Referāta tematu izvēlējos saistībā ar personīgo interesi par Senās Ēģiptes vēsturi, tās dieviem un bagāto simboliku.

Ani kapeņu papiruss, atrasts Senajā Ēģiptē Tēbas pilsētā. Atrodas Britu muzejā.

Akhet

Akhet – nozīmē “rītausma”, “horizonts” vai “gaismas kalns” virs kura atrodas saule.Tās atdzimšana un nomiršana iemieso saullēkta un saulrieta ideju. Aplis centrā ir saule un pamats uz kā tā guļ ir Djew, jeb kalnu simbols. Vārds iekļauts tādos nosaukumos kā “Akhet Khufu”  (Senās Ēģiptes nosaukums Lielajai piramīdai) un Akhetaten (vēlās 18.dinastijas farons kura vārdu tulko kā “Atēna horizonts”. Marias Betro grāmatā hieroglifs nosaukts kā “Kalns ar uzlēcošo sauli”, un hieroglifu izmanto kā “horizonta” ideogrammu. Senās Ēģiptes reliģijā Pilons atspoguļoja “horizonta” hieroglifu, kas bija saistīts ar radīšanu un atdzimšanu.

“Akhet sezona” Senajā Ēģiptē ilga apmēram no jūlija vidus līdz novembra vidum, un tai sekoja Peret un Shemu sezonas. Tā ir pirmā no trim Senās Ēģiptes kalendāra sezonām – appludināšanas sezona. Tas bija gada laiks, kad Nīlas ūdeņi pārpludināja lauksaimniecības zemi un ienesa daudz barības vielu apstrādātajā zemē.

Sākoties Ptolemaja periodam helēnisma kultūra Ēģiptē ieveda kaldiešu astroloģiju. No tā brīža vārds Akhet kļuva par sinonīmu astroloģiskajai svaru zīmei, kas bija ļoti piemēroti, jo pilnmēness parādīšanās šajā zīmē norāda uz saules atgriešanos pavasara ekvinokcijā, ko varētu interpretēt kā svaru nogāšanos pretējā virzienā un universālā līdzsvara atjaunošanu.

Astroloģiskās svaru zīmes simbols.

Akhet un hipnagogijas stāvoklis

Stāvoklis starp nomodas (apziņas) un miega (zemapziņas) pretstatiem. Citiem vārdiem sakot Akhet simbolizē hipnagogisko, šamanisko transa stāvokli, tāpēc tas tika uzskatīts arī par “vārtiem” starp fiziskās formas ārējo pasauli un gara iekšējo pasauli.

Tagadni mums bieži vien ir grūtības novērtēt, tā ir kā “aklā zona”. Tas ir paradokss, jo lai arī mēs katru sekundi izdzīvojam to, esamības un nomodas sajūta dzīvojot tieši tagadnē bieži aizmūk no mums. Tā, šķiet, katru brīdi paslīd mums garām kā smiltis vai ūdens, kas plūst caur pirkstiem.

Mēdz teikt, ka katrs cilvēks dzīvo vismaz 80 milisekundes pagātnē. Amerikāņu neirozinātnieks un rakstnieks Deivids Eglemans uzskata, ka mūsu apziņa atpaliek no faktiskajiem notikumiem un, kad mēs domājam, ka notikums notiek konkrētajā brīdī, tas jau ir noticis pirms mūsu smadzenēm ir bijusi iespēja to novērot.

Tomēr ir reti gadījumi, kad esošo brīdi var pilnībā piedzīvot paaugstinātās izpratnes laikā, ko dēvē par “pīķa pieredzi” – šo terminu 1964.gadā ieviesa psiholoģijas profesors Ābrahams Maslovs, ko arī popularizēja rakstnieks Kolins Vilsons. Viena no “pīķa pieredzes” īpašībām ir aprakstīta kā “pilnīga šī brīža uzmanība, bez ietekmes no pagātnes vai gaidāmās nākotnes pieredzes”.

Izmantojot seno simboliku, mums tiek teikts, ka ‘tagadne’ izpaužas divos izšķirošajos punktos katrā ciklā, vienkārši iekdienā mēs to nezinām, jeb esam aizmirsuši itkā bezsamaņā. Ņemot par piemēru ikdienas ciklu: šajos “krēslas” laikos, kad Saule lec pie horizonta austrumos, mēs parasti esam aizmiguši un šī “miega stadija” šajos nozīmīgajos dienas brīžos, atspoguļo šo neapzināto “aklo zonu”, kas mums ir attiecībā uz šo cikla punktu un tāpēc tiek teikts, ka mēs galvenokārt koncentrējamies uz pretstatiem, jeb uz “nomodas” dienas gaismu, kas ir tikai daļa no cikla.

Tāpēc Saule horizontā vai uz tā ir ideāla metafora šim izšķirošajam cikla punktam, jo uzlēcošā Saule austrumu hrizonta zonā, ko simbolizē Akhet, simbolizē indivīda pamošanos hipnagogiskajā stāvoklī t.i. punktā starp nomodu un miegu, abos vienlaicīgi, jeb ‘trešajā stāvoklī’, neesot nedz nomodā, nedz miegā. Ja cilvēks var uzturēt uzmanību miega stadijā un saprātīgi ieiet šajā apziņas stāvoklī – iekšējā pieredzē – tiek uzskatīts, ka prāta “iekšējā pasaule” vai “iekšējā realitāte” atveras kā “vārti” vai “durvis”.

“Kolumbijas Barasana indiāņi zīmē labirintu, lai attēlotu ceļu uz citu pasauli. Transa dalībnieki saka, ka “horizonts atveras kā durvis”, lai iekļūtu garu valstībā. “

Tika teikts, ka dievi ienāk mūsu pasaulē vai “piedzimst” caur šiem “vārtiem”, kas saistīti ar atdzimšanu. Zemāk redzams senais Babilonijas cilindra zīmogs, kas ilustrē Senās Ēģiptes Akhet (horizonta) agrīno Mesopotāmijas versiju. Šumeri zināja, ka kalni ar divām virsotnēm – aprakstīti kā “dievu sēdeklis”, gan kā “pazeme” – nozīmē Mashu, jeb “dvīņi” akadiešu valodā.

Šeit mēs redzam, kā Saules dievs Šamašs paceļas no dvīņu kalnu virsotnēm vai ienāk caur tām pasaulē. Abi rītausmas portāli, kas attēloti kā “vārti” vai “durvis” tiek atvērti it kā sarullējot vīstokli citu dievu pavadībā, uz katra pa lauvai, tāpat kā dvīņu lauvas, kas attēlo Senās Ēģiptes dievu Aker.

Secinājums ir tāds, ka Senās Ēģiptes Akhet simbols pārstāvēja divus apvāršņu (neitrālos punktus), kas saistīti ar uzlēcošo un rietošo Sauli ikdienas ciklā, bet ne tikai, Akhet koncepts attiecas uz abiem šiem “neitrālājiem punktiem” katrā dabas ciklā, no mikrokosma līdz makrokosmosam.

Vasaras saulgrieži 2016.gads, saule parādās tieši starp Gīzas piramīdām.

Akhet amulets. Atrasts 1839.gadā Ēģiptē.

Aker

Aker – Ēģiptes mitoloģijā zemes dievs mirušo patrons, viena no vecākajām dievībām. To sauc arī par Akeru (daudzskaitlī no Aker) un tiek uzskatīts par “zemes garu” – čūsku iemiesojumu. Dažreiz tiek attēlots kā lauva.

Djew

Djew – kalns. Simbols attaino divas kalnu virsotnes ar Nīlas ieleju vidū. Ēģiptieši uzskatīja, ka pastāv kosmiska kalnu grēda, kas tur debesis. Rietumu virsotni sauca par Manu, bet austrumu virsotni par Bakhu. Tieši šajās virsotnēs debesis atpūtās. Katru no šīm virsotnēm sargāja lauvas dievība, kuru uzdevums bija sargāt sauli, kamēr tā uzaust un noriet. Kalns bija arī kapa un pēcnāves simbols, iespējams, tāpēc, ka lielākā daļa Ēģiptes kapu atradās kalnainā zemē, kas robežojās ar Nīlas ieleju. Dažos tekstos mēs atrodam Anubisu, kapu sargātāju, kur to dēvē par “Tas, kurš atrodas uz sava kalna”. Citreiz mēs varam atrast Hatoru pārņemam pēcnāves dievības atribūtus, tad viņu dēvē par “Nekropoles Pavēlnieci”. Viņa tiek atveidota kā govs galva, kas izvirzīta uz āru no kalna nogāzes.

Hatora – ēģiptiešu mitoloģijā ir debesu, mīlestības, skaistuma, prieka, mūzikas un auglības dieviete. Viena no nozīmīgākajām un populārākajām dievībām Senajā Ēģiptē.

Nut

Nut – dēvēta par “cūku, kas aprij savus sivēnus”, māte visiem debess ķermeņiem, kas iekļuva viņas mutē un no jauna parādījās no dzemdes, debesu dieviete Nuta ir attēlota pārliekusies pāri gaisa dievam Šu, savam tēvam, kas palīdz atbalstīt, un zemes dievam Gebam, savam vīram un brālim. Kā kosmosa cikliskās darbības dieviete Nuta bija arī cieši saistīta ar pārdzimšanas ideju.

Sarkofāgus un kapeņu kambarus bieži vien izgreznoja ar zvaigznēm un dievietes attēlu.

Sesen – lotosa zieds. Tas ir saules, radīšanas un atdzimšanas simbols. Naktī zieds aizveras un nogrimst zem ūdens, rītausmā tas atkal uzpeld virs ūdens un atveras. Saskaņā ar senu mītu, tas bija milzīgs lotoss, kas laika sākumā vispirms izcēlās no ūdeņainā haosa. No šī milzu lotosa pirmajā dienā pati uclēca saule. Augšēģiptes simbols.

Pet – šis simbols attēlo debesis kā griestus, kas nokrīt galos, tāpat kā reālitātē debesis, šķiet, sasniedz horizontu. Šo simbolu bieži izmantoja arhitektūras motīvos; sienu augšdaļā un durvju rāmjos. Simbolizē paradīzi.

Turpinājums sekos

KPK

www.memphis-misraim.lv