Mistiķim piedzimt fiziskā pasaulē – tas nozīmē – nonākt kapā, jo neviena cita dabiskā dimensija nav tik ierobežota un ar tādu pretestību kā zemes dzīve. Laiks un telpa – tās ir cietuma restes, kuras dvēseli ierobežo šaurībā. Dvēseli moka karstums un aukstums, vecums atņem visas spējas un visa cilvēka dzīve ir tikai gatavošanās nāvei.

Tā kā visa dzīve paiet nāves ēnā, tad viņi mācīja, ka dzīve – tas ir izsmiekls, tukša lieta, kura tikai neuzmanīgam vērotājam liekas apzeltīta, bet, vērīgāk apskatoties, izrādās nespodra un tārpu sagrauzta.

Fiziskais ķermenis kļūst par apbedījumu, kapu, iemeslu bērēm, kurā gars dzīvo gaidīdams atbrīvošanās dienu, kad līdzīgi dzirkstelei atkal no jauna izkļūs no saplīsušas māla urnas.

Tāpēc visas pasaules reliģijas zemāko pasauli parāda kā melnu caurumu, kurā trīsgalvains Jama (Yarna) ierauj nolādēto dvēseles, lai tās ciestu ellē, kuru pašas sev radījušas, jo patiešām katra tauta pēc sava rakstura rada sev dēmonus, kuri to spīdzina.

Te mājo Ēģiptes iznīcības dievs Tifons – ar cūkas ķermeni un krokodila galvu, kurš ar pavērtu rīkli gaida, kad varēs aprīt tos, kuri neprata izmantot dzīves iespējas.

Daudzas tautas nelabo attēlo kā pus cilvēku, pus dzīvnieku. Tas ir dzīvnieciskais cilvēkā, un tie cilvēki, kuru dzīvē valda apetīte, noslieces, antipātija, naids un bailes, - tie paši sevi ir nolādējuši, paši sev radījuši elli un tajā cieš mokas.

Piezīme: Papjuss