Ājurvēdas vēsture
Senie gudrie uzskatīja, ka veselība ir neatņemama garīgās dzīves sastāvdaļa. dziedināšanas, slimību profilakses, ilgmūžības un ķirurģijas zināšanas, prasmes un iemaņas tika dotas no augšas Dieva augstākās personības. Pirmās slimības sāk parādīties Treta jugas sākumā. Tad 50 riši jeb svētie; Vasištha, Nārada, Angiras, Agastja, Bhrigu, Markandeija, Kašjapa, Višvamrita, Vāmana dēva, Bharadvadž, Atri, Kanva un Gritamada un citi savācās kopā, sūtīja Bharadvadžu pie padieviem, lai apgūtu nepieciešamās zināšanas slimību uzvarēšanai.
Bharadvadžs apguva Ājurv.Indras vadībā, pēc tam atgriezās uz zemes, lai izplatītu iegūtās zināšanas. Atgiezies viņš pasniedza šīs zināšanas dažiem gudrajiem, kas savukārt šīs zināšanas nodeva un izplatīja tālāk. Galu galā Ājurv.dzīves principus, metodes un praksi savos traktātos pierakstīja Čāraka un Sušruta.
Ap 400.gadu m.ē.Ājurv.traktāti tika pārtulkoti ķīniešu valodā. 700.g.m.ē.ķīniešu studenti studēja Ājurv.Indijas universit.Nalandā. 800.g.m.ē.Ājurv.darbi tika iztulkoti Arābu val, gs.vēlāk tādi kā pasaulē zināmi dziednieki kā Avicenna un Rācijs Serapions, abi plaši citēja vēdu tekstus, kas tādējādi kļuva pazīstami Rietumos. 16.gs.Paracelzs, kas tiek uzskatīts par mūsdienu Rietumu medicīnas tēvu, attīstīja mācību, kas daudz ko bija paņēmusi no Ājurv.mācības.
Vēdisko tekstu analīze norāda, ka visas 4 vēdas- Rigvēda, Jadžurvēda, Samavēda un Adharva vēda, ir piesātinātas ar medicīniskiem sižetiem, bet tādi padievi kā Rudra, Varuna, Agni, Indra un Maruti tiek uzskatīti par dievišķiem dziedniekiem. Īpaši pazīstami ārsti Indijā tanī laikā bija Ašvini Kumāri.
Vēdās ir aprakstīti daudzi no viņu sasniegumiem: cilvēku un svēto atdzīvināšana (atgriešana pie dzīvības), ilgmūžības nodrošināšana, neauglības, tuberkulozes un citu smagu un nopietnu slimību ārstēšana. Tiek aprakstītas arī ļoti smagas un sarežģītas operācijas, orgānu pārstādīšana (transplantācija) un protezēšana.
Tāpat var atrast aprakstus un izklāstus par 3 došu koncepciju, mācību par 7 dhatu, gremošanu un vielmaiņu, aprakstīta cilvēka anatomija un fizioloģija un daudzas slimības. Smalki tiek apskatīti dažādi slimību ierosinošo baktēriju veidi un tiek atzīmēts, ka daudzi ar neapbruņotu aci nav saskatāmi. Vēdās daudzkārt tiek aprakstītas dzemdības, atbrīvošanās no ļauno garu apsēstības, atjaunojošā terapija, kā arī līdzekļi, kas normalizē seksuālo funkciju.
Tur tiek aprakstīti ārstniecības augi un to iedarbība, kā arī apm.30 slimību veidi un zāles, kas nepieciešamas to ārstēšanai. Rigvēdā tiek aprakstīti 67 ārstniecisko augu veidi, Jadžurvēdā- 81, Adharva vēdā- 290 un citos brahmaniskajos tekstos- 130. No 10 572iem Rigvēdas dziedājumiem daži tiek veltīti 3 došu apspriešanai, orgānu transplantācijai un implantantiem, daudzi dziedājumi veltīti ārstniecisko augu izmantošanai ārstnieciskos nolūkos.
Rigvēdā ir arī panti, kas veltīti ārsta profesijai. No 5977 Adharva vēdas dziedājumiem, daudzi veltīti anatomijai, fizioloģijai un ķirurģijai, tādēļ daudz Ājurv.pētnieki un zinātnieki ir nonākuši pie secinājuma, ka Adharva vēdu var uzskatīt par vienu no pirmajiem Ājurv.zināšanu avotiem. Tajā laikā izcēlās divas galvenās Ājurv.skolas, pirmkārt Atreija- ārstu skola, otrais- Dhanvantari- ķirurgu skola. Šīs divas skolas padarīja Ājurv.no zinātniskā viedokļa pieejamāku un klasificējamāku medicīnas sistēmu.
Cilvēki no visas pasules brauca uz Indiju, lai mācītos dzīves kvalitātes palielināšanas mākslu. Ķīnieši, tibetieši, grieķi, ēģiptieši, persieši un citi studēja šīs senās gudrības, šo praksi un eksportēja tās uz savām valstīm. 2 slavenākie Ājurv.meisteri, kuru darbi vēl joprojām tiek izmantoti Ājurv.studijās un praksē ir Čāraka un Sušruta. Viņu galvenie darbi ir Čāraka samhita un Sušruta samhita.
Trešais galvenais traktāts Ājurv.saucās Ašatanga hridāja, kas patiesībā ir saīsināts Čārakas un Sušrutas versija. Čāraka pārstāv atreijas ārstu skolu. Viņš nodarbijas ar fizioloģiju, anatomiju, etioloģiju, patoģenēzi, diagnostiku, slimību metodoloģiju ārstēšanu, dzīves ilguma paildzināšanas jautājumu.
Īpašu uzmanību Čāraka pievērsa iekšējiem un ārējiem slimību cēloņiem, viņš apgalvoja, ka galvenais slimību cēlonis ir ticības zudums Dieva personībai, tas noved pie iekšējām ciešanām un ilgām. Šīs ciešanas ir sākums garīgām, mentālām un fiziskām slimībām. Slimību profilakse ņem vērā dienas, sezonas ritmus, uztura režīmu un dzīves veidu.
Sušruta, kas ir ķirurgu skolas (Dhanvantari pārstāvis), detalizēti apskata sarežģītus ķirurģiskus aprīkojumus un iekārtas,klasificē brūces, apdegumus, lūzumus, amputācijas, plastisko ķirurģiju un anāli rektālo ķirurģiju, apspriež cilvēka anatomiju. Īpašu uzmanību pievērš kauliem, nerviem, sirdij, asinsrites sistēmai utt. No viņa darba var arī smalki uzzināt par masāžas mākslu, kas izmanto marmas jeb dzīvībai svarīgos punktus.
Tikai 5.-6.gs.p.m.ē.sāk parādīties pirmie nopietnie Ājurv.teksti sanskritā. Līdz tam laikam Ājurv.zināšanas un iemaņas tika nodotas pa mācekļu pēctecību no skolotāja skolniekam. Čaraka ir sastādījis sarakstu ar 50 tūkst.augu ārstniecības preperātiem.