Aristons gudri nosauca retoriku par mākslu pārliecināt tautu, Sokrats un Platons – par mākslu glaimot un apmānīt, bet tie, kuri noliedz šādus apzīmējumus vispārīgā veidā, atzīst minēto atzinuma patiesumu savās individuālajās pamācībās.

Muhamedāņi aizliedz saviem bērniem mācīt retoriku tās nederīguma dēļ. Un atēnieši, pie kuriem tā bija lielā cieņā, redzēdami, cik postoši tā iedarbojas, izdeva rīkojumu, kas tai atņēma pašu galveno: visu, kas izraisīja jūtu satraukumu, kā arī ievadus un nobeigumus.

Šis līdzeklis ir izdomāts, lai saviļņotu pūli un vadītu kopienas, kurās nav kārtības; tas kā zāles tiek lietots tikai slimos valsts organismos. Oratoru pieplūdums bija vērojams tajās valstīs, kur vienkāršajiem cilvēkiem, nejēgām un vispār it visiem bez izšķirības bija vara, - tā tas bija Atēnās, Rodā, Romā un visur, kur sabiedriskā dzīve bija vētraina.

Un patiesi, šajās valstīs bija maz ietekmīgu cilvēku, kuri nebūtu izvirzījušies savas daiļrunības dēļ; arī Pompejs, Cēzars, Krass, Lukulls, Lentuls un Metells galu galā balstījās uz to, iekams sasniedza tos varas augstumus, kuros pēdīgi atradās; pretēji labāku laiku ieskatam tā viņiem palīdzēja vairāk nekā ieroči. Jo Lūcijs Volumnijs publiskajā runā par labu konsulu Kvinta Fabija un Publika Decija ievēlēšanai teica: „Šie vīri ir dzimuši karam; viņi ir lieli darbos, stingri – vārdu cīņās: tiem ir īsti konsulu prāti; smalki, daiļrunīgi un mācīti – viņi ir piemēroti būt par pretoriem pilsētā un spriest tiesu.”

Romā daiļrunība visvairāk uzplauka tad, kad sabiedriskās lietas bija vissliktākajā stāvoklī un valsti satricināja pilsoņu kari, gluži tāpat kā neapstrādātā un nolaistā tīrumā viskuplāk sazaļo nezāles. No tā var secināt, ka valstīs, kurās valda monarhs, ir mazāk vajadzības pēc daiļrunības kā pārējās valstīs.

Masai ir raksturīga muļķība un vieglprātība, kas to ļauj vest vienalga kurp, un, apburta ar skaisto vārdu saldo skaņu, tā nav spējīga ar saprāta palīdzību novērtēt un izprast lietu īsteno būtību. Šī vieglprātība nav tik raksturīga vienam atsevišķam cilvēkam, kuru ir vieglāk nodrošināt pret šo indi ar labu audzināšanu un labiem padomiem.



Piezīme: Mišels de Monteņs, Esejas, Rīga, „Zvaigzne” 1982.