Katoliskā Baznīca nenoliedz tautisku Jāņu svinēšanu ar tautas dziesmām, bet aicina 24. jūnijā ticīgos apmeklēt dievkalpojumu un svinību laikā izvairīties no okultām, ezotēriskām darbībām, ievērot mērenību alkohola lietošanā un atcerēties, ka arī šo svētku laikā 10 Dieva baušļi un tikumības un morāles normas nav atceltas. 

Neskatoties uz arvien skaļākajiem aicinājumiem atļaut priesteriem precēties un norādījumiem, ka atturība var vairot klēra pastrādāto seksuālo noziegumu skaitu, pāvests Benedikts XVI sestdien paziņoja, ka celibāts ir svarīga priesterības sastāvdaļa.

1. Meisters Ekharts teica: „Ir uz zemes cilvēki, kuri garīgi rada Dievu, tāpat kā fiziski Viņu radīja Viņa Māte.” Viņam jautāja: „Kas tie par cilvēkiem?” Ekharts atbildēja: „Tie ir no materiālām lietām brīvi cilvēki, apceroši patiesību, pie tā nonākot neziņā; viņi atrodas uz zemes, bet mājo debesīs, nogrimuši mierā. Šeit viņi ir kā mazi bērni.”

Izlasiet Radīšanas Grāmatas trīsdesmit septīto nodaļu. Jāzeps bija Jēkaba (Izraēla) dēls, kurš bija Īzāka dēls, bet tas, savukārt, Ābrahama dēls. Bībele viņu parāda kā bērnu, kuru tēvs favorizēja. Jēkabs viņu izcēla visu citu brāļu starpā. Puisim bija septiņpadsmit gadi, kad aizsākās viņa traģēdija. Norādījums uz to, ka viņš nēsāja drēbes ar garām piedurknēm nav bez nozīmes – tāds apģērbs viņu darīja līdzīgu kādam ķēniņam, nevis ganam [sal. 2Sam 13,8-9; Lk 15,22; Mt 11,8].

Tā kā pastāv atbilstība starp cilvēka dzīvi un koka veģetēšanu, tad vilksim paralēli jeb tās salīdzināsim. Cilvēka bērnība ir salīdzinājumā kā maigais koka asniņš, kas no sēklas iz zemes uzdīgst; cilvēka pusaudža gadi un jaunība ir kā tas asns, kas izaug par stumbru un zariņiem; dabīgās patiesības, ko cilvēks papriekš apgūst, ir kā lapas, kurās zari ietērpjas (‘lapas’ Vārdā neko citu neapzīmē); cilvēka ievadījums labā ar patieso laulībā, jeb garīgā laulībā, ir kā ziedi, ko tas koks pavasara laikā izdod (garīgas patiesības ir to ziedu lapiņas);

Adventes laiks ir saistīts ar diviem atslēgas vārdiem: atnākšana un gaidīšana.

Parūpējieties par sevi no visas sirds un pārbaudiet, vai jūs ko neizlaižat nedarītu, lai vēlāk jums nebūtu sev jāsaka: “Pilnus 10 vai 20 gadus es esmu darījis visu, ko Jēzus Mācība man norādījusi, un tomēr joprojām es stāvu turpat, kur sākumā, neizjūtu sevī nekādu īpašu apgaismību un no tā saucamās Mūžīgās Dzīvības sevī arī nejūtu ne drusciņas! Kas tad man īsti trūkst?”

“Un visu, ko jūs ticībā lūgsit, to jūs dabūsit” (Mt.21:22). Tātad, lai Dievam lūgto arī saņemtu, tam ir ļoti jātic. Jūs esat atnākuši uz Dieva Baznīcu un tur sastopaties ar dažādām lūgšanām, kanoniem, īsiem un gariem dievkalpojumiem... Bet vai Dievam tas viss maz ir vajadzīgs? Nē, nepavisam. Jo ne jau mūsu pļāpāšanā Viņš klausās (skat.Mt.6:7).

“Kungs, mūsu Dievs, atceries savas žēlsirdības darbus!” tā šīsdienas liturģiskā dievkalpojuma ievadā visas ticīgās tautas vārdā lūdzas priesteris. Kāpēc Lielajā piektdienā stājamies sava Kunga priekšā ar šādu lūgšanu?

Saruna ar filozofijas zinātņu doktoru Rihardu Kūli.