„Iztēle ir kā saule. Saules uguni mēs nejūtam, bet tomēr tā spēj aizdedzināt māju; tāpat ir ar cilvēka iztēli. Tā iedarbojas uz noteiktu punktu, uz kuru vērsta tās liesma. Cilvēks ir tas, par ko viņš domā. Ja viņš domā par uguni, viņš kļūst par uguni, ja viņš domā par karu, viņš izraisa karu; viss atkarīgs tikai no tā, kādā mērā iztēle kļūst par sauli, citiem vārdiem sakot, no tā, cik pilnīgi cilvēks iztēlojas to, ko viņš vēlas.

Transcendences gaisma kā simbols. Cilvēks dzīvo fenomenu pasaulē, kur eksistē tēli un ar tiem saistītās parādības (fenomeni un fakti). Fenomeni tiek uztverti ar sajūtām un analizēti apziņā - fenomenu pasauli cilvēks izzina tikai ar savu sajūtu starpniecību.

Viens no iesvētītajiem vēstulē misteram Sinettam paskaidroja: “Jebkura cilvēka doma, tiklīdz radusies, pāriet citā dimensijā un kļūst par aktīvu būtību pateicoties tam, ka savienojas – saplūst ar elementālu, tas ir, ar vienu no daļēji bezapzinīgiem šīs valstības spēkiem.

Nesen pie manis ieradās trīs labdarīgi egoisti. Pirmais no tiem bija vientuļnieks - cilvēks, kurš bija atteicies no pasaules labumiem un baudām. Otrais bija austrumu pētnieks, kurš dziļi ticēja ļaužu brālībai. Trešais bija pārliecināts sekotājs kādai savdabīgai utopijai.

Ambiciozs jautājums – cik lielā mērā cilvēks savu dzīves ritējumu var noteikt pats vai vismaz būtiski ietekmēt? Analizējot kādu dinamisku procesu, svarīgi saprast mērķi, uz kurieni tas virzās, būtību – kāpēc vispār kaut kas notiek. Pēc manām domām, cilvēka dzīves būtība ir nemitīgs attīstības un pilnveidošanās ceļš bez iespējas kādreiz nonākt pie galīga mērķa, ir tikai nemitīga virzība uz to. Šī virzība pati par sevi ir prieka un gandarījuma avots.

Jaunākie zinātniskie pētījumi reliģiozitāti tulko kā daļu no cilvēka bioloģijas. Proti, atklāti vairāki gēni, kas veicina reliģiozitātes dziņu. Ir smadzeņu centri, kuros rodas mistiski pārdzīvojumi, ja tos elektriski kairina vai ilgstoši meditē

Pašizziņas  prakse„Ceļš pie sevis” piedāvā parādīt un apgūt neierobežotās iespējas, kuras „slēpjas” ikvienā no mums. Vajag tikai saprast un iemācīties, kā sevi pilnveidot, attīstīt un pat dziedināt. Mēs esam pārliecināti, ka ikviens no mums to spēj!

Parasti saka, ka dzīve ir īsa, bet es to atrodu par pietiekami garu cilvēku labumam. Ir tik daudz īpatņu, kuri sūdzas par dzīves īslaicību, bet neskatoties uz to, trīs ceturtdaļas savas dzīves laika pavada garlaikojoties.

Šo tekstu sagatavoju uzreiz pēc atgriešanās decembrī kā universālo atbildi uz dažu informēto paziņu jautājumu "kā tad gāja?". Publiski pieejamu šo rakstu daru tikai tagad, jo ilgi nevarēju izdomāt un saprast kāpēc tas būtu jādara un tikpat ilgi arī - kāpēc nebūtu. Tā kā vērā ņemamus argumentus neatradu ne par labu publicēšanai, ne nepublicēsanai, nolēmu publicēt. Varbūt kādam noder.

Īpašu uzmanību pievērsiet citāta priekšpēdējai rindkopai. Jūs atradīsiet lielisku paskaidrojumu, kā maldīšanās var kļūt par patiesības ilūziju.

Prāts, kurš tiecas pēc Dieva, tiecas pēc jau zināmā. Dievs ir jūsu pašu domu atspulgs, sociālo un citu ietekmju rezultāts. Prāts spēj domāt tikai par zināmo. Jebkuri prāta jaunatklājumi ir veco zināšanu kombinācijas.

Apziņa ir šīs dzīvās, no kauliem un miesas, nerviem un muskuļiem sastāvošās sistēmas mērķis; gluži tāpat tā ir neaprakstāmi lielās jūras un sausuma, gaisa un debesu sistēmas mērķis.

Apzināšanās (apziņas atmošanās) ir galvenā atslēgas prakse katram cilvēkam, tā kā sarkans dzīpars izvijās cauri dzīvei un pie visa, ko darām, pievieno harmoniju, efektivitāti, skaidrību, akurātumu, precizitāti uc. Ja rodas sajūta, ka situācija ir disharmoniska un rīcība nepareiza, nepieciešams vienkārši atmodināt apzināšanos. Un tā ir pati labākā izeja no jebkuras nepatīkamās situācijas.

Iepriekšējā intervijā ar fiziķi, filosofu un antropozofu Daini Ozoliņu secinājām, ka galvenais, no kā sastāv apkārtējā pasaule, cilvēkus ieskaitot, ir enerģija. Turpinām sarunu — par enerģijas atjaunošanas resursiem.

Fiziķi, antroposofu un filosofu DAINI OZOLIŅU Saldū pazīst tie, kas apmeklē Saldus Tūrisma informācijas centra rīkotās lekcijas ciklā "Gaismas virzienā". Citreiz viņš ir stāstītājs un rādītājs, citreiz — klausītājs. Šķiet, ka nav tēmu, par ko Dainis Ozoliņš neprastu runāt gudri un aizraujoši. Šoreiz viņš rosinās mūs uz pasauli palūkoties no fiziķa filozofa un antroposofa viedokļa.

Kāpēc nakts debesis ir melnas, kaut arī tajās ir tūkstošiem zvaigzņu? Kāpēc gaisma ir neredzama, kad tā ir mums apkārt, tā teikt, tīrā gaisā? Mums gaisma kļūst redzama tikai tad, kad tai ir no kā atstaroties. Ir vajadzīgs tās ceļā kaut vai puteklītis, kas gaismu atstaro un tā kļūst redzama. Starpzvaigžņu telpā kaut ari tā visa ir piepildīta ar gaismu mēs to neredzam. Gaismai nav no kā atstaroties un tā paliek neredzama.

20.gadsimta trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados daudzi zinātnieki bija pārsteigti par novērojumu rezultātiem, kuros apstiprinājās, ka mātes figūrai ir ārkārtīgi liela nozīme bērna pirmajos dzīves gados. Tās trūkums var izraisīt ļoti nelabvēlīgu ietekmi uz bērna personības attīstību. No šī brīža zinātnieki šajā jomā sāka veikt pētījumus un to rezultāti ir visai pārliecinoši.

Kad bez aizspriedumiem un bez klasiskās zinātnes ietekmes iesāk studēt cilvēka zemapziņas psiholoģiju, tad sākumā gaida liels pārsteigums: zemapziņa mums liekas kā personības psiholoģijas būtība. Patiesi, zemapziņa cilvēka psihē ir vissvarīgākā.

Nepiedalieties neauglīgajos tumsas darbos, bet celiet tos Gaismā. Protams – to ko viņi slepenībā dara, par to pat kauns runāt. Bet visu kas tiek Gaismā celts, ir Gaisma.

Cilvēkam ķermenis nav vajadzīgs mākslīgai savu vajadzību palielināšanai. Jābūt apmierinātam, uzturot kopā ķermeni un Dvēseli. Ja Tev ir, tad priecājies par to kas ir, un baudi to, ja Tev kā trūkst, tad zini – Tev to nevajag, jo caur to Tev kas slikts var atgadīties. Bet ne viss ir Dieva ziņā. Daudz ir Tevis paša rokās, un atkarīgs no Tavas izvēles.

Gribu dalīties savā sajūsmā un priekā, ko esmu guvis, iepazīstoties ar amerikāņu neiroanatomijas speciālistes Jill Bolte Taylor dzīvesstāstu. 37 gadu vecumā viņa piedzīvoja reta paveida trieku, kuras dēļ Džillas smadzeņu kreisā puslode pārstāja normāli funkcionēt, taču zinātniece gan dienā, kad tas notika, gan atveseļošanas procesā daudzas dienas, mēnešus un gadus pēc tam palika pie pilnas apziņas, spēja visu novērot un, atgūstot runas spējas, arī dalīties pieredzētajā.

Apziņa vēl joprojām zinātnei ir mīkla. Populārākais viedoklis ir, ka apziņa rodas smadzenēs. Tomēr jautājums paliek, ko tīri materiāli nozīmē apziņa un kā to atrast.

Runājot par pārpersonisko pieredzi un pārpersoniskajiem pārdzīvojumiem, mēs saskaramies ar nopietnām grūtībām - ar mūsu valodas nepiemērotību, kas patiesībā ir saistīta ar tās sākotnējo orientāciju. Vārdi, kuri kalpo, lai apzīmētu iekšējas psihiskas vai garīgas norises, sākotnēji bija izveidoti jūtu uztveres izpausmes un ārējās pasaules norišu apzīmēšanai. Šie vārdi ir tikai simboli vai metaforas, līdzības. Piemēram, vārda „gars” sakne daudzās valodās ir saistīta ar jēdzieniem, kuri apzīmē elpošanu. Šāda veida valodnieciskas grūtības ir pārvaramas, ja mēs ņemam vērā mūsu lietoto jēdzienu un vārdu simbolisko raksturu.

Ja dziļāk ielūkosimies cilvēces senajās reliģijās un garīgajās tradīcijās, atklāsim, ka zem daudzajām ārējām atšķirībām ir kāda galvenā atskārsme, par ko lielākajā daļā gadījumu valda vienprātība. Šī pamatpatiesība ir sapratne, ka lielākās daļas cilvēku prāta „normālais” stāvoklis ietver elementu, ko mēs varam saukt par disfunkciju vai pat neprātu.

Es esmu tas, kas dzīvoja starp jums, un kuru jūs pazīstat kā Jēzu. Es neesmu baznīcas tradīciju Jēzus un arī ne reliģiozo rakstu Jēzus. Es – Iješua – ben – Iosifs. Es dzīvoju kā cilvēks ar miesu un asinīm.Iješua

Anrī Bergsons fragmentā no darba „Radošā evolūcija” parāda, ka valodu izmanto, pirmkārt, idejas izpaušanai. „Ja nebūtu valodas, prāts droši vien paliktu piekalts materiāliem objektiem, kuri stimulē interesi pētīt. Viņš pastāvētu somnambulas stāvoklī, ārējs attiecībā pret sevi, sava paša darba nohipnotizēts. Valoda daudz darījusi tā atbrīvošanai.

Cik gan viegli cilvēki iekrīt savu iedomu cietumos. Cilvēka prāts vēlmē zināt, izprast un kontrolēt jauc priekšstatus un viedokli ar patiesību. Tev ir jābūt plašākam par domām, lai aptvertu: lai kā arī tu skatītos uz savu dzīvi vai kāda cita dzīvi vai uzvedību, lai kā vērtētu jebkuru situāciju, tas ir tikai skatpunkts, viena no daudzām iespējamām perspektīvām. Tas ir tikai saišķis domu. Bet īstenība ir vienots veselums, kur viss ir saistīts, kur nekas nepastāv pats sevī un viens pats. Domāšana sadrumstalo īstenību - tā saskalda to priekšstatu druskās un gabaliņos.

Par domām stāsta ASV Tahionu Garīguma un zinātnes institūta pasniedzēja Aelita Folkmane:Mēs varam skatīties uz domām kā vienu no mūsu energoinformatīvās sistēmas sastāvdaļām. Atbilstoši materiālistiskajam pasaules uzskatam mēs esam pieraduši domāt, ka cilvēks – tas ir tikai viņa fiziskais ķermenis. Saskaņā ar holistisko pasaules uzskatu cilvēks ir daudz kas vairāk – ne tikai fiziskā matērija, bet arī enerģija, informācija un apziņa. Šajā dalījumā domas pieder pie informācijas sfēras.

Kur rodas doma? Vai miljardos šūnu mūsu smadzenēs? Atbild ārsts reanimatologs Pēteris Kļava:Tas, iespējams, ir pats interesantākais un grūtākais jautājums. Domas neizbēgami ir saistītas ar prātu, bet prātu neviens nav redzējis. Tās zināšanas, kas mums ir, ļauj spriest, ka prāts ir enerģijas veids, kas tiek izmantots kā juteklis. Prāts un domas varbūt ir kaut kas līdzīgs radioviļņiem; tā, kā televizors atkodē viļņus, tā varbūt arī prāts atkodē informāciju.

Apziņa turpinās nomodā, miegā, arī miegā bez sapņiem. Šis Liecinieks mums ir pieejams jebkurā stāvoklī, ieskaitot šī brīža apzinīgo stāvokli. Es centīšos jūs ar to iepazīstināt caur sapņiem, caur „uzvedinošiem norādījumiem”, kā tos dēvē budismā. Es necentīšos jums radīt citādāku vai neparastu apziņas stāvokli. Es vienkārši vēlos norādīt uz to, kas jau eksistē jūsu pašreizējā, parastajā, dabiskajā stāvoklī.

Atbilstoši inkarnāciju cikliem vidēji mūsdienu cilvēks savu iepriekšējo iemiesojumu beidza apmēram pirms 100 – 130 gadiem. Tas nozīmē, ka nāksies iedziļināties laikā vismaz pirms 130 gadiem, lai atrastu atmiņas par iepriekšējā iemiesojuma pēdējiem gadiem. Attālinoties laikā par 30 – 40 gadiem, atmiņas pavājinās, kontūras kļūst nenoteiktas, bet, attālinoties 100 gadus, tās kļūst ārkārtīgi miglainas.

Kā būtu jāuztver atmiņas par iepriekšējo dzīvju notikumiem? Vai parastam cilvēkam būtu loģiski uzskatīt, ka iepriekšējās dzīves notikumus nepieciešams nostiprināt atmiņā, kura atrodas tik tuvu mūsu apziņas robežai, ka mēs varam viegli pāriet robežai, kura šķir pagātni no tagadnes un pārnest šīs ainas reālās dzīves uztverē?

Viens no argumentiem, kurus piemin, kad cenšas apgāzt reinkarnācijas iespēju, ir sekojošs: ja mēs esam kādreiz agrāk dzīvojuši un mūsu atmiņā glabājas kaut kāda informācija par šo eksistenci, tad kāpēc mēs nevaram atcerēties nekādus iepriekšējo dzīvju notikumus?

Paņemiet rokā sērkociņu. Paskatieties uz kādu tālu mazu priekšmetu un aizklājiet to ar sērkociņa galviņu. Izdodas. Priekšmets nav redzams. Jo tālāks un mazāks priekšmets, jo vieglāk aizklāt.

Vienkāršs vingrinājums, kas palīdz sakārtot domas, konkretizēt mērķus, ieskatīties acīs savām bailēm. Bet jēga vingrinājumam ir tikai tad, ja nelasi tekstu uz priekšu! Vingrinājums ir jāveic rakstiski. Tātad tev vienkārši jāpabeidz iesāktie teikumi.Vispirms jāuzraksta to, kas tev visvairāk ir nepieciešams:

Kādreiz ieradies pie Skolotāja, māceklis jautāja: „Vai vienmēr jāsaka patiesība?” Bet kā tu domā? – Skolotājs jautāja, un māceklis iegrima dziļās pārdomās.Tā kā šajā interesantajā stāvoklī viņš palika līdz pat šim brīdim, tad varbūt Jūs mums palīdzēsiet atbildēt uz jautājumiem:

Emocijas ― ķermeņa reakcija uz prāta darbību. Prāts nav tikai domas. Tas ietver sevī arī emocijas un jebkurus citus neapzinātos atbildes mentāli emocionālos reakciju modeļus. Emocijas rodas tur, kur prāts savienojas ar ķermeni. Tā ir ķermeņa atbildes reakcija uz prāta darbību ― tas ir tava prāta atspulgs tavā ķermenī.

No anatomiskā viedokļa cilvēks veidots no neskaitāmām šūnām, kuras atšķiras ar savu neatkārtojamo oriģinalitāti un savienojas grupās, veicot kopīgu funkciju. Zināms, ka sākumā visas šīs šūnas, kuras tagad tik ļoti viena no otras atšķiras, bija līdzīgas un tās sauca par embrionālām šūnām: tieši tad, augšanas un dzīvības spēka uzplaiksnījuma etapā tām piemita vislielākā enerģija; līdzīgi bērnam, ja to salīdzina ar pieaugušo, tām piemita Dzīvības Enerģijas summa, kura pēc tam pamazām izlietojās.

Simbols palīdz kontrolēt uzmanību. Modernajā civilizācijā gandrīz visa cilvēka apkārtne -pilsētas troksnis, avīžu kliedzošie virsraksti, sieviešu valdzinošie stāvi un vizuļojošie skatlogi - kliedē viņa uzmanību. Lai klusinātu apkārtnes radīto troksni cilvēka apziņā, par palīglīdzekli var izmantot simbolisku vārdu atkārtošanu un simbolu vizualizāciju.

Domu plūsmas kontrole. Pirmais solis ceļā uz ceturto un piekto apziņas līmenī ir domu plūsmas apstādināšana un kontrolēšana. Ir jāiegūst nesatricināma pārliecība, ka fantāziju plūsma apziņā ir nomoda miegs un dzīve trešajā apziņas līmenī ir Maijas ilūziju pasaule. Nekontrolēto domu plūsmu ir iespējams apstādināt tikai tad, ja cilvēks pacietīgi trenējas savaldīt apkārt klīstošo prātu.

Ko mums piedāvā augstākie apziņas līmeņi? Ceturtajā apziņas līmenī cilvēks kļūst patiesi brīvs: atbrīvojas no sava prāta tirānijas, no bailēm un nepatikšanām. Cilvēka "Es" sāk valdīt ķermenī. Cilvēks vairs nepieķeras darba rezultātiem - viņš panākumus vērtē nevis ar materiālo sasniegumu mērauklu, bet gan novērtē savus sasniegumus iekšējā apziņā.

Trijās rindās ir izkārtoti deviņi punkti. Šie punkti jānosvītro ar četriem taisnes nogriežņiem, kuru gali ir savienoti. Kādu brīdi padomājot, to var veiksmīgi izdarīt. Ja esat to izdarījuši, varat uzskatīt, ka jūsu apziņa spēj izkāpt no ierobežojuma, ko pati sev uzcēlusi.

Paplašinātā apziņa. Ceturtā apziņas līmeņa (paplašinātās apziņas) sasniegšana ir visai atkarīga no tā, vai cilvēks spēj nojaust transcendences esamību. Ja cilvēkam nav nojausmas par tās esamību, viņš pēc transcendences ilgosies tikpat maz kā kurmis alā pēc saules gaismas.

Cilvēka apziņas līmeņi. Ceļa gājējs paplašina savu apziņu, lai spētu nokļūt transcendencē. Tāpēc mazliet pievērsīšos cilvēka apziņai un spējai mainīt savu apziņu. Vidusmēra cilvēka apziņa mīt Maijas (fenomenu pasaules) nomoda sapņu un ilūziju valstībā. Šāds cilvēks, dzīvodams fenomenu pasaulē, novēršas no kosmiskās apziņas un Dieva, lai atkal no jauna ielīstu sava personīgā "Es" mazajā pasaulītē. Šis apziņas līmenis līdzinās sava veida mēnessērdzībai, tas ir kā nomoda miegs.

Transcendences gaisma kā simbols. Cilvēks dzīvo fenomenu pasaulē, kur eksistē tēli un ar tiem saistītās parādības (fenomeni un fakti). Fenomeni tiek uztverti ar sajūtām un analizēti apziņā - fenomenu pasauli cilvēks izzina tikai ar savu sajūtu starpniecību. Paplašinādams apziņu, cilvēks atjauno saikni ar transcendento (pirmtēlu) pasauli un spēj izprast to. Šīs spējas potenciāli piemīt katram no mums, jo cilvēka būtība, fiziski atrodoties fenomenu pasaulē, caur simbolu spēj apjaust transcendences esamību.

Ceļojums pa kalniem un upēm norit fenomenu pasaulē, un varētu domāt, ka tajā nekas nav saistīts ar transcendento pasauli, tomēr ceļinieks šai ceļojumā saskaras ar dabas skaistumu, ar ceļa grūtībām un pat ar draudiem dzīvībai. No kalna var nokrist, var trāpīt krītošs akmens, upe var ieraut ūdenskritumā vai atvarā. Kaut gan ceļojumā ir jāsastopas ar dažādām grūtībām, tomēr, vērodams dabas skaistumu un cilvēka niecību salīdzinājumā ar dabas procesiem, ceļinieks nojauš sava iekšējā spēka varenību.