Nu, tas ir kaut kas ārkārtīgi interesants. Jo jūs jau būsiet pamanījuši: kad pamostas, tad pavisam klusi var dzirdēt skaņas. Un ja jūs īsti pievēršat tam uzmanību mošanās brīdī, tad piedzīvosiet to īpatnējo, ka teiksiet: liekas, kāds klauvēja pie durvīm! – Tas ir tiešām īpatnēji: ja ar savu dvēseli iedzīvojas gaisā, tad kaut ko saskata, tad rodas tēli, bildes. Bet ja ar dvēseli iedzīvojas cietajā, vieliskajā, kā peldētājs ienirst ūdenī, tad izjūt skaņas.
Cilvēces mīkla.
Jautājums par kristiānisma būtību nav šķirams no otra jautājuma: vispār par cilvēka būtību. Mūsdienu cilvēks izjūt arvien lielāku nepieciešamību šinī jautājumā iedziļināties.“Kas tad notiek ar cilvēku?” Cilvēks savu esmi vairs neizjūt tā, it kā tā tūlīt pašsaprotamā kārtā būtu “neapstrīdama”. Tā ir apšaubāma, apstrīdama, tā ir kļuvusi nedroša. Vai ir kāda jēga būt cilvēkam?
Ir tik daudz runāts par R.Steinera dzīvi, par viņa garīgajiem avotiem, par viņa mīlestības lietām, ka pat antropozofiem šīs runas vairs nepalīdz virzīties priekšu antropozofiskajā zinātnē, bet, pateicoties liekam patosam un elkveidībai, tikai bremzē. Kas vinš īsti bija? Mistiķis vai gaišreģis, vispārējs ģēnijs un eklektiķis? Kas bija šis cilvēks?
Lielā visaptverošā gudrība, kas pirmajos kristietības gadusimteņos vēl centā izprast Golgātas mistērijas patieso būtību, pamazām nogrima Rietumpasaules materiālismā. Šis materiālisms attīstījās pamazām. Sākumā vēl vājie, pirmajos gadsimtos pamanāmie materiālisma asni auga lēnām un tikai vēlāk pilnīgi pārņēma visu Rietumpasaules civilizāciju.
Rūdolfs Šteiners izstrādājis 15 minūšu vingrinājumu sistēmu higiēniskajai eiritmijai. Viņš vēlējās un cerēja, ka tā varēs palīdzēt vismaz tiem cilvēkiem, kuri grib strādāt garīgi, lai ar ikdienas vingrinājumiem spētu tonizēt pastāvīgu distoniju un tai pretoties. Šie vingrinājumi stipri atšķiras no ārstnieciskajā eiritmijā izmantotajiem, kaut arī pamatelementi visiem trim eiritmijas veidiem ir kopīgi.
Godājamie klātesošie, šovakar mēs tiekamies, lai runātu par tēmu, kas cilvēkus interesē arvien vairāk. Pēdējos 20 gados ar nosaukumu "biogrāfijas darbs" ir radusies jauna darba nozare, sākumā Rietumos, un tad šeit Viduseiropā. Pie tam runa nav par kādu psihoterapiju, ne arī par jaunu psiholoģijas formu, ne arī par sarunu darbu tiešā nozīmē. Profesionāli biogrāfijas padomdevēji drīzāk vienmēr atkal saka, ka pirmām kārtām runa ir par to, kā tīri cilvēciski tikties ar otru cilvēku un mēģināt šajā saskarsmē nonākt pie savstarpējas skaidrības un labākas cilvēciskās biogrāfijas sapratnes.
No vakardienas izklāstiem jūs redzējāt, cik svarīgi ir attīstīt kopienas izjūtu (Gemeinschaftsstimmung). Tas nozīmē, - uzvarēt tikai sava Es respektēšanu, ja runa ir par dziļāku ieiešanu garīgajā dzīvē. Tam, kas ir centīgs savā okultajā attīstībā, bez visa pārējā, ir jāatbrīvojas no sekojoša egoisma veida. Viņš nedrīkst teikt: ko tas man palīdz, ja citi man stāsta par okultām lietām, un es pats tās nevaru redzēt. Tas ir uzticības trūkums.
Cilvēks visos laikos ir jutis vajadzību paust savus iekšējos pārdzīvojumus ar kustībām. Sākotnēji viņš varēja tieši uztvert dabas norises un gada ritus, pavisam dabiski izjūtot tiem atbilstošus ritmiskus procesus savā ķermenī. Tas vedināja mūsu senci veikt dejveida kustības, kas ar laiku ieguva rituāla nozīmi. Bet, ja deju jau izpilda kā rituālu, tiek izteikta vēlme tuvoties pārjutekliskās pasaules noslēpumiem.
Tālāk slepenskolniekam ir jākopj skaņu pasaule. Te jāatšķir skaņas, ko rada tā saucamais nedzīvais (krītošs ķermenis, zvans vai kāds mūzikas instruments), no skaņām, kas nāk no dzīvā (kāda dzīvnieka vai cilvēka). Dzirdot zvanu, uztveram to un saistām ar to patīkamu sajūtu; dzirdot dzīvnieka kliedzienu, bez šīs sajūtas skaņā vēl var sajust dzīvnieka iekšējā pārdzīvojuma atklāsmi, prieku vai sāpes.
Manu pirmo ierašanos šeit, atkal no jauna dibinātajā atzarā, kurš nes godātā „Kristiāna Rozenkreicera” vārdu, pavada dziļa apmierinājuma jūtas, kuras man dod iespēju pirmo reizi daudz konkrētāk par viņu runāt. Kāda ir Kristiāna Rozenkreicera mistērijas būtība? Vienā vakarā par šo personību visu izstāstīt nevar, tāpēc šovakar mēs runāsim par pašu Kristiānu Rozenkreiceru, bet rīt par viņa radošo darbu.
Kāds sens ticējums, kuru jāizprot pareizi, vēsta, ka, tuvojoties kalendārā gada beigām, kad pienāk Ziemassvētku laiks, iestājas dienas, kad garīgā ietekme, kādu vien cilvēks uz zemes dzīvodams var saņemt, kļūst visintensīvākā…
"Mani vajā nostalģija, jo es šķiros no Latvijas kārtējo reizi, bet nu tai pievienojas atšķirtība no dēla, viņš dzīvos citā Vācijas pilsētā," noteic Jūlija Jansone īsu mirkli pirms aizbraukšanas. Pārsteigusi Rīgas publiku ar visai neparastu priekšnesumu Dzejas dienu pasākumā, diplomētā eiritmijas skolotāja dodas atpakaļ uz Vāciju. Pirms septiņiem gadiem kustību izteiksmes meklējumos Jūlija Jansone aizbrauca no Latvijas, prom no savas hipiju pagātnes.
- Mamm, kā saka sunīts?
- Vau, vau, mēs taču jau runājām...
- Un kā saka kaķīts?...
Mamma redz, ka bērns atceras gan, bet viņam ir vajadzīga šī saruna, kurā viņš zina gan jautājumus, gan atbildes.
- Ņau, ņau.
Kādas pārmaiņas notikušas cilvēku garīgajā dzīvē? Kāda šodien cilvēkiem attieksme pret garu (spiritus) un kāda tam nozīme cilvēku garīgajā dzīvē? Šos un citus jautājumus cenšas noskaidrot Pauls Gerhards un Bernhards Šteiners sarunā ar Kristīgās biedrības mācītāju un Garīgā Semināra bijušo vadītāju Hansu-Verneru Šrēderu Štutgartē.
"....Tas ir ārkārtīgi interesanti. Gaisā nevar ieiet kā gars, jo tur parādās citi gari. Zemē – tā īstenībā gariem ir tukšā – tur viegli var ierāpties iekšā, tur var ienirt kā peldētājs. Un redziet, vidusstāvoklis ir ar ūdeni (zilā krāsā). Ūdens iztvaiko uz augšu un kā lietus atkal nāk lejā. Tur augšā – to jūs jau redzējāt – tur bieži rodas zibens (sarkans, augšā).
Aprīlī vadīju eiritmijas nodarbības Rīgā un gribu īsi dalīties savos iespaidos. Pagaidām vēl stažējos Vācijā, jūlijā būšu Šveicē ,Geteanumā, kur būs iespēja paaugstināt savu kvalifikāciju.Uz pasākumu bija atnākušas 2 bērnudārza audzinātājas, no tā paša Rīgas Valdorfa bērnudārza, un vēl viena jauna dzejniece, kura redzēja eiritmiju arī Vācijā.
Šeit aplūkotais pašizziņas un pašaudzināšanas ceļš nav ejams, ja mūu sākotnējā apņēmība nostāties uz tā arvien no jauna nesaņems pamudinājumus no mūsu būtnes visdziļākajās dzīlēs mītošās labās gribas. Tas ir vienīgais spēks, kas var stāties pretī mūsu dabiskajam kūtrumam, kas, savukārt, darīs visu, lai atturētu mūs no šī darba. Taču šīs labās gribas impulsētais darbs ir vienīgais, kas var mums palīdzēt atbrīvoties no vecās, neapzināti nopelnītās karmas gūsta un uzsākt jaunas karmas veidošanu saskaņā ar Zemes evolūciju vadošo garīgo spēku visaugstākiem nodomiem.
Valmieras rajona Rencēnu pagasta Camphill ciemata ģimenes mājā Rožkalnos ir radīts kaut kas jauns, Latvijā neredzēts – īsta salmu māja. Pēc norvēģu arhitekta Rolfa Jakobsena ierosinājuma 2000. gadā savu darbību uzsāka Tiltu celtniecības skola (Bridgebuilder school), kas sniedz cilvēkiem ekoloģiskās būvniecības zināšanas. Tā bija tautas augstskolu ideja – celt tiltu "starp galvu un rokām"; no Rietumiem uz Austrumiem.
Šeit aplūkotais pašizziņas un pašaudzināšanas ceļš nav ejams, ja mūu sākotnējā apņēmība nostāties uz tā arvien no jauna nesaņems pamudinājumus no mūsu būtnes visdziļākajās dzīlēs mītošās labās gribas. Tas ir vienīgais spēks, kas var stāties pretī mūsu dabiskajam kūtrumam, kas, savukārt, darīs visu, lai atturētu mūs no šī darba. Taču šīs labās gribas impulsētais darbs ir vienīgais, kas var mums palīdzēt atbrīvoties no vecās, neapzināti nopelnītās karmas gūsta un uzsākt jaunas karmas veidošanu saskaņā ar Zemes evolūciju vadošo garīgo spēku visaugstākiem nodomiem.
Redziet, šo individualitāti, kura dzīvoja tajā orfisko mistēriju skolniekā, mēs, pētot Akaša-hroniku, atrodam atkaliemiesojušos 4.gadsimtā pēc Kristus. Mēs atrodam viņu savā atkaliemiesojumā Aleksandrijas dzīves mutulī, pie kam orfiskie noslēpumi ir pārveidoti personiskos pārdzīvojumos, protams, ka augstākā veida. Tas ir īpatnēji, kā tas viss atkaliemiesojoties ir pārveidots personīgos pārdzīvojumos.
Cilvēks redz
Ar pasaules dotajām acīm;
Viņu saista, ko viņš redz,
Ar pasaules prieku un pasaules sāpēm;
Tas saista viņu ar visu,
Kas tur top, bet arī ne mazāk
Ar visu, kas tur brūk
Bezdibens tumšajā naktī.
“Nekur pasaulē, arī ārpus tās, nevar iedomāties neko tādu, ko bez jebkādiem ierobežojumiem varētu uzskatīt par labu, izņemot labo gribu.” Kants
Cilvēkam ir jāpievērš uzmanība noteiktiem dvēseles procesiem, kas parasti norisinās neapzināti. Pastāv astoņi šādi procesi. Vislabāk, protams, būtu uzņemties izpildīt vispirms tikai vienu vingrinājumu, piemēram, astoņas vai četrdpadsmit dienas pēc kārtas, pēc tam tikpat ilgi-otro utt., pēc tam atkal sākt no sākuma.
Zīme, ka slepenskolnieks ir sasniedzis vai arī drīz sasniegs iepriekšējā nodaļā aprakstīto attīstības pakāpi, ir pārmaiņas, kas notiek viņa sapņu dzīvē. Pirms tam sapņi bija juceklīgi un patvaļīgi. Tagad tie sāk pieņemt regulāru raksturu. To tēli kļūst saturīgi , sakarīgi kā ikdienišķās dzīves priekšstati. Tajos var pamanīt likumu, cēloni un iedarbību. Un arī sapņu saturs mainās.
Reiz dzīvoja jauns, skaists karalis, pašos spēka gados. Taču dzīvoja viņš laikos, kad cilvēki vairs negribēja karaļus. Viņi paši gribēja pārvaldīt valsti un neatzina Dieva dotās autoritātes. Jaunais karalis īsti nesaprata, kas viņam dzīvē jādara. Viņš izmēģināja spēku cīņas sportā un dažādos citos sporta veidos un drīz sasniedza meistarību. Taču kā viņam varēja līdzēt viņa spēks un prasme? Kāpēc viņš to attīstīja?
Aplūkojot Rafaela „Siksta Madonnu”, pastāvīgi atklāj kaut ko jaunu. Uzmanību pastāvīgi piesaista tas, kā Rafaels attēlo cilvēka un telpas mijiedarbību. Turklāt jāņem vērā, ka telpiskā perspektīva tās klasiskajā izpausmē radās tikai dažus gadu desmitus pirms šīs gleznas. Sāka mainīties cilvēka apziņa, telpas trīsdimensiju uztvere kļuva arvien abstraktāka, un tas noveda pie tā, ka šodien trīs dimensijas mēs sajūtam kā vienādas.
Viens iekšējās iegremdēšanās piemērs kādā simboliskā priekšstatā var uzskatāmi paskaidrot mums iepriekš teikto. Vispirms šāds priekšstats dvēselē ir jāuzbūvē. Tas var notikt šādā veidā: iedomājieties kādu augu, kā tas sakņojas augsnē, kā izdzen lapu pēc lapas, kā tas attīstās līdz zieda uzplaukšanai. Un tagad iedomājieties šim augam blakus cilvēku.
Pēdēja zeme
Zemes pēdēja diena
Pēdēji lauki
kurus cilvēka acs saredz
neatcerās
nepadod tālāk
Es iekārtoju manu istabu gaisā zem akrobātiem un putniem: mana gulta ir uz sajūtas trapecijas, kā ligzda vēja uz attālākā zaras gala.
Izteiciens "nāve" attiecas tikai uz formu. Gars ir nemirstīgs. Tādā kārtā piedzimšana un nāve ir tikai relatīvi jēdzieni. Tas, ko mēs saucam par nāvi, patiesībā ir tikai piedzimšana garīgajā pasaulē, un tas, ko mēs saucam par piedzimšanu, ir nomiršana uz zināmu laiku iekšējā pasaulē. Ja mēs esam izsmēluši atsevišķas dzīves iespējamības, tad ar miršanas norisi, no kuras maldīgi baidās, nepieciešams pacelties augstākās sfērās.
Dzīvē mēs sastopamies ar parādībām, kuras reizēm grūti izskaidrot. Dažas no mazsaprotamām mūsdienu mīklām ir tā sauktās NLO parādības. Bez liecinieku aprakstītajām parādībām, kuras saistītas ar NLO, un pēc būtības nereti ir patiesība, eksistē, kā likums, ļoti maldīgi izskaidrojumi un māņticība. Nepareizi izskaidrojumi savukārt rada mītus par „atnācējiem” no kosmosa. Patiesībā šai parādībai ir cits izskaidrojums.
Karma eksistē tikai starp cilvēkiem. Nevienam cilvēkam nav karma sev personīgi - ir gan karmiskas attiecības ar dabu, ar citiem cilvēkiem. Karma vienmēr norisinās starp divām realitātēm, starp vienu cilvēku un citu cilvēku, starp cilvēku un cilvēku grupu, starp vienu grupu un citu grupu. Rudolfs Šteiners sāk runāt par karmu vienu mēnesi pēc Ziemassvētku konferences 1923. gadā un turpina to, kamēr 1924. gada septembrī viņu uzveic slimība.
Galvenā mūsdienu cilvēka problēma – iedomāties, ka pasaule varētu būt citādāka, nekā tā ir pašlaik. (Hanss Haslers) EKSKLUZĪVI: Ievērojamais antroposofijas profesors Hanss Haslers no Šveices, viesojoties Rīgā, savus uzskatus bija gatavs paust tieši ,,Rītdienai”.
MĒNESS
Un runā sudrabotais Mēness maijā, ziedošajā ķiršu kokā, tajā, kura ziedi vasarā kļūst par sārtām ogām: “Ak, cilvēk, līdzīgi augam arī tu pārveido zemo par augsto, attīri savas dziņas, nobriesti un ievāc sava dzīves augļus “.
Tumsā es atrodu Dieva esmi.
Rožu sārtumā rodu es dzīvības avotu,
ētera zilgmē mīt gara ilgas,
dzīvā zaļumā elpo dzīvība pati,
zelta dzeltenā spozmē domu skaidrība staro,
uguns sarkanā kvēlē sakņojas gribas stiprums,
saules baltajā mirdzā
atklājas manas būtības
kodols.
R.Šteiners
Ezoterisks apcerējums 1906. -1907. g. Es šodien gribu runāt par jautājumu: kādā mērā ar konkrētiem piemēriem var parādīt reliģisko konfesiju gara zinātnisko pamatu? Minēšu tikai vienu, toties bezgala svarīgu piemēru, kas liecina par reliģiju gara zinātniskajām saknēm. Runa būs par mūsdienu cilvēku visplašākajām aprindām pazīstamu lūgšanu, kurā tomēr apslēptas garazinātnes dziļākās patiesības un kas parāda, cik gudrības un noslēpumu pilna ir cilvēces garīgā dzīve.
Māceklim, kurš attīstās uz apceres augstāko spēku, uz gaišredzību, liela nozīme pieder sekojošam vingrinājumam: viņš iztēlojas tumšu telpu, kurā neiekļūst ārējā gaisma, - tā var būt nakts vai aizvērtas acis, - un pēc tam mēģina pakāpeniski, ar iekšējā spēka palīdzību radīt priekšstatu par gaismu.
Rudolfs Šteiners savā grāmatā ” Kā sasniegt augstāko pasauļu atziņas?” bieži izmanto vārdu „attīstība”. Pieminot, ka nepareiza enerģētisko centru attīstība, labākajā gadījumā var novest līdz nepareizai augstāko pasauļu izpratnei, bet sliktākajā gadījumā līdz vājprātīgo namam jeb pat līdz nāvei."....
Katrā cilvēkā snauž spējas, ar kurām viņš var iegūt atziņas par augstākajām pasaulēm. Mistiķis, gnostiķis, teozofs vienmēr runā par dvēselisko un garīgo pasauli, kas viņiem eksistē tieši tāpat, kā tā, ko var redzēt ar fiziskajām acīm un aptaustīt ar fiziskajām rokām. Klausītājs jebkurā mirklī drīkst teikt: par ko viņš runā, arī es varu uzzināt, ja vien attīstīšu sevī zināmus spēkus, kas šobrīd manī vēl snauž.
Antroposofija ir garīga kustība, kuru 20.gadsimta sākumā izveidoja austriešu filosofs Rudolfs Šteiners (1861-1925) ar saviem sekotājiem. Antroposofijas pamatmērķis ir atjaunot, pilnveidot un piepildīt ar patiesu garīgu saturu praktiski visas cilvēka dzīves sfēras, tas ir pārveidot cilvēci tā, lai mums būtu garīga izpratne pašiem par sevi un par to, kas mūs apņem. Rudolfs Šteiners antroposofiju ir veidojis kā “Gara zinātni”, ar kuras palīdzību cilvēks var pieredzēt garīgo spēku darbību sevī, dabā, pasaulē un kosmosā.
|
|
|
|
|
Cepās divi keksiņi krāsnī, pēkšņi viens keksiņš saka otram:
- Te nu gan ir karsti!
Otrs pārbijies:
- Ak dievs, runājošs keksiņš.. :)
Jāprot aiziet