Pirms nāves cilvēki visbiežāk nožēlo, ka viņiem pietrūcis drosmes realizēt savus sapņus un izpaust patiesās jūtas, bet vīrieši bieži nožēlo arī to, ka pārāk daudz strādājuši, vēsta laikraksts «Daily Telegraph».

Herodots apgalvo, ka ēģiptieši bija pirmie, kuri zināja par dvēseles nemirstību. Viņi tiešām bija starp pirmajām vēsturē zināmajām tautām, taču ir pamats domāt, ka šo dogmu viņi saņēma no senākām, iespējams, no atlantu zināšanām. Tiešām, visas senās reliģijas balstījās uz šo doktrīnu, bez kuras reliģijas ideja zaudētu jēgu. Visās tautās senču kults pamatojas uz ideju par aizkapa dzīvi.

Es jūtu kārdinājumu atkārtot jums kādu stāstu. Kāds augstu pakāpi sasniedzis māceklis ieradies pie Dieva un prasījis, lai viņam iemācot īstenību.

Piedāvājam iepazīties ar „Mirstošo tiesību deklarāciju”, kāda minēta E.M.Baulča grāmatā „Rūpes par slimnieku mājas apstākļos”.

Par to, kas ir pēcnāves dzīve, dzīvie spriež pēc savas izpratnes. Mirušais pakļaujas nemainīgiem likumiem, kurus nosaka Daba, un turpina savu evolūciju neatkarīgi no viņa ticības. Jā kāda mūsu daļa, par ko es esmu pārliecināts, turpina eksistēt citā dimensijā, par to agrāk vai vēlāk mums katram nāksies pārliecināties. Kāpēc priekšlaicīgi strīdēties?

Cilvēki vienmēr prātojuši un centušies izskaidrot nāvi. Fizioloģiski un zinātniski nāve ir izskaidrota, proti, tā ir ķermeņa funkciju beigas jeb nolietojums.

Nāve, tāpat kā piedzimšana, ir viena no lielākajām cilvēka mūža mistērijām. Kas mūs gaida viņpus vārtiem? Mācītājs Juris Rubenis un kinorežisors Jānis Streičs runā par dzīvi pēc tam. Kad zemes dzīves priekškars nolaižas, vai atveras jaunas durvis? TVNET piedāvā piecu rakstu sēriju par dzīves jēgu, dvēseli un nāvi. Šoreiz pirmais no tiem.

Nomirt, šī vārda patiesajā nozīmē, nozīmē neapzināties noteiktas lietas. Ja mēs pārtraucam apzināties zemākajos līmeņos un sākam apzināties daudz augstāku esamību, tad tādas pārmaiņas diez vai varētu saukt par nāvi.

Mēs ar prieku piedāvājam lasītājiem pirmo rakstu no Elifasa Levi (abata Alfonsa Lui Konstana), viena no XX gs. Rietumu diženākajiem okultajiem skolotājiem, nepublicēto darbu sērijas. Kā Romas katoļu mācītājam viņam atņēma garīgā amata statusu Romas Baznīca, kura necieš nekādu ticību Dievam, Velnam vai Zinātnei, ārpus savu šauro dogmu robežām un atdod anafemai jebkuru viņu ticības nomāktu dvēseli, kura sasniedz panākumus, izraujoties no prāta verdzības.

Amrita vai kā vajag mirt

„Nemitīgi kopš sevi atceros, mani ir vajājušas bailes. Kad biju mazs, biju ļoti kautrīgs un jūtīgs. Tagad man ir bail no vecuma un nāves. Zinu, ka mēs visi reiz nomirsim, tomēr šķiet, ka nekādi saprātīgi secinājumi nespēj likt šīm bailēm rimties.

Nebūtu nekādas literatūras uz šīs pasaules, nebūtu ne kultūras, ne mākslas, nebūtu civilizācijas un cilvēka, ja ne šie traģiskie dzīves etapi, ja nebūtu miršanas! Tomēr, pirmkārt, nebūtu pašas garīgās attīstības, jo sāpes ir līdzīgas māksliniekam, kurš izsmalcināti veido cilvēka esamību.

Vienā no saviem sacerējumiem Džons Batlers Berks, filozofs un mistiķis, uzdod jautājumu par cilvēka mistisko izcelsmi un par to, kas ar viņu notiek pēc nāves.

1917. gada Kanonisko Tiesību Kodeksā bija skaidri rakstīts, ka "mirušo ticīgo miesa viennozīmīgi ir jāapglabā un to kremēšana ir nosodāma" (1203.1 kan.). Ja viņi tiktu kremēti, to pelnus nevarētu turēt iesvētītos kapos, kā to norādīja Svētais Dienests 1926. gada 19. jūnijā.

Iedomājieties, ka jums atlicis dzīvot tikai dažas minūtes, varbūt stundu, ka jūs kaut kādā veidā uzzinājāt precīzu savas miršanas laiku. Ko jūs darītu pēdējā dārgajā dzīves stundā uz šīs zemes? Ja jūs šajā pēdējā stundā spētu pabeigt visus iesāktos darbus, vai jūs zināt, kā jūs to darītu?

Ņemot vērā lielo interesi par nekromantiju, mēs pārpublicējam rakstu no Nāves Sargātāju Ordeņa interneta mājas lapas, kā arī atgādinām, ka E-mistērijā publicēto rakstu autoru viedokļi var atšķirties no portāla veidotāju viedokļa. Mēs neatbildam par darbībām, kuras jūs varētu veikt, paļaujoties uz šeit publicēto informāciju, un šādu darbību sekām.

...kad pašam negribas mirt......novērojums... tas, kurš ļoti nāvi gaida, patiesībā tai arī pretojas! ... it kā pretruna... tomēr aiz tā stāv nesamierināšanās un dusmas... un tāpēc viņa arī kavējas nākt! Viņš gaida, mocās...bet viņa nenāk!

Kādai sievietei bija dēls. Vienīgais, ļoti mīlētais bērns. Māte par viņu rūpējās vairāk nekā par sevi. Bet puisēns saslima, un neviens ārsts nespēja līdzēt:viņš izkritās miesās, acis kļuva arvien blāvākas. Visbeidzot apstājās elpa.

Ir daudz materiālu, kas vēsta par klīniskās nāves pieredzi. Tiem ir daudz kopēja: cilvēki, kuri uzskata, ka ir ieskatījušies pēcnāves dzīvē, gandrīz vienmēr stāsta par agrāk nepazītu miera sajūtu, spožu gaismu un visaptverošu mīlestību. Viņi ir guvuši pilnīgi jaunu pieredzi, kas ir kliedējusi bailes no nāves un neveiksmēm un izmaina turpmāko dzīvi uz Zemes.

1976. gada 30. aprīlī pēc neveiksmīga pašnāvības mēģinājuma iepriekšējā naktī, pārdozējot narkotikas, Sandra Rodžera pie krūtīm pielika 38. kalibra pistoli, notēmēja pret sirdi un nospieda gaili. Sava mūža tumšākajā stundā viņa izdarīja pašnāvību. Taču nebūtības vietā, ko Sandra sagaidīja, veicot pašnāvību, viņa attapās mirdzošas gaismas ielokā. Viņai tika ļauts ielūkoties pēcnāves dzīvē un viņsaules bezgalīgajā gudrībā.

Kas gan ir nāve? Gadsimtiem ilgi nāve tiek uzskatīta par noslēpumu, par kaut ko tādu, ko nav mūsu varā noteikt un lemt. Daudzi ir pārliecināti, ka par katra nāves stundu lemj Dievs (ticīgiem cilvēkiem) vai augstāki spēki, citi domā, ka visu nosaka liktenis, turpretī vēl citiem šķiet, ka tās ir loģiskas eksistences formas beigas bez jebkāda pamatojuma.

Ķeizars jautāja dzen meistaram Gudo: ”Gudo, kas notiek ar apskaidrotu cilvēku un kas ar ilūziju pārņemtu cilvēku pēc nāves?”

Attieksme pret nāvi un dzīvi vienmēr ir bijusi aktuāla tēma, jo kādam šis mirklis ir sākums, bet kādam beigas, tomēr tas nemaina šī dzīves fakta realitāti.

Pēcnāves dzīves aprakstos daudz transcendentālu jēdzienu, kas attiecināmi uz metafizisko pasaules izpratni. Tajos izpaudās senēģiptiešu maģiskais domāšanas veids. Ticējumos liela nozīme bija dvēselei «Ba», kas neredzami mājoja katra cilvēka sirdī un vadīja viņa rīcību dzīves laikā. Pēc nāves ar īpašām lūgšanām Ba varēja atbrīvoties no mirušā ķermeņa un uzturēties mūmijas tuvumā, nepametot kapeņu telpas. Ikonogrāfijā Ba attēloja kā putnu ar cilvēka galvu.

Rainis aforismiem sāk pievērsties emigrācijas laikā, un interese par tiem neatslābst līdz pat mūža beigām. Par to liecina viņa atstātās piezīmes un dienasgrāmatas. Raiņa arhīvā aforismu skaits sniedzas pāri pieciem simtiem. Īsos teicienos Rainis centies atsegt savu pasaules uzskatu. Tiem ir liela nozīme arī viņa personības atklāsmē.

Mēs varam censties kā gribēdami garu ilgāk miesas atturēt, tomēr pēdīgi nāk laiks, kur tas, cilvēkam pēdējo elpas vilcienu izdarot, ķermeni atstāj. Sirdī pārtrūkst sudraba pavediens, un tā apstājas pukstēt.

Bieži mēs esam dzirdējuši, ka pēc nāves dvēsele dodas vai nu uz debesīm, vai nu uz elli. Jautājums ir kas tad notiek ar cilvēku kad viņš nomirst? Šī jautājuma izpēti mēs varētu sākt ar rakstvietu no (Rom.6:23).

Viens no reinkarnācijas doktrīnas izpratnes labākajiem un gandarījumu sniedzošiem rezultātiem, iespējams, ir apziņas pilnīga atbrīvošana no tā sauktajām nāves bailēm.

Vispārīgs apskats
Priekšstati par viņsauli
Bēru ieražas
Miršanas brīdis, mirušā sagatavošana bedībām
Vākas
Izvadīšana
Bērinieki atgriežas sētā, mielasts

Ārējā sabrukšana – tā ir jūtu un elementu sabrukšana. Kā tieši mēs to pārdzīvosim, kad paši mirsim? Pirmais, ko mēs varēsim ievērot - kā beidz funkcionēt mūsu jūtas. Ja cilvēki pie mūsu gultas sarunāsies, pienāks brīdis, kad mēs dzirdēsim viņu balsu skaņu, bet nevarēsim atšķirt vārdus. Tas nozīmē, ka beidza darboties dzirdes apziņa.

Katram ir savs noteikts dzīves ilgums, atbilstoši savai karmai; kad tas beidzas, pagarināt to ir ārkārtīgi grūti. Tomēr tas, kurš sevi pilnveidojis jogas praksē, var pārvarēt arī šo robežu un patiešām pagarināt savu dzīvi. Leģenda vēsta, ka reizēm meistari no saviem skolotājiem saņem ziņas par savas dzīves ilgumu.

Ja reiz mūsu mašīnu civilizācija ar tās izvirtību un rupjo spēku kaut kad nogalinās Bardo Thjodola («Tibetas mirušo grāmata») dzīvo tradīciju un garīgo kultūru, kas ir nonākusi pie mums kā mantojums no senās Tibetas, tad cilvēce nogalinās savu pēdējo saistošo posmu ar lielajām aizvēstures laiku mistērijām. (Lama Anagarika Govinda)

Pēc okultisma mācībām cilvēks sastāv no septiņiem sākumiem: fiziskā ķermeņa (Sthula sharira), astrālā ķermeņa (Linga sharira), ēteriskā sākuma (Kama rupa), zemapziņas (Rupa manas), apziņas (Arupa manas), garīgā prāta (Buddhi), gara (Atmas).

Pūlos par noslēpumaino četru burtu vārdu NĀVE, kas tik īsi un skaidri skan, iegūt noteiktu uzskatu. Patiesībā nāve ir tikai cits vārds dzīvei. Tā ar mums reizē piedzimst, seko mums ik uz soļa, ir uzticīgāka nekā vislabākais draugs, par kuru nevar zināt, vai mēs viņu rīt vairs redzēsim.

Līdzās nopietnajiem kapu uzrakstiem, kuri mums it kā ar mūsu mīļo mirušo balsi atgādina iznīcību un sauc viņu dārgās ēnas atmiņā, atrodas daudzās vietās Vācijā arī tādi uzraksti, kurus lasot negribot mute savelkas uz smaidu. Še daži paraugi latviskā tulkojumā, pie kam jāpiezīmē, ka oriģinālā šie panti skan vēl jocīgāk.

Vecajā Derībā nāvi uzskata par dabisku notikumu - par indivīda sairšanu. Taču pastāv arī norādījumi par pēcnāves dzīvi, kas turpinās "pazemē", lai gan tā ir tikai pasaulīgās dzīves ēna. Cilvēks pēc savas dabas ir nemirstīgs. Bet Vecajā Derībā, īpaši pirms Kristus atnākšanas radās lielāka interese par mirušo augšāmcelšanos. Agrajā kristietībā atdzimšana ieguva jaunu dimensiju, pateicoties Jēzus augšāmcelšanās notikumam.

Dziednieces Līgas Kolnejas viedoklis par nāvi, par to, kas sagaida pēc nāves pašnāvnieku. Domas par kremēšanu.

Turpinot dzīvības un nāves tēmu, piedāvājam jūsu uzmanībai lekciju, ko Mikaels Aivanhovs lasīja Bonfenā 1975.gada 26. septembrī.

Miršanas laikā stihijas viena pēc otra izšķīst, un šīs pakāpeniskās izmaiņas izsauc dažādu sajūtu un vīziju parādīšanos. Galīgā nāve pienāk, kad smalkais prāts atdalās no ķermeņa, un arī tas tiek pavadīts ar fiziskām zīmēm. Nāves laikā persona, kas radījusi daudz nelabvēlīgu karmu, cieš no briesmīgu vīziju un ļaunu zīmju redzēšanas, kas ir viņa pagātnes negatīvo darbību rezultāts.