Trīs jaunas sievietes locījās drausmīgās konvulsijās. Viņas bija nokritušas uz muguras, viņas raustīja krampjaini smiekli un stipras žagas. Sākās nervu lēkme. Sievietēs nolūkojās vīrietis, viscaur tērpies zīda drānās. Tas bija šīs noslēpumainās vietas virspriesteris. Istabā valdīja gandrīz pilnīga tumsa; ar bieziem aizkariem aizsegtie logi nelaida cauri nevienu saules staru.

Mesmers, "dzīvnieku magnētisma" tēvs un hipnotisma pionieris, metāla nūjiņu rokā turēdams, bija iegrimis domās.

Trīs jaunās sievietes bija sasniegušas lēkmes apogeju, brīnumistabas vidū stāvēja koka kubls. Tajā bija ūdens, stikla šķembas un metāla skaidas. No kubla vāka caurumiem rēgojās lokanas dzelzs stieples.

Pacienti šajā templī ieradās ļoti svinīgi; varēja dzirdēt Melodiskas skaņas; slimnieku klusēšana bija pilnīga, un ikviens spieda dzelzs stiepli pie slimās vietas.

Pēc tam Mesmers parādījās ceremonijas ietērpā. Viņš lēnām apstaigāja pacientus, cieši ieskatīdamies tiem acīs. Viņš slidināja nūjiņu pa to ķermeņiem. Un tad trīs jaunās sievietes nokrita.

Bet Mesmers, magnetizētājs un dziednieks, atskatījās uz savu dzīvi...

1734. gads. Viņš piedzima Radolfcelā pie Konstancas ezera. Viņa tēvs bija mežzinis. Desmit gadu vecumā, izpildot mātes vēlēšanos, zēns iestājās klosterī, lai nākotnē kļūtu par priesteri. Līdz universitātei viņš studēja ne tikai teoloģiju, bet arī astronomiju, fiziku un matemātiku. Viņš lasīja Paracelsa darbus, un tas bija cilvēks, kas ticēja zvaigžņu ietekmei...

Tajā laikā Mesmers izdarīja krasu pagriezienu. Viņš pameta baznīcu un pievērsās medicīnai. Viņš kļūs par miesas priesteri.

Mesmers sāka ar to, ka studēja tālaika stingri zinātnisko medicīnu, kura nepieņēma neko, kas nav fiziski pārbaudāms. Taču Mesmers ticēja nepazīstamiem un noslēpumainiem spēkiem. Vai gan pirms viņa Gijoms Maksvels jau neuzskatīja visas slimības par dzīvības fluīda atplūšanu no mūsu orgāniem? Vai viņš nedomāja, ka iespējams atjaunot līdzsvaru, liekot lietā "magnētisko spēku"? Arī Mesmers ies Šo ceļu.

1765. gads. Mesmeram ir 31 gads. Mocartam - deviņi gadi. Mocartam, ko Mesmers aizstāvēs 1768. gadā... Un Mesmers aizstāvēja savu disertāciju "Planētu ietekme uz cilvēka ķermeni". Šis pārbaudījums bija tikpat kā izaicinājums zinātniskajai medicīnai, ko viņš bija mācījies. Un viņš guva panākumus! Tālaika varenie nepavisam neklaigāja un neapsaukāja viņu par viltvārdi; laikam taču Mesmers bija teicams students.

Tā cilvēks ar kublu kļuva par oficiālu ārstu, viņš bija atzīts un sertificēts, jā, pelnīja viņš maz... Viņš bija nabags. Un kā nu ne! Viņš augām dienām ārstēja nabagus, nedomādams nedz par atalgojumu, nedz slavu.

Bet tad dzīvē notika jauns pagrieziens. 1768. gadā Mesmers apprecēja bagātu atraitni. Un viņš, kas nemeklēja nedz godu, nedz slavu, piepeši tos sastapa savā ceļā.

Mesmers sprieda: pastāv universāls fluīds, kurā iegremdēti visi ķermeņi. Viņš ticēja, ka cilvēka griba spēj iedarbināt šo fluīdu, panākt, lai tas atkāpjas no viena punkta un koncentrējas citā punktā.

Tātad bija 1768. gads. Mesmera kundzei bija laika kavētāja - Francla Gesterlina jaunkundze, kuras vājā veselība Mesmeram bija tīrais atradums. Ar ko Gesterlina jaunkundze sirga? Ar visu... Viņai bija īslaicīgas paralīzes, zarnu darbības traucējumi, spazmatiska vemšana, depresijas, transs, ģībšana, pārejošs aklums. Vārdu sakot - histērija.

Mesmers šo sievieti izārstēja.

Pēc tam Mesmeram sāka rībēt atzinības bungas. Viņš bija ticējis savam darbam un nebija baidījies stāties pretī sava laika zinātnes spīdekļiem. Viņa vārds kļuva slavens, viņu daudzināja visās malās.

Bet Mesmers, būdams praktisks cilvēks, iespējams sāka uzskatīt katra slimnieka individuālu ārstēšanu par nevajadzīgi ilgu.

Tā viņš izgudroja savu kolektīvo kublu. Tagad slimnieki varēja iet iekšā templī bariem...

Kubla dzelžiem ir uzticējušās slavenas personības. Starp tām bija rakstnieks Laarps - arī viņš, kas sarakstījās ar Krievijas lielkņazu Pāvelu! Likās, viss ir labi, šķita, dzīvnieciskais magnētisms ļaus sasniegt virsotnes...

Taču divi spēki nesnauda: medicīna un mode.

Mode. Iedomājieties tā laika dāmas tērzējam par magnētismu. Vai viņas tāpat nepļāpāja par kompleksiem Freida slavas laikā?

Medicīna. Tie paši profesori, kas pieņēma Mesmera pārdrošo disertāciju, gaidīja izdevību. Tā parādījās aklas pianistes (Paradīzes Terēze) izskatā, un viņas aizbildne bija ķeizariene. Nekāda ārstēšana, pat vislabāko Vīnes okulistu metodes nebija devušas pilnīgi nekādus rezultātus.

Lūk, šādā pilnīgā bezizejā viņu aizveda pie Mesmera, kas pēc padziļinātas ārstēšanas atdeva viņai redzi. Vai tas izklausās neticami? Iespējams, bet tā ir patiesība. Runa bija par histērisko aklumu.

Taču nu klausieties... Atguvusi redzi, meitene vairs tik labi nespēlēja. Tātad peļņa, ko viņai deva klavierspēle, dradēja apsīkt. Ārsti izmeklēja meiteni; viņi atzina, ka tā atguvusi redzi, bet noliedza, ka tā spētu redzēt, jo viņa neprata nosaukt priekšmetus vārdā! (Meitene bija akla no trīs gadu vecuma.)

Ārsti izplūda pārmetumos Mesmeram, kas pats stāstīja, kā meitenes tēvs iedrāzies pie viņa trakā niknumā ar zobenu rokā! Tā kā meitene atkal zaudēja redzi (tas apstiprina histēriskā akluma diagnozi), Mesmers tika izraidīts no fakultātes un meklēja patvērumu Francijā.

Kā jau bieži notiek, komisija, kurai uzdeva izpētīt Mesmera metodi, nepūlējās noskaidrot, vai Mesmers ir cilvēkus izdziedinājis vai nav, toties tā centās noteikt viņa teoriju pareizību vai nepareizību. Kādu teoriju? Vai to, kas ir "dzīvnieciskais magnētisms"? Tā kā pierādījumi bija neiespējami, Mesmera izdziedinātos nosauca par iztēles augli. Un viss.

Piezīme: Francs Antuans Mesmers(1734—1815).
Pjērs Dako "Psiholoģijas brīnumainās uzvaras"