Cilvēks ieradās uz Zemes un dzīvoja. Padzīvoja un aizgāja. Viņu aizveda uz visskaistāko kalnu, kur saule staigā pa zemes virsu un koki debesīs kāpj. Ziedu klēpjos ieguldīja. Labus vārdus nežēloja. Vieglas smiltis vēlēja. Un saldu dusu.

Un tikai tad cilvēks satrūkās. Atjēdzās. Saprata. Nu ir viss. Un uz visiem laikiem. Viņam pāri noliecās priede ar sudrabainām rasas lāsēm skuju galos.

-Ek, cilvēk! Par agru?- vaicāja priede.

-Jā,- nopūtās cilvēks.

-Par maz tiki strādājis?

-Jā.

-Par maz mīlējis?

-Jā.

-Paklausies cilvēk! Celies,- čukstēja priede.

Viņa bija burvju priede un teica:

-Celies, cilvēk, un dzīvo! Ej mājās. Tikai...Saprotams- tikai! Visiem burvjiem savi noteikumi! Redzi šo rasas lāsi?

Tā šūpojās un trīcēja, un atspoguļoja zemi un debesis.

-Redzi, cilvēk! Dodu tev tik daudz laika, kamēr šī lāse nokritīs. Saki- ko tu pasaulē esi visvairāk mīlējis? Saki! Un tu varēsi celties un turpināt..

Cilvēks ievilka elpu un sāka domāt. Tikai...rasas lāse negaidīja...Un pasaulē palika viss pa vecam...

Iesūtīja L.V.

Foto:

oskarovichs

http://www.fotoblog.lv