā ir pati Inguz Rūna, kura to noslēdz. Kad nomirst tuvinieks, mēs žēlojam sevi, nevis viņu. Mums bez viņa ir slikti, nevis viņam bez mums. Arī sērām ir šāds raksturs tā ir sevis žēlošana, egoistisks pārdzīvojums. Šis egoisms stiprinās mūsdienu kultūras un civilizācijas pamatvērtībās, mūsu rīcībā un uzvedībā. Mēs esam pārliecināti, ka pildām kādu morālu pienākumu pret cilvēkiem, bet patiesībā vienīgi žēlojam sevi pat pilnīgi bez iemesla.
3. Personīgo spēku var imitēt. Imitācija pamodina iekšējā spēka avotu. Ja mēs jūtamies slikti, mums jācenšas iedomāties, ka mēs jau esam stipri. Mēs esam aktieri un stāvam uz skatuves. Mēs spēlējam stipru cilvēku. Spēlējam patiesi, kamēr neapnīk. Spēle tas ir vienkāršs veids, kā izaicināt Spēku. Mēs esam iekārtoti tā, ka līdzko mēs sākam spēlēt mums nepieciešamo lomu, mēs ātrā laikā iegūstam atbilstošu iekšējo stāvokli. Kā Minhauzens, mēs aiz matiem izvelkam sevi no purva. Lai sasniegtu labākos rezultātus, nepieciešams atcerēties par dvēseles un ķermeņa, psihes un fizioloģijas ciešo savstarpējo saistību. Izmantojot šo metodi un darbojoties prieka virzienā, atbrīvojoties no sociāliem maldiem, mēs arī iemantojam prieka īpašības.
Diemžēl mēs bieži meklējam dažādus attaisnojumus, piemēram Kā tad es izlikšos, ja dziļi dvēselē jūtos tik slikti?. Vistrakākais, ka šādu pārdomu zīmē notiek visa dzīve. Jau Rērihs sacīja, ka ciest līdzi spēj cilvēki, bet priecāties līdzi tikai eņģeļi. Kad mēs uz prieku atbildam ar prieku, kad mēs atzīstam, ka viņa prieks ir brīnišķāks par mūsu bēdām, mēs slavējam Dievu un dabu, mēs kļūstam par prieka dzidrajiem avotiem. Paši savā sirdī mēs atveram slūžas un ļaujam plūst priecīgai, starojošai straumei.
Pārdot dvēseli sātanam nozīmē dzīvot kā visi. Atdot savu augumu, prātu, noskaņojumu, laimi un laiku masām. Runa nav par ļaudīm, kuri sastāda masas. Pūlis tas ir atsevišķs subjekts, kaut kas bezgala garlaicīgs un pelēks. Ne velti visos laikos tas ir dēvēts par pūli. Ikviens cilvēks ir cienījams, kad viņš iznāk no pūļa. Ezotērikas uzdevums ir visus izvest no pūļa un salikt savās vietās, lai katrs mēs justos vērtīgi, nesalīdzinot ar pārējiem, lai mēs neuzticētos tām balsīm, kuras mūs aicina satraukties un raizēties. Tad mums būs tūkstoš reižu taisnība, jo patīkamais tā ir Dieva balss cilvēkā. Cilvēks, kurš atļauj sev priecāties, nevēlas dzīvot vispārējā muļķībā, tumsā un pelēcībā. Viņš pagaidām gan nespēj izglābt visus, bet glābj vismaz pats sevi. Tad pamazām viņš saindēs ar glābšanos arī citus.
Atbrīvošanās no karmas tas ir varoņdarbs, jo ir ļoti grūti nostāties pret visiem, pret inerto, kompjuterizēto (izskaitļoto, aprēķināto) pūli, kas nomocījis sevi pats ar savu muļķību.
Karmas uzvara ir lēciens pāri bezdibenim, atvienošanās no ērtās sociuma uztveres. Atbrīvojušies mēs ļaudīm neko nevēlamies paskaidrot. Nevienam nekas netiek uzspiests, ne arī kāds ir mocīts. Sākotnēji mēs vienkārši izejam no spēles.
Atbrīvošanās no karmas ir iekšējs lēmums: atļauja sev kļūt citiem.
Inguz atnāk tajā brīdī, kad beidzas kārtējais dzīves cikls un mums parādās cerība atbrīvoties kaut vai no kādas daļas mūsos. Mūsu iekšienē atveras lodziņš, caur kuru mēs varam redzēt debesis un izspurgt brīvībā. Un, ja mēs neizmantosim šo iespēju, mēs nolemjam sevi mūžīgam nejēdzības darbam. Nav nekāda labuma no apkārtesošās pelēkās masas. Mēs vienmēr varam iziet no tās. Tādēļ mums nav nepieciešama viltība, buršanās vai kāda īpaša enerģija. Ir vienkārši jāizlemj atļaut sev aiziet. Grūti saprast. Bet viegli izdarīt, kad esam sapratuši.
Inguz mantiskā nozīme
Situācija: sižeta nobeigums.
Izaicinājums: sakopot spēkus un īstajā brīdi pielikt punktu.
Piesardzība: nepareiza situācijas izpratne.
Norādījums: upurēšana.
Ieteikums: pareizi pabeidzot sižetu, tas simboliski tiek pilnīgi atkārtots; nepārliecība un spriedze tiek nomainīta ar pilnības sajūtu.
Mierinājums: ieejiet dušā, sākot ko jaunu.